Navigate / search

October: The Story of the Russian Revolution by China Miéville

October

Šo grāmatu nopirku Kopenhāgenas lidostā. Atkāpjoties no tēmas, varu pateikt, ka tur praktiski nekā cita nebija ko pirkt, ja nu vienīgi vēl nav lasīts Harijs Poters. Var teikt, ka man paveicās, jo grāmatu ir sarakstījis viens no maniem mīļākajiem sociālās fantāzijas autoriem. Viņam nav svešs arī marksisms, un bija sagaidāms, ka viņš zinās tēmu.

Nenoliedzami, šī tēma vēstures grāmatās ir nodeldēta līdz pēdējam. Ja cilvēks vēlas, viņš var izlasīt vēsturnieku monogrāfijas vai vieglas spekulācijas. Ja tas šķiet garlaicīgi, tad vienmēr var atrast kādu konspirācijas teoriju, kuras sākas jau no revolūcijas pirmajām dienām. Kauns atzīties, bet es, izbijis oktobrēns, par šo tēmu nebiju pārlieku informēts. Kaut ko konkrēti zināju tikai par Ziemas pils ieņemšanu, buržujiem, menševikiem un visļauno Kerenski. Šķiet, skolā būšu slinkojis, bet par februāra revolūciju nezināju praktiski nekā un nemaz par laika posmu no februāra līdz oktobrim.

Grāmata iesākas ar nelielu ievadu, lai lasītājs spētu apjēgt, kādēļ Krievijas impērijā vispār revolūcija iesākas. Nedaudz tiek ieskicēts zemnieku un strādnieku vispārējais stāvoklis, piektā gada revolūcijas atbalsis un cara nekompetence. Tālāk seko notikumu apraksts, kas autoram raksturīgā manierē apraksta laiku līdz Oktobra revolūcijai. Reizēm nav jāraksta pat fantāzija, lai stāstījums būtu aizraujošs. Revolūcijā bija daudz vairāk cilvēku par Ļeņinu, Trovki, Korņilovu un Kerenski. Arī Ziemas pils ieņemšana bija vairāk nejaušība nekā labi izplānots pasākums. Tās ieņemšanas laiku pārcēla tik daudz reizes, ka tas jau sāka izskatīties pēc farsa. Jāņem vērā arī fakts, ka lielai daļai tās aizstāvjiem iestieptais fināls apnika, un viņi aizgāja mājās. Impērijas sabrukums notika visur, valsts uz daudziem mēnešiem bija zaudējusi jebkādu vadību, jo visu varu padomēm bija revolucionāru galvenais mērķis. Tikai tās padomes bieži vien to varu negribēja un nezināja, ko ar to iesākt.

Mani bērnu dienās vienmēr bija izbrīnījis, kādēļ pirms boļševiku revolūcijas bija kaut kāda vēl buržuāziskā revolūcija. Būtu piedzims agrāk, droši vien augstskolā man pastāstītu, ka strādniekiem nelon varu pārņemt tā uzreiz no cara uz proletariātu. Pēc teorijas pa vidum jābūt arī buržujiem, kas ar savu kapitālu un apsviedību nodrošina daudz maz stabili nodrošina pārejas posmu. Vispār jau pārejas posmam ir jābūt garākam par pāris mēnešiem, bet, ja tauta izlemj, tad tur neko nevar darīt. Tādēļ boļševiku vadoņiem vairāk nācās reaģēt uz notikumiem, nekā to pašiem vadīt. Stihiskais raksturs revolūcijās ir raksturīga iezīme, jo citādi process būtu vienkāršs apvērsums.

Ļeņinam šajā grāmatā ir atvēlēta tikpat liela loma kā Kerenskim. Nemaz jau nav tā, ka Ļeņinam dzīve bija bez stresa. Protams, tikt izsūtītam uz Šveici mūsdienās būtu diezgan patīkams pasākums un atlika daudz brīvā laika rakstīšanai. Taču revolūcija viņu pārsteidza nesagatavotu. Viņu vienmēr notikumi un cilvēki pārsteidza nesagatavotu. Boļševiki sava vadoņa idejas lielākoties ignorēja. Laikā, kad Ļeņins pēc vasaras boļševiku vajāšanas slēpās pa mežiem un Helsinkos, viņa vēstules neviens no partijas biedriem neuzskatīja par publicēšanas vērtām. Pat pēc Oktobra revolūcijas Ļeņinam bija zudušas visas ilūzijas, un šis it kā esot atļāvies izteikties, ka viss noticis par ātru.

Negaidīti aizraujoša lasāmviela, kur autors nevairās pastāstīt interesantāko un dīvainākos notikumus, nedaudz paspekulēt par revolūcijas vadoņu personībām un psiholoģiskajām īpatnībām. Lieku 9 no 10 ballēm. Galvenā atziņa – revolūcijā nav svarīgi, kurš un kādēļ to uzsāk, galvenais ir beigās uzpeldēt augšā un pateikt, kā šis process “pareizi” interpretējams un savākt pietiekamu represīvo aparātu, lai noturētu savas pozīcijas.

Piedzīvojumu stāsti by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Piedzīvojumu stāsti

Turpinu lasīt vareno “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz nebija grūti izvēlēties nākamo grāmatu. Ar cienījamo autoru darbiem es jau esmu iepazinies daudz grāmatu garumā. Puišiem patīk rakstīt alternatīvās vēstures žanrā, viņi labu stāstu ar faktiem nemaitā un dara visu, lai stiprinātu darbaļaužu uzskatus par laimības zemi, kurā viņi dzīvo.

Šī grāmata ir stāstu krājums, kas sevī ietver stāstus: Biedrs mauzeris; “Tobago” maina kursu un Dzīvoklis bez numura. Par pirmajiem diviem es jau esmu uzrakstījis savas pārdomas un atlicis ir tikai Dzīvoklis bez numura, kuram tad arī tiks veltīts šis apskats. Visi šie trīs stāsti aptver Latvijas vēsturi laika posmā no cara laikiem līdz vāciešu okupācijas beigām. Visu triloģiju raksturo autoru atainotā darbaļaužu cīņa par labāku pasauli, kapitālistu iznīcināšanu un vienīgās pareizās – komunistiskās partijas slavinājums.

Rit 1942. gads; fašistiskā Vācija nodevīgi iebrukusi draudzīgajā Padomju Savienībā un okupējusi daļu no tās teritorijas, tai skaitā arī Rīgu. Rīgā Gestapo plosās uz nebēdu, pa dienu ķer ļaudis un pa naktīm viņus šauj nost. Gestapo priekšniekam Haraldam Raup-Dīmensam nav nekas pret valsts ienaidnieku ieslodzīšanu un mēģinājumiem izspiest no tiem informāciju. Taču ir kāda problēma, kura viņam neliek mieru – Žanis. Šis padomju aģents ir nenotverams, šķiet, ka viņš ir saistīts ar pagrīdes tipogrāfiju, kas laiku pa laikam nodrukā skrejlapas ar režīmu nomelnojošiem tekstiem un aicinājumiem darba ļaudis nepadoties. Nelīdz ne vietējie aizsargu okšķeri, nedz notverto komunistu pratināšanas.

Pats Žanis īstajā vārdā Jānis Daugavietis pagrīdnieku lomu uzņēmās pats. Jā, viņu tam izvirzīja partija, atkāpjoties uz aizmuguri. Jānis palika, lai cīnītos, lai atbalstītu tos, kas nepaspēja aizmukt un sagatavotu augsni padomju varas neizbēgamajai atnākšanai. Viņš ir vientuļais vilks, kas komunistiskos ideālus tur augstāk par parastajām cilvēku vājībām. Viņam daudzus gadus izdodas veiksmīgi izvairīties no fašistu lamatām. Jā, reizēm tādēļ ir nācies upurēt daudzus biedrus, bet lielā lieta ir svarīgāka par atsevišķu cilvēku dzīvībām. Īstam komunistam no nāves jau nav jābaidās, jo viņa darbi dzīvos mūžīgi biedru atmiņās.

Kopumā grāmata ir izcils pagrīdnieku dzīves atainojums, vismaz tāds, kas pēc visiem punktiem atbilst partijas līnijai. Pagrīdes tipogrāfija, kas ar sentēvu metodēm izgatavo uz cīņu mudinošas skrejlapas. Asinskārīgi gestapovieši, kuri vairāk kā divus gadus cenšas atklāt iespiedējus. Fašistu roklaižas, Ķīši un viņam līdzīgie nedasistie buržuji, kuri cīnās pret strādnieku tautu.

Par Rīgas ieņemšanu autors gan bija izvēlējies izmantot oficiālo Padomju propagandas versiju, lai dramatizētu situāciju. Tādēļ nododot visu darba sarakstīšanas pamatuzdevumu, čakarēt lasītājam smadzenes veidot oficiālu leģendu tā zemapziņā. Bonusā “neuzbāzīgi” varam uzzināt to, ka angļi un amerikāņi nemaz pret Hitleru negrib cīnīties un ir uz vienu roku pret PSRS, bet viņu darba tauta tos rūpniekiem un valstsvīriem par nepatiku ir piespiedusi karā iesaistīties.

Visam šim rasolam var ar mierīgu sirdi likt 2 no 10 ballēm. Lasīt ieteiktu tiem, kurus interesē padomjlaiku propaganda, tā lielā dzēšgumija, ar kuras palīdzību reālo vēsturi aizstāja ar izdomātu analogu.

Biedrs mauzeris by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Biedrs Mauzeris

Beidzot atkal pieķēros “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijai. Paskatoties uz grāmatas vāku vien, uzreiz bija redzams, ka autori piedāvās episki piedzīvojumu cara laiku Latvijā. Zinot abu autoru propagandas tradīciju, bija skaidrs arī tas, ka marksisma ļeņinisma idejas te būs pārpārēm. Tā kā grāmata ir plāna, tad daudz nesatraucos, paspēšu izlasīt vēl pirms paliks slikti.

Beļģijā, Lježā, no Rīgas aizbēgušais revolucionārs un terorists ar iesauku Fausts strādā pie jauna paveida elles mašīnas, ja viss paveiksies, tad varēs uzspert gaisā veselu kazaku vienību. Līdzi paņemta arī viņa māsa Dīna (segvārds Grietiņa), tā vēl apgūst revolucionārās pamatidejas. Tepat atrodams arī leģendārais Atamans, viņam biedri uzticējuši sagādāt ieročus. Kapitālistiem jau vienalga, kam uzsist gaisā plinti, ja tikai ir nauda. Darījums tiek noslēgts, jāatrod vien 250’000 tūkstoši rubļu, lai piegāde notiktu. Atamans ar Grietiņu atgriežas Rīgā naudas meklējumos. Pa ceļam viņi atrod negaidītu sabiedroto, kādu žurnālistu Žoržu Šampionu, kurš labprāt pret stāstu palīdzēs ievest nelielu ieroču partiju.

“Kaujas maršs lai rindām pārdun.
Lai triecam liekās runas pie joda.
Klusāk, oratori!
Vārdu
Biedram mauzerim dodam.”

Teikšu, kā ir, mani šajās grāmatās paustās idejas neuzrunāja, domāju, ka mūsdienās no autoriem sanāktu labi ISIS un Al Quaeda ideoloģijas propagandētāji, jo šeit atrodamie varoņi pēc būtības ir tādi paši indivīdi. Viņi uzskata, ka zina kā vislabāk būs sabiedrībai, vienīgā nodarbošanās ir profesionāli revolucionāri, un dara visu, lai provocētu varas pārstāvjus uzbrukt strādniekiem. Veic dažādas provokācijas, tas ir, koncerta laikā uzsper gaisā pa kārtības sargam, un tas jau nieks, ka bijā iet pāris garāmgājēju vai nevainīgu cilvēku. Revolūcija prasa upurus.

“Kas tas par lielisku biedru, kas neprot pakļaut personiskās tieksmes vispārības interesēm? Kamēr tavs Atamans nebūs izlauzies līdz šai vienkāršai atziņai, no viņa vairāk ļaunuma, nekā labuma!”

Nezinu, savulaik, iespējams, šī grāmata lika aizdomāties par varonīgajiem revolucionāriem, kas nežēlodami nedz savu, nedz citu dzīvības cīnījās par vispārības interesēm, tā teikt, modināja strādnieku un zemnieku cīņas garu pret apspiedējiem. Taču patiesībā jau šajos procesos nevienam atsevišķam indivīdam nav liela nozīme. Tie parādās vēlāk, kad vēstures rakstītājiem vajag izveidot vienotu naratīvu, kurš tad vienkāršā notikumu ķēdē atainotu sarežģītu procesi. Tas tad ir laiks, kad parādās varoņi. Tas nekas, ka visu izdara pelēkās masas un par varoņiem sevi pasludina tie, kas izraujas pie varas.

Šeit autors mēģina glorificēt cīņas veidu, kas mūsdienās ir klasificējams kā tīrs terorisms, kurā noteikta grupa nodefinējusi vispārības intereses aizrautīgi par tām cīnās. Viņi dienas pavada konspiratīvajos dzīvokļos, vakaros rīko reidus publiskos pasākumos. Uzskata, ka visi viņu idejas atbalsta un pēc revolūcijas viņi dzīvos ideālā pasaulē. Naudu iegūst ar ekspropriāciju, taču ir godīgi apzagtajam vienmēr atstāt kvīti. Nav taču nekādi anarhisti. Pēc viņu pašu uzskatiem viņi dzīvo pilnīgi distopiskā pasaulē, kuru neviens slikts darbs vairs nevar padarīt vēl ļaunāku. Tādēļ jāņem rokā stroķis un jāiet šaut varas pārstāvji.

Autoru uzdevums ir bijis arī parādīt to, kā Latvijas iedzīvotāji jau no piektā gada ir bijuši aktīvi prokomunisti un tādēļ nonākšana PSRS tautu saimē nav nedz nejaušība, nedz ārēji uzspiesta. Tā likumsakarīgi izriet jau no notikumiem cara laikos, kad marksisms pilsētās un laukos ir zēlis un plaucis. Centušies jau ir cik jaudas, notikumi nudien ir spraigi kā mazbudžeta B kategorijas trillerī, ir pat revolucionāro mīlestību iepinuši, bet tik un tā revolucionāri izskatās kā ar ideju apsēsti fanātiķi.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, laba kā PSRS laiku propagandas piemērs, kad zem spraiga sižeta tika slēpta valdošā ideoloģija un tika pārrakstīta vēsture lasītāja galvā. Ieteiktu lasīt, lai atrautos no tādiem nopietniem darbiem kā “Ielu cīņu taktika”. Fonā noteikti vajag klausīties Majakovska dzeju.

S. by J.J. Abrams, Doug Dorst

S

Šī ir no tām grāmatām, kuras aprakstu ieraugot žurnālā, man uzreiz bija skaidrs, to man vajag tūlīt. Vajag man viņu papīra formātā, un nekādā gadījumā kā iPad aplikāciju. Te sanāca nedaudz noņemties, izrādās, grāmatas pirmais izdevums jau bija izpārdots un abebooks atrastais pārdevējs mani uzmeta, naudu iekasēja un pēc trīs nedēļām atgrieza, jo nebija iespējams izpildīt pasūtījumu. Galu galā amazon.co.uk parādījās informācija, ka grāmatai tiks izdots papildizdevums, un pasūtīju tur. Lai arī kā nebūtu, grāmata manos nagos nonāca – četrdesmit mārciņas un pusotru mēnesi vēlāk.

Jauna sieviete nejauši atrod aizmirstu grāmatu. Tās iepriekšējais lasītājs ir cītīgi izlicis savas pārdomas uz grāmatas lapu malām. Viņa komentētāja domas papildina ar savām un grāmatu noliek atpakaļ. Tā sākas dīvaina sarakste grāmatā starp Dženiferu un Ēriku.
Grāmata “Ship of Theseus” stāsta par kādu dīvainu kuģi, kuru apkalpo vēl dīvaināka komanda. Galvenais varonis ir zaudējis atmiņu par iepriekšējo dzīvi, taču ar to, ko viņš ir pieredzējis pēc atmiņas zuduma pietiek, lai pieņemtu lēmumu.

Šī ir pēdējā novele, kurus sarakstījis noslēpumains autors V.M.Starka. Viņa darbi ir plaši zināmi, bet nekas nav zināms par to autoru. Starka ir revolucionārs, kuru labprāt atrastu daudzas korporācijas un valdības. Viņš tiek turēts aizdomās par slepkavībām un terorisma aktiem, tomēr neviens nezina, kas viņš ir patiesībā. Viens cilvēks vai autoru grupa?

image

Lasītājs grāmatā nav viens, bez viņa grāmatu lasa arī Ēriks un Dženifera. No viņiem ir iespējams uzzināt domas par grāmatā un viņu dzīvēs notiekošo. Un redzēt, kā lēnām lasītāji iepinas lietā, kura ir ne tikai noslēpumaina, bet arī bīstama. Starka jau neinteresē literatūrzinātniekus vien.

image

Prieks par grāmatu sākas jau tās saņemšanas brīdī. Beidzot arī grāmatu lasītāji var aprakstīt grāmatas izpakošanas procesu. Grāmatai par noformējumu uzreiz dodu miljons punktus no desmit. Sākumā viss ir iepakots smukā melnā vāciņā ar uzrakstu S. Tad tu atplēs uzlīmīti un no kastītes izņem jau pavisam citu grāmatu ar nosaukumu “Ship of Theseus”. Grāmata izskatās kā no bibliotēkas nākusi. Viņa ir mākslīgi novecināta, lapas ir nodzeltējušas, vāks nedaudz apbružāts uz muguriņas bibliotēkas uzlīme. Iekšā vākos saspiesti zīmodziņi, kad grāmata paņemta lasīšanai un atgriezta. Un, protams, blakus tekstam sarakstītās citu lasītāju anotācijas. Bet viss jau nebeidzas tikai ar anotācijām, grāmatā ir saliktas iekšā piezīmju lapiņas, avīžu kserokopijas, vēstules, atklātnītes un pat kāds mistisks šifrēšanas disks. Tas viss kopā rada iespaidu, ka tu tiešām esi atradis sveša cilvēka mīļāko grāmatu.

image

Arī pati grāmata pēc satura neliek vilties. S. stāsts ir aizraujošs, un, iespējams, tieši šeit ir iešifrēta Starka patiesā identitāte. Varonis sāk no nulles, un viņa personības attīstību varam novērot tieši. Kā no cilvēka bez atmiņas un pagātnes S. kļūst par revolucionāru, slepkavu un teroristu. Par biznesa aklumu pret cilvēku ciešanām un naudas varu pār cilvēkiem. Jau šī stāsta dēļ vien ir vērts grāmatu izlasīt. Lasītāju komentāri ir paralēla grāmata, viņi te risina ne tikai savas attiecības, bet mēģina atminēt to, kas ir Starka. Atšķirībā no manis, viņi ir lasījuši arī pārējos Starkas darbus, viņu pasaulē šim autoram ir veltīti daudzi raksti un konspirāciju teorijas. Lasītājam no malas ir jāiztiek ar šīm pamestajām zināšanu drumstalām, lai kaut nedaudz censtos līdzdarboties šajā pētniecības procesā. Un tad vēl ir grāmatas tulkotājas Filomenas vēstījums Starkam, autoram, kuru viņa ir mīlējusi lielu sava mūža daļu. Viņas vēlme pavēstīt autora, kurš tad ir nodevis viņa identitāti, un kas ir noticis patiesībā. Tas viss ir nošifrēts zemsvītras piezīmēs. Lai lasītājam būtu vieglāk savienot visus grāmatas pasaules gabaliņus kopā, te palīgā nāk grāmatā ieliktās pastkartes, vēstules un uz salvetes uzzīmēta karte.

Pats lasīšanas process ir diezgan nogurdinošs, esmu paradis uzreiz izlasīt visu, kas rakstīts lapaspusē un tad doties tālāk. Ja ar pamattekstu problēmas nav, tad ar komentāriem gan ir grūtāk. Jo vienā lapaspusē var atrasties dažādos laikos ierakstīti komentāri un var gadīties, ka tu vēl nemaz īsti nesaproti kontekstu. Tad tu nedaudz pašķir uz priekšu vai atpakaļ un tiec skaidrībā (vai arī netiec), kā tāds kuģis, kur vējš pūš, tur arī kuģo. Sākumā bija grūti ielasīties, bet ar laiku lieta aizgāja.

Vispār iesaku izlasīt visiem, kuriem ir interese arī par grāmatu, kas nav sarakstīta tīri pēc tradicionālas modes un ir gatavi veltīt laiku tam, lai atrastu tekstā slēptās nozīmes. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. No tām, kuras man tik drīz neaizmirsīsies, un ļoti iespējams, ka pēc kāda laika pārlasīšu, lai atrastu to, ko esmu palaidis garām. Lasīšana sagādāja patiesu prieku.

P.S. J.J. Abrams ir tas pats cilvēks, kas pielicis savu roku pie Lost seriāla. Tēseja kuģis ir apzīmējums paradoksam par to, kāda lieta ir uzskatāma par oriģinālu un, kas ir kopija. Tā ka grāmatas nosaukums nav vienkārši smukumam izvēlēts. Ar mītu par Tēseju gan nekādas dziļas paralēles nespēju saskatīt, tās kas bija varētu pielāgot vēl pusei no mītiem. Un man nelikās, ka grāmatā būtu jau iepriekš paredzējusi tās komentētāju dzīves, jo tās atsauksmes un asociācijas pret viņu dzīvi ir ļoti nedefinētas.

P.S.S. Būtu superīgi, ja kāda no Latvijas izdevniecībām izdotu šo grāmatu latviski. Šeit gan daudz izšķirtu tulkojums, un tam būtu jābūt perfektam.

A Tale of Two Cities by Charles Dickens

A Tale of Two Cities by Charles Dickens

Šomēnes mums ir Dikensa mēnesis tad arī es nolēmu nepalikt „vaktējot pie ratiem ābolus” un izlasīt kādu Dikensa darbu. Protams, angļu mēlē. Līdz šim ar Dikensu bija nācies saskarties tikai pāris reizes un no izlasītā atceros tikai „Oliveru Tvistu”, tas man bērnu dienās patika. Kam gan nepatīk stāsti par nabaga bāreņiem, kuriem viss beidzas labi? Nolēmu par bāreņiem šoreiz tik daudz nelasīt un paņemt Dikensa vispopulārāko darbu. ”A Tale of Two Cities” esot tiražēts vairāk kā 200 000 000 eksemplāros. Tas manī radīja aizdomas, ka, iespējams, rietumu pasaulē esmu palicis vienīgais, kas šo grāmatu vēl nav lasījis, bija pēdējais laiks ķerties klāt.

Stāsts sākas tālajā 18751775. gadā, kad kāds Misters Lorijs, Tellsona bankas darbinieks, saņem uzdevumu doties uz Franciju. Francijā viņam jāatrod un uz Britu salām jānogādā kāds doktors Aleksandrs Manette. Pie reizes tiek uzmeklēta arī šī doktora meita Lūcija, kurai tad tiek paziņots, ka viņas tēvs ir dzīvs, lai gan pavadījis ieslodzīts Bastīlijā astoņpadsmit gadus. Manette tiek atrasts kāda Parīzes vīna veikala īpašnieka mājā. Veikaliņa īpašnieks un viņa sieva ir revolucionāri, kas savu grupējumu dēvē par „Žakiem”, cīnās viņi pret aristokrātijas netaisnību un reģistrē visus, kuriem varas maiņas rezultātā būtu jāatriebjas. Manette tiek pārvests uz Britu salām, un viņš ar savu meitu dzīvo visai laimīgi, vismaz sākumā. Tālāk tekstā sekos spoileri.

Ja godīgi, tad, lasīdams šo grāmatu, nevarēju saprast kā viņa ir kļuvusi tik slavena. Lielākajai daļai no grāmatas varoņiem nav nekāda piepildījuma, tur ir tikai emocijas un saukļi. Lūcija ir ideāla Viktorijas laikmeta sieviete, kas visur klausa vīru, nesavtīgi mīl, ir īsts līdzjūtības iemiesojums un dara, ko viņai liek. Visa viņas iekšējā dzīve ir mīlestība un satraukums, kur nepieciešams, par tēvu, vīru, bērniem.

Viņas vīrs Darnay, marķīza titula mantinieks, kas atteicies no saviem īpašumiem Francijā, vispār ir dīvains tips. Ilgu laiku autors par viņu neliekas ne zinis, tik vien kā apsūdzot spiegošanā un attaisnojot. Šīs tiesas gaitā tad viņi sapazīstas un beigās apprecas.  Francijā, sākoties revolūcijai, šis cilvēks pa kluso pamet savu sievu un bērnu, lai dotos uz Parīzi. Jo Tellison bankas telpās šis bija dzirdējis no izbēgušajiem franču aristokrātiem apvainojumus, kas adresēti tādiem kā viņš, titula pametējiem un nelikšanos ne zinis par saviem īpašniekiem. Skaidra lieta, ka nonāk Parīzē viņš jau kā cietumnieks, un laika gaitā tur pārvācas arī visa ģimene, kas cenšas viņu izpestīt no cietuma. Manuprāt, absolūts bezsmadzeņu radījums, kas dzimis tikai, lai radītu problēmas citiem.

Lorijs – bankas darbinieks īsts darījuma cilvēks. To viņš mīl uzsvērt katrā sarunā ar jebkuru cilvēku. Kādi gan īsti ir tie viņa darījumi, mēs tā arī nekad neuzzinām. Tomēr viņš vienmēr parādās pareizajā laikā un vietā, lai izpestītu Manettes ģimeni no kārtējām nelaimēm.

Sidnejs Kartons – alkoholiķis ar Jēzus tendencēm. Īstenībā viens no dzīvākajiem tēliem visā grāmatā, viņam piemīt spēja racionāli domāt un beigu beigās viņš pat izpestī viņus no drošas nāves pats aiziedams bojā.

Grāmata lasījās reti lēni, tā kā tā tika izdota iknedēļas turpinājumos, tad iestiepta bija pamatīgi. Neizslēdzu, ka tajā laikā vienkārši bija tāds rakstīšanas stils, kas sevī ietvēra milzīgu liekvārdību, interesantas teikuma konstrukcijas un absolūtu nesapratni, kas šajā grāmatā notiek. Man šī nesapratne ilga pirmo grāmatas trešdaļu, visu laiku gaidīju, kad tad sāksies nopietna notikumu attīstība, kas beidzot liks man just līdzi kādam no varoņiem. Tad ar tēlu lielāko daļu biju iepazinies, sapratis, ka viņus visus uz priekšu dzen tikai tā brīža emocijas, un samierinājos, ka te nu autors ir atstājis sev iespēju izvērsties, un notikt var jebkas. Lasīju un domāju, kā nez valdošā britu elite uztvers Dikensa revolūciju aprakstus, jo grāmatas darbības laikā revolūcija notiek gan ASV, gan Francijā. Šķiet, arī pats autors ir sapratis, ka nav ko sludināt šķiru cīņu Britu Impērijā, un visi viņa parastie tēli ir kaismīgi karaliskās ģimenes atbalstītāji. Arī revolucionāru tēls neizpelnās nekādus gailamus, tie ir dzīves pamesli, kas izsitušies pie varas un nu aizrautīgi iznīcina savus pretiniekus, neuztraucoties par rītdienu. Beigās gan ir patosa pilni vārdi par to, kā no šī muklāja dzims jauni patiesi brīvi cilvēki.

Kopumā tāda viduvēja grāmata – liktu 7 no 10 ballēm, bet te jāsaprot, ka tajā laikā rakstīja pavisam savādāk. Ļaunie tēli ir absolūti ļauni, viņiem nav nekādas sirdsapziņas un žēlastības, labie tēli ir tikpat absolūti labi, kas pacietīs visas dzīves grūtības ar fatālistisku nesatricināmību. Rodas aizdomas, kādēļ Alisei no Brīnumzemes tik ļoti patika lasīti tieši dialogus, garie iestarpinājumi par laika apstākļiem un apkārtējo vidi reizēm tracināja.

Ja interesē vēl Dikensa mēnesī izlasītais, tad Ms Marii ir izlasījusi Bleak House.