Navigate / search

Reinjona IV

10. Jūnijs

Šodien atkal piedzīvojumiem bagāta diena – brauciens pa austrumu piekrasti. Rītu sākam ar braucienu no le Tampon uz St Joseph pa kalnu ceļu. Ļoti interesants, bet salīdzinoši lēns brauciens – mazi miestiņi un pa vidu cukurniedru lauki. Protams, ka neizpaliek līkumaini ceļi. Matīsam tas tā ne visai, bet tā kā vēl ir rīts, tad puika nepiktojas. Ernestam ir rīta guļa, tāpēc viss mierīgi. Pirmā pieturas vieta ir Langevin ūdenskritums, kas ir viens no Reinjonas must see. Ļoti skaists ūdenskritums ar daudzām tērcītēm; no bildēm šķita, ka nav visai augsts, bet dzīvē tiešām deviņstāvu mājas augstumā. Diemžēl nofotografēt ar standarta kameru to ir praktiski neiespējami, jo nav īsti vietas, kur atkāpties, lai visu dabūtu kadrā. Savukārt dažas tērcītes galīgi nesniedz to iespaidu, ko vajadzētu. Apbrīnojam, ka daži cilvēki pat nebaidījās peldēties zem ūdenskrituma. Pēc tam dodamies minipārgājienā pa upīti uz leju. Patiesībā jau ejam pa asfaltētu ceļu, lai atrastu kādu baseiniņu, kur nopeldēties.

banānu dārzs

Peldvietu gan neatrodam, bet apskatāmies, ko vietējie stāda ģimenes dārzos. Pārsvarā jau banānkokus. Un, kad ķekars sāk gatavoties, tam uzliek zilu maisu virsū. Kāds tam iemesls, tā arī neuzzinām. Bija arī daži ananāsi un citi labumi, kurus mēs īsti nespējām identificēt. Dodamies atpakaļ pa šauro ceļu, kur vienā posmā ir tāds serpentīns, ka pirms katra līkuma jāuztaurē, citādi var kādam uzskriet virsū. Par laimi ceļš nav pārslogots – tikai vietējie un tūristi, kas dodas uz ūdenskritumu.

cap mechant

Nākamais objekts ir Cap Mechant jeb ļaunais rags. Ar auto var piebraukt gandrīz pie pašas jūras, bet turpat atrodama arī ļoti skaista palmu birzs. Mūs jau brīdina par sievieti, kas nāks klāt un brīdinās par to, ka velns ir pārņēmis pasauli, un tiešām – nepaiet ne minūte, ka viņa jau ir klāt. Kaut kā vaļā tiekam, jo nekomunicējam ar viņu.

Bet pozitīvais – jūras viļņi sitas pret klintīm un šļakatas ir pamatīgas. Varētu vērot visu dienu, cik augstu kuram vilnim izdosies uzsist. Matīss reāli sabīstas no okeāna un skrien atpakaļ uz mašīnu. Neko darīt, vectēvs dodas pakaļ. Ernestam atkal ļoti patīk.

Kad viļņu spēles apskatītas, pienāk laiks uztankoties. Piedāvājums ir izmēģināt kreolu virtuvi. Turpat netālu ceļa malā ir ēstuve, kur izvēlamies cūkgaļu ar pupiņām un rīsiem. Teikšu godīgi, nebiju lielā sajūsmā. Laikam garšvielu dēļ. Bet vietējā citronu limonāde Cot gan iepatikās. Limonādi ar tik īsu sastāvdaļu sarakstu gandrīz pilnīgi bez E nav nemaz tik viegli atrast. Kola, protams, arī netika aizmirsta, lai varētu ceļojumu turpināt.

ainse des cascades - udenskitumu pludmale

Lai gan es uzskatīju, ka mums vajadzētu doties atpakaļ, lai izvairītos no bērnu histērijām, neviens man netic, ka tādas būs, un pierunā doties tālāk uz austrumiem. Austrumu puse ir tā, kur vulkāns ir īpaši aktīvs un ik pa laikam maina salas reljefu ar jaunu lavas devu. Ceļš iet cauri pavisam svaigiem lavas laukiem, kur knapi kāda papardīte izdīgusi. Tad ir tādi posmi, kas ir senāki, kur jau var redzēt krūmus. Katrā ziņā ceļš pēc katra izvirduma tiek atjaunots. Tā kā sijā lietus un migla, tad ārā no mašīnas nekāpjam. Aiz lavas laukiem piestājam pie baznīcas, kuras durvju priekšā lava brīnumainā kārtā ir apstājusies. Pēc tam kādu stundu pavadām pludmalē ar nosaukumu Anse des Cascades. Par pludmali klasiskā izpratnē to grūti nosaukt, jo visa jūras mala ir klāta ar lieliem akmeņiem, bet turpat pie jūras ir stāvas klintis, no kurienes tek nelieli ūdenskritumiņi. Pa vidu iestādīta palmu birzs, kas kļūst par skriešanas trasi un fotografēšanās vietu uz kādu pusstundu.

st anne baznīca

Kad liekais tvaiks nolaists, tad dodamies tālāk uz St Anne pilsētu, kas slavena ar savu baznīcu, kur vietējie skolēni apgleznojuši katrs pa vienam ķieģelītim. Klāt arī vakars, un dodamies pa salas vidus ceļu atpakaļ uz mājām. Tas aizņem vēl kādu 1.5 stundu, un mājās nokļūstam ap 19.30, gandrīz visu šo laiku dziedot Ernestam visādas dziesmas. Tautasdziesmas nekad nenāk par skādi atkārtot.

Tieši uz gulētiešanas laiku arī sākas histērijas no pārguruma. Matīss kliedz, ka guļot viņu šūpo, un viņš gulēšot tikai mašīnā. Abi ar vectēvu dodas uz mašīnu iemigt un ar trešo piegājienu puiku izdodas aiznest no mašīnas uz gultu, kur viņš noguļ visu nakti. Domāju, ka tā bija laba mācība tiem, kas neticēja, ka bērnu nedrīkst visu dienu vazāt pa kalnu ceļiem.

Reinjona III

8. Jūnijs

Šorīt rīts sākas ar vietējā tirgus apmeklējumu St Pierre. Tirgus notiek katru nedēļu, un tajā ir pieejamas gan ēdamas, gan neēdamas lietas. Starp spilgtākajiem iespaidiem noteikti jāmin kaujas gaiļi, trekni nobarotas zosis, daudzās t-kreklu un apģērbu tirgotavas, kas izceļas ar košām krāsām.

Mūsu uzmanību piesaista vaniļas tirgotāji, kur tā maksā ļoti lēti, ja salīdzina ar Latvijā pieejamajām. Nopērkam Ernestam bikses, un Matīsam dzimšanas dienas dāvanu – krekliņu ar šortiem. Ēdamajā sekcijā arī var atrast dažādus eksotiskos augļus un arī pavisam triviālas lietas – kartupeļus, svaigus salātus un puķkāpostus.

Pēc tam dodamies Matīsam nopirkt sandales, jo līdzi paņemtās ir pavisam mistiski pazudušas. No rīta pārrakām visu māju, bet tās nevarējām atrast. Apavu veikalu atrast ir pavisam viegli, vienīgi cenas, manuprāt, Eiropā identiskā veikalā ir lētākas. Bet neko darīt, siltā laikā puikam cept kājas botās arī nebūtu prātīgi.

ermitage pludmale

Pēc tam dodamies uz salas rietumiem pa lielo šoseju uz Ermitage les Bains pludmali, kur ir smuka lagūna un rifs nedaudz nost no krasta. Mums jau šķiet, ka šī pludmale ir aptuveni tāda, kā rāda filmās par dienvidu kūrortiem. Gribam te pavadīt kādu šeit, bet Matīsam pludmale nepatīk, viņš pavisam drīz pārsit lūpu un galīgi vairs nav runājams. Pēc pusstundas raudāšanas nekas cits neatliek kā braukt mājās. Pārsitums ir diezgan pamatīgs. Augšlūpa sapampusi un var saprast, ka nekāda prieka vairs par izklaidēm nav.  Vakariņās tītara sautējums un tradicionālie augļi.

9. Jūnijs

brunurupucu rehabilitacijas centrs (2)

No rīta braucam uz Parc exotica pie St Pierre, bet tas izņēmuma kārtā ir slēgts, ir aizdomas par kāzām, kas varētu noīrēt visu kompleksu. Tad plānu mainām un dodamies uz Kelonia, kas ir bruņurupuču aprūpes centrs. Tur var apskatīt jūras bruņurupučus visos izmēros, kas kaut kādu iemeslu dēļ te nokļuvuši, piem., nokļuvuši zvejnieku tīklos vai savainoti, te viņi iziet rehabilitācijas kursu. Tad vēl ir mazuļu baseini, kurus vēlāk laidīs okeānā dzīvošanai. Diezgan interesanta vieta, un bruņurupuči, protams, apburoši. Ir diezgan daudz visādu izglītojošu stendu, bet tos īpaši nelasām, jo trūkst pacietības. Suvenīru veikalā tiek iepirktas cepures – dāvanas mājās palicējiem.

Pēc tam dodamies uz mājām atpūsties. Pa ceļam no vietējiem ceļmalā iegādājamies pāris grilētas vistas par standarta cenu 6.50 EUR par nelielu vistu. Svētdienās vistas tiek grilētas uz visiem stūriem, un tās ir patiešām garšīgas un sulīgas.

krokodilu parks

Tad dodamies uz krokodilu parku, kas atrodas Etang Sale les Hauts. 16.00 ir paredzēta krokodilu barošana, un uz to mēs liekam cerības, ka krokodili izrādīs savu varenību. Diemžēl barošana bija visai žēlīga, ar Austrālijas audzētavām vispār nevar salīdzināt. Vai nu krokodili jau bija pielikuši māgas vai kas cits, bet deguna galā nomests gaļas gabals bieži vien neizraisīja lielu interesi, par lēkšanu vai skriešanu vispār nerunājot. Labi, ka tur bija arī kārtīgs spēļu laukums. Ernests pirmo reizi tika šūpolēs, Matīss tika pie bumbu baseina un daudziem slidkalniņiem, kas attaisnoja vizīti. Bez krokodiliem tur mājoja arī visādi putni un nelieli dzīvnieciņi, bet šīs ekspozīcijas tā īpaši ne ar ko neizcēlās.

Rienjona II

6. Jūnijs

No agra rīta mostamies, kā nu kurš lidmašīnā gulējis. Puikas ir nedaudz pikti, bet kopumā līdz kādiem 6 nogulējām. Tad gaidām brokastis, un drīz jau arī laiks nolaisties Maurīcijā. Puslidmašīna izkāpj šajā kūrortā. Kādas 40 minūtes stāvam un tad atkal ripojam uz skrejceļu. Kopumā liekas diezgan līdzena sala, un tālumā arī var redzēt kā viļņi pie rifa šķeļas. Tiklīdz paceļamies, tūliņ jau arī sākas nolaišanās, jo attālums ir tikai 220 km.

Lidostā viss notiek ļoti raiti, bagāža nav pazudusi. Kamēr vīri organizē mašīnas īri, mēs iečekojam labierīcības, nu tik šikas sen nav redzētas. Pati ieeja: abās pusēs siena ar telpaugiem, visi aparāti arī ir pēdējās paaudzes.

skats pa gulamistabas logu

Vienojamies, ka zinātāji – Juris ar ģimeni brauks pa priekšu un mēs sekosim. Sākumā ir 2 joslu šoseja, nekādu korķu un ātrums 110 km/h. Pēc 30 km griežam nost no lielās šosejas un šķērsojam salu pa iekšzemes ceļu uz dienvidiem, kur ir mūsu villa. Tad nu sākas serpentīni, pēc tam nedaudz līdzenāks un tad atkal augšā uz pārejas, kas ir 1606m virs jūras līmeņa. Protams, rodas arī pirmais iespaids par salā esošo floru –  viss, ko mēs cītīgi kopjam podiņos, te zied lielos krūmos. Piemēram, tagad ir sezona Ziemassvētku zvaigznēm. Neticami, cik lielas tās var izaugt! Bugenvillijas, protams, arī! Beigās nedaudz noreibuši no daudzajiem pagriezieniem, ierodamies villā.

villa no arpuses

Māja ir liela, kādas 6 guļamistabas, paliela virtuve kopā ar ēdamistabu. Iekārtojamies, un citi dodas iepirkties, bet mēs ar puikām darbojamies tepat pa māju. Vakariņās ēdam kaut ko līdzīgu gurķim, kas saucas šušu un zivi, kas izzvejota tepat no okeāna un mēdz būt kārtīgas govs lielumā. Pamēģināt vietējos labumus ir viens no mūsu galvenajiem mērķiem šajā braucienā. Matīss izvēlas gulēt mūsu istabā, un tas nozīmē gulēt redeļu gultā. Tāpat, neiztrūkstoša ikvakara izklaide ir latviešu tautas pasakas, ko beigās jau varam diezgan brīvi citēt. Populārākie tekstiņi ir: atšauties pie koka, tagad es darīšos viens pats.

7. Jūnijs

taka uz udenskritumu

No rīta ceļamies ap 7.30, un ir nepatīkams pārsteigums – līst lietus, kas šim gadalaikam nav tipiski, un teorētiski var sabojāt plānoto pārgājienu. Tā kā plānotais gājens nav turpat blakus, tad savācam lietusmēteļus un nolemjam riskēt. Pārbrauciens ir diezgan garš, atpakaļ pat to ceļu, kur jau vakar braucām šurp, pāri kalnu pārejai un tad lejā ielejā. Tur nogriežamies no lielā ceļu un pa visnotaļ kvalitatīvu asfaltētu ceļu dodamies iekšā Bebūru mežā. Piestājam uz brīdi pie pamatīgiem džungļiem, kur katru koku ir apsēdis parazītu slānis – sūnas, papardes, liānas utt. Pēc vēl dažiem kilometriem nonākam parkingā, kur sākas taka uz Trou de fer skatu laukumu.

trou de fer udenskritums

Trou de fer ir kilometru augsts ūdenskritums, kur no skatu laukuma var redzēt 800 metrus. Tā esot īstā Reinjonas sirds. Taka uz šo sirdi ir uztaisīta pamatīgi – koka laipa ar drāšu pinumu virsū, lai gan ceļš vienā virzienā ir aptuveni 4.5 kilometri. Protams, pa vidu gadās arī kādi posmi ar saknēm, bet tie ir mazākumā. Ernests lepni tiek nests somā, Matīss jož pa priekšu un lec, kur vien kāds neliels pakāpiens. Lai gan skaidrs, ka enerģijas rezerves varētu izmantot arī optimālāk, neviens puikam sajūsmu neliedz, un viņš jož visiem pa priekšu. Taka ved pa lietusmežu ar lieliem kokiem, kas apauguši sūnām un visādiem citādiem mošķiem. Pa vidu gadās pa kādai fuksijai un papardei. Jebkurā gadījumā galamērķis bija tā vērts – skats ir iespaidīgs. Visapkārt meži, pamatīgs vertikāls kritums un lejā augstais ūdenskritums. Matīss gan apgalvoja, ka pirmais uzdevums – turpceļš esot bijis daudz interesantāks pa ūdenskritumu. Skatu laukumā tiek apēsti siera grauzdiņi un uzņemtas enerģijas rezerves atpakaļceļam. Tad uznāk mākonis, un tā kā mums iznāk atrasties mākoņa vidū, tad skata vairs nav un laiks doties atpakaļ.

Atpakaļceļš vairs nav tik interesants, jo vairs neejam pa taku, bet meža ceļu. Matīss, protams, ir jānes, jo spēki beigušies.

ziemassvetku zvaigznes krums

Pēc tam vēl apmeklējam Plaine des Palmistes pilsētiņu, nedaudz iečekojam baznīcu un Rātsnamu, bet kopumā var uzskatīt, ka pārgājiens ir beidzies. Jādodas pa kalnu pāreju atkal atpakaļ. Tā kā pulkstenis jau ir pieci, tad jātaisa vien vakariņas – Marlin zivs no okeāna un taro, kas ir kaut kas līdzīgs begonijas saknei. Tas ir kartupeļu vietā, un vēl klāt salāti. Saldajā papaija un ananāss. Tie tiek audzēti uz vietas, un garšo lieliski!

Reinjona I

5. Jūnijs

Rīga Parīze

Lai gan maršruts Rīga – Parīze vienai dienai neliekas diez ko ambiciozs, plāns ir pietiekami nopietns priekš 2 vecvecākiem, jaunās māmiņas, trīsgadnieka un 7 mēnešus veca mazuļa. Cēlāmies jau pirms septiņiem, lai laicīgi nokļūtu lidostā uz reisu 9.05. Jāpiemetina, ka iečekošanās un lielās somas tika aizvestas uz lidostu jau iepriekšējā dienā, tāpēc īpaši nebija jāsteidzas. Tas nu bija viens pareizs lēmums, citādi no rīta jau dabūtu pamatīgi iestresot. Pirms iekāpšanas lidmašīnā tika ievērtēts jaunais lidostas bērnu laukums – abiem puikām patika, un kāda pusstunda pagāja nemanot.

jardin des plantes

Pats lidojums ne ar ko īpašu neizcēlās, ja nu vienīgi ar to, ka tas bija Ernesta pirmais lidojums, un viņš uzvedās visnotaļ atzinīgi. Vēl varētu pieminēt brokastis – pankūkas ar ievārījumu pilnīgi noteikti bija virs vidējās lidmašīnu pārtikas līmeņa. Parīzē mums plāns sekojošs – ar vilcienu aizbraukt līdz centram. Tur sadalīties divās grupās – vieni nodod bagāžu, lai nav jāvadā apkārt, otri ar bērniem pa taisno dodas uz Jardin des plantes, kur ir plānots pavadīt kādas piecas stundas līdz brīdim, kad jādodas uz Orly lidostu uz nākamo reisu. Jardin des plantes kvartāls tika izvēlēts tāpēc, ka ļoti tuvu Austerlicas stacijai, tur ir neliels botāniskais dārzs, vairāki muzeji, zoo dārzs un arī bērnu laukums. Patiesībā, kad ar pārsēšanos beidzot nonākam botāniskajā dārzā, jau ir tāds nogurums, ka bez kolas vairs vienkārši nevar. Vafeles vēl vairāk atjauno cukura rezerves, un nu jau sāk rasties interese par blakus esošo īrisu dārzu, kas ir pilnos ziedos. Mums ļoti patika – tādas krāsas!!! Pilnīgi nezinu, kuri patīk labāk!

Kad esam atkal apvienojušies, dodamies uz Dabas muzeju, kur izstādīti visādi izbāzeņi utt. Pa ceļam apjūsmojam rožu dārzu, kas arī pilnos ziedos, bet pats muzejs laikam nebūs starp tiem, ko līdz mūža galam atcerēties. Laikam pie vainas tumšais apgaismojums, jo visiem sāk nākt miegs, jautājums tikai, kā kurš ar to tiek galā. Ernests aizmieg jau pirmajā stāvā, Matīss otrajā stāvā paziņo, ka zilonis ir čūska, bet pieaugušie trešajā stāvā jau sāk nopietni žāvāties.

Ejam atkal saulītē un apciemojam makdonaldu. Visi pieliek pilnas māgas un ir gatavi vēl vienai pastaigai pa dārzu un arī bērnu laukuma apmeklējumam. Bērnu laukums ir labs, bet ļoti pilns.

lidmasina no parizes un reunionu

Tad nu arī pienāk laiks izklaižu beigām, jo jādodas uz Gare du Nord pēc bagāžas un tad uz lidostu. Braucam ar metro, lai nav jāpārsēžas, bet tas nozīmē kādas 7 pieturas. Metro pilns līdz malām, bet ar bērnu iedod apsēsties. Aizbraucam bez bļaušanas. Tad kātojam cauri Gare du Nord. Tas nu bija viens murgs, jo stacija liela, bet bagāžas glabātuve ir pretējā galā. Veiksmīgi dabūjam mantas un desojam atkal atpakaļ uz piepilsētas vilcienu. Ar to jābrauc ilgi, kādas 12 pieturas. Bērniem tas piegriežas, un brauciens izvēršas diezgan grūts. Aizbraucot vajadzīgajā stacijā, uzzinām, ka shuttle vilcieniņš tieši šodien nebrauc un tā vietā norīkoti autobusi. Nu nekas, braucam ar autobusu. Tas gan prasa vairāk laika, bet beigu beigās esam klāt. Un labi, ka  esam jau internetā iečekojušies, citādi lidmašīnu laikam nebūtu nokavējuši, bet sajukuši prātā pilnīgi noteikti. Rinda jau tā ļoti gara, un katram kaudze ar mantām. Pie bagāžas nodošanas rindas praktiski nav, tā kā tiekam ātri cauri. Tā kā tas ir 2stāvīgais Boeing 747-400, tad iekāpšana prasa kādu stundu. Labi, ka mums pietiek prāta nepiekrist laipnajam uzaicinājumam doties uz lidmašīnu ar bēbīti kā pirmajiem. Iekāpām gandrīz pēdējie, un arī tad vēl visu paspējām!

Ernestam tiek zīdaiņu gultiņa pie sienas piestiprināma un paciņa ar 2 ēdamajiem burciņās, lacīti un mantiņu. Matīss aizmieg praktiski momentā un paliek bez vakariņām. Un nav arī ko nožēlot, jo nekā īpaša nebija. Šajā komponentē Corsair noteikti nav manā Top 3. Arī inflight entertainment atpaliek no aziātu aviokompānijām.