10. maijs

Salerno – Maiori – Minori – Ravello

Tā kā mājās esam raduši mosties ap pusseptiņiem, tad Itālijā esam pamodušies jau pussešos. Nākas gaidīt brokastu sākumu. Lai arī cik laicīgi tu neierastos, brokastīs ķīniešu tūristi vienmēr būs tev priekšā. Mums gadās tāpat, tie razbainieki jau ir notīrijuši visu, kas ēdams, un nākas vien strēbt kafiju līdz brīdim, kamēr piedāvājums tiek atjaunots. Mūsu pirmais piedzīvojums ir braukt ar kuģīti uz Majoriem. Cik es zinu, pie mums Latvijā arī no Rīgas var aizbraukt ar kuģīti līdz Majoriem, bet kaut kā nav sanācis. Toties tagad braukšu uz Majoriem no Salerno. Pa pašu pilsētiņu neko daudz nestaigājam, aizejam līdz ostai un mēģinām saprast, kā ir iespējams tikt pie kuģīša biļetēm.

Var just ka te nav ziemeļi, un neesmu ticis vēl līdz piestātnes galam, kad esmu jau nosvīdis. Labi, ka ir pieticis prāta paņemt līdzi cepuri, citādi būtu jau vēl rīta saulē dabūjis saules dūrienu. Biļešu kiosks atrodams netālu no kuģīšu piestātnes, pa ceļam gan var pamatīgi apskatīties vietējo zvejnieku kuterīšu un laivu ekipējumu. Šie tagad tieši brauc mājās, saimnieki ar džipiem braukā pārlūkot guvumu, nezinu vai viņi ar’ jau ir izsmēluši savu jūru tukšu. Biļešu tirgotāji ir nolēmuši, ka ar biļetēm tālu netiksi un kā blakus hobiju izvēlējušies piestātnes pārbetonēšanu. Līdz kuģītim gan vēl ir pusstunda jāgaida un nolemjam atrast pavēni un pagaidīt. Pavēnis nozīmē iešanu pa molu atpakaļ uz tuvīno citronu birzi (varbūt vēri/ silu vai audzi).

Kad piebrauc kuģītis, iesaku nekur pirms laika neskriet, tur iekšā ļauj kāpt tikai pēc noteikta grafika, līdz tam vīri sēž uz kuģeļa un runājas, neskatoties uz to, ka desmit cilvēku ārā stāv saulē un gaida iekšā tikšanu. Vispār jau viņiem var tikai piekrist, jo tā vietā, lai sēdētu apakšklājā ēnā, pasargāts no saules un vēja, vidējais tūrists speras uz augšklāju un cepas tur.

Maija ar’ domā, ka vajag sēdēt augšā, man, lai ar braukšanas ar kuģiem un laivām sen ir izmācījuši nelīst saulē, ar’ nākas sēdēt augšklājā un “baudīt skatu”. Vispār jau Amalfi piekraste ir smuka, te vietējiem nekad nav pieticis zemes, lai izveidotu kārtīgu kartupeļu lauku vai apsētu kviešus. Tad nu viņi situšies kā mācējuši ar zvejniecību, vīnogulājiem un citroniem. Ģeogrāfiskie apstākļi viņus nolēmusi nabadzībai, un tur neko daudz nevar pasākt pat šodien. Tad nu nākas ārzemniekiem rādīt vecus cietokšņus, kontrabandistu grotas un pelnīt ar tūrismu.

Pirmā kuģīša pieturvieta ir Cetara, te iekāpj pāris amerikāņu un runā par savām amerikāņu lietām. Kad tiekam nost no kuģīša Majoros, es jau esmu pamatīgi appūsts un apcepies, tā vien prasās pēc cukurūdeņa.

Majoros mēs neesam atkūlušies tāpat – mēs iesim pa Citronu taku. Lai uz tās nokļūtu, mums nākas iziet cauri ciemam līdz baznīcai. Pa ceļam tieku pie cukurūdeņa, pilsētiņa ir smuka un baznīca, lai ar vietām uz jumta aug balandas, ir tīri tā neko. Gandrīz nopērku smuku sviesta trauku, mūsu mājās sviesta trauki ilgi neturas, būtu labas rezerves, bet tad parēķinu, cik tas sver, to, ka man desmit kilometrus nāksies to stiept uz muguras, no domas atsakos.

Citronu ceļš nudien ir iespaidīgs, sākumā uzrausies pa trepēm virs baznīcas un tad pa šauru ieliņu ej uz priekšu cerot, ka ceļvedis nemānās un sāksies citroni. Viss iet kā plānots, parādās pirmie citronkoki, nedaudz sanāk iet pret kalnu, dikti karsts un daudz jādzer ūdens. Ūdens krājumi mums ir brangi, tādēļ nav par ko satraukties. Vietām atrodas arī pa kādam ziemeļu citronam – čiekuram. Kā jau tas siltajās zemēs ierasts, pie takas zālē čum un mudž vietējās ķirzakas. Izskatās jau visai jauki, tādas pirksta lielumā un maizi no nagiem ārā nerauj kā Madeiras ķirzakas. Bet varu derēt, ja tu nogurumā tur sadomātu atgulties, norītu tevi pusstundas laikā.

Entuziasmā nolemjam nedoties pa taisno uz Minori miestu, bet iet pa garāku ceļu un uzrāpties līdz St Nicolas konventam. Cik no savas pieredzes varu teikt, ka zirgābols uz takas ir zināma kvalitātes zīme, kas liecina, ka taka būs izcila. Protams, ja vien nenojauksies un nenosmērēsies ar sūdiem. Pēc pārsimts metriem mēs satiekam vietējo lauksaimnieku, viņš pa trepēm ved lejā trīs zirgus. Acīmredzot darbs ar citroniem pabeigts un var iet mājās atpūsties. Šis ir tas takas gabals, kurā visu laiku jākāpj pret kalnu. Trepes te nav domātas cilvēkam, bet zirgiem. Trepes variē no zemes klājuma, kas nostiprinātas vien ar kokiem, līdz nopietniem betonējumiem.

Katru reizi, kad paliek grūti, es atgādinu sev, ka tiem, kas te augšā vilkuši betona maisītāju, betonu, smiltis un ūdeni ar nebija diez ko viegli. Mēs saceram leģendu par trako betonētāju dzimti, kura visu mūžu vadījusi betonējot trepes uz citronu dārziem. Par laimi taka ir pavēnī un nesanāk staigāt pa sauli. Gar takas malu sāk parādīties citronu plantācijas, izskatās, ka raža būs laba. Mums pa ceļam ir atrodama viena baznīciņa, kas uzcelta klintsmalā un pārrauga visus Majorus. Te taku apsargā liels suns, kas izskatās brangs rējējs, bet visādi citādi miermīlīgs.

Baznīciņai ir palikusi vien vēsture, redzam, kur turēti tie zirgi, kas mums nākuši pretī, sētā kāds dedzinājis matračus. Skats gan ir skaists. Ejot tālāk var redzēt industrializācijas paliekas, savulaik, te ir bijusi nopietna rūpniecība, nu ir tikai drupas. Tās tad arī sargā iepriekšminētais suns. Taka piedāvā vēl daudzas iespējas, ej kaut vai līdz Romai, bet mēs izvēlamies ceļu uz Minoriem. Man uz telefona ir visādas gudras aplikācijas, kas rāda visas takas, taču te sanāk problēmas, nevaram atrast pagriezienu uz Minoriem. Beigās nolienam pa kaut kādu šauru taciņu, pa stāvu krauju uz leju, pie nelielas upītes. Otra alternatīva (pareizā) bija sperties cauri mājas sētai. Mēs blandāmies gar upīti, te iet tikai zirgi, kad aptveram savu kļūdu, ir jau par vēlu iet atpakaļ.

Taka aptuveni iet uz Minoru pusi un ejam tik pa to, beigās pie kārtējām industializācijas perioda drupām, atgriežamies uz pareizā ceļa un nokāpjam Minoros. Blandoties esam patērējuši diezgan daudz enerģijas. Nolemjam kaut ko iekost, ejam iekšā restorānā, pasūtām grilētus kalmārus un brazinu. Izmantoju iespēju nomazgāt sviedrus restorāna tualetē. Paēduši nolemjam meklēt autobusu un braukt uz Ravello, tur mums naktsmājas. Aizejam līdz centram, un tur vietējā avīžu bodē tiekam informēti, ka, nē, viņi autobusa biļetes nepārdod, bet tie, kas pārdod, strādā līdz diviem. Tici nu vēl vietējās pašvaldības interneta lapām, ka autobusu biļetes pārdod uz katra stūra! Ja no Minoriem skatās uz augšu atgāžot galvu, tad Ravello var tīri labi redzēt augšā uz klintsmales. Nolemjam, ka nav ko čakarēties, kāpsim vien augšā, kā par laimi es esmu redzējis zīmi ar norādi Ravello.

Teikšu kā ir, būtu zinājis, ko es piedāvāju, būtu nolīdis pavēnī un pagaidījis, kad beidzot biļešu tirgotava atnāks vaļā. Te ir vienas vienīgas trepes, visu laiku uz augšu vien. 350 augstuma metri pēc tam, kad 500 jau šodien ir veikti. Kad veikta aptuveni trešdaļa, mums priekšā notiek remontdarbi un ceļš bloķēts. Man šajā brīdī ir ļoti, ļoti skumji, pilnīgi nevaru noticēt savai veiksmei. Velku ārā karti un atrodu alternatīvu gar kapiem.

Te, ja neskaita kāpienu, viss iet kā pa sviestu, pagriezienos ir uzstādīti pat ūdenskrāni, kas ļauj atspirdzināties, manā gadījumā pabāzt galvu zem auksta ūdens. Kad ejam garām vietējai baznīcai, vietējais pensionārs mēģina no mums izspiest kādu eiro. Mums viesnīciņas īpašniece jau no rīta rakstīja un stāstīja, ka viņas viesnīcu grūti atrast, piedāvāja pie tuneļa sagaidīt. Labi vien ir, ka atteicāmies, jo nekādu tuneli tā ar neieraudzījām. Bet meklējot viesnīcu gan pačakarējām daudz laika. Man finišā nosprāga telefons, pilsētele kā trīsdimensiju labirints. Nogurums sakrājies un nedaudz sakasījos ar Maiju. Beigās viesnīcu atradām, bijām viņai pāris reizes gājuši garām, pēc tam ieraudzījām arī norādes, kas skaidri rādīja ceļu.

Viesnīca nudien bija tā booking.com desmitnieka vērta. Viss smuki un galvenais, ka vēsi. Nedaudz atelsušies nolemjam aizšaut uz seno romiešu villu Villa Cimbrione. Tā atrodas netālu no mūsu apmetnes vietas. Nopērkam biļetes un dodamies klaiņot pa villas dārzu. Savulaik cilvēki ir zinājuši, kur būvēties, skati uz Vidusjūru ir episki, arī pats dārzs ir ar tādām kā senuma iezīmēm. Kas pats galvenais, te nav odu, tā, ka vispār nav. Cenšos daudz nefotografēt, bet tur ir vietas, kur cilvēki stāv rindā, lai tik noknipsētu bistes, kas skatās uz jūru.

Kad esam visu izpētījuši dodamies uz Ravello centrālo laukumu ēst saldējumu, te vietējiem kāzas. Priekš latvieša cepumi ar šampanieti priekš kāzām ir tā kā nedaudz pa knapu, bet vietējiem, šķiet, ir pašā laikā. Mājupceļā nopērkam sieru un maizi, lai ir, ko iekost vakariņās. Rīt mums plānā liels pārgājiens un brauciens uz Bomerano.