Četrpadsmitā diena (Saint-Gilles les Bains – Saint-Pierre – Salazie – Hell-Bourg – Saint Denis)

17. jūnijs

Šodien ir mūsu pēdējā diena Reinjonā, tad nu rītu sākam ar brokastīm un mantu pārnešanu uz mašīnu. Nevar teikt, ka esam pārāk apauguši ar mantām. Galvenās problēmas mums sagādā vakar izmazgātā veļa, kura nav paspējusi izžūt un tādēļ sver par pāris kilogramiem vairāk nekā vajadzētu. Cenšamies neko vērtīgu neatstāt, atvadāmies no saimniekiem un braucam uz lidostu, kur mūs teorētiski gaida lidojums ar helikopteru.

Ceļu es jau zinu, tikai te darba dienā ir jauna grūtības pakāpe, šeit ir sapulcinātas visas salas fūres, kuras kaut ko ved. Noparkojamies un ejam ofisā, mums tiek pavēstīta labā vēsts, laiks lidošanai labvēlīgs. Sākas pirmslidošanas procedūra visi tiek nosvērti, tas, lai viņi varētu pareizi izlīdzsvarot helikopteru. Mūs vizinās ar Airbuss AS350. Viņam ir veselas septiņas vietas, tas nozīmē, ka ar mums lidos vēl kāds svešais. Liek noskatīties drošības instrukciju, kur stāsta par piesprādzēšanās svarīgumu. Domāju gan avārijas gadījumā nevienam nevajag to čakarēšanos lasīt pa vulkāna nogāzi nepiesprādzētos. Un tad aizsūta gaidīt savu kārtu.

Pirms mūsu reisa varam pavērot kā izlido cilvēki pirms mums, helikopteram uzpilda degvielu, saliek atsvarus un visus sasēdina. Mani gan uztrauc uzgaidāmās platformas atklātums, ja helītim aiziet pa pieskari rotors, tad mūs te visus teorētiski var sašrederēt. Bet šodien nav tā diena.

Beidzot sagaidām savu kārtu, visus sasēdina pēc svariem man sanāk sēdēt vidū, tas nozīmē, ka neko nevarēšu nofotografēt, bet labi vien ir, jo labāk jau ir skatīties. Šis lidojums mums ir kā visa ceļojuma atkārtojums, mūs aizved uz visām vietām, uz kurām mēs jau esam bijuši, gājuši pārgājienus vai vienkārši apskatījusi. Tas iedod interesantu perspektīvu, jā, uz kartes var redzēt, ka te viss ir kompakti blakus, taču dabā no augšas to visu redzēt ir pavisam sajūta.

Apmeklējam gan salas augstāko punktu, tur mēs neesam bijuši, tad lidojam uz lielo krāteri, kur var redzēt gan Maido, Cilaos un Salazie. Cilaos, kas vakar bija mākoņu ieskauta šodien ir saulītē kā uz delnas. Ielūkojamies Mafatā, uz to var aiziet tikai ar kājām vai arī aizlidot ar helikopteru. Bebūru mežā lidojam pie augstākā ūdenskrituma cauri aizai, sajūtas episkas. Ūdenskritumu pa īstam var novērtēt tikai no helikoptera, mūsu pilots to zina un tādēļ viņu aplidoja reizes trīs. Tad speramies pāri visam Bebūru mežam un no augšas var redzēt, ka te civilizācijas nav vispār. Tad aizlidojam uz Piton de la Fournaise, šķērsojam vulkānisko smilšu laukus un aplidojam krāteri. Atpakaļceļā lidojam virs okeāna cerībā ieraudzīt kādu vali. 40 minūtes pagāja vienā acu mirklī. Izkāpjam ārā, samaksājam, viņi iekasē naudu tikai pēc lidojuma, tas nozīmē, ka par pēdējo lidojumu viņi naudu nedabūs. Nopērkam viņu stock video par lidojumu un dodamies tālāk.

Plānu īsti nav, mašīna jānodod ap četriem, tādēļ mums vēl ir piecas stundas laika. Nolemjam braukt uz Salazie, jo tur vēl nav būts. Pusdienas paēdam maķītī netālu no Saint-Denis, pa to laiku izliekam mašīnā drēbes žāvēšanai. Iekožam pamatīgi, jo brauciens aizņems divas stundas. Pēc kāda laika varu paziņot, ka esmu apbraucis salai apkārt, lai gan norādi uz lidostu mums neizdodas ieraudzīt. Ceļš uz Salazie ir serpentīnu un ūdenskritumu pilns. Pašā sākumā pat ir fīča, kad mašīnām uz ceļa virsū gāžas neliels ūdenskritums. Šur tur piestājam, uzfočējam un aplūkojam ūdenskritumus. Šķiet, ka te visas klintis ar viņiem piebāztas. Cits par citu smukāki.

Salazie piestājam pie futbola laukuma un arī nodarbojamies ar apkārtnes baudīšanu. Man jau liekas mērķis izpildīts – braucam atpakaļ, bet Maijai ir citas domas, tepat netālu ir Hell Bourg, kas esot dikti smuka vieta, es paskatos uz to vietu augstu kalnos un saprotu, ka tur vēl būs augšā jātiek. Mēģinu atrunāt. Labi, ka neatrunāju.

Serpentīns uz Hell Bourg ir vissūdīgākais šai salā, tur ir dažādi ceļa profila lūzumi, kas liek matiem celties stāvus, sevišķi, ja īsti nevar saprast, ar kādu ātrumu braukt. Tikuši ciemā noparkojamies pie milzīgas bambusu audzes, tur smuks stāvlaukums. Dodamies pilsētiņā. Te lielākoties staigājam pa suvenīru bodēm un iepērkam vajadzīgas lietas, mans lielākais guvums ir tā Reinjonā izdotā galda spēle par Reinjonas vēsturi, tas nekas, ka es par viņu neko smalki nezinu, bet būs labs suvenīrs, kas atgādinās par ceļojumu. Armands ar’ sev grib suvenīru, bet ir šokēts, ka te viss ir made in China, atsakās no visiem piedāvājumiem. Paskatāmies uz Salazie no šīs pilsētas skatlaukumu un, ejot gar bambusu birzi, pēc smaržas varam nojaust’, kādēļ tie te ir tik lekni. Šī ir tāda neoficiālā pārkplača tualete.

Ceļojumu pasludinām par pabeigtu un braucam uz lidostu. Pa ceļam pielejam pilnu bāku ar degvielu kā līgumā atrunāts. Sev par brīnumu uz pirmo atrodam nomas mašīnu placi, vienīgā problēma, ka netiekam iekšā, mums tiek prasīts kaut kāds PIN. Kad tā prasa, es atminos, ka pirms divām nedēļām mums pateica PIN. Par laimi mums aiz muguras viens onkuliņš PIN zina, viņam tā liekas, izrādās, ka nezina gan. Autostāvvietas darbiniece ir spiesta mums, lohiem, nosaukt pareizo.

Savācam mantas no mašīnas, Maija pamanās izliet uz atvadām limonādi uz sēdekļa un ejam nodot atslēgas. Tur saku, ka mašīna ir perfektā stāvoklī un pilnu bāku. Lidostā pirms iekāpšanas uzrīkojam eksprespikniku, kurā apēdam visu, ko vien vēl varam apēst, lai nav jāmet nekas ārā. Izejam drošības kontroli, vaniļu mums neviens nokonfiscē, šo to nopērkam Taxfree bodēs un pusotru stundu lādējam savus gadžetus un gaidām iekāpšanu.

Pusastoņos jau esam lidenē, bagāžai vieta ir atradusies un netālu no mums kauc divi bērni. Pirms man pašam bija bērni, man viņu raudāšana tracināja, tagad esmu norūdīts un saprotu, ka viņiem tur viss vienkārši – baidās un grib ēst, vai baidās un pampers pilns. Nekā daudz vairāk tur nav. Vismaz nekā ļauna tai viņu raudāšanā ar mērķi ieriebt tur nav. Paēdam vakariņas lidmašīnā un liekamies uz auss. Guļu diezgan saraustīti, jo te cilvēkiem ir mode, ejot uz toču, atspiest rokas pret katru sēdekļa atzveltni, kropļi!