Kā jau katru vasaru, daļu no sava laika veltu informācijas uzņemšanai par kodolieročiem un kodoltehnoloģijām, pērn lasīju par plutoniju, nu pienākusi kārta urānam. Grāmatu iepirku tiklīdz tā iznāca, autors jau bija pazīstams un sagaidīju, ka saturs man vilties neliks.
Grāmata sarakstīta šim autoram tradicionālā stilā. Viņš ceļo pa pasauli, apmeklē vietas, kas saistītas ar urāna ieguvi, tehnoloģiju attīstību un vēsturi. Tātad lasot grāmatu iegūstam gan labus ceļotāja piedzīvotā aprakstus, gan bagātīgu faktoloģisko materiālu. Autors ģeogrāfiski mūs aizved uz Čehijas St. Joachimsthal, kur urāna rūda jeb pechblende bija pazīstama jau no viduslaikiem kā sudrabu pavadošais minerāls. Te, domājams, PSRS ieguva savai atombumbai nepieciešamo urānu. Nedaudz tiek pastāstīts arī par šo raktuvju strādnieku (ieslodzīto) dzīvi un likteņiem. Uz Kongo Demokrātikskās Republikas urāna raktuvēm vietu, kura saucas Shinkolobwe, starp citu, vai zinājāt, ka Kongo ir pašiem savs kodolreaktors, no tā gan ir nozagti daži urāna stieņi, un, lai arī pašas raktuves skaitās oficiāli slēgtas, nelegālā urāna rūdas ieguve turpinās.
Interesants fakts, kuru nezināju, ASV vienu brīdi bija īsts „urāna drudzis” sešdesmitajos gados, kaut kas līdzīgs „zelta drudzim”. Savulaik ASV analītiķi arī uzskatīja, ka pasaulē urāns reāli ir iegūstams tikai Kongo un ASV, citur tā neesot. Tiek apmeklēta arī Austrālijas Rangers Mine. Šī nodaļa man īpaši gāja pie sirds, jo savulaik esmu šo vietu apmeklējis pats, lielāko daļu no pieminētā biju redzējis pats un galvenais, ka autors tur bija bijis tikai neilgi pēc manis, pat viens otrs stāsts no gida jau bija dzirdēts.
Protams, netiek aizmirsta arī kodolieroču izstrādes vēsture gan ASV, gan PSRS, netiek aizmirsta arī Ķīna, Indija un Pakistāna. Nedaudz apcerēta apokalipse un daži interesanti fakti par Los Alamosas eksperimentiem – izrādās daudzas lietas darītas uz dullo, pāris reizes zinātniekiem nekontrolēta kodolreakcija gandrīz sākusies uz laboratorijas galda (piemēram, uz galda sakrauti klucīši ar bagātinātu urānu tuvu kritiskajai masai, kāds zinātnieks nedaudz pārliecies šai kaudzei pāri, viņa ķermeņa ūdens sācis atstarot neitronus un gandrīz izraisījis ķēdes reakciju, situācija glābta ar roku izārdot urāna kaudzi), sperot gaisā pirmo atombumbu visi ir satraukušies vai gadījumā netiks aizdedzināta visa zemes atmosfēra. Laba nodaļa ir arī veltīta urāna tirdzniecībai un biržai, tagad urāns atkal ir modē un cenā.
Tātad uzzināju šo to jaunu par pašu urānu, priecēja, ka daudz teksta netiek veltīts atombumbu izgatavošanas vēsturei, tikai interesantākās daļas (tas gan tīri personīgi, jo es jau pāris labas grāmatas par atombumbu vēsturi savulaik esmu izlasījis), daudz faktu un saistošs izklāsts, plus vēl vietu piesaukšana, kuras esmu apmeklējis es pats. Skaidra lieta, šai grāmatai pienākas 10 no 10 ballēm. Mīnuss ir tāds, ka viņa ir pieejama patlaban hardcover versijā, tas viņas cenu paaugstina uz ~20 USD, bet iztērētā naudiņa būs tā vērta.
No rīta cēlāmies līdz ar saules gaismu, lai ar kājām dotos rīta pastaigā uz Yellow waters bilabongu. Bilabongs no rīta ir skaists, pilns ar dažādiem putniem, šamie žāvē spārnus un gatavojas jaunajai dienai. Ir manāmi arī pāris kakadu. Pastaiga izdodas godam, rīta gaiss vēl nav iesilis un ir patīkami vēss. Atgriežamies atpakaļ pie telts, kur sākas telts novākšanas darbi un brokastošana. Brokastu laikā atklājas, ka Jabiru ceptā maize ir absolūti neēdama, viņas dīvaino garšu nespēj nosist pat biezā kārtā uzsmērēts džems. Vācot nost telti tiek pieņemts stratēģisks lēmums to nežāvēt bet pakot vien iekšā kā ir. Pie reizes tiek apsisti arī uz telts starpslāņiem satupušie odi, tāpat aiz riebīguma.
Sakravājuši mantiņas dodamies uz Jabiru pusi. Pa ceļam iebraucam Bowali visitors centrā. Nezinu, ko biju gaidījis, bet vīlos. Nekā interesanta, dažādas ekspozīcijas, par vietējiem biotopiem, kurus mēs aplūkojām jau kādu piekto reizi, suvenīru bode ar standarta suvenīriem, redzējām arī krievu tautības pārstāvjus, šie runāja un acīmredzot domāja, ka neviens viņus nesaprot. Palika bail no domas, ja nu kāds arī mūs no malas saprot. Vienīgie ievērības cienīgie objekti manuprāt bija, kalendārs Austrālijas aborigēnu gaumē un urāna rūdas gabals ar uz tā uzliktu Geigera skaitītāju.
Mūsu nākošā pietura bija nedaudz aiz Jabiru, Ranger mineral mine, kurā rok urānu. Urānu pēc tam izmanto atomreaktoros kodoldegvielai. Lai tiktu uz ekskursiju jāaizbrauc uz Jabiru lidostu, kurai blakus atrodas neliels veikaliņš, kurā pārdod tūres biļetes. Mums ierodoties, līdz tūrei ir palikušas vēl 45 minūtes. Pērkot biļetes mums palūdz uzvilkt kājās slēgtus apavus. To izdarījuši, izčekojam suvenīru bodi, paskatāmies reklāmas rullīti par KNP, par Urāna raktuvēm un par to cik Austrālijā viss ir super, kādas 3 reizes.
Beidzot pienāk brīdis, kad iepriekšējā ekskursantu brigāde tiek atvesta atpakaļ un mēs sapulcināti kopā. Gidam uz šiltes rakstīts Yuri, nosmejamies, ka laikam tikai bijušie PSRS pilsoņi strādā šitādās raktuvēs, kāpjam iekšā autobusā. Tur mums izdala ķiveres, oranžas vestes un reklāmas prospektus. Autobusiņš ved mūs kādus 10 kilometrus uz urāna raktuvēm. Atbraukuši un pie izkāpšanas gids mums angliski prasa vai no kuras valsts mēs esam. Sakam no Latvijas, džeks sāk smieties un saka: „Es esmu latvietis, bet es nerunāju latviski”, latviešu valodā. Biju nedaudz šokēts izrādās, ka šamam arī uz šiltes rakstīts Yuri Mucenieks. Tātad vēl viens emigrantu pēctecis. Izrādās, ka viņa vecāki aizceļojuši uz Melnburnu, pats viņš sākot iet skolā nemaz neko citu kā latviešu valodu nav pratis. Tagad gan pēc 50 gadiem, tikai vairs saprotot un ar ne visu. Viņa tēvs, kurš dzīvojot Cairns, gan ar viņu joprojām runājot tikai latviski. No viņa arī uzzinām, ka esam pirmie latvieši, kurus viņš sastopot vedot ekskursiju uz urāna raktuvēm.
Pašas urāna raktuves ir atklāts karjers. Bedre izskatās iespaidīgi, dziļumā pāris simtu metru un nedaudz applūdusi. Uzzinām, ka šogadējais lielais lietus atnesis par 3 000 000 litru vairāk ūdeni nekā parasti. Tā kā raktuves ūdens drīkst tikai iztvaikot, to nevar iepumpēt blakus upītē, tad šis pārpalikums rada problēmas urāna ieguvē. Lai paātrinātu iztvaikošanas procesu visā urāna raktuvju apkārtnē darbojas sprinkleri, kas izsmidzina ūdeni. Pa putekļaino ceļu brauc liela ūdens mašīna, kas samitrina ceļa klājumu, neļaujot sacelties putekļiem. Urāna rūda, kad iegūta tiek iekrauta lielās, laikam Comatsu, mašīnās, kas brauc nosvērties un izber attiecīgā kaudzē, kuras arī sniedzas 50 metru augstumā.
Daži tantuki tūdaļ uztraucas par radiācijas līmeni, tas gan ir tikai 2-3 milizīverti. Ja nemaldos tāds pats fons ir arī Kurzemes mālos. Tā kā īpaši neuztraucos. Karjeram gan klāt iet neļauj, bet stāvot aiz žoga var lūrēt cik uziet. Tālāk visus saliek autobusā un ved uz pašu ražotni. Biju domājis, ka rūpnīcā mūs pielaidīs agregātiem tuvāk, bet nekā, viss jāvēro caur stiklu.
Neko jaunu Urāna oksīda ieguves procesā neuzzināju. Rūdu samaļ, atšķaida sērskābē. Urānu atdala lietojot petroleju un amīnu, tad attīra ar amonija sulfātu un gāzveida amonjaku. Palielinot pH līmeni izgulsnējas Amonija diuranāts, kuru pēc tam krāsnī pārvērš par U3O8. Tad nu tiek rādīti no attāluma visi procesā iesaistītie agregāti un beigās arī tukšās mucas kurās tiks pildīts urāns. Tiekam aizvesti atpakaļ uz Jabiru, papļāpājam ar gidu un braucam ievērtēt pašu ciematu.
Jabiru, tipiska mazpilsēta, atrodam lielveikalu, atjaunojam pārtikas krājumus un dodamies uz Mataruka Wetlands.
Protams, tas bija vēl viens bilabongs. Taču tur bija jauka vieta kur pasēdēt un pavērot pašu bilabongu. Ceļabiedri atteicās nākt līdzi man un Maijai pa gājēju taciņu 4 kilometru garumā, aptuveni 30 grādu karstumā. Pirms ceļa iekožam; redzam arī vietējo barības piramīdas virsotni – lielu kraukli.
Tad dodamies uz bilabongu, smuks dīķītis un tad kātojam 4 kilometrus. Pašā takas sākumā mētājas čūskas āda, kas diez ko nemotivē. Visur rakstīts no takas nost nelīst ja nē 50 AUD sods garantēts. Neredz tikai, kas to būtu spējīgs piemērot. Vispār pastaiga sanāk netālu no bilabonga malas, ja jāsaka godīgi nekā diži smuka tur nav. Vairāk laika tiek veltīts iespējamo nākošo ceļojumu plānošanai.
Atgriezušies auto stāvlaukumā redzam, ceļabiedrus, kas iekārtojušies paēnā, vēro kraukli. Atzīstamies, ka prātīgi vien darījuši nenākdami. Dodamies meklēt mājvietu.
Mājvieta ieplānota Annaburroo apkārtnē. Redzam lielu norādi uz Annaburroo lodge. Braucam vien iekšā. Iebraukuši redzam vienu visai nolaistu kempingu, no kura jau grasāmies tīties projām. Taču tur viltnieki izlikuši zīmi „Ja esat iebraukuši, tad vismaz apsveicinieties”. Redzam skraidot pāris valabijus pa kempinga teritoriju, dodamies uz recepciju. Apsveicināmies un uzzinām ka kempinga mājiņu mums nedabūt, bet varam dabūt Heathers hut. Prasām, kas tas par zvēru. Mums saka aizbrauciet, ievērtējiet. Aizbraucam uz būdu pašā meža malā, kas izrādās ir ar moskītu tīklu pārvilkts koka rāmis, bleķa jumts, pats rāmis celts uz pāļiem. Izskatās pietiekami eksotiski, lai mēs nolemtu tur apmesties. Iekšā ir arī gultas tikai ar matračiem bez gultas veļas. Tas mūs īpaši nesatrauc, jo ir taču guļammaisi.
Pavakariņojam, ar nūdeļu zupu, nomazgājamies (dušas gan bija normālas un labā stāvoklī). Dodamies uz Annaburroo bilabongu apskatīties, kas un kā. Kempings pustukšs, taču redzam profesionālu kemperu kempinga autobusu, kas ir māja uz riteņiem ar visu satelītšķīvi un nešaubos, ka arī ar peldbaseinu.
Pasēžam bilabonga krastā un pavērojam saulrietu. Iekuram pie savas mājas ugunskuru no eikaliptu zariem sākumā, beigās jau dedzinājām veselus stumbrus. Deg smuki un arī smarža laba, tā nu kādas 2 stundas vienkārši sēžam uz lieveņa un runājamies. Pēkšņi izdzirdam mūsu mājelēm troksni it kā kāds grabinātu katlus. Domājam, ka izlikās un tusējam vien tālāk.
Kad apnicies un uguns sāk izdzist dodamies gulēt. Izslēdzot gaismas var dzirdēt kā naktstauriņi sitās gar tīklu radot iespaidu, ka kāda čūska mēģina ielīst mājelēm, pasmejamies par to. Virtuvē atkal nograb vāki, viens no ceļabiedriem aiziet novērtēt situāciju virtuves nodalījumā un izdara secinājumu, ka mūsu būdā ir žurka. Apzelējam ideju, kā tas ir pamosties no pāri tavai sejai skrejošas žurkas ķepiņu pieskārieniem vai atverot acis redzēt sev priekšā žurkas purniņu. Nedaudz pabaidāmies un liekamies gulēt. Iemigt nedaudz traucē valabiji, kas turpat kādus 10 metrus nostāk čabina lapas un ķilkst.
Un tapa vakars un tapa rīts – astoņpadsmitā diena.
