Šī grāmata ir turpinājums manis jau iepriekš apskatītajai Mūsu Vēsture 1985-2005 I. Grāmatu nopirku uzreiz tikko ieraudzīju, neskatoties uz visai nedemokrātisko cenu ~16 LVL.

Stils, salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, nav mainījies. Vēstures aspekti tiek apskatīti nodaļu veidā, piemēram, prihvatizācija, reketieri, populisms. Šāds pasniegšanas stiliņš man patīk, tas neļauj autoram pārāk novirzīties no tēmas un arī lasītājs neaizmirst par ko lasīt. Informācijas pasniegšanas veids joprojām ir pielīdzināms dzeltenās preses stiliņam, bet tas grāmatas lasīšanu netraucē, drīzāk gan piesaista vismaz mani.

Uzzināju diezgan daudz iepriekš nezinātas informācijas, kur palika RBS televīzija (vienīgā, kurā es, Gambijā dzīvodams, varēju redzēt videoklipus), kur noziedēja nedēļas laikraksts Tev, uzmetot mani pusgada abonēšanas maksas apmērā, humpalu jautājums gan man nelikās pietiekami izvērsts. Laba bija arī nodaļa par finanšu piramīdām, nesen jau kārtējie ļautiņi atkal bija uzrāvušies uz šāda pasākuma, atliek tikai noteikt: „Prāts, kur tu rodies”.

Vietām grāmatā ir novērojama vienas un tās pašas informācijas atkārtota pasniegšana, dažas lietas tiek atkārtotas arī no iepriekšējā grāmatas sējuma. Reizēm šķiet, ka galvenā informācija nāk no dažādiem politiķu memuāriem, citāts seko pēc citāta. Rodas iespaids, ka autors ir tikai sakompilējis dažādus memuārus un salicis pa tēmām. Galvenais, ka autors sniedz tikai informāciju, katram pašam ļaujot izvēlēties, kas tad ir pareizais traktējums, netiek uzspiests viedoklis.

Šoreiz gan nebija tā, ka grāmatu izlasītu vienā piegājienā, tam tika veltīti veseli trīs vakari. Interesanti palasīties par notikumiem, kas notikuši salīdzinoši nesenā pagātnē. Daudzas lietas jau esi paspējis aizmirst, taču atgādinot, tu tās atceries uzreiz. No mūsdienām skatoties, šķiet, tā laika ļaudis gan ir bijuši panaivi radījumi, bet pēc kara jau visi ir gudri. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm un ceru, ka iznāks arī vēl trešais sējums.

Kā jau tas Lato Lapsas grāmatām ierasts arī šai grāmatai ir sava mājas lapa.