Amalfi piekraste trešā diena
11. maijs
Ravello – Atrani – Amalfi – Bomerano
Ceļamies agri, lai paspētu uz brokastu sākumu, lai arī viesnīca ir mazāka nekā Salerno, brokastis ir daudz labākas. Iestrebjam kafiju, uzēdam kruasānus, izčekojamies. Viesnīcas īpašniecei pajautājam, kā tikt uz Amalfi, viņa mums piedāvā divus variantus – kāpt tepat pa trepēm lejā, vai izmest 10 km lielu līkumu līdz veca torņa drupām un tad kāpt pa trepēm lejā. Tā kā man ir ieplānots 12 km garš pārgājiens no Amalfi, dziļāk ielejā līdz ūdenskritumam, mēs nolemjam kāpt lejā pa taisno.
Saule vēl nav lāga uzlēkusi, tādēļ pirmais pārgājiena posms ir visnotaļ viegls, klundurē tik pa trepēm uz leju. Sākumā iešana vedas ļoti labi, bet pie kāda piecsimtā pakāpiena sāk likties, ka vēl nedaudz un celis sāks locīties uz otru pusi. Šīs trepes par laimi nav domātas zirgiem, tādēļ visa slodze nesanāk uz vienu kāju. Šīs varētu būt vienas no garākajām trepēm, pa kurām es jelkad esmu kāpis. Veseli trīs kilometri un visu laiku uz leju. Beigās vairs neiepriecina pat cilvēki, kas kāpj uz augšu stiepjot koferus. Pa ceļam gadās arī zāles pļāvēju brigāde, trepes acīmredzot nav tik populāras, lai apbradātu visu balandu, un vietām nākas izpļaut. Pozitīvi, ka vietās, kur var redzēt kaut ko citu bez trepēm, skati ir iespaidīgi. Arī paskatoties uz augšu var labi redzēt romiešu villas dārzus.
Tikuši Atrani, piesēžam pie baznīcas un vērojam jūru. Vienreiz gan nākas rausties kājās, jo garām iet bēru ceremonija. No Maijas saprotu, ka viņa nekādā pārgājienā vairs neies, bet pasēdēs Amalfi, palasīs grāmatu, un es varu droši iet viens pats. Aizejam ap stūri cauri māju pagalmiem uz Amalfi, atrodam labu vietu dirnēšanai pie jūras ar skatu uz ostu un pludmali, es apsveru domu atstāt savu mugursomu, bet tad nolemju neapgrūtināt Maiju ar savām krodām, galu galā lieks smagums noderēs treniņam.
Lai neaizietu neceļos, paņemu līdzī grāmatu Walking on the Amalfi Coast, kur smalki apstāstīta manis izvēlētā taka. Sākums ir pavisam viegls, Amalfi domam ir grūti paiet garām. Tur trepes tūristi apsēduši kā zvirbuļi, rīts ir tikai sācies, bet suvenīru tirgotājiem jau pļaujas laiks. Atrodu arī grāmatā minēto gājēju ietvi – tuneli, un tad sākas trepes. Lai sevi uzmundrinātu, uzlieku podkāstu un cenšos klausīties, taču pēc diviem kilometriem man liekas, ka tepat vien jau arī nosprāgšu. Lai cik bieži neskatītos grāmatelē, ir skaidrs, ka līdz Pontone miestam man tik un tā nāksies kāpt ar kājām, jo funikulieri tuvumā neredz.
Vienīgais mierinājums augšupceļā ir skats, kas paveras atskatoties uz Amalfi. Ticis līdz Pontonei, pirmais, ko izdaru, ir ieeju vietējā bārā un nopērku aukstu kolas bundžiņu. Aiz laimes sajaucu virzienus un pārsimts metrus uzraušos pa nepareizām trepēm. Pakonsultējos ar grāmatu un saprotu, ka esmu ignorējis ļoti svarīgu vietu, kur ir trīs iespējami ceļi – mazais aplis, lielais aplis un galīgi garām. Izdzeru kolu pie baznīcas durvīm, pastāvu pavēnī un dodos uz pareizo ceļu.
Tagad var teikt, ka esmu izkļuvis ārā no pilsētas un nonācis mazdārziņu rajonā. Cūku pupas te jau ir ienākušās. Pretī nāk pensijas vecuma cilvēks, kas tās sašķinis veselu kasti. Te arī sāku uztraukties, jo taka sāk vest lejup no kalna. Palasu grāmatu, tam tā jābūt. Manas šaubas tiek atalgotas, un nu varu atkal rausties pret kalnu. Trepes ir nominālas, no akmeņiem saliktas. Skati ir burvīgi un telefonam pazūd arī zona. Augstums jau nemaz nav tik liels, kā varētu domāt kādi astoņsimts metri, bet nez kādēļ liekas pa traku. Izskatās arī, ka nevienam citam šī taka nešķiet tik interesanta, lai pa to blandītos, pat vietējos vairs neredz. Kad beidzot esmu ticis līdz takas augstākajam punktam skats, uz Amalfi ir vienkārši burvīgs. Vienīgais brīdis, kad šajā takā sapratu, ka bija tā vērts.
Tālāk ceļš ved uz ūdenskritumu ielejas dziļumā. Tas ir salīdzinoši līdzens, reizēm uz augšu reizēm uz leju. Grāmatā tiek pieminētas vietas, kuras tā arī nevaru ieraudzīt dabā. Atkal sāku domāt, ka, iespējams, esmu atkūlies ne tur. Satieku vienu kundzīti, viņa nedaudz apmaldījusies, esot gribējusi mazo apli, bet te ejot un ejot, neredz ne galu, ne malu. Kopā pētām karti un secinām, ka viņa ceļu krustojumā nogriezusies nepareizi. Viņa nolemj iet atpakaļ un rīt iet mazo apli.
Man pa ceļam gadās visādi ūdenskritumi, parastas tērcītes, bet ceļš tik ved ielejas dziļumā nemaz nedomājot griezties uz Amalfi. Nemelošu, ja teikšu ka man pārgājiens pēc astoņiem kkilometriem jau ir nedaudz piegriezies. Nudien nebiju domājis, ka man nāksies rāpties pret kalnu turoties pie koku saknēm, brist pāri upītēm un censties nenolauzt kaklu, lēkājot pa klinšainām upju gultnēm. Sāku jau šaubīties, vai maz eju pa to pašu taku, kas aprakstīta grāmatā. Vienam ir arī diezgan garlaicīgi, cenšos būt uzmanīgs, jo te ja izmežģītu potīti vai salauztu kāju var nākties gulēt uz takas pusstundu, līdz sagaidītu kādu citu tūristu.
Lai vai kā tur nebūtu nonāku, līdz Pogerolas ciemam un nu jau līdz Amalfi vien 800 pakāpieni uz leju. Kāds prātīgs cilvēks tos ir skaitījis un ik pēc simts smuki nomarķējis. Tas piešķir trepēm diskrētu (matemātiskā nozīmē) dinamiku, kur kāpienu vari sadalīt pa posmiem. Kā viņš ir skaitījis pakāpienus, to gan nezinu, jo to pakāpienība variē. Beigu beigās esmu Amalfi pludmalē.
Maija sēž turpat, kur atstāju. Izdzeru litru sulas un apjaušu, ka derētu iekost. Izvēle nav diez ko liela – pārbāztas kafejnīcas vai nopietni restorāni. Beigās mūsu izvēle krīt uz piekrastes restorānu, tam pat esot mišelin zvaigzne vai kas tur. Cilvēki acīmredzot baidās, ka tas ir dārgs, tādēļ iekšā klusums un miers, galdiņš tieši ar skatu uz pludmali un jūru. Tik labu pastu ar jūras veltēm es vēl nekur nebiju ēdis. Arī apkalpošana bija līmenī. Izdomāju lifehaku – ej uz dārgu iestādi, samaksāsi pāris eiro vairāk, bet paēdīsi mierā un bez drūzmas.
Šajā pilsētā autobusu biļetes pārdod, mūs gan no pārdotuves iztriec ārā, jo ēdam saldējumu. Tikuši pie tādas laimes kā biļešu pirkšanas iespējas, mēs nopērkam tās ne tikai uz Bomerano, bet arī uz Sorento, lai pēc tam nav atkal jāmeklē. Tagad sākas interesantākā daļa – atšifrēt autobusu braukšanas sistēmu. Ja mēs Latvijā esam pieraduši, ka katram autobusam ir savs stabs ar pieturas nosaukumu un brauciena maršrutu, tad Amalfi piekrastē nekādu likumsakarību nevar uzreiz pamanīt. Laiks ir vēl pusstunda, apstājamies netālu no autoostas un vērojam pūļa uzvedību. Cenšamies saskatīt likumsakarības un atkost sistēmu. Tā izrādās pavisam vienkārša, autobuss pirms izbraukšanas izvirzās stāvvietas rindas priekšā, ieslēdz tablo ar savu galamērķi un visi, kas vien ir ieinteresēti, jož turp.
Sagaidām savu busi, arī jožam un tiekam pat pie sēdvietām. Šoferiem šeit ir jābūt ar dzelzs nerviem, jo te vienkārši nav grāvju, bet uzreiz krauja līdz jūrai vai citronu dārzam. Domājams, ka viņi labāk izvēlētos jūru nekā klausīties savu kaimiņu mūžīgās žēlabas par nolauztajiem citronkokiem. Brauciens ir tīri interesants, ja apbruņojies ar ticību par šofera spējām. Šajā pusē es nekad neņemtu īres auto. Arī pieturas te kā tādas nav, vienkārši nav vietas stabam un tādēļ pieredzējušāki braucēji vienkārši autobusu nostopē. Ārā kāpšanu paziņo, nospiežot pogu.
Atrodu kartē savu viesnīcu, nospiežu pogu, autobuss apstājas un ejam. Mani Apple kartes izstrādājums ir pievīlis neskaitāmas reizes, arī šoreiz. Kad nonākam līdz apzīmētajai viesnīcai, tās vietā atrodam kaut kādu lauksaimnieku klubu. Nākas pētīt analogo karti , lai saprastu, kur esam aizšāvuši garām. Nāks vien vilkties atpakaļ uz šoseju, paņemt pavisam citu azimutu, nedaudz pablandīties riņķī un apkārt un tad daudzīvokļu mājā atrast viesnīcu. Uzņem mūs visai laipni, istabu gan ierāda blakus recepcijai. Man uzreiz ir skaidrs, ka dzirdēsim katra viesa ierašanos un čalošanu ar viesnīcas saimnieci, skaļas izolācijas nekādas.
Nedaudz atpūtušies ejam uz pilsētu iepirkties. Sapērkam tomātus, bifeļa mocarellu, kas te ir vietējā delikatese, un vīnu. Atrodam Dievu takas sākumu, ko rīt iesim, mājās iekožam pašgatavotus kapri salātus un liekamies gulēt.
