Navigate / search

Pieneņu Vīns by Ray Bradbury

Pieneņu vīns

Lēnā garā sāk tuvoties beigas manam Fantastikas pasaulē sērijas lasīšanas projektam. Šī grāmata patrāpījās uz beigām, īsti nevarēju atcerēties, vai viņa ir laba vai slikta, zināju vien to, ka te nav nekādas fantastikas, ja vien neskaita autora valodu. Palikušas bija vien divas grāmatas nelasītas, tādēļ izvēle bija viegla.

Duglass ir parasts divpadsmitgadīgs ASV mazpilsētas puika, kurš 1928. gada vasarā pēkšņi apzinās, ka ir dzīvs un nedaudz vēlāk saprot, ka var arī nomirt. Šīs lietas gan pārāk nesamaitā viņa vasaru, tas vienkārši ir no tiem atklājumiem, kas nedaudz pārvērš skatu uz dzīvi. Vasarā autors daudz spēlējas ar nāvi visdažādākajos tās viedos, bet tā lielākoties tiek aiztaupīta sirmgalvjiem. Duglasam tie ir kā laika mašīnas, kas spēj aiznest atpakaļ pagātnē un līdz ar tiem nomirst veseli laikmeti. Taču nāve ir tikai fonā, dzīve jau rit uz priekšu, un zēna vasarā ir daudz zāles smaržas, bišu sanoņas un vecmāmiņas gatavotie ēdieni.

Redzams, ka arī amerikāņu autors nav spējuši mierīgi paiet garām “Kalpa zēna vasaras” sindromam, šajā gadījumā tas ir paveikts kvalitatīvi. Piestrādājis ir arī tulks tulkotājs, un tādēļ teksts lasās tā, it kā būtu sarakstīts latviski jau no sākta gala. Neskatoties uz to, ka ir daudz tēlainu aprakstu un nav nekā no fantastikas, man darbs patika ar savu veiksmīgi parādīto bērnišķīgumu, kurā reizi pa reizēm iezogas nopietnas pārdomas par dzīvi vispār, ar visiem sirmgalvju dzīves iespraudumiem un viņu vēlmi atgriezties bērnībā. Ideja par to, ka mēs patiesībā nemaz nepieaugam, un bērns mūsos paliek uz visiem laikiem ieslēgts novecojošā čaulā. Par atmiņām, kuras cilvēkos sapildās tāpat kā pieneņu vīns pudelēs, tās lielākoties atgādina par aizgājušiem pavasariem un vasarām, taču ir sajūtams arī rūgtums.

Pāris stāsteļi krājuma beigās turpina autora nāves tēmu, šoreiz gan centrālie tēli ir sirmgalvji, kuri neparko negrib nomirt. Dažs labs visu dzīvi to vien dara, ka mēģina izvairīties no nāves (tā bieži vien ir personificēta kā jauneklis melnā uzvalkā) un nepamana, ka īsti tā nemaz nav dzīvojuši. Ir par mūzām jaunu puiku, kuram īsti pasaulē nav ko darīt, jo pēc pāris gadiem cilvēki viņu pamana un nākas pārcelties uz jaunu vietu. Tas laikam, lai ilustrētu to, cik ļoti sabiedrība ir pieķērusies novecošanai, lai nenovecošana skaitītos nepieņemama. Varbūt tas bija alegoriski par cilvēkiem, kuri nespēj dzīves laikā zaudēt bērnu sevī un tādēļ izskatās pēc dīvaiņiem “nopietno” vidū. Kas to lai zina, katrs var saprast pats, kā grib.

Ir arī “Palle viens pats pasaulē” remeiks, kur kāda ģimene ir palikusi viena pati visa pasaulē un dzīvo it kā laimīgu dzīvi. Tas gan varoņiem netraucē pārtikt no citu cilvēku atstātajiem darba augļiem un priecāties par fantastisko klusumu pasaulē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja gribas kaut ko vienkāršu, nesamākslotu par bērnību, un “Balto grāmatu” vairs negribas pārlasīt, tad droši var ņemt šo, nenožēlosi!

451 grāds pēc Fārenheita by Ray Bradbury

451grads

Šo grāmatu izlasīju trešajā klasē, neteikšu, ka viņa mani pārsteidza. No TASS materiāliem Cīņā es diezgan labi biju informēts par kapitālisma pagrimumu. Tas, ka tur dedzina grāmatas, ar’ nebija nekāds jaunums, jo ar šo lietu vairāk vai mazāk aizraujas jebkurš darbaļaudis ekspluatējošs režīms. Grāmata bija plāna un izlasījās tai pat vakarā. Tagad pārlasot Fantastikas pasaulē sēriju, manī viņa īpašu entuziasmu neradīja.

Grāmatā aprakstīta nu jau standarta antiutopija, pasaulē, kurā grāmatas ir kļuvušas aizliegtas. Valdība ir sapratusi, ka cilvēkus vieglāk debilizēt ar masu mediju starpniecību, nekā radīt cilvēkus ar spēju domāt patstāvīgi. Maize un izpriecas ir jaunās pasaules sauklis. Skolās māca pareizās atbildes uz jautājumiem, neizskaidrojot, kādēļ tās ir pareizas. Vakarā pēc darba cilvēki vairs nepavada laiku ar saviem ģimenes locekļiem, bet ar “radiniekiem”, kurus piedāvā 3D projekcijas televizori. Galvenais varonis ir Ugunsdzēsējs, tagad viņus sauc par dedzinātājiem (vispār jau tizli, jo latviski tulkojot zūd fireman divdomīgā jēga). Grāmatu dedzināšana viņam ir iešana senču pēdās – gan viņa tēvs, gan vectēvs ir nēsājuši salamandras nozīmi. Kādu dienu viņš paņem grāmatu, kuru vajadzēja sadedzināt.

Autors savā darbā turpina kasīt mūžseno sāpi, kas vajā cilvēci no iespiedpreses izgudrošanas, jaunā paaudze neko nelasa. Klasiķi tiek aizmirsti, un patērētāji savā ikdienas skrējienā pievēršas arvien zemākas kvalitātes literatūrai, labākajā gadījumā izlasot saīsinātās klasikas versijas. Tas savukārt ir veco stāstnieku sāpes turpinājums, kas iet līdz jau no rakstu zīmju un lasīšanas izgudrošanas, par to, ka jaunatne nekur vairs neder, jo nespēj citēt no galvas pat nieka poēmu, kur nu vēl atcerēties no galvas visus sentēvu stāstus. Var jau zīmēt briesmīgas ainas, bet, būsim godīgi, pasaulē vienmēr ir bijuši cilvēki, kas lasa un tie, kas nelasa. Tur neko nevar darīt – hobiji ir dažādi. Popkultūra ir bijusi vienmēr, tas nav divdesmitā gadsimta izgudrojums, valdības vienmēr ir skalojušas cilvēku prātus gan rakstos, gan no kanceles, tas nav nekāds jauns fenomens.

Neskatoties uz visu to, sabiedrība nudien nepaliek debīlāka, kopējais zināšanu līmenis aug ar katru desmitgadi, vienkārši informācijas apmaiņas ātrums ļauj šīs informācijas saņēmējiem daudz ātrā izcelt niecīgu fluktuāciju un koncentrēties uz to. Nav jau tik traki, kā autors raksta un kā mūsu informācijas burbulis mums liktu domāt. Man gan nav nekas pret to, ka laiku pa laikam šī tēma cenzūra, valdības kontrole un zombēšana tiek aktualizēta. Taču diemžēl mūsu civilizācijā šī problēma ir mūžsena un pieder pie globālās dzīvesziņas.

Labi, nekā jauna pateikts grāmatā nebija, bet bija interesantas dažas nianses. Kādēļ cilvēki vairs nelasa grāmatas? Viņi vēlas būt laimīgi, bet ar grāmatām nekad nevari zināt, izlasot to vari kļūt nelaimīgs, aizdomāties par savu dzīvi un saprast notiekošā absurdumu, pasarg dievs iedvesmosies vēl, un gribēsi ko mainīt. Tāpēc problēmu labāk iznīcināt sadedzinot. Jāatzīst, ka bērnībā mani šī grāmata aizķēra daudz vairāk, tagad tā vairs nešķita tik briesmīga, iespējams tādēļ, ka vairāk zinu vēsturi un tādēļ notiekošais vairs nepārsteidza.

Nebija slikti, par patērētāju debilizāciju valstiskā līmenī, tāds maizi un izpriecas pārfrāzējums. Bet autors ar nav īsti iemanījies uzrakstīt nobeigumu. 8 no 10 ballēm.

PS. Man no bērnu dienas bija palicis atmiņā, ka Suns tomēr viņu noķēra! Tas vien liecina, ka pašas pēdējās lapaspuses mani vairs nav interesējušas.