Navigate / search

Cilvēcīgais dzīvnieks by Robērs Merls

cilvecigais-dzivnieks

Ar šo Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu tad arī tiek noslēgts mans daudzgadu projekts, kas veltīts šīs sērijas izlasīšanai. Nudien nezinu, kādēļ šis pasākums aizņēma tik ilgu laiku – piecdesmit grāmatu izlasīšanai nudien nevajadzēja patērēt gandrīz gadu. Projektu iesāku pērnā gada decembrī, nu jau ir oktobris. Biju cerējis tikt galā līdz jūnijam. Šī grāmata palika uz pašām beigām, jo neko lāga no viņas neatminējos, un Malvilas pils atļāva cerēt, ka būs kaut kas labs.

ASV ir izvērsusi antikomunisma pasākumus, Vjetnamas karš rit uz pilnu klapi, bet kādā delfinārijā profesors Sevilja māca delfīniem runāt. Delfīni nepadodas dresūrai, un tādēļ atalgojums un sods ar viņiem nestrādā, tadēļ profesoram nākas lietot netriviālas metodes. Finansējums nāk no militārā resora, un tas delfīnus redz tikai kā vēl vienu ieroču veidu, nenomokot sevi ar ētikas jautājumiem. Arī pētnieku kolektīvs nav entuziastiski zinātnieki vien, katram ir savi uzskati un mērķi.

Grāmatas vēstījums ir pavisam vienkāršs – kurš maksā, tas pasūta mūziku. Reizēm, lai piepildītu savu mūža darbu, var nākties upurēt savu sirdsapziņu, reizēm ņemt rokās ložmetēju. Ja godīgi, biju gaidījis no autora ko vairāk, taču jau grāmatas sākumā nācās nedaudz vilties. Sapratu kādēļ bērnības dienās šo grāmatu nebiju lasījis, pāris pirmās lapaspuses ir kaut kādas bagātas dāmas apziņas plūsma, un pat tagad ir diezgan nesakarīgs lasāmais. Mēs visi tāpat zinām, ka bagātnieki ir sapuvuši kapitālistu dekadenti, kādēļ tas vēl ir tik plaši jāizvērš? Tas bija ironiski, autors par visu varu cenšas izcelt cilvēku tumšās krāsas un nemaz nesadala varoņus labajos un sliktajos, katram ir savas tumšās puses. Un pat visrūdītākais izlūkošanas darbinieks var reizēm izdarīt labas lietas.

Par pašiem delfīniem ir ļoti maz, lai gan labi, ka tā, jo pat tas, kas bija, ir tāds mēsls, ka izraisa vairāk smieklus nekā sapratni. Divkājainie dievi un doties nomirt uz zemes izklausījās visnotaļ nepamatoti. Tāpat autors acīmredzot nenojauš, ka visi šie viņa apgalvojumi neizbēgami konfrontētu ar jūrās novērojamo realitāti, jo prezumē vismaz 50 miljonu gadu senu delfīnu degundobumvārdu kultūru. Nebūšu tik skarbs, lai teiktu, ka tas nokāva manu lasītvēlmi, bet varēja nedaudz pacensties. Fa un Bi kā delfīni bija tīri labi un kā personības pamatīgāk nobrieduši kā dažs labs otrā plāna varonis, viņus uzmeta, un viņi to apzinās.

Lasīšana bija visnotaļ garlaicīga, un kaut kā nespēju sevi pamudināt just līdzi nedz cilvēkiem, nedz delfīniem. Šķiet, ka arī autors pats nojauta, ka kaut kas neštimmē un mēģināja to kompensēt ar seksu, bet tas neko daudz nelīdz. Vietām teksts vairāk ir domāts lapaspušu aizpildīšanai nevis lasīšanai. Brīdī, kad kārtējā sakarīgā grāmatas daļa tiek pārtraukta ar nejēdzīgu iespraudumu, es sāku vēlēties, lai grāmata pēc iespējas ātrāk beigtos. Arī ar pašu nobeigumu autoram, manuprāt, nav iznācis, pasaule jau nav loģiska vieta, bet ar šādu nobeigumu grāmatu varēja arī nerakstīt. 

Lieku 7 no 10 ballēm, neiesaku īpaši rauties uz šīs grāmatas lasīšanu, autoram ir daudz labāki darbi, labāk pamēģini Malvilas pili! Šī arī nemaz nav zinātniskā fantastika, bet antimilitāristisks politiskais romāns ar zinātniskās fantastikas elementiem.

Malvilas pils by Robert Merle

Malvilas pils

Šo grāmatu man Blogeru Ziemassvētkos iedāvināja MsMarii; viņai tā esot ļoti patikusi, un ņemot vērā, ka es strādāju pie Fantastikas pasaules sērijas izlasīšanas projekta, viņa izlēmusi grāmatu man iedāvināt. Nebija tā, ka šo grāmatu nebūtu lasījis, man viņa vienmēr ir asociējusies ar ārā krītošām lapām un svaigēdājiem. Šogad nesteidzos un dāvinātās grāmatas nelasīju jau pirmajā mēnesī, bet taupos uz gada beigām.

Emanuels Konts cēlies no zemnieku ģimenes, bet pateicoties sava tēvoča apsviedībai un paša personīgajām īpašībām ir kļuvis par Malvilas pils īpašnieku un iemantojis Larokas pilsētiņas iedzīvotāju simpātijas. Ar viņa spriedumiem cilvēki rēķinās, un arī viņa vīns nav peļams. Kādu dienu, kamēr Konts ar savu saimi un draugiem pagrabā nodarbojas ar jaunā vīna pildīšanu pudelēs, pienāk kodolapokalipse. Pasaule ir iznīcināta, izdzīvojuši vien daži, un nākas visu sākt no sākuma.

Ja atmetam to, ka autoram nav ne mazākās nojēgas par termodinamiku, tad grāmata ir ļoti laba. Tipisks izdzīvošanas romāns. Autors ir izmantojis visus žanra paņēmienus un simbolus. Pagrabs ir līdzeklis, ar kura palīdzību Konts un viņa draugi piedzimst jaunajā pasaulē. Pasaulē, kuru klāj tikai pelni un degoši meži. Šajā nokļūšanas procesā viņi visi vēl pamanās pagremdēties zem ūdens, tīri simboliski noskalojot veco dzīvi un sagatavojoties jaunajai. Ņemot vērā, cik svarīgs grāmatā ir reliģiskais konteksts, es domāju, ka šie simboli nebūt nebija nejauši. Jaunā pasaule ir citāda, taču ne bezcerīga, Kontam un viņa draugiem ir visas iespējas kļūt par jaunās zemes ciltstēviem.

Reliģija un sekss ir grāmatas galvenās tēmas, ja ar reliģiju viss skaidrs, franči taču ir katoļi un tic mācītājam uz vārda, tad ar seksu ir nedaudz sarežģītāk. Te autors ir smēlies idejas agro komunistu darbos, kas veltītas kopīpašumam un sievietes lomai sabiedrībā. Autors nekaunas un drosmīgi eksperimentē ar šīm idejām, neskatoties uz to, ka Oktobra revolūcijas laikā tās pierādīja sevi kā bezperspektīvas. Lasot šķita, ka autors ir pārāk paļāvies uz franču nācijas stereotipiem, un ar laiku visas tās tēmas, kurš ar kuru guļ un ko teica mācītājs, nedaudz piegriezās.

Varoņi ir dzīvi cilvēki, nav melnbaltie, katram ir savi plusi un mīnusi. Reizēm viņi kļūdās spriedumos, un ir patiešām interesanti sekot viņu dzīves gaitām. Diemžēl šī interese nav tik daudz balstīta uz izdzīvošanas jautājumiem, bet tādā “Kas jauns līmenī”, kurš ar kuru guļ, un ir vai nav Konts pedofils. Ar izdzīvošanu viss ir pavisam vienkārši, brīdī, kad vajadzība spiedīs, varoņi visu atradīs, viņiem to autors pienesīs uz paplātes un atvainosies par sagādātajām neērtībām. Pat konflikts ar Larokas pašpasludināto pārvaldnieku un mācītāju vienā persona īpaši neizcēlās ar spraigumu. Ikviens pēcapokaliptisko darbu lasītājs ir labi informēts, ka, ja tev pie vārtiem pieklauvē mācītājs, visprātīgākais ir viņu galēt nost un pierakt ceļmalā, tas aiztaupīs stāstam pusi no lapaspusēm. Tie vienmēr ir viltvārži un fanātiķi, kas iedzīvojas uz citu nelaimi un neliekas mierā.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, patika joprojām, vajag tik pieņemt, ka autors pauž pats savas idejas par jauno pasaules kārtību, un tām obligāti nav jāsaskan ar lasītāja uzskatiem. Vienīgais nepatika beigas, kur Tomā nebija noturējies, nesarakstot par to, kas notika tālāk. Tas vairāk izskatījās pēc autora neuzrakstīto ideju ātras apkopošanas.