Navigate / search

Ar vilcienu pa Itāliju iV

25. septembris ( Rimini – Sanmarino – Rimini – Milāna – Bergamo)

Šorīt ceļamies agri, jo lielu daļu dienas mums paņems nokļūšana atpakaļ Milānā. Gribam arī tikt uz vienu no pirmajiem autobusiem, kas ies uz Sanmarino. Šodien sestdiena, un ej un sazini, kā te ir ar tūrismu plūsmu, ka nepaliekam uz garā beņķa. Tādēļ agri augšā un ejam ēst. Tā kā pie ieejas ēdamtelpā krievu valodā uzrakstīts, ka paiku līdzi ņemt nedrīkst, ir skaidrs, ka šeit ēdamais būs labs. Šī nu galīgi nav jau ierastā itāļu virtuve, ēst vari, ko vien vēlies un, ja plāni atļauj, var jau no rīta piedzerties un iet izgulēt dullumu pludmalē. Vienīgais – ar kafiju gan te bija pašvaki, pasūtījām Americana, mums atnesa kaut kādu cigoriņu dzērienu, pretīga susla. Tagad pilnīgi pats sevi nesaprotu, kāda velna pēc es to vispār dzēru, tā vietā, lai pasauktu viesmīli un palūgtu aizvākt to suslu.

IMG_1737

Paēduši, izčekojamies no viesnīcas un dodamies uz autobusu staciju. Nu jau ceļš ir zināms, un problēmas ar orientāciju vairs nepastāv. Atrodam Sanmarino ekspreša biļešu tirdzniecības vietu, nopērkam biļetes un dodamies uz pieturu. Pieturā dominē krievi un amerikāņi. Latviešus nudien neredz. Sākumā cilvēki satraucas, vai maz visiem pietiks vietas, bet viņi, šķiet, nav braukuši ar satiksmes autobusu, man kā rūdītām šādu autobusu izmantotājam, pametot acis uz pūli ir skaidrs, ka labi ja pusi busu piepildīsim, un tādēļ nekreņķējos, kad kādi ķīnieši varonīgi izlaužas priekšā, lai paspētu.

Braukšana uz Sanmarino ir salīdzināma ar jebkuru citu braukšanu autobusā. Sākumā tu nočeko, kā saregulēt ventilatorus, tad to kā regulējas krēsla atzveltne. Kad tas noskaidrots, tad vari sākt pukoties, ka nav kur likt kājas. Vēl labāk ir, ja priekšā sēdošais nolemj atgāzt sava krēsla atzveltni, tad vari nedaudz sapīkt, un atjaunojot pasaules taisnības smalko balansu, atlaist arī savu krēslu, padodot savu sāpi tālāk aizmugurē sēdošam. Vēl var nodarboties ar sporta veidu – fotogrāfēšana caur logu. Tā kā apvidus ir kalnains, tad laiku pa laikam paveras smuki skati, bet diemžēl logs ir nospeķots. Labi, logu vēl varētu pieciest, bet ceļmalas koki un krūmi vienmēr uzrodas brīdī, kad beidzot esi bildi iekadrējis un iefokusējis. Tad atliek vien visam atmest ar roku un lasīt grāmatu. Bet arī ar grāmatas lasīšanu nav viegli, jo autobusos, lai to darītu ir nepieciešams treniņš, lai cilvēks ar vārgāku māgu neapvemtos, vai arī nesāktu sāpēt galva.

IMG_1757

Nenoliegšu, ka brauciens uz Sanmarino ir tikai un vienīgi ķeksīša pēc, uz turieni kā uz atsevišķu valsti pērties nav jēgas. Bet, ja sanāk pa ceļam, tad kādēļ gan ne. Mans minimālais plāns ir spert kāju šajā valstelē, nopirkt viņu eiro monētas (cerams, ka tās tur nav tik uzcenotas kā Latvijā)  un ar nākamo autobusu braukt atpakaļ. Ja paliks laiks, tad izstaigāt slaveno pilsētiņu kalna galā. Autobusā gan nepārtraukti iet reklāmas, kuras aicina ceļotāju uz ekskluzīvu iespēju, kurā vilcieniņš novedīs viņus no kalna lejā uz pilsētu zem kalna, no kuras tad šie ar funikulieri varēšot pacelties uz Cietoksni un tad izstaigāt visu ar kājām. Es kaut kā uz to nepavelkos, nav jau tik daudz laika, lai pusi dienu kratītos bērnu vilcieniņā.

IMG_1762

Izkāpjam no autobusa un sākam Sanmarino apskati. Nekā jau īpaša te nav – parasta viduslaiku pilsētiņa, kas uzstutēta kalna galā. Šauras ieliņas, smuki skati uz ielejām apakšā. Dominē suvenīru veikali, kas nodarbojas ar magnētiņu, pastmarku un monētu tirgošanu. Ir vēl pāri buķiki, kuros tevi mēģina ievilināt uzrunājot krievu valodā. Vispār pēc valodas uz ielām var spriest, ka te tomēr galvenā valoda ir krievu. Tā nu kādu pusstundu mierīgi klaiņojam pa Sanmarino, cenšamies izvairīties no vietām, kurās prasa ieejas biļeti, jo aplūkot šīs mazās valstiņas unikālo arbaletu vai kādu citu auksto ieroču kolekciju man nudien negribas.

IMG_1779

No suvenīru bodēm vislabākā ir Ziemassvētku tēmai veltītā. Tur vismaz ir kas atšķirīgs, ko apskatīties. Te arī sastopam pirmos latviešus, kuri šķiet meklē F1 trasi. Man par kaunu jāatzīst, ka es par tādas eksistenci nemaz nebiju atminējies. Taču šķiet, ka kalna galā viņa noteikti nebūs. Pēc tam latvieši uz ielām sāk parādīties arvien vairāk. Ir jau, protams, interesanti klausīties savos tautiešos, kuri nemaz nenojauš, ka kāds vēl bez viņiem saprot latvju mēli. Vispār latvieti nodod arī tendence ceļot ar iepriekšējo gadu lielveikalu akciju somām, kuras godīgi iegādātas sakrājot uzlīmes. Bet ko nu es te ironizēju, mums pašiem ir kā reiz viena tāda līdzi.

Kad nu šķiet, ka viss ir apskatīts, kāpjam iekšā autobusā un dodamies atpakaļ uz Rimini. Pa ceļam vienīgā interesantā apskates vieta ir veca lidmašīnu kapsēta, varbūt aviomuzejs, kur var redzēt interesantus aparātus no aizgājušiem laikiem. Bet to jau tikai pa gabalu, jo agregāti izstādīti uz kalna nogāzes. Kad esam tikuši atpakaļ, man ir iestājusies fāze, kad viss jau ir piegriezies. Bet neko darīt, ir vēl jāapskatās pati pilsētiņa, kura ir slavena jau no Romas impērijas laikiem.

Lai cilvēkiem uz savu galvu nebūtu jāmeklē slavenās vietas, ir iespēja dabūt karti ar apskates objektiem. Jo nav trakākas lietas kā apbrīnot māju, kura nemaz neskaitās vēsturiska vērtība. Es uz šādiem grābekļiem nevēlos kāpt, un tādēļ izvēlos noteikti apmeklēt veco arku, centrālo laukumu, veco arku, strūklaku un veco tiltu. Lieki piebilst, ka neskatoties uz plānu, viss nebūt negāja tik gludi kā cerēts.

Pirmais, nejauši iekūlāmies vietējo tirdziņā, ņemama te nekā nebija, Ķīnas produkts ir Ķīnas produkts, un itāļu ādas izstrādājumi jau ar ir apnikuši. Pēc tam izrādās, ka lai tiktu uz veco arku vai vārtiem vislabāk ir iet caur centrālo laukumu, laukums liels, riņķī restorāniņi, pat sākām meklēt kur paēst. Bet tad es ieraudzīju grāmatu veikalu. Tas nekas, ka grāmatas tikai itāliski, tomēr tās ir grāmatas. Skaidra lieta, man tur bija jāiet iekšā. Vispār izskatījās, ka pilsētiņa gatavojas nekārtībām, jo laukumā dežurēja armija. Pēc vienas grāmatu bodes sekoja nākamā, un tā lēnām virzījāmies uz to arku.

IMG_1805

Arku izrādās es jau biju redzējis braucot gan uz, gan no Sanmarino, tā sanāca pa ceļam. Tuvumā pat negāju – vecs mūris, ko tur redzēt. Tad devāmies meklēt nākamos pilsētas vārtus. Vispār jau pilsētiņa smuka, kārtīga un jūt, ka mūri ir veci. Nejauši iekūlāmies tādā kā vietējo tirgus laukumā, kas bija pārņēmis dažus kvartālus. Tad ieraudzījām ēstuvi un nolēmām nogaršot jauno makaronu ražu. Paēdām ļoti labi, makaroni ar sieru un garnelēm. Šogadējie makaroni tiešām bija tik labi, ka nemaz kečupu nevajadzēja. Paēdušiem mums bija slinkums vilkties uz vārtiem un nolēmām iet uzreiz uz tiltu.

Pa ceļam gan nopētīju vietējo tirgotāju tirdzniecības vietu standartizāciju. Centrālais elements ir mikroautobuss, no kura var izvilkt nojumi. Nojumi beigās ir viegli novākt un iepakot busiņā kā jumta bagāžnieku un mantas var vienkārši sabāzt autiņā un braukt mājās.

IMG_1824

No tilta biju gaidījis ko vairāk, bet vienu gan var teikt, ja grib mūžīgu būvi, tad labāk ņemt akmens blokus. Vienīgā problēma, ka ejot atpakaļ uz centra pusi gar upes malu, tur nav īsti vietas gājējam, visu laiku jāuzmanās no mašīnām, sevišķi šaurākajās vietās. Ejot atpakaļ nākas visu laiku uzmanīties. Un tad tīri nejauši atrodam slaveno strūklaku. Pat negribu pieminēt, jo strūklaka nestrādā un izskatās visnotaļ noplukusi.

Saprotam, ka apskates objekti sevi ir izsmēluši, un dodamies uz Rimini pludmali, kur atpūsties līdz vilciena atiešanai. Pludmale forša – nedaudz vējaina, nav tik silts, lai gribētos peldēties, bet lai pagulētu saulītē – pašā laikā. Noslaistāmies te līdz brīdim, kad jāiet uz vilcienu.

Vilciens kavējas un diezgan ilgi, tas nozīmē, ka Milānā nonāksim ar nokavēšanos. Tā kā aiz loga satumst diezgan ātri, tad vienīgā izklaide ir grāmatas lasīšana. Vagonā nekas nenotiek. Ja izņemam kādu ģimenīti, kas nejēdz atrast savas sēdvietas, lai ar tās ir biļetē norādītas. Un kādu tieslietu studenti, kas šķiet brauc pa zaķi, jo visu laiku maina sēdvietas, līdz beidzot noparkojas kāda puiša klēpī.

Milānā mēs neko neskatīsimies, bet dosimies uzreiz uz autobusu, kas aizvedīs mūs līdz Bergamo lidostai. Tā kā lidmašīna lidos agri, tad esam paņēmuši viesnīcu netālu no lidostas. Galvenā sāpe ir par to, kā atradīsim ceļu pāri autostrādei. Viss izrādījās pavisam viegli, te cilvēki izlikuši zīmes un uz viesnīcu tikt bija viegli.

Šodien esmu noguris kā suns, paēdu un liekos gulēt.

26. septembris (Bergamo – Rīga)

No rīta ceļamies drausmīgi agri, viesnīca brokastis dod tādas pavisam vienkāršas, bet dikti jau ēst arī nemaz negribas. Paēdam un dodamies uz lidostu. Mājās tiekam bez nekādiem ievērības cienīgiem atgadījumiem.

Ar vilcienu pa Itāliju III

24. septembris (Florence – Rimini)

No rīta ceļamies vēlu, nav lāgā kur skriet. Aizejam brokastīs, arī te viss ir uz skaita. Bet paēst var, šķiet, ka itāļiem nav mode no rītiem pārēsties. Tad sakravājam mantas un dodamies prom viesnīcas. Pirmais apskates objekts plānā ir slavenais tilts. Vispār jau par Florenci esmu lasījis diezgan daudz, sevišķi smalki tā bija aprakstīta vienā Dena Brauna piedzīvojumu romānā. Taču es neesmu tik traks, lai pa visu varu gribētu izlodāt visas grāmatā aprakstītās vietas. Es pat to slaveno gleznu neatcerējos.

IMG_1590

Lai tiktu līdz tiltam, izvēlamies visvienkāršāko metodi, ejam līdz upei un skatāmies, kur ir tilts saukts Ponte Vecchio. Tiltu pamanīt nav grūti, taču paskatos pāri upei un ieraugu, kādu perspektīvu baznīcu. Pierunāju Maiju nedaudz pārplānot maršrutu un doties pāri tiltam, lai aizietu uz Svētā Gara baziliku. Pārejam tiltu, nedaudz paklaiņojam pa šaurām ieliņām un klāt esam. Vispār jau spēja atrast meklējamo nav nekāda lielā māksla, visur ir norādes un atrašana vairāk ir saistīta ar lasītprasmi.

Bazilika ir visnotaļ liela būve un salīdzinoši askētiska. Galvenais, ka pavēsa, es apskatu vietējos svētos un gleznojumus no Kristus dzīves, Maija pa to laiku atpūšas. Kad esmu sapratis, ka nekādas pazemes ejas un seni pagrabi te tūristam nemaz nav pieejami, metu mieru un dodamies tālāk uz slavenā tilta pusi. Taču nekad viss nenotiek tā kā plānots. Pirms iet uz tiltu pakavējamies vēl Pitti Palace laukumā. Pilī par samaksu var iet arī iekšā, bet mani kaut kā nevelk, staigāt pa telpām pētot mākslas darbus, sevišķi ja ņem vērā, ka ar to grasos nodarboties vizmaz vēl divās vietās. Tādēļ paklaiņojam pa laukumu, piesēžam. Tiekam patriekti no ieejas dārzā, izskatās, ka tur tāpat nevar līst. Ak jā un vēl iepērkam suvenīrus, nu tos ledusskapju magnētiņus, kas vēl daudzus gadus nesīs vēstīs, ka esam bijuši Florencē.

IMG_1609

Slavenais tilts ir īsts tūristu un suvenīru tirgotāju magnēts. Suvenīri mums vairs nav vajadzīgi, tā ka varam līst pāri tiltam kopā ar pārējiem tūristiem. Neteikšu, ka tas man īpaši aizrāva. Nu tilts kā tilts ar apbūvi, izskatās interesanti, bet nu nekas īpašs. Nākošais posms ir Uffizi Galerija. Maija mani mēģināja atrunāt no šī pasākuma, viņu acīmredzot nevilina klīšana pa mākslas muzeju. Mani gan vilina. Vilina tik daudz, ka esmu gatavs izstāvēt veselas trīsdesmit minūtes rindā. Lai vispār tiktu tur iekšā. Nebija jau nemaz tik grūti, Kandikrašam bija ienākušās daudz dzīvības, rinda pienāca vienā mirklī, tikai kājas bija nedaudz nogurušas. Bišķi piebesīja aiz muguras tarkšķošie itāļi.

IMG_1664

Iekšā viss atstrādāts, pārbauda somas, paskatās vai neesi terorists un vari doties uz garderobi atstāt somu. Nododu savu mugursomu ar visiem aipediem un citu ceļojumam nepieciešamo elektronikas perifēriju, domāju, gan jau ka nenospers, nenospēra arī. Un dodos baudīt mākslu. Te nu var vienuviet apskatīt daļu no pasaulslavenā kultūras mantojuma, viss savākts vienuviet gan skulptūras, gan da Vinči darbi, visādas gleznas, kuras līdz šim esi redzējis tikai mākslas un vēstures grāmatās. Liela daļa no gleznām gan ir veltītas kristīgajām tēmām. Tur lielākoties dominē mazais Jēziņš un viņa māte ar atkailinātu krūti. Jēzus mainās atkarībā no glezniecības tradīcijām no kārna puišeļa līdz pamatīgam rešņukam. Nākošais populārais temats ir austrumu gudrie, ar tiem ir piebāztas veselas zāles. Viņi mainās gan ģīmī, gan ietērpā, vienīgi dāvanas gan ir atnesuši vienas un tās pašas. Lai arī tās atšķiras vizuāli. Nu un tad daudz uzmanība pievērsta Jēzus pēdējām dienām, tur arī autori ir ļāvuši otām vaļu. Taču patiesu iedvesmu viņi izrāda dažādās svēto mocību ainu attēlošanām, tur var stundām skatīties, ko tikai pagāni nav izdomājuši, lai pieliktu punktu dieva vārda sludinātājiem.

IMG_1627

Kā jau visos mākslas muzejos un galerijās, pirmajām divdesmit zālēm ir vislielākā piekrišana. Tur cilvēki drūzmējas pie katras gleznas, pēta un lasa. Pēc pirmās pusstundas uztvere notrulinās un to nespēj uzprišināt pat nolīgtā gida uzsaucieni. Cilvēks vairs nespēj piespiest sevi apstāties, lai paskatītu Florences augstdzimuša kunga portretu, vai arī kluso dabu ar noplūktu vistu. Viņš skrien tam visam garām uz beigām apmeklētāju plūsmas ātrums pieaug ievērojam, un cilvēki vairāk laika velta skatoties zem kājām, nevis uz vecmeisteru darbiem. Un tas neskatoties uz to, ka tualete jau bija pieejama tūres vidū. Nelielīšos, es neesmu nekāds izņēmums, arī es mākslu spēju uztvert ierobežotā apjomā, un mani spēj apstādināt tikai dažas gleznas, uz kurām uzzīmēts kaut kas ķēmīgs, vai arī kāds smuks puspliks sievišķis.

Kad esam tikuši ārā no galerijas saprotam, ka ir laiks pusdienām. Taču pirms tam apmeklējam Palazzo Vecchia. Labi, ka viņi to laukumu ir uzbūvējuši tik lielu, citādi vēl nedaudz un tūristiem nemaz vairs nepietiktu vietas. Tā vietām vēl ir nedaudz brīvs. Paēdām vietējā picērijā, jāatzīmē, ka bija visnotaļ garšīgi un arī kola bija svaigi spiesta.

IMG_1699

Nākošā pieturvieta ir Florences doms. Lai tiktu tur iekšā ir jāizstāv rinda. Tūristi kā biezs, viņiem ierādīta speciāla trase. Pa ieejas durvīm iziet nevar un tamlīdzīgi sīkumi. Baznīcas iekšējā ornomentācija ir okei. Viss kā pienākas – gan krucifiksi, gan bildes no Kristus dzīves, pāris labas vitrāžas. Altāris norobežots, lai ziņkārīgie nenokasa zeltu. Ir pat iespēja nokāpt kaut kādā izstādē pagrabā. Mani gan pagrabi pēkšņi vairs neinteresē, mani interesē debesis. Izstaigājis baznīcu dodos uz zvanu torni, tas uzbūvēts atsevišķi un izskatās smuks. Tur nopērku biļeti torņu apmeklējumiem gan zvanu gan domam un speros augšā.

Pakāpieni ir ap pustūkstoti, ķāpnes ir visnotaļ šauras un burzma uz trepēm ir pamatīga. Laiku pa laikam ir skatu platformas, kur vārgākie var saņemties spēkus jaunam kāpienam. Bet tas nav priekš manis. Jebkurā tornī uz pilsētu ir vērts skatīties tikai no pašas augšas, nav vērts blandīties pa zemākiem līmeņiem, skats nebūs tas. Tādēļ kāpju vien līdz pašai augšai.

Skats uz Florences vecpilsētu nudien ir iespaidīgs. Visi jumti smuki ar dakstiņiem, var redzēt visu šīs dienas maršrutu. Cilvēku augšā nav tik daudz, lai viens otram maisītos pa kājām, var fotografēt uz nebēdu, ja nepaļaujies uz savu atmiņu. Vienīgais, kas nedaudz kremt, ir tas, ka doma skatu laukums ir nedaudz augstāks. Visu nopētījis dodos lejā, lai kāptu augšā doma tornī. Lejā tikt ir grūtāk, jo jāpalaiž pretīkāpēji, tādēļ tas aizņem divas reizes ilgāku laiku nekā tikšanu augšā.

Tiekot lejā dodos meklēt vietu, kā tikt doma kupolā. Te mani pieviļ paša gudrība. Redzēju durvis no baznīcas iekšpuses un nospriedu, ka tur ir īstā vieta. Izrādījās nekā, nācās iet pa tūristu trasi atpakaļ ārā, apkārt visai baznīcai līdz doma torņa rindai. Kad es ieraudzīju rindas garumu, sapratu, ka vēl stundu dirnēt rindā nudien negribu un devos atpakaļ uz baznīcu, lai pavēstītu to Maijai, kura nolēmusi ar sportu nenodarboties, bet mierīgi pasēdēt.

IMG_1723

Nākošā apmeklējumu vieta ir Mediči mauzolejs. To mums ir stipri rekomendējuši apmeklēt. Nopērkam biļeti un esam iekšā. Pirmo reizi redzu vietu, kurā svēto kaulu relikvāriji ir tik daudz. Te ir pilns ar dažādiem svēto pirkstu kauliem, gadās arī pa mocekles stilbam. Viss smuki noformēts, var redzēt, ka nav maz naudas ieguldīts. Šie relikvāriji ir trīs zortes. Ir tādi, kur viss ir no viena svētā, tad vari caur stikliņu pavērot kādu miroņkaulu un tikai pabrīnīties par viņa nozīmi tautsaimniecībā. Un tad ir tādi kā best of kompilācijas, kur svētos skaits svārstās no pāris līdz desmitiem. Katrs iekārtot relikvārijā noteiktā vietā, klāt pielikts uzrakstiņš. Izskatās, ka tas savulaik ir bijis tāds kā kolekcionēšanas bums. Trešais ir tāds Tuti frutti, kur kauli sagāzti vienkārši burkā. Nevienam nav bijis spēka zortēt, bet ārā mest arī žēl. Es te, protams, nemaz nerunāju par kaulu autentiskumu.

IMG_1732

Bez kauliem ir arī pati mauzoleja zāle un sarkofāgi. Jā šī vieta noteikti ir iespaidīga un monumentāla. Viss vienā marmorā un smuki apgleznots. Ir pat vietas kur pasēdēt un netraucēti visu aplūkot. Domāju, ka savulaik priekš glabāšanas šī bija stilīga vieta, ne sliktāka kā Sarkanais laukums.

Kad svēto kauli jau sāk apnikt, dodamies uz vietējo tirgu. Tajā nekā diža gan nav, lielākoties ādas izstrādājumi. Tā kā man nevajag nedz kurtku, nedz jostu, tad diezgan ātri izšaujam tam cauri. Vidū ir kaut kāds jaunā koncepta ēdiena tirgus. Tur var degustēt (par naudu) sierus vīnus un bagetes. Vispār jau vajadzētu pāris sierus ko aizvest mājās, taču tad man viņš būtu jāvazā līdzi vēl divas dienas, un ir dzirdēts ka Itālijā pie bagāžas kontroles sierus ņemot nost. Trotilu jau par sieru pārtaisīt nav tik grūti. Tādēļ atturos.

Nu plāns ir izpildīts un varam gaidīt mūsu vilcienu uz Rimini. Pasākums ir visnotaļ garlaicīgs, staigāt negribas, apsēsties nav kur, mani nedaudz viss ir piebesījis. Beigās sagaidām vilcienu, šoreiz pārbrauciens ir divos posmos. Jāpārsēžas Boloņas stacijā un tikai tad jādodas uz Rimini. Te nekādas problēmas nebija, bišķi gan nācās pasteigties, lai paspētu uz savienoto vilciena reisu.

Tikuši ārā Rimini stacijā, pirmais nopērkam biļetes atpakaļ uz Milānu. Tad ejam meklēt viesnīcu. Te nu man ieslēdzas idiota režīms, un es par visu varu mēģinu pārliecināt Maiju, ka ejam pareizi pēc kartes. Viņa sākumā aizņemta ar Sanmarīno autobusu pieturas meklēšanu, sākumā tam nepievērš uzmanību. Vēlāk gan viņa sāk man oponēt. Lai pierādītu savu taisnību velku ārā mobilo, eju uz karti un tavu brīnumu – man nav taisnība. Noskaidrojam autobusa atiešanas laikus un dodamies uz viesnīcu. Pa ceļam iepērkamies vienā diennakts veikalā, dabūjam pārtiku.