Navigate / search

Ходячее сокровище. Вера в ближнего (Читер, #5-6) by Артём Каменистый

Lasot litRPG, es bieži aizdomājos, no kurienes aug kājas ar manai aizrautībai ar šo žanru. Patlaban mana darba teorija ir deviņdesmito gadu beigu bibliotēkās ņemtās grāmatas. Tad vēl nekāds litRPG nebija (varbūt ari bija, bet es to dabā nebiju redzējis), bet bija nopietnie bojeviki. Nu un tos es lasīju aizgūtnēm.

Čīteris joprojām turpin savu kvestu, lai satiktu savu mūža mīlestību. Šoreiz viņam nākas attapties tuksnesī, kas pārpildīts ar spēles dārgumiem brangāk par ķēniņa Zālamana raktuvēm. Nākas aizkavēties un savākt bagātības. Tad seko kāda spēlētāju grupējuma bāzes iznīcināšana, vecu draugu satikšana un ceļojuma turpinājums. Pa ceļam tiek iznīcināti visi, kas stājas mūsu varonim pretī, daži pat vairākkārt.

Čītera sērijas piekto grāmatu es izlasīju pērngad maijā, bet noslinkoju un aprakstu neuzrakstīju. Šajās grāmatās sižeta līniju gan ir tikai tik daudz, ka pārstāstam pietiek ar diviem teikumiem un aizmirst ar to īsti nav iespējams. Bet ne jau sižets te ir galvenais, galvenā ir pasaule. Autors līdz pat šim brīdim ir noturējies un nav atklājis, kādēļ Sistēmā vispār nonāk spēlētāji, ko viņi tur īsti dara un kādēļ viņiem visiem ir izdzēstas atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Bet nu tā jau arī ir galvenā šīs sērijas intriga.

Pasaule joprojām nebeidz pārsteigt, un lasītājam kopā ar galveno varoni ir daudz ko atklāt. Protams, var jau teikt ko jaunu var vēl uzrakstīt zombij-apokalipses pasaulē, kurā imūni ir tikai spēlētāji, NPC un noldi? Patiesībā jau neko, bet tas jau nekas ir interesanti uzrakstīts. Kas man patīk šajā settingā ir tas, ka visas spēlētāju spējas ir reglamentētas, jā, viņas ir iespējams miljoniem, bet tas palīdz vairāk vai mazāk visu sistematizēt un neļaut nevienam kļūt par pārcilvēku (lai gan Čīteris uz to iet).

Čīteris joprojām ir neuzvarams un tādēļ par viņu nav daudz ko satraukties, galvenais ir kopā ar viņu atklāt Sistēmas noslēpumus. Sestās grāmatas centrālais temats bija uzticība, par to, cik daudz viens spēlētājs var uzticēties otram, un kas no tā sanāk. Skaidrs, ka te nav jēgas sagaidīt dziļus pārspriedumus par morāli un ētiku, kam klāt piepīta grupu dinamika. Viss aprobežojas ar uzticēšanos kā labu lietu, bet to vajag nopelnīt un ne katram tas tiek dots.

Kopumā labs lasāmais, izrāvu cauri vienā piegājienā. 8 no 10 ballēm, bet tā kā esmu autora darbu fans jau desmit gadus, tad mani labāk par pilnu neņemt.

Уровни сложности by Артем Каменистый

Nepagāja ne gads un atkal pieķēros Čītera sērijai. Patiesībā, pieķeros tūlīt līdz ko grāmatu bodē ieraugu turpinājumu. Sērija ir labi zināma un es jau pirms grāmatas atvēršanas varu nojaust par ko būs notikumi un reizēm tāda pārliecība dzīvē noder.

Čīteris ir nolēmis sasniegt savu esošās dzīves mērķi, no iepriekšējās viņš neko daudz neatminas, bet tagad viņš mīt Kontinentā un visticamāk tā ir milzīga datorspēle, kuras spēlētājiem nav ne mazākās nojausmas kādēļ viņi te atrodas. Viņa misija ir šķērsot spēles klāstera robežu, par to dod daudz pieredzes punktus un pietuviņa viņu savai mīļotajai meitenei.

Vispār jau tā meiča laikam ir pierakstīta, lai galvenajam varonim nenāktos uzreiz cīnīties ar Kontinenta varenajiem veidotājiem. Tā viņam ir dzīvē mai mērķīši kurus katras grāmatas stāstījuma laikā sasniegt. Iepriekšejā bija uzkačāt līmeni vismaz līdz astoņpadsmit, šajā nokļūt jaunā teritorijā. Beidzot lasītājam tiek atklāta Marka loma visā stāstā, šis tipāžs nedzer alu vien, viņam ir slēptās spējas, kas ir kritiskas visam pasākumam.

Grāmata ir tipisks fantastiskai bojeviks un no pārējām atšķiras ar stāstījuma kvalitāti un kauju apraksta krāšņumu. Izņemot galveno varoni pārējie personāži ir otršķirīgi, kaut cik attīstīts tiek vienīgi mūsu galvenais varonis. Viņš mums ir tāds nesavtīgs un galīgi neiederas Kontinenta raibajā publikā. Pārējie ir tikai ēnas fona, kurām lielākoties pienākas apbrīnā vērot Čītera kārtējo varoņdarbu. Sak, tik zems levelis, bet tik brangi n-tā līmeņa bosu nogāza. Grāmatā vislabāk patika beigas, tur pēdējās pārdesmit lapaspusēs bija nopietna kauja ar Rembo elementiem (helikopteru notriekšanu), lēkšana pāri tiltam un cīnīšanās pret veselu superļaundaru bataljonu.

Šī noteikti ir grāmata tikai lit RPG entuziastiem, tāds viegls stāsts bez nekādas dziļākas jēgas (košļene smadzenēm), man kaut kas viņās ļauj atslēgties no visas pasaules, pat apzinoties, ka darba literārā vērtība nav augsta, bet kaut kas tur ir kas ievelk un izrauj no reālās pasaules. Lieku 8 no 10 ballēm, bet cilvēkiem ar viņu virsū noteikti nebāzīšos.

Восемнадцать с плюсом by Артем Каменистый

Skat, pagāja vien četri mēneši un es atkal tiku pie jaunas smadzeņu košļeņu devas. Var teikt, ka grāmata man patrāpījās tieši laikā, jo kā reiz nesen biju nolēmis kārtējo reizi iziet Diablo 3, un šī grāmata šādai nodarbei labi iet komplektā.

Galvenajam varonim joprojām ir mērķis tikt uz tāltālo klāsteri pie savas iemīļotās. Šis nav nekāds nieka uzdevums un prasa nopietnu sagatavošanos. Es pat teiktu, ka šī ir sērijas otrā grāmata par šo gatavošanos. Ar maziem līmeņiem melnajiem klāsteriem cauri netiks, tādēļ nākas iespringt uz levelapiem. Šajā jomā Čīterim nav līdzīgu, viņam veiksme ir uzkačāta līdz astronomiskiem līmeņiem un tādēļ pieredze pati krīt rokās.

Sižets te pēc būtības ir viens vienīgs kvests, kurš savā sarežģītībā nepārspēj mūsdienu industrijas standartu. Atnes to – nosit šito. Papildus spriedzei galvenais varonis ir ticis pie ietekmīgiem ienaidniekiem un tie viņu cenšas nomušīt. Neteikšu, ka īpaši veiksmīgi, jo Čītera pusē ir visa spēles sistēma. Autors arī īsti nespiež uz lasītāja smadzeņu čakarēšanau, viņš nodarbojas ar to, kas viņam padodas vislabāk – kauju un pasaules aprakstiem. Pasaules apguvē mēs esam atkarīgi no Čītera, sistēma jauniņajiem apgriež intelektu un viņš bieži vien nesaprot pat acīmredzamo. Var jau teikt, ka autors sev ir atstājis labu iespēju visu vēl izmainīt, sak, spēlētāja uztveres līmenis kļuva citāds un viss tagad ir tā.

Kauju aprakstos viss ir kārtībā – autors prot uzturēt spriedzi, neieslīgstot liekvārtīdā, tāpēc pēc izlasīšanas sajūtas tādas pašas it kā pats būtu to bosu nomočījis. Kaujas notiek pietiekami bieži, lai noturētu lasītāja uzmanību un gribētos vēl. Protams, teikt, ka šī grāmatu sērija reiz nonāks literārā fonda klasikā, būtu nepamatoti. Ne visām grāmatām ir uzdevums lasītājā izraisīt dziļas eksistenciālas pārdomas ar pavadošo filosofisko traktējumu. Te nav nekādi mājieni uz Sokrātu vai Aristoteli, šī grāmata ir veltīta lasītāja izklaidei, bez cerībām, ka pēc pārdesmit gadiem to kāds vēl atcerēsies.

Ja esi īstens lit RPG fans, tad droši var lasīt. Līmenis ir virs vidējā, un autors sevi jau ir pierādījis ar iepriekšējām grāmatām. Izrausi cauri vienā vakarā un vajadzēs vēl. Ja tev šis žanrs ir kaut kas jauns un RPG spēles neesi spēlējis, tad visticamāk es pat neieteiktu sākt lasīt, varbūtība, ka tik specifisks žanrs uzreiz aizķers, ir minimāla. Lieku 8 no 10 ballēm.

Восемь секунд удачи by Артём Каменистый

Восемь секунд удачи by Артём Каменистый

Pusgadu noturējos un atkal norāvos. Man ir uznācis kārtējais litRPG lasīšanas trakums. Es jau apjaušu, ka grāmatām nav nekādas literārās vērtības un, ka tas ir tas pats kā skatīties kādu spēlējam datorspēli. Bet ko tu padarīsi, kaut kas mani tai visā pasākumā pievelk.

Galvenais varonis ir ticis pie segvārda Čīteris un rit viņa sestā dzīve. Pavisam ir simts, šķiet daudz, bet ja nenoveicas tās var pakāst visai ātri. Neviens nezina, kas notiek pēc simtās dzīves, tādēļ labāk neriskēt. Cik nu tas ir iespējams atrodoties zombiju pilnā pasaulē.

Tā kā mēs visi zinām, kas notika ar Njašu iepriekšējā grāmatā, tad autoram nākas piespēlēt Čīteram jaunu ceļabiedru. Tas ir cietis kaujā ar botiem, nav nedz acu nedz pus galvas, taču augsta līmeņa spēlētājiem tas tāds nieks vien ir un īpaši netraucē. Nav aizmirsti arī iepriekšējās grāmatas ienaidnieki, tiem uz Čīteru ir zobs. Sižets ir vairāk pārgājiens ar kvesta elementiem, kvests gan ir tik vispārīgs, ka vairāk saucams par mērķi aiz horizonta. Taču tā kā tas laiku pa laikam tiek pārtraukts ar cīņām un levelapiem, tad nekā nenotikšana nemaz nav tik acīm redzama. Vēl vairāk autoram kauju apraksti ir stiprā puse un lasot tu ceri, ka viņam pēkšņi neuznāks doma visu izskaidrot un sačakarēt labu stāstu.

Ja godīgi tad grāmata ir tāds levelapa apraksts, galvenais varonis nodarbojas ar vāju pretinieku fārmošanu un stipro “nejaušu” močīšanu. Šī grāmata žanrā ne ar ko īpašu neizceļas, galvenais varonis darbojas pēc standarta principiem, nedarīt neko sliktu bez vajadzības, bet ja kāds uzbrauc tad dod pretī. Arī šeit Čīteris savu niku nav dabūjis tāpat vien viņam kaut kā ir izdevies atrast bagu spēles Sistēma. Kaut kas viņā ir tāds, kas to nosit no iestādītajiem parametriem, līdz ar to pati spēle nekādas problēmas nesagādā. Autoru var uzteikt, par veidu, kā viņš nolēmis attīstīt savu varoni, lai lasītājam spēle neliktos idiotiska, zemā līmeņa spēlētājiem sistēma uzliek intelekta blokatoru, tas ļauj autoram uzreiz neinvestēties pasaules kopsakarību attīstība, jo viņa varonis taču ir pajoliņš un tās vienkārši neredz. Lasītājs ar nevar piesieties, vilks paēdis un kaza dzīva.

Šī ir vieglā grāmata, kur ātri var izraut cauri un atpūtināt smadzenes. Nekas daudz jau prātā neaizķersies un bez galvenā varoņa pārējie atšķiras tikai ar vārdiem un to kurā pusē viņi ir. Pasaule nav melnbaltā un tas vien jau ir pozitīvi. 7 no 10 ballēm kvalitatīva smadzeņu košļene, lasīšu vēl.

Пять жизней читера by Артём Каменистый

Пять жизней читера by Артём Каменистый

Kārtējo reizi nenoturējos un norāvos. RPGlit žanra grāmatām man ir grūti paiet garām un, ja to vēl ir sarakstījis personīgi iecienīts autors, tad vispār neiespējami. Dīvaini, bet līdzīgu analogu angļu mēlē man tā ar’ nav izdevies atrast. Varbūt slikti meklēju, bet maksimums ir kaut kādi D&D atvasinājumi.

Roks atmostas studentu kopmītnēs bez atmiņas un sapratnes par notiekošo. Elektrības nav, istabas biedrs neko paskaidrot nevar, un dīvainais paziņojums, kas parādījās pirms pamošanās, daudz neko nepateica, tikai to, ka viņam ir 99 dzīvības. Pirmā iztērējās diezgan ātri, Roku nokoda kaut kāds zombijs. Tagad ir jautājums, vai izdosies saprast notiekošo pirms beigsies visas dzīvības?

Sižets ir standarta, stāsts par spēlētaju, kurš nonācis virtuālajā realitātē un nejauši atrod sistēmā gliču, kuru izmanto uz nebēdu. Es to jau esmu šī paša autora Nūbā lasījis. Taču, salīdzinot ar autora iepriekšējām grāmatām, šī ir sanākusi nedaudz savādāka. Man personīgi savādāka sliktā nozīmē. Sāksim ar to, ka galvenais varonis Roks tā vietā, lai pētītu pasauli, levelotos, nodarbojas ar velns sazin’ ko un gaida, kad visu pasniegs uz paplātes. Paplāte parādās tikai grāmatas otrajā pusē Njašas veidolā. Tā ir rūdīta spēlētāja un ir spiesta nodarboties ar Roka izglītošanu. Izglītošana lielākoties aprobežojas ar galvenā varoņa nosaukšanu par pajoliņu. Neteikšu, ka nepelnīti, bet pajoliņa lietošana notiek tik bieži, ka nedaudz piegriežas.

Pasaule, cik nu par to uzzinām, ir diezgan skarba, bet šķietami loģiska, un pretenziju nebūtu, ja Roks kaut kā to arī izpētītu un izdarītu secinājumus. Diemžēl viņam bērnība (par to gan viņš neko pats neko nezina), šķiet, aprobežojusies ar tetra spēlēšanu, un viņam nav nekādas atgriezeniskās saites. Autors novārtā pametis arī šajā žanrā tik svarīgo varoņa levelapu un un citus interfeisa sīkumus. Iespējams, ka Roks plānots kā skarbais vecis, kas tādiem sīkumiem uzmanību nepievērsīs un uzspļaus Kontinentam un Sistēmai, iespējams, ka autors nolēmis jaunatklāsmi atstāt gadījumu palīgu ziņā un ļaut lasītājam izbaudīt galvenā varoņa nesapratni par notiekošo.

Kā viegla izklaide un ātrais lasāmais grāmata ir pašā laikā, bet ne uz ko daudz lielāku pagaidām nepretendē. Protams, ka lasīšu arī pārējās grāmatas no šīs sērijas. Anotācijā lasīju, ka te tiek izmantoti S-T-I-K-S pasaules elementi, varbūt tādēļ, ka es neko nezinu par šo pasauli, ir iemesls, kādēļ man grāmata ne pārāk iepriecina? Nopietni runājot grāmatas galvenais mīnuss tomēr ir tās galvenais varonis. Lieku 5 no 10 ballēm, ieteiktu tikai žanra cienītājiem un autora daiļrades pazinējiem.

%d bloggers like this: