Navigate / search

Dvēseļu krātuve (Miss Peregrine’s Peculiar Children #3) by Rensoms Rigss

Dvēseļu krātuve

Reizēm pacietība atmaksājas, un šogad ir tas gads, kad  latviski iznākusi pēdējā grāmata, kura veltīta Miss Peregrīnes brīnumbērniem. Jāatzīst, ka man bija visnotaļ grūti noturēties un nepakampt grāmatas beigas oriģinālvalodā. Taču no tā mani atturēja fakts, ka pirmās divas man ir latviski. Šo grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, par to viņiem liels paldies!

Sešpadsmit gadus vecais Džeikobs atklāj sevī jaunas un varenas spējas un drīz vien ienirst gadsimtu dzīlēs, lai glābtu savus īpatnos draugus no pamatīgi apsargāta cietokšņa. Šajā ceļā Džeikobu pavada Emma Blūma – meitene ar liesmojošiem pirkstu galiem, un suns Edisons Makhenrijs, kura deguns spēj saost nolaupīto bērnu pēdas. No mūsdienu Londonas viņi nokļūst Velna aizas ielu labirintos – Viktorijas laikmeta Anglijas visbriesmīgākajā graustu rajonā. Tieši tur pasaules īpašo bērnu liktenis tiks izlemts uz visiem laikiem.

Šoreiz grāmatas anotācija ir labi uzrakstīta, tā atklāj grāmatas būtību un neko daudz nepasaka priekšā. Iepriekšējās grāmatas beigas bija traģiskas, tāpat kā pirmās. Tādēļ pirms lasīšanas sākšanas neliku lielas cerības uz šīs grāmatas beigām. Autors jau īsti savus varoņus nežēlo. Bet lai vai kā tur arī nebūtu, Džeikoba turpmākais liktenis mani interesēja. Pasteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka autors man piegādāja visu, ko es no viņa sagaidīju.

Stāstījuma struktūra nav mainījusies, te ir tikai viens varonis, un tas ir Džekobs. Puisēns, kurš spēj sarunāties ar tukšpauriem un nebaidās no nebūtnēm. Viņa misija ir izglābt savus draugus un parādīt ļaunajiem, kur vēži ziemo. Viņam aiz muguras nestāv armija, viņi ir tikai trīs. Nav arī nekāda konkrēta plāna, taču tas nav nekāds šķērslis. Īpatņu pasaule iet uz galu, laika cilpas galvenā ļaundara Kola vadībā tiek izpostītas, īpatņi aizdzīti nebrīvē, kur ar viņiem tiek veikti šaušalīgi eksperimenti. Viduslaiku Londonas laika cilpa nav nekāda vieglā pastaiga, te visu teritoriju kontrolē ienaidnieks un bez sabiedrotajiem neiztikt.

“Lai putns stāv mums klāt!”

Nezinu, vai autors rakstot šo grāmatu jau domāja par kinematogrāfiju, bet šeit gandrīz katra lapaspuse ir piebāzta ar kolorītiem otrā plāna varoņiem un piedzīvojumiem. Pakaļdzīšanās un bēgšana no vajātājiem te ir galvenais pārvietošanās veids. Nodevība un pušu mainīšana ir tikpat populāra kā elpošana. Tas ļauj autoram uzturēt spriedzi gandrīz visas grāmatas garumā. Ēzelīša Īā vārdiem sakot: “Labs nekad nav uz ilgu”. Ja lasītājs pieturas pie šāda pieņēmuma, viņam nenāksies pievilt sevi ar nepamatotām cerībām.

Nav jau tā, ka autors visu uzmanību cenšas pievērst tikai piedzīvojumiem. Sava artava tiek arī viduslaiku sabiedrības problēmām – nabadzībai, nolemtībai un bezizejai. Tas viss tiek iekļauts īpatņu pasaules problēmu kontekstā. Taču nekādu sociālo zinātņu traktātus te nevajag sagaidīt. Maz tiek runāts par nabadzības cēloņiem un problēmām. Tas viss ir tikai dekorāciju daļa, lai pašausminātu lasītāju. Netiek aizmirstas arī tik triviālas lietas kā draudzība, mīlestība un piederības meklējumi.

Protama lieta, ka viskolorītākais personāžs šeit ir Kols, Džeikoba un visu īpatņu arhiienaidnieks. Viņš nudien ir maniaks ar labām plānošanas prasmēm. Beidzot ir pienācis laiks uzzināt viņa dzīves nerediģēto versiju. Īpatnis par nebūtni nekļūst vienkārši tāpat, uz to ir ejams garš ciešanu pilns ceļš, kuru nevar veikt bez mērķa. Neiztikt arī bez trakiem zinātniekiem un šaušalīgiem eksperimentiem. Izrādās, ka Kola mērķis ir Dvēseļu krātuve. Te nu beidzot lasītājs uzzina, kādēļ jālaupa imbrīnes, cik svarīgas ir brāļu un māsu attiecības, kurš ir notikumu vaininieks un kurš oportūnists. Tiek dots neliels ieskats īpatņu vēsturē, un tie nebūt nav bijuši miera un saticības laiki.

Tā kā no šīs grāmatas biju sagaidījis piedzīvojumus un jau apradis ar domu, ka autoram vienīgais varonis būs Džeikobs, tad spēju atrast pāris lietas, kurām piesieties. Proti, autoram būtu tomēr vajadzējis saņemties un nobeigt grāmatu divdesmit lapaspuses ātrāk. Tad, kad lasītājs ir vēl adrenalīna pārpilns, jūtot līdzi Džeikobam. Taču autors nav varējis apstāties un viņš ir pieķibinājis klāt “beigas”. Tad vēl tās fotogrāfijas. Ja iepriekšējās grāmatās tās ļoti organiski iekļāvās saturam un radīja sajūtu, ka viņas tik tiešām ir vajadzīgas, tad šajā tās tika izmantotas tikai garāmejošu epizožu ilustrācijai. Šķita, ka šīs epizodes ir uzrakstītas tikai tādēļ, lai autors varētu ievietot fotogrāfiju. Taču pretsvaram, autora risinājums žanra standartam – ļaundara monologam bija vienkārši burvīgs.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, visa sērija kopumā godam ir nopelnījusi tikpat. Ja patīk aizraujoši piedzīvojumi, kuri noris gan mūsu pasaulē, gan pasaulē, kura atrodas mums tepat blakus, rokas stiepiena attālumā, bet kurā ne visiem ir ļauts ieiet, tad šī ir tieši tāda grāmata. Varonis te ir tikai viens, un viņa ceļš ir grūtību un pārdzīvojumu pārpilns. Džeikobs ir kā tilts starp lasītāju un īpatņu pasauli, nodrošinot katram iespēju atrast kaut ko pazīstamu abās pasaulēs.

Pilsēta bez dvēseles (Miss Peregrine’s Peculiar Children #2) by Rensoms Rigss

Pilsēta bez dvēseles

Gandrīz divarpus gadus atpakaļ es izlasīju grāmatu “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”. Tajā Kairnholmas salā dzīvoja kāda Miss Peregrīne un desmit brīnumbērnu, grāmata man patika, un tādēļ, redzot tās turpinājumu iztulkotu latviski, es ļoti gribēju uzzināt Džeikoba turpmākos piedzīvojumus. Grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC.

1940. gada septembrī Miss Peregrīnes brīnumbērnu pasaule ir sagruvusi, viņiem nākas bēgt no savas salas un atbildēt uz jautājumu – ko darīt tālāk? Pasauli plosa parastam cilvēkiem neredzams karš, kurā vienā pusē cīnās imbrīnes un brīnumbērni, bet otrā tukšpauri un slepkavnieciskas nebūtnes. Bērniem ir tikai viena iespēja doties uz Londonu, lai atrastu veidu kā atgriezt savu direktori cilvēku ādā. Kara laika Londona viņus nesagaida ar vieglu pastaigu, te viņiem uz pēdām min gan tukšpauri, gan kara ikdiena.

Ja tā godīgi, tad pēc šī salīdzinoši ilgā laika sprīža pēc pirmās grāmatas izlasīšanas maz ko atcerējos. Pilnīgi vēlējos, lai autors kaut kur sākumā būtu uzrakstījis nelielu sinopsi ar iepriekšējiem notikumiem. Tādas nebija, taču, ja jums ar atmiņu ir tikpat švaki kā man, nesatraucaties, izlasiet pirmās piecdesmit lapaspuses, un viss atnāks atpakaļ. Tā kā esmu redzējis angliski jau izdotu visu triloģiju, zinu, ka šī ir otrā grāmata, un arī sagaidīju no tās otrajai grāmatai raksturīgus notikumus.

Šeit varoņi vairs dīki nesēž uz vietas un neiepazīstina ar alternatīvo pasauli, viņiem ir jāizdzīvo līdz beigu lielajai konfrontācijai ar visa ļaunuma sakni. Taču neviens jau nav dzimis varonis, pat ne Džeikobs -tukšpauru un nebūtņu bieds, viņiem ir jānorūda raksturs. Tādēļ autors viņiem liek iet grūtu ceļu, sagrauj ilūzijas un aprok sapņus. Bērni, ja par tādiem var saukt cilvēkus, kuri tuvojas jau astotajam gadu desmitam, taču izskatās kā bērni, mācās saprast cits citu, pielāgoties jaunajai pasaulei un mēģina atbildēt uz galveno jautājumu – slēpties vai cīnīties.

No tēliem joprojām izstrādāts ir tikai Džeikobs, pārējie bērni lielākoties izmet pa kādai deklaratīvai fāzei, un lasītājam īsti nav ar ko identificēties. Pat Emma, Džeikoba lielā mīlestība, piedalās tikai dialogos, un godīgi sakot, mēs par viņu uzzinām tikai bērnības biogrāfiju. Grāmatas sižetam tas gan daudz netraucē, jo te galvenais varonis tomēr ir piedzīvojums. Un šīs mantas te ir atliku likām.

Piedzīvojumu sadaļā Hjū ar savām bitēm ir mans varonis, tas puika ir īsts netradicionālo slepkavību meistars. Bez bitēm te vēl ir pakaļdzīšanās vilcienā, nonākšana gūsta, bēgšana pa kanalizāciju, cīņa pussagruvušā mājā, cīņa ledus cietoksnī, nokāpšana katakombās un, protams, baložu ķeršana. Runājošs suns visā šajā pasaulē šķiet tik iederīgs, ka pat neizraisa izbrīnu. Piedzīvojumi izvēlē mūsu varoņi ir pasīvi dalībnieki. Ļaunie tēli ir tie, kas diktē savus noteikumus, labajiem atliek tikai mukt.

“Lai putns stāv mums klāt!”

Galvenais ļaundaris ir tipisks savas sugas pārstāvis. Ja mūsu pasaulē ļaundari parasti ir tādi, kuri nemāk apstāties vai kuriem nav viss kārtībā ar galvu, tad te ļaundaris ir visa sliktākā iemiesojums. Varaskārs psihopāts, kura dienas lielāko daļu paņem eksperimenti ar brīnumbērniem, ļauna smiešanās un savas varenības sasniegšanas plānošana. Ļoti gaidu viņa beigu monologu trešās grāmatas beigās. Šajā grāmatā viņš radīja nudien baisu iespaidu, un cerams, ka turpinās savu melno darbu pasaules iekarošanā. Te varētu parunāt par to, cik ļoti autori un lasītāji nenovērtē antivaroņu plānošanas spējas. Pasaules sagrābšana nudien nav pastaiga ziedošā pļavā, tā palasa rūpīgu plānošanu, cilvēku, nebūtņu un tukšpauru rīcības koordināciju, resursu sadalīšanu. Lasītājs reti kad iedomājas, no kurienes pēkšņi parādās ļaunā pakalpiņi, lai kārtējo reizi mēģinātu nožmiegt Džeikobu un viņa draugus. Neviens aiz ļaunajiem smiekliem neredz ļaunuļa pārgurumu, jo viņa diena un nakts ir piebāzta ar darāmajiem darbiem.

Grāmatā atrodamās fotogrāfijas joprojām ir izcils stāsta papildināšanas veids. Mēs katrs ieejot antikvariātā esam redzējuši to cilvēku, kurš rakņājas pa vecām pastkartēm un fotogrāfijām, tad, lūk, autors arī ir no tās šlakas. Viņa izlasītās fotogrāfijas tik organiski ievijas stāstā, ka ir grūti noticēt, ka tās nav speciāli uzņemtas šim stāstam. Fotogrāfijas nedaudz nogludina arī augstākminēto tēlu neizstrādātību, jo katram no tiem grāmatā ir atrodama bilde.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Interesanti un aizraujoši sarakstīta, stāstam pievienotās fotogrāfijas palīdz lasītājam iedzīvoties notiekošajā. Noteikti iesaku izlasīt gan šo, gan iepriekšējo grāmatu. Uzzināsiet, ka pasaule nebūt nav tāda, kāda tā izskatās. Jo mēs citādo lielākoties esam gatavi nostumt malā un pie izdevības aizmirst pavisam.

Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem by Rensoms Rigss

Peregrīne

Arī šī grāmata man jau vismaz gadu stāvēja izlasāmo grāmatu sarakstā. Bija radies priekšstats, ka viņa varētu būt visai aizraujoša un ka tajā atrodamās fotogrāfijas vien esot ko vērts. Kad uzzināju, ka grāmata izdota latviešu valodā, tad man beidzās visi iespējamie iemesli, kas varētu atlikt grāmatas izlasīšanu uz vēlāku laiku. Grāmatu „Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem” dabūju savos nagos no izdevniecības Zvaigzne ABC un pie lasīšanas ķēros nekavējoties.

Džeikobam ir sešpadsmit gadi, un nesen viņš ir zaudējis savu vectēvu. Vectēvs bija viens dīvains cilvēks, visu laiku pavadīja medībās, bet savam mazdēlam stāstīja stāstus un rādīja fotogrāfijas par kādu namu, kurā viņš glābjoties no kara bija pavadījis bērnību. Lielākā daļa izklausās pēc pasakām, par dažādiem dīvainiem bērniem, kas spēj lidot pa gaisu, celt lielus smagumus vai būt neredzami. Kad vectēvu atrod mežā nogalinātu, Džeikobs nolemj namu no vectēva stāstiem uzmeklēt un noskaidrot patiesību par šiem dīvainajiem brīnumbērniem. Nams atrodas uz Kairnholmas salas pie Velsas piekrastē, bet pāri palikušas ir tikai drupas.

Pamatideja šim stāstam ir ļoti spēcīga un intriģējoša. Bērni ar brīnumspējām, nomaļa bērnu patversme un, kas ir tā Mis Peregrīne? Kā un kādēļ bērni ir šajā namā nonākuši? Kādēļ Ābrahams Portmens, zēna vecaistēvs, aizgāja prom no šī nama? Kas ir šie briesmoņi, kas nogalināja vectēvu un kādēļ?

Grāmata lielākoties attaisno visas lasītāja cerības, sala atrodas Dieva pamestā vietā, kur enerģijas avots ir dīzeļģeneratori, salinieki lielākoties uzturas krogos, runājot par aitām. Par Namu te neviens lāgā nevar neko pastāstīt, tik vien, ka tāds te reiz ir bijis. Skaidra lieta, ka te ir kāds nopietns noslēpums, kuru tūlīt ar Džeikobu kopā atrisināsim. Tāpat cerības attaisno stāstu pavadošās fotogrāfijas, kuras it kā attēlo Nama iemītniekus. Tās piedod stāstījumam autentiskuma noskaņu, ir taču atšķirība, vai tu lasi kāda stāsta varoņa izskata aprakstu, vai arī tev parāda bildi ar viņu. Kā apgalvo autors, visas bildes ir praktiski autentiskas, tikai piemeklētas speciāli šai grāmatai no dažādām kolekcijām. Tā, ka ir visas iespējas aizmirsties un uztvert stāstu kā patiesu.

Tomēr kā jau lielai daļai grāmatu ar izcilu sākumu, lasītājs sāk vēlēties tikpat izcilas beigas. Tās, manuprāt, varētu būtu arī labākas. Lai gan vienīgais, kur varu piesieties, ir fakts, ka priekš tik laba darba viņas bija nedaudz par vienkāršām. Gribējās ko monumentālāku. Priecē fakts, ka grāmatai būs turpinājums jau 2014. gadā. Otra lieta ir galveno varoņu shematiskums, vienīgais nostrādātais tēls ir Džeikobs. Tāds egocentrisks tīnis, kas neieklausās apkārtējos un neizdara acīmredzamus secinājumus. Tomēr otrā plāna varoņi ir tikai kā tādi ietvari savām brīnumspējām. Lielākoties mēs par viņiem uzzinām tikai vārdus un viņu spējas. Bet nekā par to, kā ir 80 gadus nodzīvot kā bērnam, kā tas izmaina viņu domāšanu un pasaules uztveri.

Kopumā laba grāmata, kas domāta jauniešu auditorijai. Ar nepacietību gaidīšu grāmatas nākamo daļu, lai uzzinātu Džeikoba turpmākos piedzīvojumus. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ceru, ka autors noslīpēs savu rakstīšanas prasmi, un šis būs tas gadījums, kad cikla otrā grāmata būs spēcīgāka par pirmo. Jauniešiem noteikti patiks, ciniķi gan varētu teikt, ka šīs ir tikai variācija par „Pītera un Vendijas” tēmu, manuprāt ļoti izdevusies.

Vēl par šo grāmatu var izlasīt pie MsMarii  un Tējtasītes.