Ar Laika rata cikla lasīšanu man nevedas tik labi, kā būtu vēlējies. Šo grāmatu klausījos kā audiogrāmatu, un viss process aizņēma pāris mēnešus. Tagad, kad ir zudis pirmais pārsteigums par autora pasauli, ir nedaudz apnikuši autora standarta teikumi, darbs ir kļuvis nedaudz garlaicīgs. Labi, ka atrodams pietiekams varoņu daudzums, lai izlobītu arī kaut ko interesantu.

Kā jau pamanījām iepriekšējās sērijās, Šajol Gūlas zīmogi ir kļuvuši vāji, un Melnais spēj ietekmēt pasauli arvien stiprāk. Vēl tikai nedaudz, un pasaules audekls saplīsīs pa šuvēm. Taču par laimi pasaulei vēl ir varoņi, kuri spēj stāties pretī ļaunumam, neskatoties ne uz ko.

Tagad sekos Maitekļi, šī ir sērijas ceturtā grāmata, un būs skaidrs, kas vēl atrodas dzīvajo vidū.

Rands – kā centrālais tēls (iespējams) beidzot ir apzinājies savu izredzētību. Sapratis, ka tās nav tikai superspējas, bet arī atbildība. Atbildība par visiem, kuriem nākas ciest viņa cīņas gaitā. Nav viegli pieņemt to, ka no tevis ir atkarīgs ne tikai abstraktais pasaules liktenis, bet arī tavu draugu un veselu tautu liktenis. Jau no paša sākuma Rands saprot, ka nekas nav beidzies, patiesībā viss tikai sākas, un viņš izlemj doties uz Ajēlu zemēm, lai rastu sev jaunus sabiedrotos. Ajēli dzīvo tuksnesī, bet viņiem ir superslepena pilsēta, un tur Rands cer atrast ko tādu, kas palīdzēs viņam apvienot Ajēlu ciltis. Šis ir tipiskais varoņa stāsts, kvests pēc kvesta, ienaidnieki visapkārt un nevienam nevar uzticēties. Diemžēl neskatoties uz nobriedušāku varoni, visa tā politiskā ņemšanās un bakstīšanās riņķī apkārt pamatīgi iestiepa un bremzēja sižetu. Mācība ar artefaktiem šeptēties vajag uzmanīgi.

Mats – šim šoreiz bija atvēlēta klauna un piektā riteņa loma. Vienīgais smieklīgais brīdis bija, kad šis atklāja sevī spēju runāt mēlēs, bet no tā dikti kautrējas. Visādi citādi cīnījās ar personificētām azartspēlēm, lecās ar seniem gudrajiem un nopirka platmali. Redzams, ka tiek radīts Randa bekaps situācijām, kad viss noies greizi.

Perins – kļuvis par manu mīļāko tēlu. Tā vietā lai vazātos pa pasauli, viņš dodas glābt savu dzimto ciemu. Kas tik viņam nav jāpiedzīvo, trolloku uzbrukums, konflikts ar Baltajiem apmetņiem, Melnā brandžas slepkavnieciskās tieksmes un beigās pat kāzas. Perins ir īsts partizāns, kura vienīgā problēma dzīvē ir ar ko sadragāt trolloka galvu – ar cirvi vai ar kalēja āmuru. Viņš no ciematniekiem izveido īstus “black-ops”, un izsludina doktorīnu “ne soli atpakaļ”. Nostiprina reputāciju un vispār rīkojas, kā īstam vīram pienākas. Viņa arhiienaidniekam Padanam Feinam atliek vien tecināt siekalas un dusmās kārpīt zemi. Viņa sižeta līniju gaidīju ar nepacietību.

Egvēna blandās līdzi Randam Ajēlu zemēs un viņa cenšas kļūt par īstu Sapņustaigātāju. Boring as hell.

Nīnēva un Eleina – dodas cīņā pret Melno Adžu. Ja kāds vēl nezina, tad tās ir Aesu Sedajas, kas izvēlas pieslieties Melnajam. Viņu piedzīvojumos autors mēģina iedzīvināt meksikāņu seriāliem raksturīgās iezīmes. Negaidītas radniecības, priekšautu sakārtošana un bizes raustīšanu. Viņas grib izjaukt Melnās adžas ļaunos plānus, taču viņām nav īsti piemērotas kvalifikācijas. Nākas vien lasīt un mēģināt uzminēt, kurā brīdī meičas atkal nonāks gūstā un kurā brīdī nonesīs puspilsētas.

Joprojām vēlos uzteikt ļaunos tēlus, tajos autors ir ielicis sirdi un dvēseli. Padans Feins joprojām ir uzdevuma augstumos. Melnā leitnanti ir daudz cilvēciskāki savā ļaunumā nekā galvenie varoņi savā labumā. Nekas nav tikai melns un balts. Ja izmet garlaicīgās vietas un autora varoņu stereotipisko uzvedību, tad droši varu likt 8 no 10 ballēm. Pēc nozīmīguma patlaban viena no spēcīgākajām grāmatām. Cerams, ka kļūs aizvien labāk. Noteikti lasīšu arī nākamo.

Kad izlasīju sērijas pirmo grāmatu, man bija skaidrs, ka mieru mest nevajag, un ir jāturpina iesāktais. Grāmatu plauktā jau gaidīja nākamās grāmatas. Tomēr tā kā tās ir biezas un neparocīgas, izšķīros par labu audiogrāmatai. Tādēļ vasaras beigās Rands un viņa draugi mani pavadīja gan zāles pļaušanā, gan iešanā uz darbu.

Melnā pakalpiņi plosās pa visu zemi, Valēra rags ir atradies, un arī Mirušajiem nāksies celties augšā, lai palīdzētu lielajā cīņā. Pareģojumi piepildās viens pēc otra, tikai Rands – Pūķis atdzimušais negrib uzņemties savu lomu, viņš mēģina aizbēgt no sava likteņa. Taču iespēja jau sen ir palaista garām; Melnais ar katru dienu paliek aizvien stiprāks, viņa cietuma zīmogi sāk jukt ārā, un ir tikai laika jautājums, kad viņš atkal ar pilnu spēku mēģinās iznīcināt Laika Ratu un pārtraukt nebeidzamo vēstures ciklu.

Tie, kas sekoja līdzi manam lasīšanas progresam goodreads, nojautīs, ka grāmata ir labu labā. Jā, iespējams, autors joprojām aizraujas ar apmetņiem, un galvenie varoņi laiku pa laikam izskatās pēc mazām raudošām meitenītēm, kas dusmās spiedz par ne to apmetni vai likteņa netaisnību. Taču to visu var saprast, ja tu agrāk esi bijis aitu gans, tad karjeras izaugsme uz Pūķi atdzimušo nemaz nešķiet pārāk vilinoša. Bonusu nav nekādu, bet pienākumu nasta gāž gar zemi. Rands visu laiku mēģina notīties no atbildības, taču kā jau vienmēr ir citi apstākļi – silti, labi baro, un neviens nepiesienas uz ciemu atpakaļ sākšu iet rīt, bet tad pienāk diena, kad uz dzimto ciemu vairs atpakaļ nav iespējams nokļūt. Tagad neliela atkāpe.

Cepuri nost, bet autors grāmatā ir izcili realizējis trešā līmeņa multiversu teoriju. Randam un lasītājam triecientempā nākas apgūt kvantu multiversa īpatnības. Puisim grūti aptvert sava visuma viļfunkcijas sašķelšanos Hilberta telpā. Nudien tas ir kaut kas daudz sarežģītāks par parastu apmetni. Tā tiek tik veiksmīgi iepīta stāstā, ka prieks. Laika Rats pieļauj pilnīgi visus scenārijus, un esošais nav nekas unikāls. Unikāla šeit ir tikai tā situācija, ka šis ir palicis viens no tiem nedaudzajiem, kurā Randam ir vēl iespēja uzvarēt. Tās nodaļas, kur Randam bija iespēja paceļot pa alternatīvajām pasaulēm, bija labas, autors uzbūra veselu kaudzi ar meta-scenārijiem, kuros Rands iet bojā. Ja jau viņš lielākoties zaudē, tad kāda jēga Bālzamonam iespringt? Izrādās ir gan viņam, lai salauztu Laika ratu, ir jānovāc Rands no ceļa visos vēstures scenārijos (skaidra lieta, ka mēs lasām pašu svarīgāko alternatīvo vēsturi). Taču, kā tas daždien gadās ar tarakāniem virtuvē, tu vienu nosit, pēc brīža parādās cits un tad atkal cits. Bālzamonu Randa atdzimšana katrā ciklā no jauna ir, maigi izsakoties, diezgan nokaitinājusi. Viņam Randu vajag novākt tā, lai tas izzustu no visām vēstures līnijām. Vienā no dialogiem ar Randu viņa izmisums atklājas pilnībā, viņam jau ir apnicis nogalināt Randu tūkstoš veidos, tūkstoš ciklos atkal un atkal, bet tas to vien dara kā atdzimst no jauna. Šajā brīdī es arhiļaunjam pat nedaudz jutu līdzi, viņš iet uz mērķi ne pirmo mūžību, Rands un viņa avatāri viņam ir kļuvuši par apsēstību, un domāju, ka, ja viņam izdosies novākt Randu, viņš vairs nespēs atrast savai eksistencei jēgu.

Tātad Rands savā pasaulē ir kļuvis par svarīgu personu, notikumu pagrieziena punktu un tādam fruktam vairs nav tik daudz izvēļu, raksts ap viņu aužas pats no sevis, bet alternatīvu nav tik daudz. Viņam ir lemts tikai viens ceļš, lai ar šis to pats vēl neapjauš. No otras puses dikti iestiepta, bet tomēr varoņa pieaugšana ir acīmredzama. Rands joprojām ir puisis no laukiem. Viņš pat nenojauš, ka jau piedzimstot ir izgājis “izredzētības” testu uz visiem 110% procentiem. Ka nāksies cīnīties pret Melno un viņa brandžu. Patlaban viņš rullē gurķi un neko lietas labā nedara. Pienākuma nasta spiež, bet sirds rauj uz dzimtajiem laukiem.

Perins savukārt ir un paliek vīrietis, kurš skrien ar vilkiem. Viņš kļūst par svaigēdāju, puisim kārojas svaiga gaļa, bet viņš sevi lauž un ēd rāceņus. Skaidrs, ka ilgi tā tas nevar vilkties, taču jāatceras, ka Perins ir audzis ciemā, kur Pūķis atdzimušais ir visa ļaunuma iemiesojums un cilvēks vilkatis nav par kapeiku labāk. Lai ar vilks ir daļa no viņa esības, Perinam to ir grūti pieņemt. Pagaidām viņš lielākoties ir tāds rezerves spēlētājs, kurš parādās vajadzīgajā brīdī un uzņemas pareizās funkcijas.

Mata loma šajā grāmatā ir vēl epizodiskāka, viņam vajag zāles, un ja tās nedabūs, viņam būs beigas vārda tiešajā nozīmē, puisis to diez ko viegli nepanes, taču turas un pa kājām lieki nepinas.

Egvēnai un Nīnēvai šajā grāmatā ir savas sižeta līnijas, viņām nākas mācīties, lai kļūtu par īstām Aesu Sedajām. Tad nu nedaudz burvju skolas, lielie Vienspēka noslēpumi, iedzīvojumi un politiskās intrigas. Arī te meitenēm nākas pacelties pāri ciema līmenim un domāt globāli. Ja neskaita fanošanu par Randu un citiem maznozīmīgiem sīkumiem, viņu uzvedības apraksts ir sanācis daudz labāks nekā galvenajam varonim veltītais.

Vēl īpaši vēlētos izcelt Padanu Feinu. Viņš nemaz nav tik feins, kā viņa vārds liecina, tas ir īsts ļaunuma izdzimums. Puisim ir aizkritis širmis un par daudzajiem noziegumiem viņu meklē gan labie, gan ļaunie. Taču savas karjeras laikā viņš ir sagājis grīstē tādā līmenī, ka pat Bālzamons viņam no labas gribas klāt nelīstu. Kad izbijušajam tirgotājam aizbrauc jumts, tad pat trolloki un mīrddrāli klusi pinkšķ krūmos. Protams, viņš ir Randa “lieldraugs”, viņš ir gatavs to puišeli nožņaugt uz vietas, tikai nekā nesanāk. Var redzēt, ka autoram jukušu varoņu sižeta līnijas izdodas vislabāk, ceru, ka ar laiku jumts aizbrauks vēl kādam.

Neskatoties uz grāmatas biezumu tā neapnīk, vari mierīgi sekot līdzi varoņu piedzīvojumos, autora kautrīgā un neveiklā mīlestības aprakstīšana reizēm izsauc smaidu, bet tā kā Rands jau nav nekāds žigolo, tad tas iederas stāstā. Bet pasaule un pasaules detaļas joprojām ir episkas. Autors laiku pa laikam izvelk kādu leģendu (jā, tā ir taisnība viena slaktiņa laikā kāds nezināms mīrddrāls dzejnieks ar asinīm uz sienas uzrakstīja pravietojumu ar trīsdesmit četrām rindām) un viss šķietami iegūst fokusu, lai pēc laika saprastu, ka to tekstu vajadzēja interpretēt citādi.

Lieku 8 no 10 ballēm. Cienījama grāmata, arī šī acīmredzot ir kalpojusi par iedvesmas avotu nākamajām rakstnieku paaudzēm, jo pāris idejas ir redzētas arī vēlākos darbos. Ja esi izlasījis pirmo, tad droši lasi arī otro, piedzīvojumi ar pirmo nebeidzas tie ir tikai sākušies. Skaidra lieta, ka lasīšu arī trešo sērijas grāmatu.