Navigate / search

Risk: The Science and Politics of Fear by Dan Gardner

Risk

Grāmatiņu nopirku pagājušo sestdien Milānas lidostas veikalā. Visu, kas paņemts līdz, jau biju izlasījis, tā kā nācās izvēlēties labāko no sliktākā. Patiesībā grāmata nemaz tik slikta neizrādījās.

Grāmata, kā jau var spriest pēc nosaukuma, ir veltīta riska uztverei un šīs uztveres saistību ar bailēm. Mēs šodien dzīvojam visai dīvainā pasaulē, sabiedrība uztraucas par lietām, kuru iespējamībai piepildīties ir visai niecīga (SARS, cilvēci iznīcinošs meteorīts, avārijas AES, interneta pedofili) un absolūti neuztraucas par lietām, kas nogalina cilvēkus katru dienu (sirdsslimības, diabēts, autokatastrofas). Kādēļ tā? Šis ir centrālais jautājums, uz kuru mēģina atbildēt grāmatas autors.

Sākums tiek veltīts psiholoģijai, kas apraksta divus smadzeņu procesus, kurus mēs izmantojam riska pakāpes noteikšanai. Autors to sauc par Head un Guts. Guts (jeb man ir tāda sajūta) cilvēkiem ir smadzenēs iešūti pamatprincipi, kas darbojas visai vienkārši un bieži vien pieņem adekvātus lēmumus loģisko domāšanu neiesaistot. Head (loģiskā domāšana) parasti tiek iesaistīta, ja cilvēkam nav slinkums domāt un ir dots pietiekami daudz laika.

Turpinājumā mums tiek dots neliels ieskats statistikā, ar kuru mūs katru dienu dāsni aplaimo dažādi mēdiji. Piemēram, internetā neviena nekontrolēti darbojas 50’000 pedofilu, 1 no 5 Kanādas bērniem cieš badu (autors ir kanādietis). Cilvēki, lielākā daļa, šai informācijai tic un to nepārbauda. Tomēr šādi uzņemta informācija diezgan nopietni ietekmē mūsu intuitīvo risku novērtēšanu. Ļoti patika analīze par tēmu – kā šāda nepareiza informācija nonāk apritē. Ir taču skaidrs, ka apgalvojumiem, kas sākas ar 1 no 1000, jeb ar jebkādu apaļu skaitli beigās, tas labākajā gadījumā ir vienkārši zinoša cilvēka minējums.

Interesanti tiek aprakstīti arī mūsdienu mēdiji. Nevienu neinteresē nepersoniskas neemocionālas ziņas. Tomēr, kas mums sagādā vislielāko emocionālo pārdzīvojumu? Sev līdzīgo zaudēšana. Tā kā pasaulē dzīvo daudz cilvēki, tad mēdiji ik dienas tiek apgādāti ar notikumiem, kur iespējamā varbūtība tam notikt tieši ar tevi ir 1 no 1’000’000. Tomēr tā kā tas tiek visu laiku drillēts pa televizoru, tava intuitīvā smadzeņu daļa varbūtību krist no maniaka rokas ierindo pie augstākas riska pakāpes nekā iespēju ciest CSN.

Neliels ieskats tiek dots arī mārketinga industrijā, lielākoties zāļu kompāniju reklāmas procesos. Latvijā ar tagad noris aktīva holesterīna skaitļa noteikšanas fāze, te gan atšķirībā no ASV vismaz netiek apgalvots, ka bez Pfizer zālēm nu nekā.

Tiek dots ieskats arī kā mūsu bailes izmanto politiķi gan solot samazināt noziedzību, izķert maniakus, novērst terorismu, pielikt punktu nabadzībai, bet to jau mēs visi paši labi zinām.

Grāmata man sagādāja vairāk lasītprieka nekā es biju gaidījis. Bet autors diemžēl ir nedaudz pārcenties lapaspušu ražošanā. Diezgan daudzas lietas tiek atkārtotas vairākas reizes un patiesībā 1/3 no grāmatas sastāda jau pateiktas informācijas atkārtojums. Tomēr bonuss ir psiholoģisko eksperimentu apraksti un iegūtie secinājumi. Kopā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, labi parāda, ka patiesībā mēs baidāmies no lietām, kuru iespēja ar mums notikt ir mazāka nekā vinnēt 5 no 35 loterijā uzminot visus skaitļus.

Izrādās, ka veicot lidojumu ar pasažieru aviolīniju visbīstamākā pasākuma daļa ir brauciens uz lidostu. Šai laika sprīdī iespējas atdot galus ir vislielākās.

Par atsauksmēm uz grāmatu aizmugurējā vāka

Iepērkot kārtējo grāmatu porciju, šad tad mēģinu izmantot grāmatu aizmugurējo vāku atsauces, lai saprastu vai par grāmatu ir vērts maksāt vai nav. Protama lieta ir skaidrs, ka neviens izdevējs un autors, kas kaut vai nedaudz draudzējas ar prātu, neko citu kā sevis cildinājumus tur nerakstīs. Tomēr paliek jautājums cik daudz no tur uzrakstītā ir taisnība?

It kā jau atsauces raksta lielas avīzes un žurnāli, acīmredzot, kāds cilvēks ar to pelna naudu, taču izlasot grāmatu un pēc tam salīdzinot to ar atsauci bieži vien saprotu, ka atsauce ar patiesību diez ko vis nedraudzējas.

Es protams nerunāju par sekojošiem izteikumiem, kā piemēram Paul Theroux “The Happy Isles of Oceania” aizmugures vākā rakstīto: “Often almost unbearably funny” Sunday Times, vietām tiešām ir smieklīgas epizodes.

Vairāk mani fascinē nopietnāku grāmatu vāku atsauces, patlaban viena no grāmatām, kuru lasu Douglas R. Hofstadter “Godel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid”, kas pēc savas būtības ir autora pārdomas par to, kā no nedzīvām lietām rodas dzīvas radības, kā var cilvēka pats nākt ārā no lietas, kuras pati ne ar ko īpaši neatšķiras no akmens. Tad nu šeit no vāka atsaucēm īsti nevar saprast par ko tad grāmata īsti ir, “A wonderous book that unites and explines, in very entertaining way, many of the important ideas of recent intellectual history” par intelektuālās domas vēsturi (kas tā tāda), grāmata tiešām ir brīnišķīga, un ja kādam patīk daudzi loģikas simboli un pāris formulas vienuviet tad jau laikam arī ir very entertaining. Patiesībā, grāmata lasās ļoti lēni un nemaz vienā elpas vilcienā izlasīt nevar un vietām var pastrīdēties arī par explines.

Tad piemēram grāmata, kurā tiek aprakstīts, kas notiek ar to cilvēku līķiem, kuri novēlējuši sevi zinātnei Mary Roach “Stiff: The Curious Lives of Human Cadavers”, visnotaļ nopietns darbs pilns ar dažādiem interesantiem faktiem un nedaudz medicīnas vēsturi. Apskatnieki toties ir spieduši uz Fun factor. Izlasot “A laugh-out loud funny book …” – Washington City Paper, ir skaidrs, ka lasot grāmatu, izklaide garantēta.

Piemēri šādām lietām, manā grāmatu skapi ir daudz un dažādi. Galvenais secinājums, lielākoties atsauces uz grāmatu vākiem ir vispārīgas frāzes, kas rada šaubas vai to rakstītājs vispār grāmatu pats ir izlaījis, jeb vienkārši izmantojis dežūrfrāžu datu bāzi. Taisnība ir reti un vairāk tieks spiests nevis uz saturu, bet uz lasītāja emocijām. Tomēr jo zinātniskāks laikraksts to slavējis, jo lielāku ticību tomēr vieš, Nature žurnāla atsauces mani vēl nav pievīlušas. Tomēr daudz labāk ir palasīt piemēram amazon.com pircēju komentārus, par attiecīgo grāmatu, jo bieži vien gadās, ka komentētājs ir speciālists grāmatas aprakstītajā sfērā, un ticamība ir daudz augstāka. Taču vislabāk man personīgi patīk PSRS laikā iedibinātā tradīcija, ka grāmatas sākumā vai beigās tiek ievietota neliela anotācija, par ko tad īsti grāmatā būs rakstīts.