Navigate / search

Ceļojums uz Reinjonu XI

Vienpadsmitā diena (Saint-Gilles les Bains – Maido – Saint-Paul)

14. jūnijs

Šorīt beidzot ir labs laiks un var doties uz Maido skatupunktu 2,190 m augstumā, kur ir iespēja stāvēt Mafate krātera malā. Armands jau no paša rīta paziņo, ka šis nekur nebrauks, dumpi apspiežam. Sasienam pauniņas un lecam mašīnā, svarīgi ir paspēt līdz pusdienlaikam, pēc tam mākoņi un Saule pazudīs. Ceļš ir nieka 35 kilometru, bet īsumu ar uzviju kompensē pats ceļš. Tas ir viens vienīgs serpentīns. Situāciju neuzlabo arī fakts, ka mūsu navigatoram patīk izvēlēties zirgu takas. Šoreiz uz to iekrītu pāris reizes. Tu, cilvēks, līkumo pa stāvu serpentīnu un paklausi kārtējam griezties pa kreisi un atklāj, ka navigators ir atradis kā ieekonomēt pārdesmit metrus, paņemot serpentīnu pa taisno un samazinot ceļu pa trīs līkumiem, bet tev jābrauc pa zemesceļu stāvus pret kalnu. Pēc pāris trikiem es turos pie galvenā ceļa, tam teorētiski mūs jāaizved līdz galapunktam.

Maido laikam ir populārākā vieta līdz šim, te pat ir atdzīti pāris tūristu autobusi, arī parkošanās vieta ir jāpameklē. Tagad zinu, ka 20 metrus tālāk ir vēl viens pārkings, kas bija galīgi tukšs un, ja izliecies, ka nesaproti stopzīmes kā kādi 20 vadītāji, vari līdz Belvedērei aizpērties ar mašīnu. Ar pakaļprātu jau visi gudri. Šeit no stāvlaukuma var redzēt pilsētu apakšā – visus pārdesmit kilometrus, kurus esam uzbraukuši augšā. No šejienes ir mānīgs skats, kas mudina domāt, ka līdz okeānam ir maksimums pāris stundas ar kājām. Mēs sapakojam līdzņemamās lietas mugursomā un dodamies ar kājām puskilometru līdz skatu laukumam. Armands uzreiz piesaka streiku, viņš joprojām nekur neies. Maija paliek ar viņu dīlot pozīciju, mēs ejam skatīties.

Lai gan skatu laukums ir remontā, tik un tā skats no klinšu malas ir episks. Man kā līdzenumu bērnam – pat prātam neaptverams. Lai cik es nebraukātu uz kalniem, tik un tā man viņos neveidojas pieraduma sajūta. Tā kā te ir izmesti pāris autobusi ar pensionāriem, lai nofotografētos nākas stāvēt bezmaz vai rindā. Ernests pēkšņi sāk satraukties par klinšu struktūras stabilitāti un neļauj nevienam līst tuvu malai. Ierodas Armands un viņš ir skābāks par skābo ķirsi. Saprotam, ka nebūs aršana, bet mēģināsim.

Mūsu plāns ir doties pa ģimenei draudzīgu taku uz De la Glaciere, lai ko tas arī nenozīmētu. Ģimene it kā esam, par draudzību šodien neko nevar garantēt, bet ejam. Vēl neesam tikuši nost no asfalta, kad saprotam, ka līdz galam visi netiks, Armands neiet ne par ko. Sadalām mantu, lai katram paliek kaut kas piknikam, un es, Matīss un Ernests turpinām ceļu uz Ledusskapi, Maija ar Armandu apmeklēs vietējo atmosfēras Observatoriju tepat netālu.

Mūsu ceļš ved pa ne pārāk stāvu akmeņainu taku, puiši turās braši un iešana vedās raiti. Ejam tā kādu pusotru kilometrus un tad Ernests saka, ka viņš vairs negribot iet pa šo taku, Matīss ar paziņo, ka taka viņam ne visai un viņi labāk ietu atpakaļ. Tautas valodā runājot – pilnīgs dizāsters! Sazvanos ar Maiju, saku, ka sūtu puišus lejā no kalna un pats turpinu ceļu, te jau tik nieka stunda palikusi, pielikšu soli aiziešu pa 40 minūtēm un atpakaļ vispār būšu stundas laikā.

Bērni aiziet, nodrošināti ar ēdamo un dzeramo, es varu iet tālāk. Takai nav ne vainas, var pētīt akmeņus, vietējo krūmu paveidus un līst lēnā garā augšā kalnā. Te vietām ir izveidoti ūdens rezervuāri, kuros ir pārdesmit tonnas ar ūdeni, laikam kādiem dzēšanas darbiem. Norāžu stabiņi ar lēnām rāda 30 min, tad 5 minūtes. Man gan nav nemazākās nojausmas, ko es eju skatīties. Varētu uzguglēt, bet domāju, ka tas ir kāds mikroledājs un to jau pa gabalu redzēs. No piecminūšu norādes speros augšā ieteiktajā virzienā.

Kāpums stāvs un taku daudz, eju un eju, pēc kādām divdesmit minūtēm sāku apjaust, ka kaut kas nav īsti riktīgi, jo nonāku pie takas, kas jau saucas le Grand Benare. Skaidrs – kaut kur esmu nošāvis greizi. Nekas, eju atpakaļ, nolemju saīsināt ceļu, galu galā pazaudēju taku vispār un nonāku pie kaut kādas aizas, kurā redzamas alas ar ūdeni. Tad arī saprotu, kur esmu aizgājis garām. Kāpt lejā un skatīties aukstās alas man vairs nav ne mazākās vēlmes, es dodos atpakaļ.

Atpakaļceļā gan nedaudz nolienu malā no takas un pieeju pie krātera malas paskatīties aizu apakšā. Un tad diezgan ātri parādās migla, mākoņi ir atnākuši, var ar aci redzēt, kā tie veļas ārā no ielejas. Drīz te vairs neredzēs tālāk par savu degungalu. Eju prom. Atpakaļceļā domāju, ka pie šīs situācijas vislabākais būt bijis iet gar krātera malu, skatīties smukus skatus, laiku pa laikam un nebrist pa vienmuļu kalnu taku vien. Pie tam to Glaciere es tā ar īsti neredzēju un, skatoties bildes saprotu, ka tas nudien nebija gājiena vērts.

Kad nonāku pie mašīnas, brālīši ir nolēmuši izskaidroties ar nelielu lamāšanos ar kautiņa elementiem. Man nav spēka būt par šķīrējtiesnesi, izrādās, ka viņi par savu megaperfomanci ir izdīlojuši makdonalda apmeklējumu. Man ir reālas šaubas par darījuma godīgumu, bet tā kā pats ar’ gribu ēst, piekrītu. Tuvākais maķītis atrodas Saint -Paul. Parkojoties pie tā mani mēģina taranēt vismaz divas citas mašīnas. Episki – šodien laikam nav diena, kad braukalēt pa stāvlaukumiem. Ēdiens gan bija labs un visi dumpinieki lēnām nomierinās.

Ja jau esam atpērušies uz pilsētu tirgus dienā, tad būtu grēks neaizbraukt uz pašu tirgu. Šis ir tāds sakņu un vaniļas tirgus. Pulkstens divi laikam te ir tirgus laika beigas, jo daļa stendu jau novākti. Mēs pastaigājam pa tirgu, ievērtējam piedāvājumu, nopērkam nedaudz vaniļas, jo ko gan citu te vajadzētu? Nopērkam kartupeļus un batātes vakariņās. Pārdevēja izpalīgs ir dikti runātīgs puika no Ceilonas, kas māk angļu valodu. Viņš domā, ka mēs esam no Ungārijas. Kāpēc tā es īsti nesaprotu, beigās izskaidroju, ka tomēr no Latvijas.

Aizbraukuši mājās visi atpūšamies, vakariņās izcepu jaunos kartupeļus, nudien pārdevējs nebija samelojies – tie bija garšīgi. Maija aiziet skatīties saulrietu, es izvērtēju, vai skudrām nebūs iespēja mums kaut ko mēģināt apēst.