Kaut kad septembrī man nācās Singapūras lidostā pavadīt pāris stundas. Man kā reiz bija beidzies viss līdzpaņemtais lasāmais, un nācās pamatīgi izsijāt grāmatu veikalu saturu. Vienīgā izlasīšanas vērtā grāmata man šķita šī. Nopirku un lidmašīnā nedaudz palasīju, neaizķēra, un pēc trīssimts lapaspusēm man atradās citas prioritātes. Tagad beidzot saņēmos un izlasīju.
Melisanda ir lingvistikas un seno valodu eksperte, universitātē viņa satiek militārās izlūkošanas darbinieku Tristiānu, kuram steidzami vajag pārtulkot pāris dokumentus. Dokumenti atklāj, ka savulaik maģija ir bijusi plaši izplatīta parādība, taču ap 1851. gadu notika kaut kas, kas lika maģijai izzust pavisam. Tristiāna mērķis ir noskaidrot kādēļ tas notika un kā to izlabot. Tā dzimst D.O.D.O – Department of Diachronic Operations.
Man ar Stīvensonu, šķiet, nav pa ceļam, nenoliegšu, ka viņa stāstu koncepti, un idejas ir episkas. Pat zinot, ka esmu nosolījies nekad viņa grāmatas nelasīt, izlasot anotāciju, es pērku nost un veru vaļā. Grāmatas ir vien nieka tūkstoš lapaspuses, taču to izlasīšana man vienmēr ievelkas uz nedēļu. Mest stūrī negribas, bet tā īsti lasīt ar nevelk. Šāds apziņas stāvoklis man gadās reti.
Šeit autors uz daudziem lapaspušu simtiem ir mēģinājis izstiept tipisku mīlestības stāstu ar laika mašīnu fonā. Lai visam piedotu asumu, tiek iepīti militāristi, raganas un kvantu fizika. Autors uzspiež uz visām modernās tehnoloģijas gīku pogām, piesaucot aipedus un superdatorus. Nedaudz tiek atmests vēstures interesentiem, deviņpadsmitā gadsimta Londona, Konstantinopole un nedaudz vikingu sāgas. Kamēr tu lasi, viss šķiet ir kārtībā, bet nedod dies’ atrauties no grāmatas un aizdomāties, kas tad tur īsti notiek. Pēc būtības nenotiek nekas vairāk kā satura apjoma uzpūšana.
Tristiāns un Melisanda ir tipiski klišejiskie tēli. Viņš apsēsts ar savu specaģenta svarīgo darbu, viņa neatzīts ģēnijs valodu un vēstures jomā. Abi cieš no priekšniecības nekonsekvences, bet cenšas darīt visu pēc labākās sirdsapziņas. Tā nu viņiem mīlestībai laika neatliek. Pārējie personāži ir nedaudz kolorītāki, te ir traks zinātnieks, pēdējā ragana, zobencīņu speciālisti, drošības dienestu vadītāji un ģenerāļi, kuri laiku pa laikam nomirst pagātnē.
Lai ļautu lasītājam iedzīvoties D.O.D.O. saimē, autori ir nolēmuši visu grāmatu publicēt kā izvilkumus no vēstulēm, dienasgrāmatām, sapulču pierakstiem un iekšējiem memorandiem. No sākuma ir tīri interesanti, bet kad daudzveidībai tekstā tiek iebāzta vikingu sāga par vareno Magnusu, kurš Fatlandē iebrūk Wallmart, tas pat man likās nedaudz par daudz. Daudzi no šiem iestarpinājumiem bija absolūti nevajadzīgi un nesaturēja nekādu papildus informāciju, drīzāk iestiepa notiekošo. Tāpat kārtējo reizi grāmata ne ar ko nebeidzās un beigas salīdzināmas ar skaņu ko rada balons izlaižot gaisu. Bet uz to brīdi es jau vairs uz neko arī necerēju.
Lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet nav obligāti. Pēc pirmās pārsimts lapaspusēm, kad esi aptvēris, ka autors ar savu interesanto stāsta ideju tā arī nav spējis attīstīt nāksies izlemt mest mieru, vai arī kapāt līdz galam. Tagad nudien apsolos šim autoram laiku vairs netērēt.
Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu nevarēja būt nekāda runa. Tam ir vairāki iemesli. Pirmais, autores iepriekšējā grāmata „Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā”, lika man saprast, ka, ja tiks sarakstīts kaut kas līdzīgs, es noteikti būšu lasītājs. Otrkārt, es grāmatu dabūju ar pašas autores ierakstu tajā.
Katra cilvēka dzīvē pienāk tāds brīdis, kad viņš aizraujas ar šausmu literatūru. Man šis brīdis pienāca pēc tam, kad es izlasīju Edgara Alana Po stāstu krājumu „Nodevīgā sirds”, tad sekoja „Drakula”, vesela kaudze ar gotisko šausmu romāniem, Lavkrafts, un apogeju šī aizrautība sasniedza ar Stīvena Kinga daiļrades iepazīšanu. Tagad varu teikt, ka šausmu literatūra mani vairs tā neaizrauj, protams, ja vien tas nav Kinga jaunākais romāns, jeb stāstu krājums Lavkrafta pasaulē. Bet bija laiks, kad kvalitātei nebija nekādas nozīmes. Loģiski, ka rodas jautājums, kāpēc tā. Šī grāmata atbildēs uz šo un vēl daudziem citiem jautājumiem.
Pirmā daļa ir vispārīgs ieskats Šausmu literatūras teorijā un analizēti slavenākie rietumu autoru darbi. Te nekāds jauns ritenis nav atklāts, sevišķi cilvēkiem, kas par šo tēmu jau ir padziļināti interesējušies. Taču tāds, kas ar šādu padziļinātas literatūras analīzi saskaras pirmo reizi, te atradīs daudz kā jauna un interesanta. Centrālā ideja ir, ka cilvēkam dzīvē šausmas ir neatņemama sastāvdaļa, atzīstam to mēs sevī vai neatzīstam, realitāte no tā nemainās. Šausmu literatūra ir līdzeklis kā dažādas neracionālas bailes sevī pārvarēt un, iespējams, pat gūt prieku no paša pārvarēšanas procesa. Lasot šo nodaļu sapratu, ka visa mana iepriekšējā šausmu literatūras lasīšana ir bijusi pakārtota tā, lai lasot šo grāmatu es visus te pieminētos darbus būtu lasījis. Es esmu lasījis pat Šeridanu Lefanī un juku laikos izdotu stāstu krājumu, kurā ietilpa stāsts “Kā divi balti zirnekļi”. Protams, tā nav nekāda sakritība, jo autore savā darbā cenšas apskatīt to, kas jau ir izdots latviešu valodā un ko viņas potenciālais lasītājs, varētu būt lasījis.
Lasot sadaļu par Lavkraftu es, protams, pie sevis iesaucos “Ph’nglui mglw’nafh Cthulhu R’lyeh wgah’nagl fhtagn” nevis ikdienā lietoto saīsinājumu „Cthulhu fhtagn” tik labi bija uzrakstīts par viņa daiļradi! Varbūt es lāgā negribētu piekrist, ka viņa pakaļlēcēji nav spējuši radīt līdzvērtīgus stāstus Lavkrafta pasaulē, domāju, ka Nīls Geimens izdzirdot tādu apgalvojumu raudātu spilvenā.
Par pilsētas fantāzijas žanra attīstību, šausmu literatūras ietvaros man bija nedaudz cits skatījums, bet nevaru garantēt, ka man ir vispareizākais, jo es atšķirībā no autores neesmu pacenties visu hronoloģizēt un pārbaudīt.
Otrā daļa par bibliskajiem motīviem šausmu literatūrā jau ir daudz specifiskāka un labi ilustrē, ka ar Bībeles citāta pierakstīšanu grāmatas nodaļas sākumā vien ir par īsu, lai klasificētos kā no Bībeles iedvesmots darbs. Var autorei piekrist, ka Bībele ir daudzu šausmu stāstu pamatā. Taču jāņem vērā arī tas, ka Bībele, kā jau tas biezai grāmatai pienākas, satur sevī tik daudz stāstu un sižetu, ka tai pie lielas vēlēšanās var pielāgot jebko. Tomēr šajā grāmatā šis nav tas gadījums, autore “aiz matiem” neko nepievelk un izceļ saulītē darbus, kas tieši atbilst tematam. Godīgi sakot, es pat iedomājies nebūtu, ka par biblisku motīvu šausmu stāsta skaitās arī tas, ja kāds varonis iemet vampīram ar Bībeli, un tas pačib. Tā teikt fiziskā Bībeles dimensija. Šajā daļā ir iztirzātas vairākas Stīvena Kinga grāmatas, man personīgi tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Pirmkārt, varēju atsaukt atmiņā jau pasen lasītos darbus, un otrkārt, paraudzīties uz viņiem no nedaudz savādāka skatupunkta, kurā īpaši izcelta Bībeles ietekme.
Trešā daļa par šausmu žanru latviešu literatūrā, manuprāt, ir grāmatas lielākā pievienotā vērtība. Ja par iepriekšējo nodaļu tematiem man jau bija nācies lasīt pa kādai grāmatai, tad šī informācija bija pilnīgi svaiga. Vispirms viņa mani aiznesa atpakaļ bērnībā, kad lasīju Grīna darbus. Atgādināja par Kaijaka stāstiem, kurus es sev par brīnumu atcerējos. Puriņu un Stradiņu šausmu grāmatas. Stradiņa “Dēmonu villa”, lai ar nebija nekāda augstā literatūra, man no pusaudža gadiem ir iespiedusies atmiņā uz mūžiem. Arī secinājumam, ka latviešu šausmu literatūras sižetiem un tēliem ir maz līdzības ar rietumu tradīcijām, ir segums. Manuprāt, tas gan vairāk tādēļ, ka vēl neesam pietiekami “rietumniecskojušies”, un gan jau ar laiku atradīsies kāds rakstnieks, kurš kleibēs stāstus atbilstoši šausmu kanonam. Bet, kamēr tas nav vēl noticis, priecāsimies par to, ka mums viss ir mazliet citādāks. Biju arī patīkami pārsteigts, ka šausmu žanrā rakstošo rakstnieku, lai ar’ maz, tomēr ir atradušies. Būs jāizlasa kaut kas no Bereļa darbiem, vismaz viņa šausmu stāstus es noteikti sapratīšu.
Un tagad par pašu lasīšanas procesu, „Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā” bija ļoti laba un informatīvi bagāta, bet pats rakstīšanas stils bija akadēmiski pasauss. Šajā grāmatā stāstījuma struktūra ir jau tuvāka parastajam lasītājam, un teksts ir ne tikai piesātināts ar informāciju, bet arī raitāk lasās. Vēl lasot grāmatu, man bieži galvā ienāca doma, bet kāpēc nav pieminēts autors X vai grāmata Y. Tad nu nācās atcerēties, ka šausmu literatūras žanrs ir tik plašs temats, ka visu viņu pilnībā vienā grāmatā nemaz nevar iekļaut, un šī grāmata ir tikai ieskats, nevis kaut kāda pilnīga visaptveroša analīze. Un vēl ja šķiet, ka kādu aspektu autore palaidusi garām, tad nevajag satraukties (visticamāk, ka nodaļas sākumā autore ir jau definējusi, ko viņa grasās apskatīt), otrkārt, tas nozīmē, ka grāmata ir sasniegusi savu mērķi, izraisīt lasītājā interesi par tematu.
Ja patīk šausmu literatūra, tad šī grāmata ir obligāta lasāmviela. Nevajag baidīties (ja lasot grāmatu par šausmu grāmatām, vispār vēl ir iespējams baidīties) par to, ka autore ar nazi izķidās visus šausmu stāstus kā tādu zivi un parādīs, ka pēc būtības tajos ir atrodam vienādas asakas. Un tādēļ, lasītājam būs jāmet viss šausmu literatūras žanrs pie malas, jo nebūs vairs interesanti. Tā nav! No tā lasīšana kļūs tikai interesantāka. Šīs grāmatas izlasīšana palīdzēs salikt jau lasīto šausmu literatūru vēsturiskajā un kultūras kontekstā, kur katra nākamā šausmu stāstu grāmatiņa iekritīs kā puzles gabaliņš savā vietā un ļaus paskatīties uz tās sižetu ne tikai grāmatas ietvaros vien. Lieku 10 no 10 ballēm.
Un tagad neliela darvas karotīte, pāris vietās autore nebija izdomājusi, kā izvairīties no viena un tā paša citāta lietošanas vairākas reizes. Tas radīja sajūtu, ka lasi to pašu lapaspusi vēlreiz. Bet, ja man jautātu, vai būtu reāli no tā izvairīties, tad atbilde būtu nē, jo citādi autores apgalvojums bez citāta šķistu nepamatots.
Paskatījos te viendien savā blogā un biju pārsteigts. Izrādās, ka pēdējo reizi krievu fantasy gabalu esmu lasījis tikai pērnā gada oktobrī. Skaidra lieta, ka tādu netaisnību nevarēju pieļaut un atliku malā visus saplānotos amerikāņu un angļu autorus, un ķēros pie šīs grāmatas.
Grāmatas galvenais varonis Dorožkins strādā par vidējā līmeņa menedžeri kādā loģistikas firmā. Kas viņam tur īsti jādara, mums stāstīts netiek, jo galu galā tur notiekošās fantastiskās lietas tomēr ir loģiski izskaidrojams ar parastām drukas kļūdām. Pieteikts tiek vienīgi tas, ka Dorožkins ir absolūti cītīgs darbinieks, kas strādā no zvana līdz zvanam un domā loģiski, ir ļoti labsirdīgs un nekad nedusmojas. Tad viņam darbs izbeidzas, un viņš metro ierauga sievieti ar nimbu virs galvas. Tad vēl kāpjot ārā no metro viņš pamanās sadauzīt savu egrāmatu lasītāju. Teikšu kā ir – te tas nu reāli raksturoja viņa dzīves melno periodu, jo sliktāk jau vairs nevar būt. Un tad pēkšņi pie viņa ierodas divi vīreļi, kas piedāvā Dorožkinam darbu Kuzminskā par izmeklētāju.
Tā nu viņš nonāk vampīru, raganu un ekstrasensu ciematiņā, kur fantasy romāni tiek lasīti kā lauku dzīves ainiņu apraksti, un viss būtu ļoti labi, ja vien Dorožkinam nešķistu, ka no viņa kaut kas tiek slēpts. Nu neteiksim, kas šā žanra darbos būtu kaut kas inovatīvs.
Kopumā tāds fantasy ar nelielu detektīva pieskaņu. Nekā izcila, tomēr virs vidējā. Tāds smadzenes relaksējošs darbs. Darba sākums uzrakstīts ļoti labi līdz brīdim, kad varonim sākas zudušās atmiņas uzplaiksnījumi. Tas man nepatika, tā ir tīra krāpšanās un, manuprāt, grāmatas vidū sižetā iebāzt kaut kādus pusgadu iepriekš notikušas lietas, kuras vairs pat varonis neatceras, ir diezgan jocīgi. Tad kļuva skaidrs, ka lasīto mēģināt saprast nemaz nav vērts, ikdienas dzīves notikumiem ar sižetu nebūs nekāda sakara, jāgaida vien nākamais uzplaiksnījums.
Diemžēl cerības uz labi uzrakstītām beigām arī neattaisnojās, radās iespaids, ka autors rakstījis, rakstījis un tad atcerējies, ka grāmatai ir noteikts apjoms. Rezultātā beigas ļoti sasteigtas un tādas nekādas. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, vietām jau lasīt bija pat ļoti interesanti.
Kārtējā Diskzemes grāmata, šķiet kāda 30+ grāmata, kuru es jau esmu izlasījis par šo pasauli. Grāmatas autors jau vairākus gadus slimo ar Alcheimera slimību un loģiski, ka katra nākamā grāmata viņam rodas ar grūtībām. Šo grāmatu viņš ir nodiktējis, jo pašam ar rakstīšanu vairs lāgā nevedas.
Tātad šī ir ceturtā grāmata, kas veltīta raganas Tiffany piedzīvojumiem. Ja iepriekšējos viņa cīnījās pret elfiem, Hiver un pašu Ziemas iemiesojumu, tad tagad viņas pretinieks ir daudz netveramāks, tāds kā visa raganiskā pretinieks, sen miruša inkvizitora dvēsele, kas nespēj rast mieru, kamēr vēl kāda ragana staigā pa Diska virsu. Viņš mājo kādā paralēlā pasaulē un laiku pa laikam atgriežas, lai cīnītos pret raganām, aptumšojot ļaužu prātus un iznīcinot raganas. Viņa vārds ir Cunning Man, viņš jau daudzas reizes ir patriekts no Diska, bet vienmēr atrod viedu kā atgriezties.
Tiffany savā novadā ir kļuvusi par pilntiesīgu raganu, nodarbojas ar lauztu kāju ārstēšanu, vecu cilvēku apkopšanu un citām raganām svarīgām lietām. Ir tikai viena problēma – nomirst vecais Barons un ar jauno nemaz nav tik viegli sadzīvot. Tam visam pa vidu maisās vēl Jaunā barona Jaunā līgava un Cunning Man. Protams, ka viņai ir lielie izpalīgi Nac Mac Feegles, kas izrādās prot ne tikai salauzt lietas, bet arī salikt viņas atpakaļ.
Grāmata tiek pozicionēta kā tīņiem domāta, tam nu es negribētu piekrist, jo sākums ir reti nežēlīgs, lai gan, ja tīnis katru vakaru skatās raidījumu „Degpunktā”, tad diezin viņš te kaut ko vēl nedzirdētu par cilvēku ļaunumu izlasīs. Autors mēģina pastāstīt mums savu domu, kādēļ cilvēki, kas dzīvo mums blakām, reizēm kļūst pavisam citādi neiecietīgi, ļauni un kādēļ ļaužu bars rīkojas kā bars. Kāpēc cilvēki vajā tos, kas ir nedaudz citādāki nekā viņi paši. Skaidra lieta arī par to, cik grūti mūsdienu raganai ir izdzīvot pilsētā.
Interesanti, ka grāmatā parādās arī tēls no Diskzemes pašiem pirmsākumiem, meitene, kas vēlējās kļūt par burvi. Mēs uzzinājām tikai to, ka viņu uzņēma burvju Akadēmijā, tomēr par to , kas notika tālāk, mūs neviens neinformēja. Tad lūk šajā grāmatā mēs to uzzinām.
Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Sākums tāds dīvains, izskatās, ka autors nav īsti izštukojis, uz kuru pusi stāstu virzīt un lasās kā pa celmiem. Tomēr pēdējās divās trešdaļās viss ir okei. Cerams, ka Pratchett paspēs uzrakstīt vēl kādu grāmatu.
Tiffany tagad jau ir 11 gadi un ir pienācis laiks doties uz burvju skolu. Labi, raganām nemaz nav skolu, viņas veic apmācību kādas pieredzējušas raganas uzraudzībā. Ja jau viss noritētu gludi, tad noteikti autors nemaz necenstos rakstīt grāmatu. Diskzemes pasaulē ir parādījies radījums Hiver (Spiets), kas mīl parazitēt kāda cilvēka smadzenēs, izmantojot tās savām vajadzībām. Tā nu izrādās, ka vienas no piemērotākajām smadzenēm pieder tieši Tiffany. Uzzināt kā tas viss beidzās var tikai izlasot grāmatu pašam.
Autors turpina savu noveļu sēriju, kas domāta pusaudžiem. Joprojām ir sastopama patīkama ironija, par tēmu, kas patiesībā ir bērni un kāds ir viņu domāšanas stils. Tiek parādīts arī, ka topošās raganas patiesībā ir tādi paši bērni un pusaudži kā pārējie, katrs ar savām vājībām un īpatnībām.
Atšķirībā no Harija Pottera stāstu sērijas, šeit visa darbība notiek daudz jautrākā gaisotnē. Grāmatu varoņu problēmas ar katru grāmatu nekļūst arvien milzīgākas un globālākas. Jā, tās ir nopietnas, bet tās nebūt neietekmētu visas pasaules likteni. Šīs problēmas lielākoties ir personīgas, arī galvenais problēmu vaininieks ir lielākoties pati Tiffany. Un protams Nac Mac Feegle tautiņa ir galvenā jautrības radītāja.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Šī gan nav pārtulkota latviešu valodā, bet vajadzētu.
This toad had once been a lawyer (a human lawyer; toads manage without them) who’d been turned into a toad by a fairy godmother who’d intended to turn him into a frog but had been a bit hazy on the difference. Now he lived in the Feegle mound, where he ate worms and helped them out with the difficult thinking.
‘I’ve told you, Mr Anybody, that just having your name written down is no problem at all,’ he said. ‘There’s nothing illegal about the words “Rob Anybody”. Unless, of course,’ and the toad gave a little legal laugh, ‘it’s meant as an instruction!’
None of the Feegles laughed. They liked their humour to be a bit, well, funnier.
Kārtējā Diskzemes cikla „pasaku grāmata” no cikla, kas veltīta raganu piedzīvojumiem. Jau sākot lasīt grāmatu kļūst skaidrs, ka autoram nu nepavisam nepatīk opera un viss kas ar to saistīts. Stāsts ir ironija par Operas spoku. Operas spoks ir klasisks mīl un rūpējas par Operu, taču šad tad nogalina arī pa Operas darbiniekam. Raganām savukārt ir nākusi atklāsme, ka ar divām raganām kārtīgam raganu sabatam ir par maz un vajag trešo, kura ceptu desiņas un grieztu maizi. Tā nu ir sanākusi ka potenciālā ragana ir aizmukusi, lai kļūtu par operas solisti, vai vismaz solistes balsi.
Tā nu arī grāmatā arī viss risinās kā operā. Neviens nesaprot, kas tiek dziedāts, galvenais, lai smuka mūzika. Arī mirušiem pēc nāves pietiek laiks garām atvadu scēnām un runām. Pats Nāve gan parādās reti tikai tad, kad kāds nomirst. Žurku ķērājs tapa pagodināts pēc viņa atnāca Žurku nāve.
Par grāmatu dodu 9 no 10 ballēm, man jau ar opera diez ko daudz nepatīk un autora ironija likās saprotama.
Citāts: “Well, basically there are two sorts of opera,’ said Nanny, who also had the true witch’s ability to be confidently expert on the basis of no experience whatsoever. ‘There’s your heavy opera, where basically people sing foreign and it goes like “Oh oh oh, I am dyin’, oh, I am dyin’, oh, oh, oh, that’s what I’m doin'”, and there’s your light opera, where they sing in foreign and it basically goes “Beer! Beer! Beer! Beer! I like to drink lots of beer!”, although sometimes they drink champagne instead. That’s basically all of opera, reely.”
Šī ir Diskzemes Raganu noveļu cikla otrā grāmata, tāpat kā pirmajā galvenā varone ir ragana Granny Weatherwax.
Vecais Lankras karalis Verence ir miris, protams no dabīga cēloņa – naža mugurā. Tā mainās dinastijas, taču viņa jaundzimušo dēlu izglābj raganas, nu jau veselas trīs Granny Weatherwax, Nanny Ogg un Magrat. Karaļa dēls tiek atdots ceļojošā teātra trupai un iegūst vārdu Tom Jhon.
Jaunajam karaļa vietas izpildītājam Hercogam Felmet un viņa sievai ar karalistes pārvaldīšanu nesokas. Karaļa kronis ir pazudis, ļaudis māju dedzināšanu neuztver nopietni (pārāk bezpersoniska pieeja) un galu galā saceļas pati „Karaliste” kā tāda. Viņai vienkārši vajag saimnieku!
Raganas nolemj paātrināt procesu un apstādina Lankrā laiku uz 15 gadiem, lai troņmantnieks jau pieaudzis spētu atgriezties pēc savas karaļvalsts.
Šī ir Diskzemes cikla grāmata, ar kuru sākas Raganu noveļu cikls. Šo grāmatu var mierīgi lasīt pirmo. Visu šo noveļu galvenais personāžs ir ragana Granny Weatherwax.
Tātad astotajam dēlam piedzimst astotais dēls? Nē, meita! Tieši šajā brīdī kāds burvis, jūtot savu pēdējo stundiņu, meklē kādu, kuram nodot savu zizli. Burvji jau daudz neko no meiteņu un puiku lietām nesaprot. Tā nu mazā Eskarina no Bad Ass ciematiņa tiek pie burvju zižļa. Protams, ciemā nevienam nav ne jausmas, ko darīt. Un visi gaida cerot – gan jau pāries.
Tomēr nepārgāja, Eskarinai augot, kļuva skaidrs, ka meitene jānodod lielākās ciema speciālistes, raganas Weatherwax, rokās, lai audzina šo ja ne pa burvi, tad vismaz par raganu. Izrādās, ka starp burvjiem un raganām ir būtiskas atšķirības. Weatherwax nekas cits neatliek kā vien vest Eskarinu uz Ankh-Morpork pilsētas Neredzamo Universitāti.
Pa ceļam noris daudz piedzīvojumu, Eskarīna satiek topošo burvi Simon, kurš vēlāk nejaušības dēļ gandrīz pazudinās pasauli (lasi Diskzemi). Iepazīstam Diskzemi no Ramtop kalniem līdz pašai Ankh-Morpork pilsētai.
Grāmata ir viegli ironiska par feminismu Diskzemē. Burvji ir vīrieši, sievietes raganas un nekad nav bijis citādāk. Tāds ir likums! Kur tas rakstīts? Nekur, bet tradīcijas ir jāievēro. Šo grāmatu var uzskatīt kā sievietes cīņu Diskzemes sabiedrībā pēc vienādām tiesībām. Tā arī ir grāmatas centrālā doma.
Otra galvenā ideja, cik nu man likās, ir par krāmēšanos ar nesaprotamām lietām. Topošais burvis Simon, prot izskaidrot pašu maģijas dabu. Viegli un saprotami, kamēr vien tas nav kādam citam jāatstāsta. Viņam patīk visu ietērpt skaitļos un formulās, tieši šo lietu tad arī mēģina izmantot Dungeon Dimensions iemītnieki, lai iekļūtu Diskzemē.
Visu grāmatu caurvij Terry Pratchett humors un gudrības, kuru galvenā izpausme notiek caur neortodoksālo Granny Weatherwax (baidās no lidošanas ar slotām, galveno uzsvaru liek nevis uz buršanos, bet uz headology). Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, bet tas tikai Diskzemes grāmatu skalā.
Citāts:
“For animals, the entire universe has been neatly divided into things to (a) mate with, (b) eat, (c) run away from, and (d) rocks.”
