Lai gan man izlasāmo grāmatu rindā gaida daudzas grāmatas, nolēmu dot iespēju kādai grāmatai. Tādai, par kuras autoru un pašu grāmatu man nekas nav zināms. Lai sašaurinātu izvēli, nolēmu iečekot, kas jauns un nezināms no latviešu autoriem ir pieejams fantāzijas žanrā. Dikti jau man gribas, lai šis žanrs arī mūsu zemē attīstītos, varbūt visiem nav jābūt Tolkiniem un Ursulām le Gvinām, bet tā, lai darbi būtu vismaz vidējā līmenī. Pateicoties izdevniecībai Zvaigzne ABC “Salas rēgu” dabūju un pie lasīšanas ķēros bez maz vai uzreiz. Tas tādēļ, lai nepārietu vēlme lasīt ko jaunu.

Tomam ir sešpadsmit gadu, viņam ir nosliece uz huligānismu un vandālismu. Tā kā viņš joprojām ir nepilngadīgs, tad cietumā par saviem nedarbiem viņš vēl nav nonācis. Toma vecāki nolemj pieiet problēmai radikāli, un visa ģimene pārceļas dzīvot kopienā uz kādu salu tālu ziemeļos. Taču salā viss nav tā, kā tas pirmajā brīdī izskatās (kura lieta un vieta gan tāda ir?). Salai ir kāds noslēpums, par kuru nojauš liela daļa salas iedzīvotāju, taču Toms ir tas, kuram izdodas šī noslēpuma atrisināšanai pietuvoties vistuvāk. Tikai viņš var glābt visus saliniekus.

Grāmata ir lasāma, un ne mirkli negribējās likt viņu malā un lasīt ko citu. Viņa piedāvā tieši to, kas rakstīts tās anotācijā – salu, noslēpumu, jaunekli un mistiku. No šīs grāmatas nevajag sagaidīt neko vairāk, kā salīdzinoši labi izstāstītu stāstu. Kurā ir viena galvenā darbojošās persona, viss pārējais ir vairāk vai mazāk pakārtots sižetam, un pārējie tēli tiek tikai vispārēji ieskicēti. Par cilvēku, kurš ir spējīgs lauzt pasaules kārtību, raksta praktiski visas fantāzijas grāmatas, tādēļ autores izvēle ir saprotama. Cepums autorei par to, ka Toms nav vampīrs, vispār grāmatā nav neviena vampīra. Toms nav arī burvis, bet parasts puika, viņam pat nav neparastu spēju. Toties salā ir lāsts. Sala ir vieta, kur robeža starp pasaulēm ir ļoti plāna, un abas pasaules mijiedarbojas viena ar otru tiešā veidā. Sala pie reizes ir pietiekoši norobežots spēļlaukums, kur autoram izvērst sava stāsta darbību, neuztraucoties par mijiedarbību ar pārējo pasauli.

Neteikšu, ka Toms būtu ļoti smalks un dziļš stāsta varonis. Viņš ir tāds – ko redz, to dara. Tas kādu laiku liek domāt: „patiesi, redz, kāds dumpīgs pusaudzis”, tomēr ar laiku saproti, ka viņš tikai tāda skaida vien ir, kuru nes uz priekšu notikumi. Tikai pašās beigās, kad Tomam viss pielec, pareizāk sakot, viņam pastāsta, viņš sāk nedaudz izskatīties pēc cilvēka. Toms ar savu patiesības zināšanu vienubrīd pat izskatījās kā cerīgs personāžs, tāds kā savienojošais posms, starp vecajiem salas iedzīvotājiem un jaunpienācējiem, tomēr autore, acīmredzot ierobežotā darba apjoma dēļ, vai nepietiekamās pieredzes trūkumā šo ideju pameta pusratā.

Pozitīvi, ka autore nolēmusi visiem varoņiem dot latviešu vārdus, pareizi vien darīts, lai gan salai pēc apraksta vajadzētu būt visai lielai ar nopietnu upi, mežu, purvu, vietām, kur dienām blandīties. Un ir skaidrs, ka latviešiem no Tobago laikiem nekas tik liels jūrā nav piederējis, tas ļauj pievērsties stāstam nevis iespringt ar skandināvu vārdiem. Vēl es ieciklējos uz sekundāro varoņu dialogiem, kur tika pieminēti dīvaini akmeņi salas krastā. Varbūt es ko palaidu garām, bet to jēgu stāstā īsti nesapratu.

Tīri laba jauniešu grāmata, vairāk gan uz meitenēm orientēta. Uzrakstītais labā valodā, un ir patīkami lasīt. Liktu šo grāmatu pie smadzeņu košļenēm, ja gribas atpūtināt smadzenes pirms iešanas gulēt, var droši lasīt. Ja patīk nedaudz par mīlestību, tad vēl jo vairāk. Nav gan mans iemīļotais žanrs, bet 7 no 10 var likt, ir labs stāsts, nekas nav iestiepts. Beigas gan bija sanākušas tādas sasteigtas un, manuprāt, neloģiskas, bet ko gan es sajēdzu no Īstām jūtām. Gan jau, ja autore turpinās rakstīt un noslīpēs savu stilu, viņai sanāks arī kas nopietnāks. Neviens jau nekļūst par izcilu autoru ar pirmo grāmatu.