Nesen izlasīju vienu grāmatu par kartēm “Off the map”, kad biju viņu goodreads pareizi iegrāmatojis, man tika piedāvāts izlasīt arī šo grāmatu. Kartes ir mana vājība, nav tā, ka es būtu dikti uz viņām kritis, bet no atvērta atlanta mani ir grūti dabūt prom. Ja zina, ko ar viņām darīt, tad var iegūt daudz informācijas. Joka pēc papētīju arī šo grāmatu un sapratu, ka man viņu vajag un vajag tūlīt. Līdz tūlītam gan bija jāpaciešas trīs nedēļas, jo bookdepository pēdējā laikā izmanto gliemežu pastu, taču pēc saņemšanas izlasīju es viņu divos vakaros.

Uz pasaules joprojām ir daudzas vietas, kas lielākoties ir nezināmas, tādas, uz kurām tikai daži cilvēki ir spēruši savu kāju, ir tādas, kuras ir apdzīvotas, taču atrodas tik tālu no pārējās pasaules, ka nevienam nerūp līdz turienei aizdoties. Taču visnomaļākās ir salas, tās ir kā mazi atsevišķi kontinenti, kurus no pārējās pasaules šķir lieli attālumi. Viņas nav tūrisma ceļvežos, jo tajās nav ko redzēt un apmeklēt. Doties apskatīt klinti okeānā spēj atļauties tikai retais. Autore, izmantojot vēstures datus un zinātnisko ekspedīciju atskaites, mēģina lasītājam uzburt nelielu ainu par katru no šīm piecdesmit salām, sākot ar attālumiem līdz tuvākai sauszemei un beidzot ar smalki detalizētu karti.

Sākšu ar to, ka šo grāmatu nopirku vienkārši tādēļ, ka viņa ir skaista. Kartes pašas par sevi vienmēr ir skaistas, bet šai bija nostrādāts noformējums – gan krāsu salikums, gan fonts. Domāju, ka pat ja iekšā būs sarakstīts pilnīgs sviests, es tik un tā būšu ieguvējs, jo man būs veselas piecdesmit dīvainu un nomaļu vietu kartes. Kāda ir jēga no šīm kartēm tautsaimniecībā, tas gan ir pavisam cits jautājums. Vienu vārdu sakot, biju sajūsmā par grāmatas izpildījumu vien.

Taču jāpiezīmē, ka stāsti par pašām salām nudien nav peļami. Var uzzināt gan par tālu salu Pingelap, kurā praktiski visi iedzīvotāji neatšķir krāsas, reiz gandrīz visi izmiruši, un kādam palicējam ir bijis samaitāts gēns. Par Tikopia salu, kura var uzturēt tikai 1’200 iedzīvotājus, kur nevēlamos bērnus atstāj nomirt, un bada gados vecākie iedzīvotāji un jaunākie bērni kāpj laivās, lai dotos okeānā uz neatgriešanos. Par salām, kuras apciemo tikai putni un valzirgi, kurās reiz ir bijušas vaļu ķērāju bāzes, bet nu jau desmitiem gadu neviens vairs nedzīvo. Par salām, uz kurām nedzīvo pat metrologi meteorologi. Par salām, kuras tagad kalpo kā militārās bāzes. Par Pitkērnu, kur praktiski visi iedzīvotāji tiek vainoti pedofilijā. Šajā ziņā salām ir dažādas un daudzveidīgas vēstures.

Ja par faktoloģiskām lietām piesieties ir grūti, tad daži salu stāsti man raisīja aizdomas, piemēram, par vīrieti, kurš no bērnības runāja nesaprotamā valodā līdz satika kādu sievieti, kura arī runāja šajā valodā, un izrādījās, ka ir sala, kurā runā šajā valodā. Tas izklausījās pēc pasakas atstāsta. Tomēr pret pārējiem 49 stāstiem man iebildumi neradās.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, skaista grāmata, kuru var gan palasīt, gan papētīt. Var nelasīt visu vienā vakarā, bet lēnā garā. Var nelasīt vispār, bet vienkārši pētīt kartes. Nav jau tā, ka uz visām pieminētajām salām nav vērts braukt, Lieldienu salu es labprāt apmeklētu, bet ceļojumam uz arktiskajām un antarktiskajām salām nudien mani būtu grūti piedabūt. Iesaku izlasīt visiem, kurus atlasi neatstāj vienaldzīgus. Uzzināsiet daudz jauna par nezināmām vietām.