Navigate / search

Ziedu asinis by Anita Amirrezvani

Ziedu asinis by Anita Amirrezvani

Nav jau tā, ka es būtu liels sieviešu romānu lasītājs. Šad tad jau pa kādam gadās, bet ne pārāk bieži. Par šo grāmatu es ieinteresējos pavisam vienkārša iemesla dēļ. Kādā no grāmatas anotācijām bija minēts, ka grāmatas varones visu nelaimju vaininiece ir Lielā komēta. Tā kā šonedēļ mani ļoti interesē komētas, jo mums jau nākamgad tiek solīta komēta, kas būšot spožāka par mēnesi. Nenoliegšu ieinteresēja arī sievietes dzīve septiņpadsmitā gadsimta Irānā. Tad nu ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie “Ziedu asinīm“.

Grāmatas galvenā varone ir vienkārša meitene, kas visu mūžu ir nodzīvojusi nomaļā lauku ciematiņā. Viss viņas dzīvē ir kārtībā, un nākotne rādās rožaina, viņa jau ir izaugusi. Laiks doties pie precinieka, ir uzausts paklājs, kuru pārdodot viņa tiks pie pūra naudas, un viss būs kārtībā. Tomēr vienudien viņai nomirst tēvs, un viņas ar māti paliek bez apgādnieka. Sapratušas, ka izdzīvot ciemā nevarēs viņas dodas pie attāla radinieka uz šaha pilsētu Ishafanu. Viņas tiek pieņemtas, bet nu jau vairs ne kā līdzvērtīgas radinieces, bet kā kalpones. Vienīgais, kas ļauj saglabāt jelkādas cerības uz gaišāku nākotni, ir paklāju aušanas māksla.

Darbs sarakstīts vienkāršā valodā, un sižets ar īpašu sarežģītību neizceļas. Visus notikumus mēs uztveram caur galvenās varones novērojumiem un pārdomām. Tomēr šī grāmata spēj lasītāju ieraut septiņpadsmitā gadsimta Irānā un tās ikdienā. Ja neesi nekāds Persijas vēstures speciālists, tad grāmatā būs daudz interesantu detaļu. Sabiedrībā dominē vīrieši, un publiskos pasākumos viņām nav nekādas teikšanas, lomas gan mainās mājās, te netieši noteicējas ir sievietes, jo īstam vīram jau neklājas nolaisties līdz saimniecības vadīšanai. Otra lieta ir Persiešu paklāja tapšanas process. Man par šo procesu līdz šim nebija nekādas sapratnes, tagad būs jāatrod kāda grāmata, kas smalkāk apraksta paklāju aušanas vēsturi un tehnoloģijas.

Bonusā katrā nodaļā ir pa kādai persiešu pasakai, kas stāsta mums par nelaimīgām mīlestībām, gudriem šahiem, vareniem karotājiem un skaistām daiļavām. Pasakas ir nedaudz pielāgotas grāmatas sižetam, bet tas viņām par sliktu nav nācis. Papildus dots ieskats tajā kā strādā prostitūcija islāma valstīs.

Grāmata lasās ļoti ātri, izlasīju divos vakaros, un ir visai grūti no tās atrauties. Jāatzīst, ka šis sieviešu romāns nemaz neatbilda manam stereotipam par sieviešu romānu – sacukurots stāsts, kur mīlestība visiem grāmatu varoņiem liek ciest nemitīgās pārdomās par saviem mīļotājiem un pasaules nežēlastību pret viņiem. Te, protams, ir pasaules neželastību visā krāšņumā, bet galvenā varone tomēr ir vairāk pragmatiska nekā emocionāla.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, un šī man kalpos kā atskaites punkts visiem sieviešu romāniem. Grāmatu iesaku izlasīt visiem, tā ir daudz labāka nekā pēc vāka varētu šķist. Kāpēc nosaukums ir Ziedu asinis? Tādēļ, ka īstam persiešu paklājam krāsojot dziju tiek izmantoti ziedi un, lai pagatavotu vienu paklāju, nākas noplūkt veselas pļavas.

Drood by Dan Simmons

Drood

Izlasot pāris lubu grāmatiņas nolēmu pieķerties kaut kam nedaudz kvalitatīvākam. Tā kā Simmons ar savu „The Terror” bija atstājis uz mani ļoti labu iespaidu, paņēmu viņa jaunāko darbu „Drood”.

Šai grāmatai ir trīs centrālie tēli, no kuriem divi neprasa nekādus komentārus, bet viens, iespējams, ir reāla persona, iespējams, iedomu tēls.

Tātad pirmais tēls ir Čārlzs Dikenss. Kas ir Dikenss? Dikenss ir angļu rakstnieks, kas sarakstījis tādus darbus kā „Oliver Twist”, „Bleak House” un citus. Domāju, katram, kas daudz maz lasījis klasiku, šis rakstnieks ir pazīstams.

Otrais tēls ir Vilkijs Kolinss. Kas ir Kolinss? Arī angļu rakstnieks Dikensa tuvs draugs, līdzautors, aizbilstamais un galvenais konkurents. Viņš ir arī tas, kas pavēsta notikumus, kuri risinās no 1865. gada 9. jūnija līdz pat 1870. gada 9. jūnijam. Šis rakstnieks mūsdienās ir pazīstams ar tādiem darbiem kā „The Woman in White” un „The Moonstone”.

Trešais tēls ir Drood. Kas ir Drood, to nezina neviens. Iespējams, ka viņš ir ēģiptietes un angļu aristokrāta dēls, kas ieradies Londonā atriebties. Iespējams, ka viņš vienkārši ir cīnītājs par sociālo taisnīgumu, iespējams, slepkava, kas nogalinājis vairākus simtus cilvēkus un sapulcējis ap sevi ķīniešus un indiešus noziedzīgā grupējumā. Iespējams, viņš ir kāda sena ēģiptiešu kulta sekotājs. Iespējams, vienkārši narkotisko murgu uzburts tēls. Viens gan ir skaidrs – viņš ir praktiski visvarens.

Drood stāstījumā parādās jau no paša sākuma. 1865. gada 9. jūnijā Dikenss cieš dzelzceļa katastrofā un piedaloties glābšanas darbos viņam pievienojas noslēpumaina persona apmetnī ar seju, kas paslēpa kapucē tas tad arī ir Drood. Viņš arī atstāj pietiekoši daudz norādes, lai viņu vēlāk varētu atrast.

Tātad vienīgais un galvenais stāstītājs ir Vilkijs Kolinss, lasot viņa stāstījumu ir jāņem vērā dažas viņa ikdienas dzīves īpatnības. Pirmkārt, viņu moka podagra un, lai remdinātu sāpes, dienas laikā tiek izdzertas pāris glāzes opija tinktūru jeb pārsimt reizes lielāku dozu nekā bija pieņemts tā laika medicīnā. Viņu no bērnības vajā „zaļā sieviete”, kas šad tad viņam iekož kaklā vai mēģina nogrūst pa trepēm. Viņam ir arī dubultnieks „other Wilkie”, kas nāk pie viņa naktīs, nelūgts aizņem viņa kabinetu un pats trakākais raksta viņa romānus. Skaidra lieta, ka lasot šāda cilvēka memuārus ir jābūt diezgan uzmanīgam.

Arī savā stāstījumā viņš ir aizdomu pilns pret lasītāju, viņu uztrauc, vai arī nākotnē viņš joprojām ir Dikensa ēnā, viņš izsaka arī aizdomas, ka lasītājs grāmatu lasa tikai tādēļ, lai uzzinātu ko vairāk tieši par pašu Dikensu nevis par notikumiem saistītiem ar Drood. Stāstījumam ritot, pamazām sajūtam, kā no distancēti draudzīgas attieksmes, Kolinss kļūst atklāti naidīgs, viņa darbi ir labāki, komplicētāki, tēli dzīvāki par Dikensa radītajiem. Tomēr padumjā Londnas publika to nespēj pilnībā novērtēt. Arī pie Drood parādīšanās ir vainīgs Dikenss.

Patiesībā grāmata tiešām ir vairāk par Dikensa un Kolinsa attiecībām un viņu biogrāfiju nekā par Drood. Ar Drood saistīto action mierīgi varētu ietilpināt simts lappusēs. Bet mūsu stāstītājs mīl regulāri nolēkt no tēmas, aizvirzīties uz dažādiem sadzīves aspektiem, lai pēc pārdesmit lapaspusēm atkal atgrieztos pie noslēpumainā Drood. Reizēm rodas priekšstats, ka autors ir savācis tik daudz informācijas par Viktorija laikmeta Londonu, ka ir vienkārši vēlējies izstāstīt to visu arī lasītājām.

Vislabāk atmiņā iespiedās aina: Kolinss uzzina ka viņa mīļākajai gaidāms bērns. Šis labsirdības uzplūdu vadīts palielina viņas ikmēneša uzturnaudu no 20 £ uz 25 £, skaidra lieta, ka nabaga sieviete izplūst pateicības asarās.

Jāatzīst šī grāmata ir pirmā Dikensa biogrāfija, kuru esmu lasījis un jācer, ka tajā ir arī daļa patiesības un nav vieni vienīgi izdomājumi. Bet tieši šī izdomātā daļa padara grāmatu daudz interesantāku. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, iesaku lasīt visiem, kurus interesē slaveni cilvēki un viņu dzīve tai pat laikā bez pretenzijām pret nelieliem izpušķojumiem. Lasot grāmatu uzzināsiet ari pāris Dikensa un Kolinsa radīto darbu vēsturisko kontekstu, daudz informācijas par tā laika Londonu un, ja cītīgi sekosiet līdzi stāstam, iespējams, arī uzzināsiet arī kas tad ir Drood.