Navigate / search

Stranger in a Strange Land by Robert A. Heinlein

Stranger in a Strange Land by Robert A. Heinlein

Par šo grāmatu zināju jau sen, bet biju domājis, ka noteikti esmu lasījis to tik senā bērnībā, ka pat vairs neatminos. Liels bija mans pārsteigums, kad atklāju, ka grāmatu krievu mēlē izdevuši tikai deviņdesmitajos gados. Tas nozīmēja, ka šo grāmatu nemaz neesmu lasījis. Tagad nolēmu tai veltīt nedaudz laika un saprast, kādēļ daži to uzskata par, iespējams, visu laiku labāko zinātniskās fantastikas darbu.

Valentine Michael Smith ir bērns, kas piedzimis Marsa pirmās ekspedīcijas laikā. Pēc komandas bojāejas viņu pie sevis ir pievākuši marsieši un uzaudzinājuši kā marsieti. Otrā Marsa ekspedīcija Valentīnu ved atpakaļ uz Zemi, kur viņam atkal būs jāiedzīvojas savu sugasbrāļu vidū. Valentīnam visas Zemes lietas ir svešas, viņš absolūti neizprot cilvēku psiholoģiju. To nolemj izmantot Zemes valdība, jo Valentīns pēc likuma ir Marsa monarhs, īpašnieks un vēl neskaitāmu zemes korporāciju īpašnieks. Taču viņam uzrodas draugi, kas palīdz viņam gan izkulties no valdības ieslodzījuma, gan saprast cilvēkus.

Lai būtu interesantāk, marsietim bez superintelekta piemīt arī dažādas paranormālas spējas, kuras saliekot kopā ar bērnišķīgu naivumu izraisa interesantas situācijas, kas ļauj autoram labāk atklāt cilvēku dabu.

Ja pirmā grāmatas daļa ir izcila, tad tā, kurā Valentīns ir zināmā mērā pieaudzis un mēģina Marsa iemītnieku filosofiju iedzīvināt zemes iemītnieku vidū, manuprāt, nav visai lāga izdevusies. Tur ir atrodami gari un plaši pārspriedumi par reliģiju, tās vēsturi, pretrunām svētajos rakstos un to salāgošanu ar cilvēku vajadzībām. Nē, nu viss jau nopietni, varbūt uz cilvēku, kas ko tādu lasīja pirmoreiz tālajos sešdesmitajos tas varēja atstāt nopietnu iespaidu kā galēja ateisma izpausme. Bet mūsdienās ar neko tādu nevienu vairs nepārsteigsi, un šķiet, ka grāmata ir tikai iestiepta garumā, lai lieku reizi parādītu vecā ciniķa Jubal Harshaw (Valentīns viņu sauc par tēvu), pasaules izpratni un erudīciju.

Autoram gana labi ir izdevies paredzēt hipiju kustību ar dzīvošanu komūnās, mīlestību un brīvo seksu pirms šādas kustības rašanās. Valentīnam arī šķiet, ka Zemes iedzīvotāji ir pārāk agresīvi. Viņaprāt, tas ir divdzimumu sugas sekas, kad seksualitāte tiek apspiesta radot agresiju, karus. Tā nu viņš izveido lielu paraugģimeni ar saviem ūdensbrāļiem un māsām. Tas savukārt pavērš pret viņu visas pārējās reliģijas. Autoram varētu piešķirt cepumu par spēju aprakstīt seksuālās attiecības netiešā veidā.

Ir skaidrs, kādēļ PSRS laikos šī grāmata netika publicēta. Kurš gan gribēs lasīt par nākotnes pasauli, kura funkcionē bez komunisma un bez īpašas sociālās spriedzes? Padomju ļaudis uz Mēness nonāk otrie, un uz Marsu vispār nelido. Ja reliģijas atmaskošana vēl būtu pieņemams gabals, tad brīvais sekss un „liderīgais” dzīvesveids, kuru piekopj marsietis un viņa sekotāji, gan vairāk liecinātu par dekadenci. Arī filosofijas mācīšanu caur kultu būtu grūti izskaidrojama.

Kopumā grāmata ir visai interesanta vietām naiva, vietām pārāk siloģiska, bet kopumā labs darbs, kas atgādina, kādai ir jābūt īstai zinātniskajai fantastikai. Lieku 10 no 10 ballēm.

Forged: Writing in the Name of God-Why the Bible’s Authors Are Not Who We Think They Are by Bart D. Ehrman

forged

Kā jau var noprast pēc virsraksta, šī grāmata ir par Bībeli. Pareizāk sakot, grāmatas autors mēģina mums pastāstīt par vienu svarīgu Jaunās Derības aspektu. Proti, par viltojumiem, kas tajā sastopami . Tas gan ir diezgan lielā pretrunā ar pieņēmumu, ka Bībele ir paša Dieva diktēts vārds, un tā ir ne vien patiesa, bet arī nemainīga, bet tā kā autors pie šī uzstādījuma diez ko stipri nepieturas, tad rakstu analīze no šāda aspekta ir iespējama.

Nopirku grāmatu, jo šķita, ka tā būs viegla lasāmviela Leo Taksila garā. Autors pievedīs kādu Bībeles citātu un tad to sīki un smalki izķidās, paskaidrojot lasītājam, kādēļ šis pants iespējams savulaik ir tapis iebīdīts Jaunās Derības grāmatā un pie nākošā. Tomēr patiesība ir nedaudz savādāka. Grāmatas lasītājam būtu labi pašam diezgan smalki jāpārzina Jauno derību, lai pie katras atsauces nebūtu jāmeklē Bībele, tāpat viņam būtu labi orientēties agrīno kristiešu dažādās sektās un ideju strāvojumos. Tas palīdzētu saprast dažādus antisemītisma uzplaiksnījumus, Pāvila vai Pētera vēstuļu kontekstus un vispār to par ko ir runa.

Autors diezgan daudz no grāmatas velta tam, ka rakstīšana kāda vārdā arī senatnē nebija vispārpieņemta, un šāda  prakse tika nosodīta. Tādēļ kritiku neiztur apgalvojumi, ka Pēteris savas vēstules noteikti diktējis sekretāram vai ka iestarpinājums pēc pārsimts gadiem ir Svētā gara iedvesmots. Interesanti ir palasīt autora domas par tā saucamajiem apokrifiem jeb Jaunajā derībā neiekļautajiem evaņģēlijiem, vēstulēm un apokalipsēm. Šie apokrifi mums pavēsta gan par Jēzus bērnību, gan izceļ kādu savulaik aktuālu mācību, nosoda kādus citādi domājošus kristiešus vai attaisno Pilātu.

Kopumā visai akadēmisks priekšmets tiek mēģināts pasniegt vidusmēra lasītājam daudzmaz lasāmā formā. Grāmatu par aizraujošu nenosaukšu. Nedaudz kaitināja tas, ka autors no nodaļas uz nodaļu maļ vienu un to pašu lietu, senajā laikā viltojumi, rakstīšana kāda vārdā tika nosodīti. Skaidra lieta, pirmajā nodaļā pateici, kas un kāpēc un viss. Nē, tas tiek malts atkal un atkal. Par to mīnus divas balles un grāmatai kopumā dodu 8 no 10 ballēm.

The Good Man Jesus and the Scoundrel Christ by Philip Pullman

Good man Jesus

Šī ir grāmatiņa no The Mythos sērijas, kurā slaveni rakstnieki pārstāsta kādu mītu ar saviem vārdiem. Lieki būtu piebilst, par kādu mītu runa ir šajā grāmatā.

Marijai piedzimst dvīņi; vienam tiek dot vārds Jēzus, bet otram Kristus. Jau no bērnības Jēzum ir tieksme iekulties dažādās nepatikšanās, no kurām viņu lielākoties glābj Kristus. Bērnība paie,t un abu brāņu ceļi šķiras. Jēzus sāk ceļojoša sludinātāja dzīvei , bet viņa brālis Kristus strādā tēvu saimniecībā.

Viņu uzksati par reliģiju atšķiras. Jēzus sludzina Debesu valstību un Pasaules galu tūlīt un tagad, Kristus pārstāv viedokli, ka reliģijai ir jābūt labi organizētai un tās pārstāvjiem ir jācenšas veidot pasauli labāku. Kristus uzskata, ka Viņš cītīgi pieraksta visu ko dara Jēzus, bet tikai visur mēģinot ielikt savu redzējumu, jo lietas jau jāskatās nevis no tā kā bija, bet gan no vēsturiskās perspektīvas. Vienīgās problēmas rada dažādi dīvaini izteikumi, kurus atceras visi ļaudis un kurus nav vēlams mainīt.

Grāmatu uzskatu par labu domu eksperimentu par to, kā no kādas sektas pirmsākumiem ir radusies kristīgā ticībā tāda kāda tā ir tagad. Ar vēstures grozīšanu, tekstu pārrakstīšanu un visas varas nodošanu baznīcai. Grāmatā Jēzus diskutējot ar Kristu jau ieskicē, ka radot šādu organizāciju neizbēgami tā kļūs samaitāta ar bagātību, tā meklēs ārējos ienaidniekus, lai novērstu uzmanību no savām problēmām.

Īsteni ticīgie šajā gramatā saskatīs vienas vienīgas ģeķības, jo autors diezgan nopietni nodarbojas ar Dieva dēla zaimošanu. Arī nevainīgā ieņemšana grāmatas kontekstā vairāk izskatās pēc jauna meitieša pavedināšanas, paķerot to uz muļķi.

Grāmatā darbojas arī noslēpumains svešinieks, kas varētu būt gan pats Sātans, bet tik pat labi arī Sauls vai vēlāk Pāvils. Tieši viņš nostiprina Kristū ideju par baznīcas iedibināšanu, pārliecina viņu notēlot augšāmcelšanos un vēl pāris citas vēsturei noderīgas lietas.

Kopumā grāmata ir ļoti labs lasāmais gabals, un iesaku izlasīt visiem, kas uz evanģēlijiem grib paraudzīties no nedaudz cita aspekta. Lielas izmaiņas jau reālajā stāstā nav veiktas ir tikai pāris modifikācijas, kas visu padara nedaudz citādu. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

The Sad Tale of the Brothers Grossbart by Jesse Bullington

Brāļoi Grosbarti

Grāmatā mums tiek vēstīts par bēdīgo brāļu Grosbartu stāstu. Izlasot grāmatu gan īsti nevarēs saprast, kam bija vairāk bēdu, brāļiem Grosbartiem vai pasaulei, kurai jāpiecieš brāļus jāpiecieš. Tātad brāļi Hēgelis un Manfrīds ir divdesmit piecus gadus veci jaunekļi. Viņus ir uzaudzinājis tēvocis un apmācījis arī Grosbartu ģimenes arodā, proti kapu aplaupīšanā. Savā dzīvē viņi jau ir apceļojuši visu Eiropu, izaudzējuši bārdas, lai attaisnotu savu uzvārdu. Neviens dēmons vai ragana nestāv ne tuvu brāļiem Grosbartiem, viņiem nav ko nožēlot, jo viņi ir tikai ierocis Marijas gribas piepildīšanai zemes virsū. Brāļu mērķis ir sasniegt Ēģipti (paši to sauc par Giptlandi) un veikt visu laiku lielāko kapu izlaupīšanu. Ģimenē valda uzskats, ka tieši uz turieni ir devies viņu vecaistēvs.

Teikšu uzreiz, cilvēkiem ar knapiem nerviem grāmatu labāk nelasīt. Cilvēki tiek slaktēti pa labi un pa kreisi, sastopams gan ekto gan ekso kanibālisms, viduslaiki tiek attēloti visdrūmākajos toņos. Katrā mežā ir pa dēmonam, naktīs apkārt klīst mēra dēmoni vai vienkārši dēmoni, katrā nomaļā miteklī mīt pa raganai un jūrās vēl sastopamas nāras. Tomēr visbīstamākie no visiem ir paši cilvēki, kas par drēbju kārtu nogalinās vientuļu ceļinieku un bagātākam vīram, iespējams, uzbruks viss ciems. Tad nu šādā pasaulē brāļi dodas uz aizjūras zemēm. Ceļojums sākas ar ideju iegūt pārtiku un zirgu, problēma atrisinās vienkārši. Brāļiem ir kaimiņš Heinrihs, kas viņus bērnībā iekaustījis ar lāpstu. Tad nu vīri par rāceņu maisu un zirgu noslepkavo visu zemnieka ģimeni.

Manā skatījumā grāmata ir par diviem totāliem atsaldeņiem (krievu Brat filma nestāv ne klāt), kuru prātus nomākusi ideja par savu izredzētību un bezgrēcību. Viņi nogalinās katru, kas stāsies viņiem ceļā vai apšaubīs viņu ticību. Daļa grāmatas tiek veltīta teoloģiskām diskusijām jeb kāpēc Marija ir pārāka par pašu Dievu. Nekādas dziļās tēzes gan tur neatradīsim, jo spriedumi ir vien pašu brāļu apgalvojumi, kurus labāk neapstrīdēt. Brāļu dzīves uztver vislabāk raksturo šis citāts:

„Why me, why them, why, why, why? Cause you’s a cunt, that’s why. Cause Her Will is inscrutable, and what’s more, none a our fucking trade. We truck in the flesh, and doing as She commands, showing mercy and acceptin fate for just that stead a raisin them questions what would get you burnt quick you wasn’t wearin robes. Gotta believe in a world without answers, a fate without explanation or apology, or you’s the cunniest a the cunts and you’s gonna get your precious answer in the fires below!”

Grāmatu es ierindotu tādā kā viduslaiku bojevika kategorijā. Uz dziļu viduslaiku atainojumu šī grāmata nevarētu pretendēt, bet tas arī sižetam nav īpaši vajadzīgs. Lielākais grāmatas saturs tiek veltīts kaujas situāciju aprakstam, kur kurš stāv, kas kam sit un ko cirvis vai zobens nocērt. Tas lasīšanu nedaudz padarīja vientuļu. Grāmatai praktiski ir tikai viena sižeta līnija brāļi Grosbarti, otra Tā veltīta Heinriha atriebes meklējumiem ir fragmentāra un tāda neattīstīta.

Grāmatu nopirku, kad izlasīju anotāciju, un, saņēmis pa pastu, tūdaļ ķēros pie lasīšanas. Lai arī vēstījums ir drūms un asiņains, grāmata tomēr aizrauj. Dodu 9 no 10 ballēm, domāju, ka pēc pāris gadiem atradīšu laiku, lai šo daiļdarbu izlasītu vēlreiz.

Autora mājas lapa.

Un ja vēlaties uzzināt nedaudz savādāku skatījumu uz šo grāmatu, iesaku apmeklēt šo blogu.

The Lost Symbol by Dan Brown

Zudusais simbols

Tātad Dena Brauna jaunākais meistardarbs. Nolēmu izlasīt pēc inerces, ja jau esmu izlasījis „Da Vinči kodu” un „Eņģeļus un dēmonus”, tad kāpēc man neizlasīt arī šo grāmatu, kuras sarakstīšanai autors veltījis veselus septiņus gadus. No šiem gadiem lielākais laika sprīdis esot veltīts izpētei.

Tātad tradicionālais varonis Robert Langdon pēc sava drauga multimiljardiera Peter Solomon ielūguma ierodas Washington D.C., lai tur nolasītu Masonu simbolikai veltītu lekciju. Tomēr ne viss norit kā plānots, un pazīstamais simbolu pētnieks atkal tiek ierauts notikumos. Viņam vienas nakts laikā ir jāatrisina Masonu piramīdas noslēpums un no šī atrisinājuma būs atkarīgs vai izdzīvos viņš pats un viņa draugi.

Grāmata sarakstīta labākajās konspirāciju teoriju tradīcijās, viens noslēpuma atrisinājums tūdaļ ved pie nākamā noslēpuma, kurš arī prasa atrisinājumu. Un, ja vēl tam visam pa vidu jaucas CIP un galvenais antivaronis Mal’akh. Viss jau būtu jauki, ja vien šie dižie noslēpumi manī neradītu iespaidu, ka autors visu savu pētniecības darbu ir veicis, pārlasot savus iepriekšējos darbus un skatoties „National Treasure” pirmo un otro filmu.

Tā kā autoram pēdējā laikā ir ekranizēti pāris darbi, tad var redzēt, ka viņš ir nolēmis neķēpāties ar romāna adaptāciju filmu scenārijam. Šī grāmata jau ir sarakstīta kā filmas scenārijs. Un darbība risinās sekojoši, tiek aprakstīta darbības vieta. Notiek pāris dialogi starp Robertu un viņa pašreizējo ceļabiedru. Skaidra lieta, ka Roberts sākumā nesaprot par ko ir runa un uz kurieni noslēpuma pavediens ved. Tad nu ceļabiedri viņam piespēlē visādas viltīgas norādes, un viņam pēkšņi (pēc vairākkārtējiem mājieniem ar mietu) viss top skaidrs. Tad autors ķeras pie sīka un smalka apraksta, kā Vašingtonā nokļūt no punkta A uz punktu B. Punktā B viss sākas no jauna, problēmu neuztver, dod mājienus, ceļš uz nākamo punktu.

Kāds tad ir tas Masonu noslēpums, nu tiem kas cītīgi lasa šāda tipa grāmatas tas nebūs nekāds noslēpums – tās ir Seno zināšanas, kas kaut kur noslēptas Vašingtonas pilsētā. Visparadoksālākais ir tas, ka man gan meklējamais objekts gan tā slēpšanās vieta kļuva skaidra grāmatas pirmajā trešdaļā. Ja man nebūtu uznākusi vēlme pārbaudīt savu minējumu diez vai grāmatu lasīt būtu turpinājis. Arī fināls kārtējo reizi nepatiks jebkādam „īstam” reliģijas pārstāvim. Mani savukārt pārsteidz argumentācijas seklums un visai interesantie siloģismi, kas lasītājam paskaidroja Seno Zināšanu rašanās notikumu ķēdi.

Īsumā – nepatika, visvājākā no Dena Brauna grāmatām, kuras esmu lasījis. Sižets ir copy paste no iepriekšējām grāmatām. Arī daļa no faktiem jau minēta viņa iepriekšējos darbos, smaidu izsauca mēģinājumi pacelt Noetic science kā nākamo zinātnes attīstības virzienu un modernizētais dvēseles svēršanas eksperimenta apraksts. Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, lasīt nav vērts – lubu literatūra, kas, manuprāt, diezgan nepamatoti ir tikusi ASV bestsellera godā. Naudu par viņu tērēt tiešām nav prāta darbs. Izskatās, ka šoreiz autors ir nolēmis nopelnīt vēl kādu miljonu uz patstāvīgo lasītāju rēķina. Manuprāt joprojām vislabākā grāmata par konspirāciju teorijām ir U. Eko „Fuko Svārsts”.

Тень Инквизитора by Вадим Панов

Ten_inkvizitora

Ko es sagaidīju no šīs grāmatas? Vairs jau neko, šī ir sērijas „Тайный Город” astotā grāmata un skaidrs, ka vadoties pēc iepriekšējām grāmatām, te diez vai kaut kas būs palicis labāks. Un par nožēlu jāatzīst – nekļūdījos.

Izrādās, ka Тайный Город kārtējo reizi ir palaidis garām kārtējo notikumu, kas apdraud pašu seno rasu pastāvēšanu. Tālajā Sibīrijā darbojas reliģiska sekta, kas sevi sauc par Kūriju. Kūrija cīnās ar dažādām ciema raganām, organizēto noziedzību un citām sektām. Tomēr kūrijas mērķis ir daudz nopietnāks – Inkvizīcijas atjaunošana un seno rasu iznīcināšanu. Kūrijas vadītājs ir kāda persona vārdā Gļebs ar lielu maģisku potenciālu un mīklainu pagātni.

Grāmata sarakstīta tipiskā action stilā, sižeta pavērsieni, nejaušas sakritības un jaunas darbojošās personas ir uz katra stūra. Bet galvenie mīnusi ir noņemot action sastāvdaļu no sižeta redzam, ka nekas lāga tur pāri nepaliek. Ir neuzvaramie algotņi Kortess un Artjoms, viltīgais navs Santjaga, padumjie ordeņa pārstāvji. Arī viltīgais Kūrijas plāns apskatot sīkāk, ir tik sarežģīts un komplicēts, ka sīkāk par to padomājot nākas, secināt pat pasaku pasaulē tā realizācijas varbūtība tuvojas nullei. Un, protams, veiksmīgas atrašanās īstajā vietā un laikā, lai algotņi gūtu tālākai darbībai nepieciešamo informāciju vairs izraisa tikai nožēlu.

Arī šī grāmata ir no tām, kuru lasot smadzenes atpūšas un pēc pāris mēnešiem sižets jau ir aizmirsies, nekā lāga smadzenēs neaizķeras. Nekādas sociālas problēmas arī netiek izceltas, ja nu vājš mēģinājums parādīt cilvēkus kā aunu baru, kurus viegli kontrolēt ar reliģijas palīdzību. Tomēr šīs kontroles teorētiskais un praktiskais pamatojums nav pat apskatīšanas vērts, viss it kā balstās uz Gļeba autoritāti. Pieminētās dogmas „Zemi cilvēkiem” un „Burvjiem jāmirst” daudz neatšķiras no standarta „Bej fašista”.

Kopumā grāmata ir ļoti, ļoti viduvēja dodu 5 no 10 ballēm. Var lasīt, ja šķiet, ka līdz iemigšanai palikušas pāris stundas un nav citas laika pavadīšanas alternatīvas.

The Fall of Hyperion by Dan Simmons

The fall of Hyperion

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, šī ir grāmatiņas Hyperion tiešs turpinājums. Darbība turpinās turpat, kur iepriekšējā grāmatiņa beidzās, uz planētas ar nosaukumu Hyperion. Svētceļnieki ir nokļuvuši līdz savam mērķim –Laika kapenēm. Tagad atliek tikai noskaidrot, kura vēlmi Shrike izpildīs, un kurus viņš pievienos savai kolekcijai uz Sāpju koka. Ir pienācis arī Hegemonijas gals, Barbaru uzbrukuma rezultātā karš pārņem daudzas zvaigžņu sistēmas, tomēr centrālie notikumi norisinās tieši uz Hiperiona.

Manuprāt, šī grāmata autoram ir izdevusies nedaudz švakāka nekā iepriekšējā. Iespējams, ka iepriekšējā man labāk patika pats stāstījuma veids. Šī grāmata jau vairāk tiek balstīta uz action. Lasītājam tiek piedāvātas atbildes uz jautājumiem, kas radās lasot pirmo grāmatu. Mēs saņemam mājienus, ka Shriek patiesībā ir tāds kā Dievs no mašīnas, tomēr tā arī nesaprotam viņa motīvus un galveno, vai kāds viņu kontrolē. Autors joprojām bīda savas idejas par augstāko saprātu un diezgan ieslīgst teoloģiskos prātojumos, kas patiesībā bija Āabrama piedāvātais upuris Dievam. Kurš kuru pārbaudīja Dievs viņu vai viņš Dievu. Ideja patiesībā nebūs pievilcīga ortodoksāliem reliģijas uzskatu paudējiem. Bet ko lai dara -grāmatas centrālā tēma jau ir saprāta augstākās attīstības formas un tās mijiedarbība ar cilvēci.

Papildus patika kā tiek parādīta cilvēces attīstība, gadījumā, kad viņa zaudē kontroli pār lietām, kuras tā izmanto. Visa Hegemonija balstās uz neatkarīgajiem mākslīgajiem intelektiem (AI), kas apvienojušies veidojumā Technocore. Viņi laiku pa laikam cilvēcei piedāvā tehnoloģijas, kuras tā neizprot, bet tai pat laikā cilvēce zaudē jebkādu interesi virzīt progresu tālāk. Arī paši AI nav viennozīmīgi savā attieksmē pret cilvēci, ir frakcija, kas viņus labprāt gribētu iznīcināt, tomēr ir iemesli, kādēļ cilvēki viņiem ir vajadzīgi.

Jāatzīmē arī autora spēja savest kopā visas sižeta līnijas pie vienota kopsaucēja, radās iespaids, ka lasītājam netika pavēstīts nekas lieks, visa informācija sasaucās ar kādu notikumu, kas savukārt ietekmēja grāmatas noslēgumu. Ko es lāgā nesapratu, tas ir autoram mēģinājums visur iepīt dzejnieku, vārdā John Keats. (Grāmatu nosaukumi starp citu ņemti no viņa dzejoļu nosaukumiem. Iespējams, ka, ja es izlasītu arī šīs poēmas, man dažas lietas kļūtu skaidrākas. Tomēr tā nu ir sanācis, ka dzeju lasīt man nepatīk). Protams, šis dzejnieks kā AI un cilvēka hibrīds grāmatā ir nozīmīgs, varētu teikt ka viens no centrālajiem tēliem, bet tā arī nesapratu, kādēļ tieši dzejnieks, manuprāt pietika jau ar Silēnu.

Lai arī lasīju grāmatiņu jau otro reizi, iepriekšējā reize bija kādus gadus 5 atpakaļ, joprojām bija interesanti. Kopumā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Painteresējos arī kāpēc Shriek tiek nosaukts tieši tā, izrādās tā sauc putneli, kas savus noķertos kukaiņus sasprauž uz dzelkšņiem.

Nation by Terry Pratchett

Nation

Šī ir jaunākā no autora grāmatām. Skaidra lieta, ka nevarēju viņu nenopirkt un neizlasīt. Šī gan nav nekādi saistīta ar Diskzemes ciklu, viņa ir pati par sevi.

Tālā okeāna salā dzīvoja iezemietis vārdā Mau, viņam bija pienākusi diena, kad no puikas viņš pārvērtīsies par vīrieti. Pārbaudījums jau bija izturēts un Mau atlika vien atgriezties mājās pie Tautas, lai atzīmētu savu pāriešanu vīra kārtā ar ceremoniju. Tauta ir varena, jo viņas sala ir no retajām, kas stāv uz klints. Diemžēl mājupceļa laikā cunami vilnis nogalina visus saliņas iedzīvotājus un Mau ir palicis viens. Nu ne gluži viens, cunami laikā salā ir avarējis kuģis „Sweet Judy”, uz kura vienīgā dzīva palikusī būtne ir Dafne, ja neskaita papagaili. Viens cilvēks ir cilvēks, bet divi jau ir Tauta. Uz salas pamazām sarodas tādi paši cietušie kā Mau, kuri ir dzirdējuši par Tautas varenību, un ir pārsteigti uzzinot, ka no tautas pāri ir palicis tikai Mau.

Grāmatu var lasīt vienkārši kā tādu Stīvensona piedzīvojumu romānu, bet tai ir arī daudz dziļāka jēga. Mau mēģina sev atbildēt uz jautājumu, kas tad ir Tauta? Vai rodoties jaunai Tautai ir jāpieturas pie vecām paražām (jādzied uzlecošai saulei, jādod alus senču gariem utt.)? Kas ir dievi? Visa Tautas kultūra ir zudusi vai mēģināt to atjaunot vai tomēr sākt visu pa jaunam? Kādēļ viņi (dievi) pameta Tautu nelaimē? Vai viņam ir jābūt tiem pateicīgam? Uz reliģisko aspektu autors ir uzspiedis diezgan nopietni, ne tik filozofiski kā „Small Gods”, bet tomēr nopietni.

Diezgan interesanti aprakstīta arī kultūras sadursme starp okeāna salu iedzīvotājiem un civilizētās pasaules iemītniekiem, kas tiek saukti par „trouserman”. Trouserman – jo viņi baidās no kailām kājām un tādēļ valkā bikses, lai par tām nebūtu jādomā. Protams, ir aprakstītas arī citas balto cilvēku īpatnības, svešie dievi, noderīgi instrumenti un metāls, kurš viņu acīs ir bezvērtīgs.

Nav aizmirsta arī paralēlo visumu teorija, ka eksistē visumi, kas realizē katru iespējamo notikumu attīstības scenāriju. Arī Mau pasaule eksistē tādā paralēlā visumā, daļa notikumi ir līdzīgi mūsu vēsturei, bet daļa ir unikāli.

Kopumā grāmata nav tik piesātināta ar humoru kā citi viņa darbi un iesākumā nopietnība pat nedaudz sabaida, bet par sliktu tas nav nācis. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, atgrieza nedaudz Džeka Londona un R.Stīvensona laikos.

Small Gods by Terry Pratchett

small gods

Kārtējā Diskzemes sērijas grāmatiņa un diemžēl jāatzīst arī pēdējā, kuru vēl nebiju izlasījis.

„Small Gods” ir viena no nopietnākajām šīs sērijas grāmatām, un savā ziņā ir atšķirīga no pārējā Diskzemes cikla. Omnia ir teokrātiska valsts, kuru pilnībā pārvalda priesteri. Kā jau kārtīgai teokrātiskai valstij pienākas, tā nes savu ticību visai pasaulei. Zeme ir apaļa un griežas ap sauli, ķeceriem, kas tic Diskam uz bruņurupuča muguras, pasaulē nav vietas.

Šīs grāmatas galvenie tēli ir māceklis Brutha (cilvēks ar fenomenālu atmiņu), Vorbis (kvizīcijas galvenais pārstāvis) un Om – Omnijas galvenais un vienīgais dievs, kas nez kāpēc ir nokļuvis vienacaina bruņurupuča formā. Kā jau kārtīgā grāmatā par praviešiem, lielākā darbības daļa norisinās tuksnesī. Katrs no šiem personāžiem vēlas sasniegt savus mērķus. Vorbis iegūt varu Diskzemē un izplatīt Om reliģiju, Om atgūt savu agrāko varenību, vienīgi Bruth vienkārši patiesi tic savam dievam.

Arī pats grāmatas nosaukums „Small Gods” nes sevī divējādu nozīmi. Viena acīmredzamākā ir Om, dievs, kurš palicis tikai ar vienu pielūdzēju un ir tieši pieskaitāms mazajiem dieviem. Otra, ne tik tieša, ir Om baznīcas priesteri, kuri ticību dievam ir aizstājuši ar ticību baznīcas institūcijai, baušļiem un priesteriem un tagad viedo paši savu realitāti iznīcinot visu, kas ir pretrunā viņiem. Om priesteriem dievs vairs nav vajadzīgs, tas būtu pārāk neparedzams, labāk ir noteikti likumi un ticība dieva kalpiem. Jo, ja Om to nevēlētos, viņš taču šādu lietu nepieļautu, vai ne?

Om mēģina izprast kā viņš no varena vērša, kas samin neticīgos ir kļuvis par parastu bruņrupuci, dievam ir vajadzīgi ticīgie, bez tiem viņš ir tāds pats kā triljoniem citu mazo dievu, tāds kuriem neviens netic.

Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem viņš un Brutha dodas līdzi Vorbis iekarotāju armijai uz Ephebe, kas ir filosofu pilsēta. Ephebia ir Seno Atēnu prototips, pareizāk sakot Atēnu, kādu mēs to iedomājamies, pilsēta pilna ar filosofiem, kas pliki skraida apkārt bļaudami: „Eureka!!!”. Ephebe dzīvo arī slavenā darba „The Turtle Moves” autors Didactilos. Šis darbs ir Omnias ķeceru pamatgrāmata un jaunās ticības simbols.

Šī grāmata ir reliģijas kritika, taču viņa ļauj saprast, ar ko atšķiras ticība dievam no likumu ievērošanas, bailēm no elles un rituālu ievērošanas. Grāmata ir viena no labākajām visā sērijā 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem.

Belief shifts. People start out believing in the god and
end up believing in the structure.”
“I don’t understand,” said Brutha.
“Let me put it another way,” said the tortoise. “I am your God, right?”
“Yes.”
“And you’ll obey me.”
“Yes.”
“Good. Now take a rock and go and kill Vorbis.”
Brutha didn’t move.
“I’m sure you heard me,” said Om.
“But he’ll . . . he’s . . . the Quisition would-”
“Now you know what I mean,” said the tortoise. “You’re more afraid of him than you are of me, now.
Abraxas says here: `Around the Godde there forms a Shelle of prayers and Ceremonies and Buildings and Priestes and Authority, until at Last the Godde Dies. Ande this maye notte be noticed.'”

God Is Not Great by Christopher Hitchens

GodIsNotGreat-Large

Pilnais nosaukums “God Is Not Great: How Religion Poisons Everything”.

Kārtējā no Twelve izdevniecības izdotajām grāmatām, jāatzīst, ka lielākā daļa šo grāmatu ir tiešām labas. Šo gan neieteiktu lasīt kristietim, kuram nepatīk konstruktīva kritika. Vismaz man rindā uz lasīšanu stāv vēl divas, bet nu par pašu grāmatu.

Pats grāmatas autors, žurnālists un literārais kritiķis sevi uzskata par antiteistu. Savulaik bijis pārliecināts Trockists, tagad gan šo uzskatu esot atmetis. Plašāk līdz grāmatas izdošanai bija pazīstams kā mātes Terēzes, Bila Klintona un Henrija Kissindžera kritizētājs. Pašam autoram ir mājas lapa te.

Šī grāmata ir veltīta reliģijas kritikai, to jau gan var nojaust pēc nosaukuma. Ne tikai reliģijas kristietības, kā tas pieņemts rietumu ateistu darbos, bet reliģijas vispār. Kritika ir, teiksim, tā nestandarta. Grāmatas autors neielaižas izvērstās debatēs par to kā ir radusies dzīvība, izlaists tas netiek, tomēr ne tādos apjomos kā R.Dawkins neizvēršas.

Autors savā darbā apskata dažādus reliģijas aspektus, reliģija un veselība, reliģija – zinātnes bremzētāja, reliģijas izcelsme, kā tika sacerēts Korāns, Jaunās derības elle. Reliģijas galvenās pamatiezīmes – izvirzīt noteikumus, kurus neviens nespēj ievērot, izvirzīt dogmu, no kuras izriet, ka visi ir grēcīgi utt. Reliģija un fašisms, nacisms un komunisms.

Tas viss tiek pasniegts kā autora pārdomas par šīm un vēl citām tēmām. Pārdomas tiešām ir sakarīgas un sakārtotas. Pats sev atklāju dažus jaunus aspektus, lai gan jau domāju, ka ateisma tematikā diez vai ko jaunu spēšu vēl uzzināt. Viens ir par Tibetu, kas patiesībā ir bijusi teokrātiska valsts, kuru pārvaldīja tā laika Budas reinkarnācija jeb praktiski dievišķs radījums. Parasta feodāla valsts, kas radās Ķīnai zaudējot ietekmi reģionā. Patiesībā patlaban daļa Rietumu vēlas, lai dieva izredzētie atgūtu varu, kas viņiem sniegta no debesīm, noteiktā teritorijā pār noteiktiem cilvēkiem.

Kopumā grāmata dod vielu pārdomām un cilvēkam pašam ir tiesības izvēlēties, kuriem autora izteikumiem piekrist un kuriem ne. Grāmata nav sarakstīta autoritatīvā stilā un visiem kurus interesē šis temats ieteiktu grāmatu izlasīt. Protams, galvenā atziņa ir – “Reliģija saindē visu”. Dodu 10 no 10 ballēm.