Amalfi piekraste sestā diena

15. maijs

Neapole – Roma – Rīga

Roma mūsu ceļamērķos ir tikai tādēļ, ka tur ir lidosta un man ķeksīša pēc vajag apmeklēt Vatikānu. Vispār es neko daudz negribu, kāju teritorijā un tad čau. Vēl derētu aiziet līdz Kolizejam, bet neko vairāk. Ceļamies agri, vilciens iet no Neapoles līdz Romai stundu un Romā esam jau ap deviņiem. Staciju jau esam apguvuši, dodamies uz metro, man nez kādēļ šķiet, ka būsim baigie braucēji un nopērku dienas karti.

Esmu diezgan entuziastisks un jūtos nedaudz pārsteigts un aizvainots, kad Maija mani izķeksē no pārpildīta metro vagona, kurā pa visu makti cenšos iespraukties. Pikts gaidu nākošo vilcienu, kurš pienāk pustukšs. Braucam līdz Ottaviano stacijai un dodamies Vatikāna virzienā. Ja nu ir kas man nepatīk, tad tie ir uzbāzīgi cilvēki. Mums pa ceļam piesienas skalperi, kas pa lēto bez rindas ielaidīs Vatikāna muzejos. Cik saprotu, rindas tur ir tik brangas, ka pat pārdod biļetes, lai tiktu bez rindas. Taču mani šie muzeji pagaidām neinetersē. Pirmajam saku paldies nevajag, otrajam paldies nevajag, trešajam atšujies. Tas dikti aizvainots, es esot rupjš. Lai cilvēks parunā par rupjību, mūsu pusē nav pieņemts uzrunāt nepazīstamu cilvēku, ja vien tev nedraud nāves briesmas, vai nav drūmā poha un nepietiek sanķiku. Bet ko tādam uz bruģa augušam cilvēkam stāstīsi. Beigās viņus visu ignorēju, kaut ar viņiem būtu mugurā sešas vestes ar uzrakstiem “oficiālie Vatikāna pārstāvji”.

Pašā Vatikānā vietējais apsargs apstāsta, kas un kā un ejam stāvēt rindā. Tik episkā rindā es vēl nekad neesmu stāvējis. Visi grib tikt iekšā Svētā Pētera bazilikā. Rinda iet uz priekšu raiti, cilvēkus te iekšā laiž dozēti, iepriekš pārbaudot. Pa laukumu ar elektromobili vizinās policija. Piesienas vecā kaluma ubadze, uz darbu iet ar basām kājām. Gan jau, ka gada laikā priekš Ferrari sakasa. Ir jau arī nekaunīgi cilvēki no Dienvidāfrikas Republikas, kas nagla aizlien visiem priekšā, bet neviens jau neko nesaka, tāpat zina ka aparteīda upuri.

Es esmu bijis daudzās un dažādās baznīcās, ja papētītu manu svētvietu apmeklējumu vēsturi, nudien nevarētu pateikt, ka vispār esmu ateists. No visām apmeklētajām šī ir visgrandiozākā un episkākā kādu jebkad esmu redzējis. Apmeklējumu sāku ar uzkāpšanu tornī, sākumā gan braucu ar liftu. Augšā braucot Maija jautā lifta zēnam, kā tiks lejā, tas sāk zviegt un saka, ka ar izpletni. Kupolā iekšpusē ir tik viltīga kāpņu sistēma, ka nemaz i nenojaut to no lejas raugoties. Skats uz pilsētu paveras iespaidīgs, te arī ieraugu Kolizeju – mūsu apskates nākamo punktu. Uz skatu platformas cilvēku ka biezs. Izskatās arī, ka Vatikānam pieder neslikts parciņš pašā pilsētas centrā. Iesaku pie izdevības uzrāpties te augšā un apskatīt visu pašam.

Nokāpjam lejā iepērku suvenīrus un sāku jau satraukties, ka lejā būs jākāpj ar kājām. Baznīcas jumts vispār ir pamatīgi apdzīvots. Taču kā par brīnumu pie kāpnēm atrodas arī lifts.

Pašā baznīcā visvairāk aplūkoju Svēto krēslu, ja kāds nezina, tad tas beņķis ir subjekts pats par sevi un ar to tiek slēgti visi līgumi, nevis ar Pāvestu. Pāvesti nāk un mainās, bet beņķis paliek. Tagad topā ir argentīniešu tūristi. Par pašu baziliku varu teikt tikai – EPISKI!

Tikuši ārā dodamies uz Svētā eņģeļa tiltu. Ejot prom no Vatikāna tev neviens ar muzeja biļetēm nepiesienas un vari justies kā cilvēks. Maija saka, ka esot jāredz Piazza Navona. Man jau viss ir nedaudz piegriezies, bet velkos vien līdzi. Ceļu izvēlamies ne to taisnāko, pa ceļam ieejam picērijā, tur man kārtējo reizi iesmērē spraitu bez cukura, pica ar priekš manas gaumes nebija īsta. Beigu beigās tikām līdz tam laukumam un bija vērts, nudien iespaidīgas strūklakas un cilvēki, kas pilsētas caurvējā skrien pakaļ savām cepurēm.

Pantenonam man izdodas pašaut garām, bet patiesībā gribu aiziet līdz tam Kolizejam, paskatīties pa gabalu un braukt uz lidostu. Toties pa ceļam apskatāmies Tēvzemes altāri, ejam garām senām drupām, skatos uz tām blakus uzbūvētām senām mājām un domāju – nez kā ir dzīvot istabā, kur tapetes pārlīmētas vairāk reizes nekā tev ir gadu. Beidzot klāt ir Kolizejs – nudien iespaidīga būve, lai līdz tam tiktu nācās iekļauties tūristu grupas ritmā, jo aizspraukties priekšā nebija iespējams. Nē, nu viena kundze gan parādīja, kā tas darāms, metoties masai cauri visus izgrūstīdama, bet tas tomēr būtu rupji.

Atbraukšu kādreiz speciāli tikai uz Romu un tad uz velna paraušanu izblandīšos pa visiem muzejiem. Tagad dodamies uz lidostu, lai tiktu mājās. Lidojums norit bez starpgadījumiem un pat pasažieri vairs neaplaudē kā traki pēc nosēšanās.

Amalfi piekraste pirmā diena

9. maijs

Rīga – Roma – Salerno

Šodien mums ar Maiju ir plāns aizkulties līdz pašai Amalfi piekrastei. Neskatoties uz to, ka es esmu lasījis daudz un dažādas grāmatas par Itāliju, es nevaru teikt, ka man vārds Amalfi atsauktu ko atmiņā. Ceļojumu plānoja Maija, un es tur iekšā nejaucos, nopirku viņai kartes un grāmatas ar pārgājienu aprakstiem. Un tad mēnesi pirms ceļojuma pateicu, ka Roma mani nemaz tik dikti neinteresē un tamdēļ viņai nācās visu pārplānot Romas dienas aizvietojot ar Kapri salu. Tas nekas, ka Kapri jau ir būts, ar tūristu kuģi jau neskaitās.

No rīta sapakoju somu, daru to īpaši rūpīgi, jo mūsu plāns paredz lielākoties visu laiku stiept visu sev līdzi uz muguras, un tur karstumā katrs kilograms ir no svara. Protams, ka es biju līdzi paņēmis vismaz pāris liekos kilogramus, un tas tikai mugursomā. Lidostā nejauši satiku savu kursa biedreni Elīnu, viņa ar’ lidoja uz Romu, un izrādās, ka viņa lasa manu blogu. Sveika, Elīna!

Pašmāju lidostā drošības kontrolei tiku cauri veiksmīgi un varēju dirnēt gaidot lidmašīnu. Nedaudz nožēloju, ka neizmantoju laiku lietderīgāk, piemēram, piestumjot māgu Lidiņā. Bet nav prāts, cieš rumpis, nopērku lašmaizi un ēdu to. Vakars mums paredzēts Salerno, un tur jau nevar zināt, vai maz dos ēst. Aizlidojam veiksmīgi, nolaižoties gan skan pašķidri aplausi, bet gan jau mūsu cilvēki to kaut kā ar laiku izslimos, vilcienam iebraucot stacijā neviens vairs neaplaudē, ja vien tas nav no Ķīnas.

Tikuši ārā no lidmašīnas dodamies uz vilcienu, kurš mūs aizvedīs uz pašu Romu un no turienes brauksim ar vilcienu uz Salerno. Varētu rasties jautājums, ko mums tai Salerno vispār vajag, šajā brīdī es to vēl nezinu, un man ir kauns Maijai prasīt, jo ceļojuma plāns man jau ir veselu nedēļu. Roma Termini ir diezgan iespaidīga, gandrīz kā Milānas stacija. Visi ātrvilcieni man nez kādēļ atgādina Bleinu Mono (tāds ļaunais vilciens Stīvena Kinga Tumšā torņa ciklā). Šis par laimi mīklas neuzdod un nemaz nav īsti mono, tā ka Romā ierodamies ar veselu ādu.

Domāju, ka latviešu cilvēki vairāk vai mazāk zina, ka Romā zog. Itāļi paši ar ir par to informēti, un tas pat tiek publiski atzīts uz plakātiem. Biju diezgan satraucies, Romas kabatzagļi noteikti ir slīpētāki par Rīgas stacijas zagļiem. Pasteidzoties notikumiem priekšā – neviens mūs tā arī neapzaga un ne ar ko neuzbāzās.

Nav jau tā, ka Romā mums nebūtu apskates punktu, tāds ir, un tas saucas Basilica di Santa Maria Maggiore. Bazilika pilnībā pieder Vatikānam, bet vairs neskaitoties Vatikāna teritorija. Par desmit eiro var apskatīt kaut kādu īpaši skaistu vitrāžu. Lai bazilikā tiktu iekšā nākas iziet drošības punktam, kur pārbauda mantas, visu uzrauga puikas ar automātiem. Ja par uzraudzību var saukt skatīšanos savu viedtālruņu ekrānos. Bazilika ir iespaidīga, man patīk, var ielauzīties latīņu valodā, pētīt relikviārijus mēģinot uzminēt, pret kādām ligām palīdz katrs pīslis. Uz vitrāžām diemžēl netiekam, jo nav tik daudz laika. Taču bez tām ir ko pētīt, viens no pirmajiem Jaunavas Marijas atveidojumiem mozaīkā, ja pameklē, var atrast pat Betlēmi.

Bet barojot garu vien tālu netiksi, nolemjam aiziet uz restorānu, man vēl nav īsti skaidra Romas kafejnīcu un ēstuvju kultūra, izskatās nedaudz antisanitāri, beigās nonākam stacijas maķītī. Rīt būs liela staigāšana, tādēļ uzņemam kalorijas, jo tās garantēti notērēsim. Pieredzi varētu saukt par labu, ja vien nebūtu jātērē laiks sakot nē žēlastības lūdzējiem. Nedaudz pablandamies stacijas apkārtnē, iepērkam sieru un vīnu vakariņām un dodamies uz vilcienu.

Itālijā, tāpat kā Ķīnā, tu nemaz vilcienā tā vienkārši netiec, tev ir jāiečekojas. Proti, jāatrod vieta, kur noskanēt savu biļeti, tad tā jākompostrē un tikai tad vari braukt. Vilcienā vietas ir numurētas, tā kā var neuztraukties, ka jāstāv kājās. Tablo rāda, ka mums ieeja B, taču es tādu nevaru atrast ne sitams. Ejam klāt dzelzceļa darbiniekiem, tie saka, ka vispār jau esot vienalga, pa kuru ieeju ieej.

Vilciens ir ērts, vietējie vēl nezina, ka runāt pa telefonu vilcienā, traucējot citus pasažierus, ir slikts stils un neskatoties uz to, ka braucam klasē, kurā par velti piedāvā sulu un uzkodas, visi ļerkšķ pa telefoniem, radot sajūtu, ka atrodies putnu ligzdā. Man kaut kā prāts uz lasīšanu nevedas un tādēļ blenžu telefonā. Nejēdzīga nodarbe, taču paspēju izlasīt visu dienas tviteri un reddit. Pētu uz kartes, kā vilciens no Neapoles vispār var aizbraukt uz Salerno, sanāk dīvaini, viņam nāksies braukt nedaudz atpakaļ. Jūtos apmierināts, kad manas prognozes piepildās.

Salerno iebraucam jau tumsā ap deviņiem vakarā, mūsu hotelis saucas Hotel Plaza, numurā ir pat balkoniņš ar skatu uz dzelzceļa stacijas laukumu, braukā autobusi un mašīnas. Mēs pavakariņojam un dodamies gulēt, jo no rīta mēs brauksim ar kuģīti uz Majoriem!

Turms, nemirstīgais by Mika Valtari

Līdz šim ne par šo grāmatu, ne par tās autoru neko nebiju dzirdējis, taču grāmatas nosaukums mani ieintriģēja. Jā, reizēm man, lai gribētos izlasīt grāmatu, pietiek tikai ar labu nosaukumu un smuku vāku. Sazinājos ar Jāņa Rozes apgādu un dabūju grāmatu “Turms, nemirstīgais” izlasīšanai.

Turms dzīvo piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras, grieķu-persiešu kari rit pilnā sparā. Turms nezina, kas viņš ir un no kurienes nāk, jo sevi atminas tikai no tiem laikiem , kad zibens viņam iespēra netālu no Efesas. Viņam nav ne jausmas, kas ir viņa dzimtene un vecāki. Tomēr savā jaunajā dzīvē viņš paspēj kļūt gan par tempļa dedzinātāju, jūras laupītāju, tempļu apgānītāju, izraidīto un pat par politiķi. Viss viņa dzīves laiks paiet sevis meklējumos un šis process patiesi nav viegls. Viņa liktenī nekautrējas iejaukties pat dievi.

Interesanta grāmata, kas it kā sarakstīta no seno laiku Vidusjūras reģiona dzīvojoša cilvēka skatupunkta. Par aprakstīto faktu un sadzīves autentiskumu neņemos spriest, bet visas vēsturiskās standarta lietas tiek pieminētas. Turms uz pasauli raugās kā uz nebeidzamu dievu spēli ar cilvēkiem. Viņš, lai gan vārdos cenšas būt loģisks (pat ateists), un uzskata, ka visi notikumi ir tikai sagadīšanās rezultāts. Tomēr tas neliedz viņam vētras izsaukšanai skrāpēt ar nagiem kuģa klāju kopā ar visiem. Neskatoties uz vārdiem, arī viņa ikdiena ir zīmju pilna, viņa dzīvē nekas nenotiek tāpat. Nākotne cilvēkam atklājas jau iepriekš, atliek tikai saskatīt pareizās zīmes. Zīme var būt gan dūjas spalva, gan sapnī redzēts briedis, gan ziņas kas iegūtas no sarunas ar orākuliem. To ka Turms nav vienkāršs cilvēks, atzīst arī citi. Viņi saredz Turmā ko tādu, par ko viņš pats pat neapjauš. Tādēļ sveši ļaudis izvairīgi runājot, dod viņam mājienus, ka viņi saprot ar ko viņiem ir darīšana, bet labāk viņam neiesvaidītam to nemaz neatklāt. Bet pēc nosaukuma mēs jau zinām, ka Turms ir nemirstīgais un šī nav nedz viņa pirmā, nedz pēdējā dzīve uz Zemes.

Turms, nezinot savu pagātni, nesaprot daudzas lietas. Kas viņā ir tik īpašs, ka viņu saviem darbiem izraugās dievi, tomēr viņš ir pietiekoši pragmatisks, lai nepakļautos tikai vienam no tiem. Par savu dzīvi viņš īpaši neuztraucas, jo ar viņu nekas slikts nevar notikt, galvenais ir nelēkt acīs un skatīties kā noris notikumi. Viņa draugi gan šo lietu nepieprot un tādēļ pāragri nonāk kapā. Doriējs – spartietis, kas cēlies no paša Hērakla dzimtas, ir pārāk ambiciozs un pārņemts ar savu dievišķo sūtību. Mikons- dziednieks, visādi gudrs vīrs tikai ar tieksmi bēgt no realitātes. Aristoja – Turma mīļotā reizē ir gan viņa dzīves prieks, gan sodībā. Tā reizēm gadās, ja vēlies paņemt kaut ko, kas jau pieder dieviem. Šī sieviete pilnībā attaisno teicienu, ka vīrs priecājas par sievu tikai divas dienas savā dzīvē – kāzu dienā un, kad to ved uz kapiem. Vispār jau Turmam ar sievietēm ir sarežģītas attiecības. Turmam ir skaidrs, ka sieviete pēc savas dabas nevar būt ļauna. Tas, ka daži viņas darbi tādi var šķist, ir dēļ sieviešu vieglprātības un pārmērīgām rūpēm par viņu. Lieki piebilst, ka sievietes to izmanto.

Lasot grāmatu nemaz nevar pateikt ka tā sarakstīta pērnā gadsimta piecdesmitajos gados, nemaz nejūt viņai aizgājušu laika darba piegaršu. Patiesībā jau sen nebiju lasījis tik labu darbu, kura pamatā ir mitoloģiskais pasaules skatījums. Turma dzīvesstāsts ir nopietns eposs, kur katrs galvenā varoņa lēmums atstāj milzīgu iespaidu uz apkārtējo pasauli. Turms ir atskaites punkts ne tikai sev, bet arī visai pasaulei. Viņa izraisītie kari uzliesmo ar nebijušu spēku un viņa pieņemtie lēmumi netieši ietekmē veselu pilsētu likumus. Šāda lieta var priecēt un var baidīt, taču Turms saprot, ka vislabāk ir likt cilvēkus mierā un neiejaukties to likteņos.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kas to lai zina, iespējams, izlasīšu vēl kādu šī autora darbu. Grāmatu iesaku izlasīt tiem, kuriem patīk vēsturiski romāni, kuros ir liela mitoloģijas piešprice un, kuru galvenie varoņi visu laiku atskatās pār plecu uz dieviem.

PS. Nākamreiz ēdot ceptu ezi atcerieties: “Ezis ir vecākais no dzīvniekiem. Ziemai nākot, tas sačokurojas miegā un aizmirst laiku. Pavasarī tas atkal mostas no miega. Tāpēc ezis ir dievu ēdiens.”

The Fever: How Malaria Has Ruled Humankind for 500,000 Years by Sonia Shah

Šo grāmatu nopirku tūlīt pēc Parasite Rex izlasīšanas. Tas bija nedaudz vairāk kā gadu atpakaļ, visu šo laiku grāmata nostāvēja nelasīta plauktā. Galvenais nelasīšanas iemesls bija triviāls. Amazonē izlasīju pāris negatīvas recenzijas, kas man lika noprast, ka grāmatu nemaz nav vērts lasīt. Grāmatai palīdzēja tikai tas, ka tā atradās vietā, kur es to visu laiku varēju redzēt, un beigās sirdsapziņa uzvarēja.

Kā jau noprotam pēc nosaukuma, grāmata veltīta malārijai. Vairāk gan cilvēka neveiksmīgajiem mēģinājumiem tikt ar to galā, tās ietekmi uz vēstures gaitu un ekonomiskajiem procesiem. Šķistu, kāda gan ietekme varētu būt parastam malārijas plazmoīdam uz mūsu cilvēci, nu slimo cilvēki ar malāriju, bet mūsdienās jau visu var izārstēt. Tomēr šāda slimības epidēmija var izvest no ierindas veselas valstis un kavēt to attīstību. Piemēram, līdz hinīna atklāšanai Āfrika bija kontinents, kuras džungļos iekšā devās tikai reti pārgalvīgs ceļotājs, par nekādu Āfrikas valstu iekarošanu nevarēja būt ne runa, baltie mira kā mušas no dažādām slimībām, malāriju ieskaitot. Sākoties globalizācijai, malārija tika izvazāta pa visu pasauli. Tā nu Amerikas un Austrālijas purvi arī tikai pie malāriju pārnēsājošiem odiem.

Malārija pilnībā sagrāva franču Panamas kanālu rakšanas projektu, iedragāja sabiedroto kaujasspējas Grieķijā Pirmā pasaules kara laikā, viduslaikos Kentā neviens nedzīvoja tieši malārijas dēļ. Par to, ka kādreiz Britu salās ir bijuši pastāvīgi malārijas perēkļi es pat nenojautu, un arī par to, ka Roma tikai salīdzinoši nesen tikusi vaļā no malārijas arī.

Kāpēc tad neviens nepieliek malārijai punktu? Kas gan varētu būt vienkāršāks, saņemties un izsist pasaulē visus odus. Šādi mēģinājumi ir bijuši, kaut kad sešdesmito gadu beigās malāriju mēģināja iznīdēt ar DDT palīdzību. Diemžēl visa procedūra tika sākta tad, kad pāris odu sugām jau bija izveidojusies imunitāte pret šo vielu un arī DDT izsmidzināšanas nemaz nenotika tik cītīgi kā cerēts. Beigās tas beidzās ar neko, šķiet vienīgā vieta, kur tas izdevās, bija Sardīnija.

Arī vakcīnu pret malāriju nemaz nav tik viegli izstrādāt, jo malārijai ir dažādi paveidi, kas pie tam nekautrējas diezgan veiksmīgi mutēt dažādu faktoru ietekmē. Tā, piemēram, hinīns nevienu tik ātri vairs neizārstēs kā vecos senos laikos, arī jaunas zāles, ik pa laikam atduras pret kādu malārijas paveidu, kas ir rezistents pret to. Problēma ir arī tā, ka cilvēkiem, kas atrodas malārijas skartajos apgabalos, šādu neveiksmīgu eksperimentu rezultātā uz laiku pazūd iegūtā imunitāte un tad, kad malārija nāk atpakaļ, tad mirstība palielinās.

Kopumā visai izglītojoša grāmata vēsturiskajos, ekonomiskajos un zinātnes aspektos, cik tālu tie ir saistīti ar malāriju. Viena lieta ir skaidra, no malārijas mēs tik ātri vaļā netiksim un arī globālā sasilšana ienesīs savu artavu. Tā kā malārijas ekosistēma ir visai sarežģīta, un tās reakcija uz dažādu faktoru izmaiņām nelineāra, tad vai tas būs uz labu vai sliktu neviens vēl pateikt nevar. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Bišķi jau nu autore varēja vairāk uzrakstīt, tieši par pašas malārijas plazmoīda dzīves ciklu.

Autores mājaslapa atrodama te.

1 Comment
asmo
2012. gada 31. March
Lasu, Medicīna, Parazitoloģija, Vēsture, Zinātne
Epidēmija, Grāmatas, Grāmatu apskats, malārija, Medicīna, odi, Panama, Roma, Sonia Shah

One King’s Way by Harry Harrison

Par iepriekšējo šīs sērijas grāmatu es jau uzrakstīju te. Vispār ir tāda kā dilemma, rakstīt par katru sērijas grāmatu atsevišķi vai izlasīt visu sēriju un tad uzcept kopēju aprakstu. Piemēram, gadījās man izlasīt Amberas hronikas, visas desmit grāmatas pāris dienās. Tā arī nevarēju izlemt, ko lai dara, rakstīt desmit aprakstus, rakstīt divus? Beigās nosliecos par labu nerakstīt vispār. Savukārt, ja sērija ir jauna, tu to lasi vairākus gadus, tad gan ir jēga uzrakstīt par katru grāmatu atsevišķi, pats atceries par ko bija un vari arī izkontrolēt, kas vēl jāgaida turpinājumos.

Tātad galvenais varonis, anglis vārdā Šefs kļuvis par Britu salu šefu, nolemj notestēt savu jauno karafloti un nedaudz pabombīt vikingus. Jau pašā sākumā sākas neliela saķeršanās, flote uz smilšu sēkļa pazaudē savu virsvadoni. Šamais izkuļas krastā saviem spēkiem un lēnu garu sāk visas Dānijas, Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas pakļaušanu. Pa vidam viņam vēl piepalīdz vīzijas, ar kurām viņu diezgan nopietni aplaimo Skandināvu dievi. Viņš redz gan tagadni, gan pagātni un nākotni ar. Skaidra lieta, ka tādam vīram uzvarēt savus pretiniekus ir triviāla lieta. Lieki piebilst, ka tagad viņa armijai ir kuģi ar katapultām, arbaleti, labs tērauds. Pa ceļam tiek atklāts veids,kā rūpnieciskos apmēros ražot metālu un kas ir konveijera princips. Nebūtu jau reiz šo grāmatu lasījis, droši vien nobrīnītos arī, ka vēl nav atklājuši atomenerģiju. (piebilde, atomenerģiju viduslaiku pasaulē ir atklājis tikai krievu fantasy autors R.Zlotņikovs, citus es vismaz nevaru atminēties).

Grāmata cieš no turpinājuma. Varonis ir pakāpies no verga uz karali, lokālās problēmas vairs nav aktuālas. Lokālie antivaroņi pret viņu ir bezspēcīgi. Tad nu autors ņem un globalizē varoņa lomu un tā pretiniekus. Nu jau viņam pretī stājas veselas valstis nevis saujiņa vikingu. Par viņu interesējas pats Romas pāvests un jaunais Romas imperators. Skaidra lieta, ka kaujas kļūst grandiozākas un mērķi stratēģiskāki. Attīstītā kolhoza laiki ir pagājuši. Bet neskatoties uz visu man ironizēšanu, grāmata man patika 9 no 10 ballēm. Ja sāc lasīt, tad viss – apstāties vairs nevari, kamēr neesi ticis līdz otram vākam. Vai kā manā gadījumā, kad poga nākamā lapaspuse vairs nevar pāršķirt.

The Dirt on Clean: An Unsanitized History by Katherine Ashenburg

Katrs no mums atceras bērnību, kad viens no pasākumiem, kas bija Obligāti jādara, un kurš ne vienmēr likās jēdzīgs, bija mazgāšanās. Nu vismaz man regulāri tika atgādināts, ka lienu gulēt ar nemazgātām kājām. Tad es vēl angliski lasīt nemācēju un šī grāmata vēl nebija iznākusi, tādēļ nezināju, ka atbildēt var arī sekojoši: „Mazgāšanās ir jāveic pēc iespējas retāk un, ja nekādi neiztikt, stingrā ārstu uzraudzībā”.

Kā jau var nojaust, grāmata apraksta mazgāšanās un higiēnas vēsturi. Uzmanība tiek pievērsta tikai Rietumu kultūrai ar retām atsauksmēm uz kādu Ķīnas vai arābu kultūras aspektu. Grāmatas sākums ir veltīts mazgāšanās tradīcijām senajā Grieķijā un Romā, tad cilvēki ir bijuši lieli pirtīs gājēji. Pirtī iešanas tradīcijas noturējās Eiropā vēl kādu laiku pēc Romas impērijas sabrukšanas. Tālāk kristietības ietekmē viss miesiskais tika nolemts iznīcībai un par mazgāšanos līdz krusta kariem tika aizmirsts. Tad sekoja neliels mazgāšanās uzplaukums, kuru radīja Austrumu kultūru ietekme, kas ar laiku pagaisa, lai atkoptos tikai 19. gadsimta sākumā. Svētie ar savu miesas mērdēšanu nemazgāšanos pacēla augstākā pakāpē. Spāņu Inkvizīcijai par vienu no punktiem, lai identificētu nelabā kalpus, kalpoja bieža mazgāšanās. Tajā laikā populārs bija teiciens: “A clean body and a clean dress mean an unclean soul”.

Grāmatā izmantotas laikabiedru atsauksmes par situāciju mazgāšanās un higiēnas jomā. Dažas paražas mūsu dienās liekas neiedomājamas, ieteicamais vannošanās režīms bija divas reizes gadā – ap Ziemassvētkiem un ap Lieldienām, bet, ja nejūt nepieciešamību, tad mierīgi var nevannoties. Interesanti ir palasīt Ž. Ruso atstāstījumu par balli, kuras laikā viņš nekādi nav varējis atrast mierīgu vietu uz kāpnēm, kur pačurāt. Ja cilvēks pēc pakakāšanas noslaucīja dibenu, tad viņš jau skaitījās švīts.

Arī dušas ieviešana nav bijis viegls pasākums. Valdīja uzskats – ūdens krišana uz galvas rada paliekošu efektu. Un tad atnāca amerikāņi un ar savu biznesa pieeju visu izmainīja, atklājās, ka nemazgāti cilvēki smird un pat mazgājies cilvēks ož pēc sevis, nevis izplata rožu smaržu. Parādījās ūdensvadi un santehnika, un cilvēki lēnām kļuva tīrāki, ASV ātrāk, Eiropa vēlāk. Tas tomēr ir radījis dažas problēmas, astmas un alerģijas palielināšanās valstīs, kur cilvēki mazgājas biežāk.

Neteikšu, ka aizraujošākā lasāmviela. Rakstnieces stilā kaut kas man nepatika, stāstījums atskaitot pāris spilgtus citātus, šķita tāds garlaicīgs. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ir vērts izlasīt.

Spice: The History of a Temptation by Jack Turner

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, runa ir par garšvielām. Garšvielas tiek apskatītas trīs galvenos viduslaiku vēstures aspektos – pielietojums virtuvē, tautas medicīnā un dievu pielūgsmē.

Virtuves sadaļā daudz uzzināju par viduslaiku ēšanas paradumiem. Valda stereotips, ka viduslaikos ēdieniem daudz likuši klāt garšvielas, lai noslēptu sabojātas gaļas vai zivju garšu. Patiesībā viss ir vienkāršāk, tā laika galvenā konservācijas metode bija sālīšana un mēs jau paši labi zinām pēc kā garšo sālīta gaļa.

Izrādās ka vīnam un alum garšvielas gan lika klāt, lai uzlabotu to garšu. Šie produkti parasti sāka bojāties jau trešajā dienā pēc izgatavošanas un reizēm bija tik pretīgi, ka pat vietējie nabagi, kuriem tas žēlsirdīgi tika izdalīts, nespēja to iedzert.
Read more

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …