Navigate / search

The Innocents Abroad by Mark Twain

innocents abroad

Šo grāmatu jau reiz biju lasījis jau tālajā 1989. gadā, kad man bija tikai 11 gadi. Protams, šajā laikā tālākais mans ceļojums bija bijis līdz Siguldai un no M.Tvena dižā garadarba neko citu kā tālu neredzētu zemju aprakstus nespēju izvilkt. Tagad esmu nedaudz paaudzies un arī apmeklējis lielāko daļu no M.Tvena apmeklētajām zemēm. Man ir izveidojies savs priekšstats par šīm vietām un nolēmu salīdzināt tos ar M.Tvena 1867. gada priekšstatiem.

Šai grāmatai sarakstītās recenzijas droši vien ir tūkstošiem, no kurām dažas ir pat vairāk kā simts gadus vecas. Grāmata apraksta M.Tvena skatījumu uz savu 1867. gada ceļojumu ar tā laika kruīza kuģi “Quaker City” pa vecās Eiropas valstīm un Svēto zemi. Autora apmeklēto valstu sarakstu neuzskaitīšu, bet tas ir nopietns.

Kā jau M.Tvena grāmatām tas ierasts, stāsts ir visai ironisks, cauri spīd jaunā amerikāņa iedomība par savas valsts industriālo varenību un Eiropas stagnāciju. Vietās, kur aprakstīti arābi, viedoklis robežojas ar rasismu. Patīkama ir arī autora ironija par tā laika ceļojumu rakstniekiem, kas caurām dienām atšaudās no beduīniem un viņu dzejiskajiem dabas skatu, un tālo zemju iedzīvotāju aprakstiem. Kas mani visvairāk pārsteidza, bija autora pieminētais ceļvežu klāsts, gidi un svētvietu komercializācija, tiešām nebiju domājis, ka tajā laikā tūrisma industrija jau ir bijusi tik attīstīta.

Pārsteidza arī tā laika kāre uz suvenīriem, tad cilvēki tā vietā, lai nofotografētos, nopirktu atklātnīti vai magnētiņu, bija spiesti drupināt vai atskaldīt kādu gabaliņu no tūrisma objekta līdzņemšanai. Nav nekāds brīnums, ka līdz mūsdienām tie ir nonākuši visai bēdīgā stāvoklī. Ceļojuma daļa pa Libānu, Sīriju un Izraēlu uzskatu par visizdevušākos grāmatas sadaļu, tajā ir gan neslēpta ironija par Sv. Helēnu, kas atradusi visas vērā ņemamās kristiešu svētvietas un relikvijas, gan tumsā noslēptais īstā krusta gabals, kuru ar koku var pabakstīt, gan gidu lietotā pierādījumu metode man stāstīja, ka šis akmens ir tas un akmens te ir: tātad taisnība. Un kas visinteresantākais, tad ceļotāja galvenais transports bez kuģa, protams, bija ēzelītis vai zirgs.

Kopumā grāmata dod labu ieskatu tā laika Eiropas valstu kultūrā un dzīvē, domāju, ka vietām autors gan pārspīlē ar savām hiperbolām, bet kopumā izklausās ticami. Izlasīju grāmatu un secināju pēc būtības nekas no tā laika nav mainījies. Gidi joprojām vairāk tevi mēģina ievilināt veikalos nevis vēsturiskos objektos, Ēģiptē joprojām nav iespējams apskatīt tūrisma objektu neatgaiņājoties no bakšiša lūdzējiem, Francijā joprojām topā ir svēto relikvijas un īstā krusta gabali. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un iesaku lasīt oriģinālvalodā. Tiem, kas ar angļu valodu nav tādos draugos ir alternatīva latviešu mēlē (Tvens Marks Vientieši ārzemēs, jeb, Jauno svētceļnieku gaitas1989. – 589 lpp. – ISBN 5-405-00155-4).

Par atsauksmēm uz grāmatu aizmugurējā vāka

Iepērkot kārtējo grāmatu porciju, šad tad mēģinu izmantot grāmatu aizmugurējo vāku atsauces, lai saprastu vai par grāmatu ir vērts maksāt vai nav. Protama lieta ir skaidrs, ka neviens izdevējs un autors, kas kaut vai nedaudz draudzējas ar prātu, neko citu kā sevis cildinājumus tur nerakstīs. Tomēr paliek jautājums cik daudz no tur uzrakstītā ir taisnība?

It kā jau atsauces raksta lielas avīzes un žurnāli, acīmredzot, kāds cilvēks ar to pelna naudu, taču izlasot grāmatu un pēc tam salīdzinot to ar atsauci bieži vien saprotu, ka atsauce ar patiesību diez ko vis nedraudzējas.

Es protams nerunāju par sekojošiem izteikumiem, kā piemēram Paul Theroux “The Happy Isles of Oceania” aizmugures vākā rakstīto: “Often almost unbearably funny” Sunday Times, vietām tiešām ir smieklīgas epizodes.

Vairāk mani fascinē nopietnāku grāmatu vāku atsauces, patlaban viena no grāmatām, kuru lasu Douglas R. Hofstadter “Godel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid”, kas pēc savas būtības ir autora pārdomas par to, kā no nedzīvām lietām rodas dzīvas radības, kā var cilvēka pats nākt ārā no lietas, kuras pati ne ar ko īpaši neatšķiras no akmens. Tad nu šeit no vāka atsaucēm īsti nevar saprast par ko tad grāmata īsti ir, “A wonderous book that unites and explines, in very entertaining way, many of the important ideas of recent intellectual history” par intelektuālās domas vēsturi (kas tā tāda), grāmata tiešām ir brīnišķīga, un ja kādam patīk daudzi loģikas simboli un pāris formulas vienuviet tad jau laikam arī ir very entertaining. Patiesībā, grāmata lasās ļoti lēni un nemaz vienā elpas vilcienā izlasīt nevar un vietām var pastrīdēties arī par explines.

Tad piemēram grāmata, kurā tiek aprakstīts, kas notiek ar to cilvēku līķiem, kuri novēlējuši sevi zinātnei Mary Roach “Stiff: The Curious Lives of Human Cadavers”, visnotaļ nopietns darbs pilns ar dažādiem interesantiem faktiem un nedaudz medicīnas vēsturi. Apskatnieki toties ir spieduši uz Fun factor. Izlasot “A laugh-out loud funny book …” – Washington City Paper, ir skaidrs, ka lasot grāmatu, izklaide garantēta.

Piemēri šādām lietām, manā grāmatu skapi ir daudz un dažādi. Galvenais secinājums, lielākoties atsauces uz grāmatu vākiem ir vispārīgas frāzes, kas rada šaubas vai to rakstītājs vispār grāmatu pats ir izlaījis, jeb vienkārši izmantojis dežūrfrāžu datu bāzi. Taisnība ir reti un vairāk tieks spiests nevis uz saturu, bet uz lasītāja emocijām. Tomēr jo zinātniskāks laikraksts to slavējis, jo lielāku ticību tomēr vieš, Nature žurnāla atsauces mani vēl nav pievīlušas. Tomēr daudz labāk ir palasīt piemēram amazon.com pircēju komentārus, par attiecīgo grāmatu, jo bieži vien gadās, ka komentētājs ir speciālists grāmatas aprakstītajā sfērā, un ticamība ir daudz augstāka. Taču vislabāk man personīgi patīk PSRS laikā iedibinātā tradīcija, ka grāmatas sākumā vai beigās tiek ievietota neliela anotācija, par ko tad īsti grāmatā būs rakstīts.