Navigate / search

Death’s End (Remembrance of Earth’s Past #3) by Liu Cixin

deaths-end-remembrance-of-earths-past-3-by-liu-cixin

Nepagāja ne gads un es izlasīju visu triloģiju. Pirmās divas sērijas grāmatu nopirku elektronisku un to man ir nācies daudzas reizes nožēlot. Šī nu ir tā sērija, kuru labprāt gribētu redzēt savā grāmatu plauktā fiziskā formā, ja ne cietajos vākos tad lielformāta mīkstajos gan. Toreiz Singapūrā nenopirku un tagad man tas kremt. Pēc katras grāmatas izlasīšanas man bija jāsaņemas, jo autrs spiež ne tika daudz uz sižeta plašumu kā uz dziļumu. Daudzas lietas saproti, tikai vēlāk.

Zemes iedzīvotāji ir apturējuši Trisolāru eskalāciju un nu dzīvo mierā, droši par savu nākotni. Trisolāri ir padevušies un palīdz cilvēkiem attīstīt tehnoloģijas. Un tā vien izskatās, ka abas civilizācijas dzīvos mierā un saticībā. Taču galaktika joprojām ir “tumšais mežs” un briesmas var nākt no jebkuras vietas. Cheng Xin ir kosmosa kuģu inženiere, kura dzimusi 21. gadsimtā un piedalījusies vienā Krīzes ēras projektā. Kā to darīja daudzi tajā laikā hibernetizējas un atmostas brīdī, kad Trisolāru jautājums ir atrisināts. Tagad tik atliek noskaidrot vai cilvēki sasniegs zvaigznes vai arī nomirs uz savas planētas.

Salīdzinot ar iepriekšējām grāmatām, šajā notikumi risinās “mērkaķa ātrumā”. Autors ir nolēmis atmest ar roku cietajai zinātniskajai fantastikai un dot lasītājam īstenu “kosmisko operu”. Nav jau tā ka šī apakšžanra elementi nebija iepriekšējās grāmatās, arī tur cilvēces liktenis bija piesaistīts atsevišķiem cilvēkiem. Taču šeit autors fokusējas uz vienu viedu ķīniešu meiteni Cheng Xin. Viņas rokās ir cilvēces glābšana. Ir nācies lasīt daudzus šīs grāmatas un triloģijas slavinājumus par mērogu un “negaidīto” sižeta atrisinājumu. Man tomēr negribētos piekrist, vismaz es autora idejās neko unikālu (iepriekš neredzētu) nesaskatīju. Šī pēdējā grāmata cieta no kosmisko operu standartproblēmām.

Pirmais ir notikumu globalizācija, lai izskatītos nopietnāk, reti kurš autors spēj atturēties no Zemes likteņa izvilkšanu starpgalaktiskajā kontekstā. Otrais – agrāk vai vēlāk autors ir ierakstījis sevi stūrī un nezina ko pasākt, tas parasti beidzas ar klavieru lietu. Tās vairāk netiek izstumtas pa kluso no krūmiem, bet vienkārši krīt no debesīm. Pirmajās divās grāmatās autors no šādiem risinājumiem vairījās, bet te viņam bija pieticis meistarības. Trešais gaismas ātrums, var jau teikt, ka neviens nezina, kas notiktu, bet patiesībā nemaz tā nav. Autors ar šo lietu daudz grēko, reizēm skrupulozi atķeksējot visas lietas frame dragging un citas štelles, bet reizēm aiziet pašplūsmā ignorējot pat vienkāršākos relativitātes principus. Es nemaz nerunāšu par dimensionalitātes problēmām. Tas vispār bija technobabble. Taču kā saka tautā: “Gudri di**t nav malku cirst” un visu augstāk minēto var norakstīt uz manām personīgajām īpatnībām. Beigās tik pieminēšu, ka līdzīgus sižetus esmu lasījis deviņdesmito beigu Golovačeva ķieģeļos.

Neskatoties uz visu to stāsts ir patiešām kvalitatīvi sarakstīts, un pēc sižeta vēstījuma stila man patika vislabāk no visas triloģijas. Te nekas nebija iestiepts un iztika bez lielām atkāpēm. Cilvēci glāba ar visu sirdi un dvēseli. Šī nudien bija grāmata, no kuras ir grūti atrauties un absolūti neparedzama, jo autors jebkurā brīdī varēja gan situāciju glābt gan sačakarēt visneiedomājamākajā veidā. Tā ka mierīgi varēja neiespringt un ļauties piedzīvojumam. Visu stāstu caurstrāvoja man visnotaļ neierasts pasaules uzskats, par to, ka vislabāk likteņus ir izlemt vienam līderim nevis, kaut vai ekspertu grupai. Tas tāds no tēmas – vadonis zinās vislabāk un pārējie lai pieņem to kā ir. Tad nu galvenā varone Cheng Xin atvelk pēc pilnas programmas. Viņa nopietni aizdomājas par “tumšā meža” problēmu un pieņem lēmumus, kādus neteikšu izlasiet paši. Vienīgais tā arī nesaprotu, ko autors ar visu viņas rīcību gribēja mums pateikt.

Mans secinājums izlasot šo triloģiju ir sekojošs. Ja vēlies būt veiksmīga civilizācija visuma kontekstā, tad tev ir jāiznīcina visi konkurenti. Ja ir izdevība kādu pierakt grāvmalā nebremzē dari to. Ja ir jāizvēlas viens likteņlēmējs (vai Zobenaturētājs šajā gadījumā) ir jāņem visagresīvākais kāds vien atrodams, tāds no kura baidās ne tikai citi, bet arī paši. Visām tehnoloģijām ir jābūt vērstām uz agresiju un tādā garā. Citādi viss var beigties slikti un ja mežoni nosit ar atombumbu, var jau filosofēt, ka tas zināmā veidā ir pretinieka respekts pret tevi, bet patiesībā tu esi zaudētājs un pazudīsi no galaktiskās kartes.

Kopumā pelnītas 9 no 10 ballēm. Autors ir noslīpējis savu rakstīšanas stilu un savā veidā izaudzis Varbūt nedaudz par daudz fatālisma un nespēja uzrakstīt beigas bez – es varētu uzrakstīt te vēl septiņas grāmatas, bet tā kā redaktori man neļauj, tad visu sabāzīšu pēdējās pārsimts lapaspusēs. Beigas visu nedaudz sagandēja, lai ar atbilst žanra kanoniem nedaudz pavilka uz leju.

The Dark Forest (Remembrance of Earth’s Past #2) by Liu Cixin

the-dark-forest-remembrance-of-earths-past-2-by-liu-cixin

Ar šo rakstnieku es esmu sev atklājis Ķīnas zinātnisko fantastiku. Tā, cik nu varu spriest, pēc pāris izlasītiem darbiem, kas tulkoti angļu valodā. Patlaban iespaids ir labs, zinātniskās fantastikas sadaļa ir tiešām zinātniska un vienīgais, kur varu piesieties konkrētajam autoram, ir iestieptais izklāstījuma veids. Pirmo šīs sērijas grāmatu “The Three Body Problem” izlasīju gada sākumā. Taču šīs nav tādas grāmatas, kuras gribas lasīt vienu pēc otras, viņas prasa pārdomu periodu, galvā pastrīdēties ar autoru un tikai tad ķerties klāt nākamajam.

Citplanētiešu flote ir ceļā uz Saules sistēmu, pēc nieka četrsimts gadiem, ja nekas nemainīsies, cilvēcei pienāks gals. Trisolari ir efektīvi nobloķējuši zemes civilizācijas attīstību ar sofonu barjeru. Kvantu fizikas tālāka izpēte ir apstājusies. Cilvēkiem ir divas izvēles  – samierināties vai arī mēģināt izspiest no pirmssofonu laika zinātnes maksimumu. Cilvēki nolemj nepadoties un cīnīties. Tas nekas, ka Trisolāriem ir pieejama visa informācija par cilvēci tajā pat momentā, kad viņa radusies, cilvēka prātā var paslēpt daudz ko.

Cilvēce izvēlas uzsākt Wallfacer Projektu, projekta mērķis ir izstrādāt plānu, kas ļautu sakaut Trisolarus. Šī plāna ietvaros tiek izvēlēti četri cilvēki, kuriem tiek izdalīti milzīgi resursi. Viņiem neviens neprasīs nekādus paskaidrojumus un akli izpildīs visas prasības. Trīs no viņiem ir rūdīti politiķi un stratēģi, savukārt ceturtais Luo Ji ir parasts sociologs un astronoms. Taču Trisolāriem nez kādēļ tieši viņš šķiet pats bīstamākais.

Ši nu ir no tām grāmatām, kas pēc izlasīšanas liek aizdomāties par cilvēces nākotni un par tās vietu visuma plašumos. Ja pēkšņi apstātos tehnoloģiskais progress, cik daudz mēs spētu no jau esošajām zināšanām izspiest. Autors ir optimistisks un uzskata, ka diezgan daudz. Galvenais ir pareiza resursu pārdale. Iespējams, ka viņam šeit ir taisnība. Kā jau lielas nācijas pārstāvim viņa piedāvātais notikumu scenārijs katram atsevišķam indivīdam nav diez ko jauks. Būs bads, cilvēku skaita samazināšanās, taloni un citi plānotās ekonomikas bonusi. Taču, ja ir kopējā ideja, tad jau var pārciest visu.

Otra lieta, kas izraisa pārdomas, ir komunikācija ar citplanētiešiem. Kā jau vēsta grāmatas nosaukums, patlaban izskatās, ka mēs atrodamies tumšā mežā. Vieni paši, neesam atklājuši nevienu citplanētieti. Iespējams, ka šajā galaktikā mēs tiešām esam vienīgie, bet varbūt, ka tā ir ar dzīvību pārpilna, taču klusumam ir savs iemesls. Autors ir izvēlējies labu analoģiju, tumšs mežs, kurā visi ir mednieki un reizē arī medījums. Ja kāds iekliegsies, viņu tūdaļ nogalinās, ne jau aiz ļaunuma, bet lai novērstu iespējamos draudus nākotnē. Tādēļ visi sēž un tur muti. Lai arī galaktika ir liela, tās resursi nemaz nav neizsmeļami, un iespējams, ka ir tādi citplanētieši, kas vienkārši preventīvi nogalē visas tās, kuras paceļ balsi. Zemes civilizācija šādā pasaulē ir mazi bērni, kuri tikuši pie kabatas baterijas, labprāt to slēdz iekšā un ārā.

Var jau teikt, ka viss šis pieņēmums nāk no tradicionālā ķīniešu izolacionisma. Varbūt, ka visi nemaz nav ļauni un patiesībā eksistē Galaktiskā brālība, taču šis autora skatījums nudien ir pārdomu vērts. Un es pēc būtības sliecos viņam piekrist.

Visa grāmatas darbība norisinās šo divu pamatpremisu kontekstā. Wallfacer izstrādā savus projektus, Trisolāri dara visu, lai atklātu viņu lielos plānus. Cilvēce spārdās pretī, domas šķeļas. Galvenais tēls Luo Ji ir pārsteigts ar savu jauno statusu un nesaprot, ko darīt. Tik pat pārsteigta ir arī lielākā cilvēces daļa un viņā saredz tikai liekēdi, kas savus resursus izmanto nelietderīgi. Ja godīgi, tad arī es nesapratu nedz Trisolāru uztraukumu, nedz pašu galveno tēlu. Šī nesapratne ilga gandrīz vai visas grāmatas garumā. To gan labi kompensēja viņa dzīves apraksts pāris gadsimtu garumā. Nevar gan teikt, ka viņš būtu ļoti spilgts tēls. Viņa loma tāpat kā pārējiem ir un paliek tikai funkcionāla. Cilvēki ir vajadzīgi, lai dzītu sižetu uz priekšu, un tādēļ autors ir radījis attiecīgus tēlus.

Arī pašas grāmatas lasīšanu nevar saukt par vieglu, vietām viņa ir drausmīgi garlaicīga. Savu artavu lasīšanas procesam piedeva fakts, ka šis ir tulkojums, tādēļ vietām šķita dīvaini dialogi un interesantas runas konstrukcijas. Brīžiem nācās sevi piespiest lasīt tālāk. Bet beigu beigās, kad tiec līdz beigām, visas mocības tiek atsvērtas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Autors rakstītais dod daudz vielas pārdomām, liek noticēt, ka mežs patiešām ir tumšs un cilvēcei būtu labāk nebļaustīties un nevienam nestāstīt par savu atrašanās vietu. Citas civilizācijas var būt daudz, daudz attīstītākas un nospiedīs mūs, ne jau aiz ļaunuma, bet vienkārši tāpat kā mēs saminot skudru.

The Three-Body Problem (Remembrance of Earth’s Past #1) by Liu Cixin

The Three-Body Problem

Ar ķīniešu zinātnisko fantastiku bija pavisam knapi, ja pēckara gados viņi blieza augšā sociālajā reālismā balstītus darbus, kas, iespējams, kvalitatīvi izglītoja jauno paaudzi populārzinātniskajās tēmās, taču es personīgi neatminos, ka būtu no tiem ko lasījis. Iespējams, ka kādā padomjlaiku antoloģijā ir lasīts kāds ķīniešu autors, taču atmiņā nekas nav aizķēries. Kultūras revolūcijas laikā zinātniskajai fantastikai vietas neatradās vispār, būvējot jaunu iekārtu nav laika fantazēt. Un tad deviņdesmitajos parādījās tā saucamie Trīs Ķīnas Zinātniskās fantastikas ģenerāļi, viens no tiem ir šīs grāmatas autors. Ar šo grāmatu es biju informēts jau labu laiku, daži atsaucēs apgalvoja, ka labākais, kas redzēts kopš Artura Klārka darbiem, citi – ka kaut kāds gīkisks samistrojums. Nolēmu pārbaudīt patiesību pats.

Stāsts sākas Ķīnas Kultūras Revolūcijas laikā, jaunā zinātniece Yu Wenjie ir spiesta noskatīties, kā aktīvist piekauj viņas tēvu līdz nāvei, jo šis redz esot nepareizi pasniedzis fiziku. Viņa pati tiek nosūtīta darba nometnē meža darbos. Tomēr viņai paveicas, un viņa nonāk slepenā ķīniešu kara bāzē, kas oficiāli nodarbojas ar radioastronomiju, bet patiesībā meklē ārpuszemes civilizācijas. Mūsdienās kāds nanotehnoloģisko materiālu zinātnieks Wang Miao pašam negribot tiek iesaistīts, kādas milzīgas konspirācijas atšķetināšanā. Pasaulē notiek kaut kas tāds, kas satrauc visu pasaules lielāko valdību drošības dienestus. Ir aizdomas, ka neliela cilvēku grupa savās rokās ir dabūjusi nezemes tehnoloģiju, dīvainās nāvēs mirst vadošie zinātnieki, un šķiet, ka fiziķi ir saskārušies ar neizskaidrojamu fenomenu. Pirmais pavediens ir kāda virtuālās realitātes spēle Trīs ķermeņu problēma.

Patiešām galvenie varoņi nav diez ko pārliecinoši, tie ir ideju nesēji un no mūsu kultūras viedokļa skatoties pilnīgi fatālisti. Viņi kuļas pa savu dzīvi neizjūtot nekādas īpašās emocijas un, tā teikt, dara savu labo vai ļauno darbu. Šajā ziņā ļaunie bija pat pievilcīgāki, varēja vismaz saprast to motivāciju, atrast izskaidrojumu tam, kādēļ viņi ir vīlušies cilvēku izveidotajā civilizācijā. Dažiem tie ir sīki aizvainojumi, dažiem – svešo pielūgsme, citiem – auksts aprēķins. Labie šajā ziņā nevar izcelties ar īpašu koordinētību un dzēš vienu ugunsgrēku pēc otra.

Grāmatas centrālā tēma – ko darīt ar ārpuszemes civilizācijām? Vai sēdēt klusu savās mājās, it kā mēs atrastos tumšā mežā. Turēt muti un izturēties tā, lai neviens mums nepievērstu uzmanību. Jo mežā bļaujot jau nekad nevar zināt, kas atsauksies. Iespējams, ka tās būs draudzīgas saprātīgas būtnes, ar kurām varēs sadarboties. Iespējams, ka tās būs iekarotājas, kuras jebkuru citu saprāta izpausmi Visumā uzskatīs par konkurentiem, kuri jāiznīcina. Zemes cilvēki savu izvēli jau ir izdarījuši, viņi mežā brēc kā aizkauts sivēns, un ir tikai laika jautājums, līdz tos kāds pamanīs.

Ar zinātniskās fantastikas daļu nudien viss ir kārtībā. Autors ir spēcīgs pasaules būvētājs, un viņa izveidotā citplanētiešu ekosistēma nudien ir kaut kas unikāls un līdz šim neredzēts. Ir diezgan grūti iztēloties pasauli, kura riņķo ap veselām trīs zvaigznēm, visu laiku neprognozējami mainot orbītu, laiku pa laikam visu sasaldējot vai sadedzinot. Taču autors ir pacenties un radījis ticamu Trisolāru civilizāciju, kuras evolūcijai varam izsekot daudzu ciklu garumā. Lai ar dažas autora idejas nonāk pretrunā ar pamata sižeta līniju. Daži Trisolāru atklājumi paši par sevi ir rīki viņu problēmu atrisināšanai, taču autors spītīgi cenšas to neievērot un nemaitā stāstu ar to, ka galvenie varoņi pēkšņi attopas un saka, kādēļ mēs ķēpājamies, ja visas savas problēmas varam atrisināt tūlīt.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, jā, pirmā puse, iespējams, būs pasmaga, taču ja līdz šim neko nezināt par Kultūras Revolūcijas ikdienu, tad iegūsiet ieskatu Ķīnas jauno laiku vēsturē. Zinātniskās fantastikas daļa savukārt liks paskatīties uz daudzām lietām no īpaša skatu punkta. Ko darīt, ja mēs tiešām Visumā neesam vienīgie?

P.S. Pēc grāmatas izlasīšanas brīžos, kad nenāks miegs varēsiet padomāt par tēmu, ko mēs Zemes iedzīvotāji darītu ja zinātu, ka kaut kur ārā ir saprātīgas būtnes, kuras mūs novēro un, iespējams, kaldina plānus mūsu iznīcināšanai.