Navigate / search

Bagātību sala by Roberts Lūiss Stīvensons

Bagātību sala

Šai „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatai klāt ķēros ar bažām. Man viņa bērnībā dikti patika, un tādēļ ļoti negribējās sabradāt savas bērnu dienu gaišās atmiņas. Centos noskaņoties pozitīvi un sev atgādināju, ka tā ir pusaudžu literatūra.

Iespēja atrast kapteiņa Flinta dārgumus spārno Džimu un viņa draugus. Jau pats ceļojums pa jūru zēnam ir nebijis piedzīvojums, tāpat uz viņu spēcīgu iespaidu atstāj Džons Silvers, nodevīgs vecs pirāts, kurš visus dārgumus grib pievākt sev. Taču Bagātību salā kapteiņa Džona Silvera komandu gaida ne tikai bagātība, bet arī neskaitāmas lamatas, pārsteigumi un bīstami pārbaudījumi.

Domāju, ka reti ir atrodams cilvēks, kurš bērnu dienās kopā ar Džimu nav devies uz Bagātību salu. Iespējams, ka šī ir grāmata, kurā pirmo reizi nākas saskarties ar tādām naudas vienībām kā dubloni, reāli un mārciņa. Īsti pirāti gan savus dārgumus nekad neglabā savas izcelsmes valsts valūtā, tas nav tas un nepiederas pie pirātisma. Te arī var uzzināt, ka īsts pirāts krastā dzer rumu, vēlams stipru atšķaidītu ar ūdeni un uz kuģa groku. Pirāti vispār ir salašņu bars, kuri pat nenēsā parūkas, un viņu dabā ir dumpoties un sacelties. Tieši šī grāmata ir pirātu stāstu pīlārs – melnā zīme, bagātību salas karte ar krustu vietā, kur pieraktas bagātības, vienkājains pirāts un papagailis uz pleca. Tas viss nāk no šīs grāmatas.

Jāatzīmē, ka tagad pārlasot pamanīju dažās lietas, kuras bērnībā palaidu garām. Autors diezgan precīzi apraksta pirātu kapteiņa ievēlēšanas procesu un motīvus. Pirāti vispār bija viena demokrātiska sabiedrība. Kapteini ievēlēja balsojot, un vēlams bija, ja viņš solīja bagātu laupījumu, bija pazīstams un atbildīgs cilvēks. Ja kas nogāja greizi, tad kapteini pārvēlēja un iepriekšējo pazemināja. Pirāti gan nebija tik nedisciplinēti kā to autors apraksta, kuģi bez disciplīnas ātri nogāja pa grunti.

“Bet viss sākās ar to, Džim, ka mēs kapsētā spēlējām uz naudu. Ar to sākās, bet tad turpinājās vēl sliktāk …”,

to lasītājam vēsta neviens cits kā Bens Ganns. Viņš arī reiz ir bijis paklausīgs puika un katehismu pārzinājis kā savus piecus pirkstus. Taču aizraušanās ar azartspēlēm ir darījusi savu. Viņš ir izvēlējies pirāta karjeru un beigu beigās nonācis situācijā, kurā bija spiests veselus trīs gadus pārtikt no kazām, ogām un austerēm (bez citrona sulas). Ja ieklausāmies pirātu stāstos, tad viņiem visiem ir šāds dzīves gājums. Piemēram, Diks, labs puika, bet sapinās ar sliktiem draugiem. Un ko Diks dara tagad? Griž no Bībeles vāka Melno zīmi, apgānot svēto grāmatu. Visi viņi grib kļūt bagāti un ieņemt kapteiņa posteni. Bet tas viss beidzas ar rumu un azartspēlēm. Autors pieklājīgi nepiemin pērkamas sievietes, kas zina, varbūt viņa laikā tas nemaz nebija netikums.

Šī grāmata ir tikai un vienīgi piedzīvojumu romāns, par nekādu varoņu izaugsmi te nevar būt ne runas. Viņi visi dzīvo un pa laikam mirst atbilstoši savai pārliecībai. Džims ir visnotaļ impulsīvs puika, kas nebaidās nolaist kādu no kātiem, taču domāšana un situācijas analīze viņam nav stiprā puse. Kas galvā, tas kājās, un bieži vien pat autors atzīst, ka nesaprot, kādēļ tā darījis. Taču Džims ir tēls, ar kuru identificējas lasītājs, un tas sevī ietver tik daudz puišeļu sapņus un vēlamos piedzīvojumus, ka te autoram tiek piedots viss. Pārējie „labie” tēli doktors Laivsijs, kapteinis Smolets un Trilonijs ir tikai statiski personāži, pieaugušie, kas bez Džima nemaz lāga netiktu galā.

Sliktie tēli ir tikai divi  – Garais Džons Silvers – vecs rūdīts rīkļurāvējs, kurš ir viltīgāks par pašu lapsu. Īsts divkosis un mantrausis. Taču viņam ir sajēga par investīcijām, un atšķirībā no pārējiem saviem kolēģiem, viņš pat pensijā dzīvo pārticis. Kapteinis Flints- visnežēlīgākais pirātu kapteinis, kas kuģojis pa jūrām. Viņa vārdu izdzirdot, pirāti pieklusina balsis, un tie ar vājākiem nerviem pieliek bikses. Tas bija no tiem, kurus ar izbalsošanu no kapteiņa amata nenometīs. Pārējie pirāti ir tikai bars, kuru vārdus uzzinām tikai pēc to nāves.

Šī nu bija no tām bērnības grāmatām, kuras pārlasīšana man nesamaitāja nevienu gaišo bērnības atmiņu. Tikpat laba kā lasot pirmoreiz. Tāpēc arī pārlasot vecumā, kad jau pats varu dzert rumu, viņa mani joprojām aizrāva un izlasījās vienā piegājienā. Lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt ikvienam, kas to vēl nav paspējis.

“Fifteen men on the dead man’s chest—
Yo-ho-ho, and a bottle of rum!
Drink and the devil had done for the rest—
Yo-ho-ho, and a bottle of rum!

With one man of her crew alive,
What put to sea with seventy-five.”

Melnā bulta by Roberts Lūiss Stīvensons

Melnā bulta

Šoreiz , lasot „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”sēriju, pievērsos action gabalam. Paņēmu veco labo Roberta Stīvensona gabalu. Bērnībā viņu jau biju lasījis veselu vienu reizi, kas it kā liecināja, ka grāmata man nez kādēļ īsti nav patikusi.

Rit 1460. gads, notiek Rožu kari, katram augstmanim ir jāizlemj, kurā pusē nostāties. Uz kara fona rit Ričarda Šeltona piedzīvojumi. Viņš kļūst par bruņinieku, atriebj sava tēva nāvi, izglābj lēdiju Džoannu. Vēl viņš paspēj pievienoties Melnās bultas brālībai, kas sastāv no viņa patēva sera Daniela apspiestajiem ļautiņiem. Melnās bultas vadonis Ellisa Dakvors savu dzīvi velta, lai atriebtos seram Danielam. Ričards viņam pievienojas un lēnām tiek ierauts notikumos, kas izšķir visu kara likteni.

Sākums tīri tā neko- vīri atnākuši uz ciemu mobilizēt atlikušos zemniekus karaspēka vajadzībām. Pēkšņi viens veterāns, kuru nolēmuši atstāt par pilns garnizona priekšnieku, dabū bultu ribās. Tad kāds pie baznīcas (pasarg Dievs) durvīm pienaglo nākamo trīs upuru sarakstu (dzejā). Nav jēgas te runāt par jebkādu šī stāsta vēsturisko pamatojumu, tur autors ir vairāk iedvesmojies no citu rakstīta nekā vēstures. Kauju datumi un troņa pretendentu vecumi neiet kopā nemaz. Nākotnes karalim Ričardam trešajam savi vīri kaujā bija jāvada, ja ticam autora rakstītajam astoņu gadu vecumā. Tādēļ šo darbu labāk uztvert kā tīru piedzīvojumu romānu. Romāns ir sarakstīts 1883. Gadā, un tā stils atbilst tā laika romāna prasībām. Galvenais lai ir piedzīvojumi un labs stāsts, notikumu loģika, lai paliek otrajā plānā.

Ričards Šeltons, saukts arī par Diku, ir apbrīnojams ar savu spēju nepamanīt acīmredzamo. Visu mūžu viņš ir vadījis pie patēva, cik var noprast, kopā devušies pārgājienos un medībās. Audzināts kā paša dēls, tai pat laikā viņam nav ne jausmas par to, kas notiek apkārt. Viņš nekad nav aizdomājies par sava tēva nāves iemeslu. Tas savukārt nav nekāds noslēpums visiem apkārtējiem, izņemot Diku. Tāpat viņš nespēj atšķirt sievieti ietērptu vīrieša drēbēs no puikas. Novazājas pāris dienas ar tādu kopā pa mežu, bet nepamana neko aizdomīgu. Kā karavadonis viņš ir totāls nejēga, un katrā kaujā zaudē vai visus savus vīrus. Labi, ka tie mistiskā vietā visu laiku atjaunojas. Ričarda iemīļotais iepazīšanās veids ir sākt kauties. To lietu viņš pieprot, un acīmredzot tādā veidā pārvar savu kautrību. Vēl viņa iemīļots hobijs ir doties uz ģēlu ar iereibušu komandu. Nu un laiku pa laikam piedaloties izšķirošās cīņās zaudējot visus savus vīrus. Pie tam pats redzot nelabvēlīgu cīņas (kuru pats iniciējis) iznākumu, parasti metas bēgt pametot vīrus bez komandiera. Taču visas šīs īpašības nez kādēļ rada viņam labu slavu.

Džoanna, sākumā parādās kā Džeks, ir tipiska romānu meiča. Viņa iemīlas Dikā un tas viņā no pirmā acu skatiena. Diks gan tikai tad, kad meitene novilkusi bikses un uzvilkusi kleitu. Tad notiek bēgšana, kura izdodas tikai Dikam. Taču ar to pietiek, lai jauniešu būtu lemti viens otram, neskatoties, ka abi jau ir izprecināti. Diks mīļotās dēļ zaudē pārdesmit Melnās bultas bandas biedrus, nogremdē kuģi, nogalina punduri un pakāš piecdesmit jātnieku lielu vienību. Bet mīlestība jau ir tā vērta.

Pašu stāstu var lasīt tikai ar vieglu smīnu sejā, tas patiešām nav pārāk izdevies. Bet tai laikā jau neviens par notiekošā ticamību neaizdomājās, galvenais, lai ir spriedze un darbība. Mūsdienu standartiem šis stāsts noteikti nespēj kotēties augstāk par lubeni. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, vispozitīvākā lieta tajā ir mazais apjoms.