Navigate / search

The Folklore of Discworld (Discworld Companion Books) by Terry Pratchett, Jacqueline Simpson

The Folklore of Discworld

Un atkal grāmata par Diskzemi. Tā ir tik interesanta vieta, ka gandrīz vai varētu pārvākties uz turieni dzīvot. Tomēr, kā mēs zinām no “Science of Discworld” grāmatām, šī lieta nav tik vienkārši izdarāma, un ir daži blakusefekti. Viens no tiem ir sūces radīšana Diskzemes maģiskajā laukā, un tādēļ es taptu atgriezts atpakaļ uz Zemes vai vienkārši pārsviests pāri Diska malai.

Grāmatas autori ir pieķērušies visai fundamentālai lietai, kas caurvij visas Diskzemes grāmatu ciklu. Tā ir folklora. Kā zināms bez folkloras fantāzijas grāmatu neuzrakstīsi, un autoram būs ļoti paveicies, ja lasītājs sapratīs, no kurienes autoram nāk galvā visas šīs idejas. Ja nu gadījumā ir palaista garām kāda nianse, tad šī grāmata to pilnībā izskaidros. Gadās, ka kādā purvā nobučota varde pārvēršas par princi, vai puišelis izvelk no akmens zobenu. To, kā pareizi interpretēt šādus notikumus, mums vienmēr palīdz folklora. Grāmata ir labi strukturēta pa tematiem, kas katrs atklāj kādu no Diskzemes folkloras aspektiem. Te tiek apskatīti dievi, pūķi, rūķi, elfi, vampīri, zobu fejas un varoņi. Vēl vairāk, netiek aizmirsta pat pilsētas iedzīvotāju folklora, kura, cik zināms, īstam folkloristam izraisa patiesu riebumu.

Uzreiz jāpiezīmē, ka grāmatu būtu vēlams lasīt, ja esi izlasījis daudzas Diskzemes grāmatas. Citādi vietām sastapsies ar maitekļiem, vietām nesapratīsi, par ko ir runa, un lasītajam iztrūks konteksta. Jāatzīst, ka izlasot šo grāmatu, es uzzināju daudz ko jaunu par britu salu folkloru. Te gan jāpiezīmē, ka nudien neesmu folklorists, un visas manas zināšanas par šo tēmu ir sagrābstītas no pasakām un mītiem. Varbūt tā pat ir labāk, jo kā saka Prečets –īsts folklorists nekad neprasīs vietējam iedzīvotājam par viņu paražu nozīmi, viņš uzkonstruēs pats savu ne ar ko nepamatotu versiju, kas aizinterpretēs paražas pirmsākumus līdz Neandertāliešiem.

Tā kā grāmatas autoriem ir plašas zināšanas abu pasauļu folklorā, tad ir atrodama arī interesanta salīdzinošā analīze. Piemēram zobu feja, mūsdienu pasaulē tas ir radījums, iespējams, ar spārniem, kas bērna izkritušo piena zobu apmaina pret naudu. Britu salās šī lieta veiksmīgi darbojas ap simts gadiem, un visi ir apmierināti. Diskzemē zobu feja nebūt nenozīmē feju, tas drīzāk ir darba apraksts, par to  vari kļūt atsaucoties uz sludinājumu avīzē, un ir vienalga vai esi cilvēks vai rūķis.

Pozitīvais: visa Diskzemes folklora vienā vietā; labi aprakstīta tās sasaiste ar mūsu pasauli, jo galu galā Diskzeme tak ir ironisks mūsu pašu Zemes atspulgs.

Negatīvais: viena un tā pati lieta var tikt atkārtota vairākas reizes; Prečeta daiļrades nezinātājam šī grāmata būs neinteresanta.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem Diskzemes faniem – uzzināsiet šo to jaunu un sapratīsiet, no kādiem mītiem dažām Diskzemes dīvainībām aug kājas vai ragi. Jābrīdina, ka grāmatas izlasīšana var radīt vēlmi atkal pārlasīt Prečeta grāmatas.

The Hobbit by J.R.R. Tolkien

hobbit

Pirmā grāmata, ko no Tolkīna izlasīju, saucas „The Silmarillion”. Tas bija pašā sākumā, kad biju tikko sācis mācīties angļu valodu. Teikšu godīgi, tā nebija labākā izvēle. Valoda bija diezgan pasmaga, un daļai no tās iemācītajiem vārdiem es tā ar’ neesmu atradis pielietojumu vai lasījis tos kur citur. Tad augstskolas gados pienāca kārta „The Lord of the Rings”. Tā gan tika lasīta krievu mēlē, un visas trīs grāmatas uzreiz.

Hobitam kaut kā nekad nebija iznācis laiks. Tas bija viens no rakstnieka pirmajiem darbiem, un parasti nekas izcils no tiem nav. Izlasīt nolēmu tikai tādēļ, ka Goodreads Latviešu grupā  šī tika izvēlēta par mēneša lasāmo grāmatu, un tā kā pats par viņu biju atdevis savu balsi, tad nācās vien lasīt.

Bilbo Baggins ir parasts, pārticis hobits, kas mitinās savā pakalnā izraktajā mājoklī. Viņam nepatīk piedzīvojumi, jo nekas tā nemaitā īsta hobita reputāciju kā piedzīvojums. Viss ir kārtībā, līdz pie viņa ciemos neiegriežas Gandalfs, burvis, kas to vien zina, kā pamudināt citkārt mājās sēdētājus uz piedzīvojumiem. Sākumā Bilbo vēl izdodas tikt vaļā no Gandalfa, bet pēc kāda laika tas ir atpakaļ ar trīspadsmit rūķiem un izcilu piedāvājumu. Rūķi dodoties atkarot Vientuļo kalnu no drakona Smaug, kurš sen atpakaļ izdzinis no mājām Thorina (Vientuļā kalna troņmantinieks) senčus. Piedzīvojums būs aizraujošs, un nez vai visi sasniegs galamērķi. Viss būtu labi, ja ceļotāji nebūtu trīspadsmit un viņiem nevajadzētu četrpadsmito, kurš pie tam vēl būtu labs kramplauzis. Un, protams, viņš būs pielaists pie bagātību sadales un dabūs no drakona salaupītajām bagātībām visu ko vēlēsies (proporcionāli savai daļai).

Salīdzinot ar citiem Tolkīna darbiem, šis ir viens no bērnišķīgākajiem un vienkāršākajiem. Tas pēc būtības ir viens liels piedzīvojums ar daudziem pavērsieniem. Galvenais tēls viennozīmīgi ir Bilbo, kurš, izrauts no omulīgās hobita ikdienas, nonāk jaunos apstākļos. Ēdienreizes vairs nav prognozējamas, ja tās ir, tad jau ir labi. Viņš visā rūķu kompānijā ir ar visskaidrāko domāšanu. Viņš nedzied dziesmiņas, nelielās ar nākamajiem varoņdarbiem un kaut ko sajēdz no plānošanas. Rūķi patiesībā ir balasts ar pretenzijām uz bagātību. No viņiem praktiski nav nekādas jēgas. Kad sākas reālas problēmas, viņi mīl čīkstēt un gausties.

Reizēm šķiet, ka visas šīs iniciatīvas galvenais vaininieks ir Gandalfs. Sakūdījis nabaga rūķus, atradis viņiem karti un kramplauzi. Atmodinājis jūtas par senčiem nodarītajām pārestībām. Licis tiem izlielīties tā, ka atpakaļceļa vairs nav. Un tad, kad sākas reālas problēmas, Gandalfs ņem un viņus pamet. Sak, tas nav mans piedzīvojums, man ir citas lietas darāmas, tālāk jūs paši. Tad nu tie nabagi sitas, pamīšus nonākot troļļu, goblinu, zirnekļu, elfu un drakona gūstā.

No tēliem par attīstību var runāt tikai par Bilbo. Viņam tiek piedzīvojumi, viņš saprot, ka pasaule nav tikai viņa ala. Rūķi, elfi un Gandalfs ir tikai kartona dekorācijas, kas izdara šo vai to. Viņi dzied sev slavas dziesmas, strīdas, bet nav nekādi dziļie tēli. Šķiet, ka viņi iemesti vezumā tikai, lai izceltu Bilbo. Citādi, ko gan viņš glābtu no nelaimēm un gūstiem? Beigās Bilbo tiešām var saukt par nopietnu kramplauzi, zagli un blēdi. Viņš no vienkārša miermīlīga radījuma ir kļuvis par slīpētu blēdi, kas šo to sajēdz arī no politikas, spēj pretoties alkatībai un nav nasks uz zobena vicināšanu.

Grāmata, neskatoties uz tās vienkāršumu, man patika. Tā ir viena no tām, no kuras aug kājas visiem mūsdienu stāstiem par elfiem, rūķiem, gobliniem un orkiem. Tolkins šīs mitoloģijas attīstībai vēlāk veltīja lielu daļu no savas dzīves. Reizēm gan nonākot pretrunās ar agrāk rakstīto, bet kopumā izveidojot diezgan monolītu pamatu. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Vienīgais ko nevaru saprast, kādēļ Holivudā nosprieduši no šīs grāmatiņas izveidot veselas trīs filmas. Tur tak vienai knapi pietiktu! Vai tad viņi tur pusfilmu lēkšo pa goblinu alām? Vai arī troļļi desmit minūtes risina kulinārijas diskusijas par rūķu pagatavošanu?

Rocannons World by Ursula K. Le Guin

Rocannons World by Ursula K. Le Guin

Izlasījis „Tumsas kreiso roku”,  nolēmu nestiept gumiju un palasīt vēl kādas Hainish cikla grāmatas. Tā kā grāmatu secība te nav īpaši būtiska, tad paņēmu pirmo, kas pagadījās pa rokai – šo.

Grāmatā ir divi stāsti, kas ir savstarpēji saistīti. Pirmais prologs mums stāsta, par kādas planētas iedzīvotāji Semleju, kura dodas meklēt dārglietu no sava pūra. Viņas ceļi galu galā aizved līdz kādai no Ekumenes kontrolētai planētai.

Otrs stāsts ir Rokanona stāsts, etnologa, kas sastop šo sievieti muzejā, kurā glabājas viņas dzimtas dārglieta un uzzina par viņa planētu. Rokanons dodas uz planētu un atklāj, ka te dzīvo veselas piecas dažādas rases. Rūķiem līdzīgie Gdemiāri, Elfiem līdzīgie Fiia, grauzēji Kiemhrir, cilvēkveidīgie Liuāri un Spārnotie. Tomēr viņa ekspedīcijai pienāk gals, kad planētā iebrūk Ekumenes ienaidnieki no Faradeja planētas un izveido savu bāzi.

Šis nav tipisks šā cikla stāsts, jo te netiek vestas pārdomas par dažādiem valsts pārvaldes veidiem, iekšējo filosofiju. Te viss ir viens vienīgs kvests, kas savā gaitā iepazīstina ar pašu planētu. Kvestu izvēlas paši varoņi, viņiem ir sabiedrotie, kas palīdzēs sasniegt mērķus un pārvarēt grūtības. Ja vienam tā ir dzimtas statusa atgūšana un vairāk līdzinās tradicionālajam elfu nolaupīšanas stāstam, tikai ar relativitātes teorijas pamatojumu, tad otram tā ir vēlme saglabāt Ekumeni tādu kāda tā ir.

Galaktika ir milzīga, un bez ansibla (momentāni sakari ātrāki par gaismu) komunikācija nav iespējama. Saprātīgas būtnes joprojām spēj pārvietoties ar ātrumiem, kas tuvi gaismas ātrumam. Apdzīvotas planētas ir vairāk nekā smilšu graudiņu pludmalē. Slepenas ienaidnieku bāzes atrašana uz kādas no tām nav reāla, jo ceļošana uz un no šo planētu aizņemtu daudzus gadus un iegūtajai informācijai vairs nebūtu jēgas. Rokanons nav gatavs ar to samierināties, un viens pats ar pāris ieziemiešiem dodas iznīcināt iebrucējus.

Grāmata lasās raiti un varētu teikt vienā piegājienā. „Tumsas kreisajai rokai” gan sava dziļumā līdzi nevelk. Te aprakstīta parasta feodāla sabiedrība, kur dominējošā rase ir Liuāri, kuri dzīvo savās akmens pilīs un lido ar saviem spārnotajiem dzīvniekiem. Viņi ir arī vienīgie, kas karo. Pārējās rases dzīvo savā nodabā, un par dažām pat neviens neko lāga nezina. Te ir izplatīta telepātija, un tehnoloģijas ir agrīnās industrializācijas līmenī. Grāmatā uzsvars tiek likts uz draudzību, zaudējumiem un izolāciju.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Nav no labākajām autores grāmatām, bet tomēr virs vidējā līmeņa.

ЛОВЦЫ УДАЧИ by Алексей Пехов

ЛОВЦЫ УДАЧИ by Алексей Пехов

Nu nevarēju es noturēties, nenopircis Pehova jaunāko gara darbu. Tas nekas, ka parasti pēc gada es par tiem atceros tikai to, ka bija labs un vispārīgu sižeta līnijas izklāstu, to, ka autors parasti iedvesmojas no kādas datorspēles, viņa pasaules izceļas ar detalizētību un diezgan labu balansu. Arī šajā autoram tipiskā pasaulē vienā katlā ir samestas visu autoram zināmo folkloru rases no elfiem līdz leperkoniem. Netiek aizmirsts praktiski neviens, īsta kosmopolītiska pasaule, kurā visi reiz ir karojuši pret visiem un kurā galvenais enerģijas avots ir dēmoni un galvenais transporta veids ir lidaparāti.

Grāmatas galvenais varonis, gaišais elfs no valdošās kliķes vārdā Lis (patiesai vārds viņam ir garāks, bet autors netērēja burtus un noīsināja). Viss būtu labi, otrais pretendents uz elfu troni, atzīts lidotājs iznīcinātājs, sešu karu veterāns, tikai ir salecies ar pašreizējo valdnieci un spiests bēguļot. Tā nu bēguļojot puisis nonāk uz Bruņurupuču salas un uzsāk savu pasta pārvadājumu biznesu. Te viņš iemanto gan ienaidniekus, gan draugus. Laiku pa laikam viņam cenšas piegriezt skābekli, bet varonis no ceļa nenoiet, attīsta savu biznesu iekrāj kapitālu un cīnās par labāku pasauli. Protams, piedzīvojumi te ir biezā slānī un neiztiek arī bez iespaidīgām gaisakuģu kaujām.

Šoreiz nevarētu teikt, ka sižets būtu kaut kāds ūnikums, pasauli autors jau bija ieskicējis kādā no saviem stāstiem, visa uzmanība vērsta uz aktīvu darbību. Neinteresantie varoņa dzīves mēneši tiek izlaisti, lai lieki nenogurdinātu lasītāju. Sešu stundu sacensības acīmredzami nosperta no “Zvaigžņu kariem”. Ir tipiskais orku un elfu naids, bet galvenais varonis ar vienu no tiem draudzējas. Ir ļaunie nekromanti, kas vēlas pārņemt dēmonu ieguves biznesu no rūķiem. Rūķi  dzīvo šahtās, elfi mežos, visi pārējie pa vidu. Atradusies vieta pat veselam purvu klātam kontinentam, kurā neviens nedzīvo, bet kur pilns ar senām pilsētām un apslēptiem dārgumiem.

Tipisks Pehova darbs, neteiktu, ka labākais, bet ja reiz esi sācis lasīt tev nav nekādas cerības lasīšanu pārtraukt netiekot līdz otram vākam. Nobeigums, nav grāmatai nobeiguma ir tikai aktuālākās tēmas aizvēršana, skaidra lieta, ka būs vēl un ja būs tad es arī lasīšu. 9 no 10 ballēm.

Bring Me the Head of Prince Charming by Roger Zelazny & Robert Sheckley

Bring me the head of prince charming

Dēmons Azzie Elbub ir īsts ļauno spēku pārstāvis, viņš ir alkatīgs, azartisks, atkarīgs no azartspēlēm, vienmēr izmantos iespēju tikt pie kādas dvēseles. Tomēr tā nu ir sanācis, ka neveiksmīgas kāršu spēles rezultātā viņa pašreizējais darbs ir vadītāja amats kādā no Šķīstītavas nodaļām. Laimīgas sakritības dēļ Azzie tiek uzdots nogādāt atpakaļ uz zemi cilvēku, kuru Nāve savācis un nogādājis uz Šķīstītavu kļūdas pēc. Taču ar to Azzie piedzīvojumi nebeidzas, viņš tiek izvēlēts kā ļauno spēku pārstāvis Tūkstošgades sacensībās, kurās tiks nolemts, kas valdīs pār cilvēkiem nākamajā tūkstošgadē. Azzie plāns ir vienkāršs: iestudēt Guļošās skaistules un Apburošā prinča stāstu, taču ar pavisam jaunām beigām. Viņam ir izsniegta kredītkarte ar neierobežotu limitu, viņš ir atradis sev palīgu Frike. Lai viss noritētu godīgi, viņa plānu uzrauga labo spēku pārstāvis eņģelis Babriels.

Grāmata ir bagāta ar labu humoru, un notikumi tiek pasniegti no dēmona skata punkta. Azzie ir tipisks dēmons, mīl mielotie ar pūdētām kaķu galvām, ienīst eņģeļus, ir neapmierināts ar Ellē valdošo birokrātiju, kas, neskatoties uz viņa pilnvarām, mūžīgi aizkavē pasūtījumus vai vienkārši ignorē viņu. Arī rūķi vairs nav tie, tā vietā, lai pacietīgi gaidītu Azzie apsolītā investīciju projekta beigas un iespējamo peļņu, viņi ierodas izsist parādu un liek atstrādāt. Vispār daudz kas ir mainījies no senās Romas Impērijas laikiem.

Kopuma grāmatu vērtēju kā labu, tā kā rakstītāji ir divi, tad vietām ir jūtams tāds kā saraustīts sižets. Reizēm notiek mētāšanās no vienas sižeta līnijas uz otru. Daži otrā plāna tēli parādās, šķiet, ka viņi atstās uz sižetu iespaidu un viss, viņi tiek aizmirsti un tu nesaproti, kamdēļ tad mums par viņiem vispār stāstīja. Labākais grāmatas tēls aiz Azzie manuprāt ir Frike – īsts ļaunā ģēnija palīgs, izpilda visu ko liek, labs melnais humors un galvenais labi prot sašūt ķermeņa daļas. Nevar aizmirst arī Asmodeju, kas parādās kā Elles Šķīstītavas ziemeļu nodaļas vadītājs.

Grāmatu iesaku izlasīt visiem, kuriem patīk melnais humors un nav svešs fantasy žanrs. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

У ВЕЛИКОЙ РЕКИ by Андрей Круз

UVR_Pohod

UVR_Bitva

Krievu fantasy žanra, iespējams, uzlecošās zvaigznes diloģija (vismaz tā izskatās uz doto brīdi). Kāpēc uzlecošās zvaigznes? Tādēļ, ka izdevniecība pēdējo pāris mēnešu laikā jau ir izdevusi piecas viņa grāmatas. Tātad pieprasījums ir. Nospriedu uzrakstīt apskatiņu par abām viņa grāmatām kopā, tam ir divi iemesli: slinkums un mārketings. Slinkums – tas skaidrs jebkuram, mārketings tādēļ, ka viens stāsts patiesībā sagriezts uz pusēm un izdotas divas grāmatas – tātad vairāk ienākumu.

Sižets, varētu teikt, ir klasisks. Kaut kad mūsu nākotnē, bet grāmatas 200 gadu pagātnē, kataklizmas dēļ mūsu Zeme sadūrās ar paralēlo pasauli. Sadursmes rezultātā daļa no zemes apgabaliem iekļāvās paralēlās planētas ainavā ar visiem cilvēkiem, rūpnīcām un tehniku. Paralēlajā pasaulē jau dzīvo rūķi, elfi, dēmoni un vēl dažādi pasaku radījumi, darbojas maģija – viss notiek. Grāmatas galvenais varonis Aleksandrs Volkovs piestrādā par dažādu nešķīsteņu mednieku. Ja kādā attālākā ciematiņā kāds nezvērs sāk mieloties ar cilvēkiem, vai vampīri pazaudējuši mēru, tad mūsu varonis steidz palīgā un par taisnīgu samaksu problēmas likvidē. Tā nu šis dzīvo cepuri kuldams, līdz kādu dienu satiek burvi vārdā Maša, kura cenšas notvert kādu citu burvi vārdā Panteļejs, kurš, iespējams, ir nolaupījis viņas māsu. Tad nu mūsu varonis nokārto lietas tā, ka Panteļejs tiek izsludināts meklēšanā, un atradējam pienākas laba samaksa, piedzīvojumi var sākties.

Grāmata ir virs vidējā krievu fantasy darbu līmeņa. Pasaulīte ir visai dinamiska. Uzreiz redzams, ka autors mīl tehniku un ieročus. Ekipējuma aprakstam var tik veltītas pat pāris lapaspuses, tiek rūpīgi apzelēti visi par un pret, salīdzinot vienu berdanku (šaujamo) ar otru. Darbība gan ir tīrais action, īsti nav skaidra pasaules ekosistēma, kurā mīt vieni vienīgi plēsēji. Kā tur izdzīvo zālēdāji, man īsti nav skaidrs. Pats galvenais varonis un viņa motivācija likās dīvaina. Tā arī nespēju saprast burvja vajāšanas motīvus, reizēm liekas, ka nauda, tomēr tā kā piedzīvojumu laikā varonis kļuva turīgs, nauda kā motīvs kalpot nevarēja. Otra iespēja- patīk meklēt piedzīvojumus uz savu pakaļu, arī atkrīt, jo tieši par piedzīvojumu pārpilnību galvenais varonis sūkstās. Skaidrs, ka nevar izslēgt, ka varonis patiesībā ir divkosīgs sesks, kas pat sev neatzīst piedzīvojumu kāri.

Kā grāmatai, kur viss balstīts uz action lieku 7 no 10 ballēm, īsti zemē metama nav. Pārlasīt netaisos un diez vai par viņu pēc pāris gadiem kaut ko no viņas atcerēšos.

Intelektuāls jautājums LIII jeb Salatēva problēma

IMG_0102

Šoreiz šis būs visai vienkāršs jautājums, bet toties par Ziemassvētkiem.

Salatēvam ir problēma. Savā superīgajā leļļu rūpnīcā Ziemeļpola tuvumā Salatēvs gatavo bērniem lelles. Tomēr viņam ir problēmas atcerēties, cik no katra leļļu paveida viņam ir vajadzīgs. Viņš zina, ka kopā vajadzīgas 57 lelles, 27 no tām jābūt ar zilām acīm un 29 jābūt ar blondiem matiem. Viņa palīgs rūķis vēl atceras, ka dažām lellēm ir jābūt abām šīm fīčām, bet 3 bija jābūt ar blondiem matiem, zilām acīm un viņas nemāk teikt „Mamma”. Tas nedaudz paver vecā marazmātiķa Salatēva atmiņu, šis atceras, ka 34 lellēm bija jāprot teikt „Mamma”, no kurām 17 ir papildus aprīkotas ar blondiem matiem. Rūķis apsmadzeņojis šo informāciju, bet viennozīmīga atrisinājuma nenonāca. Tad nu šis mēģina izspiest no Salatēva papildus infu, lai arī cik nenozīmīga tā liktos. Salatēvs pavēsta vēl sekojošus faktus: kad pieņēmu pasūtījumu, es dzēru stiprināto alu „Apinītis”, katrai lellei obligāti ir viena no nosauktajām īpašībām, ir viena īpašību kombinācija, kura netika prasīta, daži bērneļi prasījuši lelles ar visām trijām īpašībām.

Tad nu jautājums, cik blondas lelles ar zilām acīm, kas māk teikt „Mamma” Salatēvam ir jāizgatavo?

ЗНАМЯ ХИМЕРЫ by Алексей Александров

Znamja Himeri

Kārtējais fantasy gabals, rakstniekam šis acīmredzot ir pirmais darbs, jo nekādas atsauces uz agrākiem veikumiem atrast neizdevās.

Sižets klasiskais – pasaule, kuru apdzīvo elfi, rūķi, goblini, orki, drakoni un ķirzakcilvēki. Šoreiz dominējošā lomā ir elfu rase, kas zem sevis ir pakļāvusi visus pārējos, izņemot drakonus. Galvenais varonis Leklis – nepatiesi elfu „uzmests” karaļdēls cīnās par savu taisnību. Ir jāatgūst respekts, karaļvalsts un jāiznīcina nezināms ienaidnieks, kuru sauc Voron. Galvenais varonis tradicionāli sakomplektē sev uzticamu komandu un sāk cīņu.

Tātad kārtējo reizi apbižots cilvēks cīnās par savu statusu ļaunajā pasaulē. Nekāda sociālā konteksta ar dziļu domu šeit, protams, neatrast, bet kā izklaidējoša lasāmviela ir pašā laikā. Notikumi risinās spraigi. Lasītājam lielais noslēpums par lietu patieso dabu tiek atklāts lēnām un pakāpeniski, un tas kā normālā detektīvā notur uzmanību.

Autoram ir arī izdevies izvairīties no iekšējām pretrunām grāmatā, galvenajam varonim gan šur tur palīdz dažādas nejaušības, tomēr tās nav uzkrītošas un saturu nemaitā. Arī labie un ļaunie tēli nav krasi polarizēti, kur labais ir labs un ļaunais ir ļauns kaut kādā abstraktā izpratnē. Te var būt visādi un katra ļaunums vai labums tiek grāmatas gaitā pamatots – citam tā ir vienkārši alkatība, citam varaskāre. Arī galveno varoni par labo tēlu nenosauksi un tieši tas grāmatu padara interesantu. Protams, varonim ir arī dažas varoņa slimības, pasaules glābšanas sindroms, „es gribu, lai labi ir arī citiem”, „laba mērķa vārdā var upurēt arī citus”. Interesanti, ka arī antagoniskais tēls slimo ar tieši šādām pašām kaitēm.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Skaidra lieta, ka būs turpinājums, ceru, ka pietiekami drīz tuvākā pusgada laikā, citādi aizmirsīšu par ko tad īsti bija lieta.

ТЕМНЫЙ БОГ by Сергей Карелин

Tumshais Dies

Pirmo grāmatu par rūķa Mirna piedzīvojumiem es jau izlasīju un aprakstīju, un pēc inerces izlasīju arī otro daļu. Rūķa Mirna piedzīvojumi turpinās, ticis labā maizē, šis dzīvo cepuri kuldams, tomēr ļaunie tēli viņu nemaz nav aizmirsuši un joprojām kāro iegūt savā īpašumā Gnorma akmeni. Parādās galvenais ļaunais tēls tumšais dievs Inindra, kas plāno sagrābt varu visā Enikejas pasaulē. Tad nu Mirnam vispasaules miera labā nākas stāties pretī ļaunajiem un nobeigt Gnorma akmens lietu līdz galam.

Parasti es pēc diezgan paknapas pirmās grāmatas otro nelasu. Šoreiz kaut kā bija nopirkušās abas grāmatas uzreiz, un kaut kā bija žēl grāmatu antikvariātā iztērētie 50 santīmi, un tomēr izlasīju. Galvenais pozitīvais grāmatā ir salīdzinoši lielie drukas burti un mazais lapaspušu skaits. Pats sižets no taisnvirziena ir kļuvis par tādu kā bezmērķīgu klaiņošanu no viena varoņdarba uz otru.

Galvenais, kas apbēdina, lasot grāmatu, rodas sajūta, ka autors lasītāju uzskata par totālu idiotu, kas nespēj atcerēties iepriekšējā rindkopā rakstīto. Visas grāmatā aprakstītās pilsētas ir ar augstiem, neieņemamiem mūriem, tomēr magi spēj atvērt portālus un teleportēties visur. Tātad no mūriem nekad nav bijusi nekāda jēga un arī nav (tikai kā vieta no kurienes vērot kaujas). Rūķis Mirns, izmests nezināmā apkaimē no teleporta, nosaka atrašanās vietu ar maģijas palīdzību, taču nākamajā rindkopā secina, ka maģija šajā mežā nestrādā.

Joprojām varoņi tā vietā, lai teleportētos, labprāt pārvietojas ar zirgiem. Jaunais gaišais tēls Vorfols vispār pārvietojas ar lidojošu tepiķi un tādu sarūpēt viņam nekad nav problēmas, taču īpaši steidzamos gadījumos visi riskē ar dzīvību braucot ar dzīvību. Izskatās, ka grāmatai redaktors nav bijis vispār, lai gan beigās tiek pieminēts. Inindra kā ļaunais tēls ir kā multeņu varonis, absolūti ļauns un viltīgs, bet nez kāpēc nekādu pievienoto vērtību sižetam nedod, lai arī ir visas šīs jezgas vaininieks. Arī taisnības cīnītājs Mirns ar aktīvu līdzdalību neizceļas, bet peld līdzi straumei. Kā būs tā būs un, ja ir ziepes, tad gan jau kāds izglābs. Grāmata ir pilna ar tādām lažām un brīnumainiem sižeta pavērsieniem, ka sižets pārvēršas farsā jau pēc pirmajām piecdesmit lappusēm.

Tagad rodas jautājums, kādēļ es tādu „ļoti švaku” darbu vispār esmu lasījis? Viens no iemesliem, es nevarēju noticēt, ka cilvēks var tādu sviestu dzīt četrsimt lapaspuses, kļūdījos. Var un dzen mierīgi. Otrs iemesls ir viņa agrākais grāmatu cikls „Šandalas hronikas”, kas bija diezgan baudāms gabals tālajā 2001. gadā. Kopā grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, pat iepriekšējā „ГНОМ” ir daudz labāka.

ГНОМ by Сергей Карелин

Gnom

Tipiska krievu fantasy grāmata. Karelina grāmatas ir nācies lasīt agrāk, tā kā nekādus pārsteigumus šis autors man sagādāt nespētu. Sižeti viņam vienmēr ir taisni kā slotas kāti un galvenie varoņi ar īpašu iekšējo emocionālo dzīvi neizpaužas.

Rūķis vārdā Mirns dzīvo savā rūķu ciematiņā, kurā arī strādā par šahtas lifta uzraugu. Rūķim nav paveicies, jo tēvs viņam ir bijis cilvēks un jaukteņi šajā rūķu ciemā nav cieņā. Par brigadieri viņam nekļūt. Un te vienu dienu viņš atrod dīvainu akmeni, vēlāk sižeta gaitā uzzinām, ka šis akmens ir paša rūķu dieva Gnorma veidojums un sākotnēji domāts rūķu rases apvienošanai. Bet, kā saka, dievs domā, dievi dara un nekas nesanāca. Mūsu varonis neko par to nezina un jau pirmajā vakarā akmeni uzsit gaisā svešiniekam. Par labu naudu, starp citu. Un tad sākas ziepes – rūķis mēģina savās rokās dabūt gan magi, gan dēmoni, gan citi rūķi.

Darba struktūra tipiska žanram, galvenais varonis izveido komandu, kurā ieklīst dažādi dzīvē nesaprasti personāži, bet katrs ar savām unikālām spējām, kas sinerģiski palielina komandas izredzes izdzīvot grāmatas darbības laika. Rūķim šāds palīgs ir trollis Moz, kas pabeidzis filosofijas fakultāti.

Galvenais varonis, kā jau Kareļina grāmatās ierasts, peld līdzi notikumiem, pats neko īpaši neizvēlas – tik iet, bez mērķa un tālākiem plāniem. Ja kāds viņam stājās pretī, tad veiksmīgas apstākļu sakritības un pēkšņi parādījušās superspējas ar viņiem mierīgi tiek galā.

Grāmatas galvenais mīnuss ir stāstījuma nesakarība – viena rindkopa var būt pretrunā ar citu, hronoloģijā, piemēram. Ir arī vesela kaudze ar loģiskām problēmām. Galvenā varoņa komanda ceļo pārsvarā ar zirgiem, tomēr izrādās, ka viņiem nav nekādas pārvietoties ar portālu palīdzību. Vispār Rūķa pasaulē ar portāliem pārvietojas visi, kam nav slinkums. Mirns vienā nodaļā var sevi slavēt, kā personu, kuru ļoti interesē maģija, nākamā apgalvot, ka maģijas nodarbības viņam faktiski riebjas.

Arī galvenie labie un galvenie ļaunie ir ekstrēmi tēli, ļaunajiem tēliem nav nekādu citu motīvu kā vien valdīt pār pasauli un visiem parādīt (īsti psihopāti), arī lielās pasaules nemīlēšanas motivācija mums netiek izskaidrota. Labie tēli nav daudz „labāki”, lai arī mazākā apjomā, pilnīgi balti un pūkaini. Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm.