5. jūlijs (Altausee – Loser – Sāls raktuves)

Šodienas plānā ir nopietns pārbrauciens pa Alpu kalniem. Netālu no Altausee ir maksas šoseja, kura ved augšā uz Loser kalnu, jeb latviski Lūzera kalns 🙂 Celiņš ir varens serpentīns, kur pat katram pagriezienam ir piešķirts savs numurs un tiek norādīts augstums virs jūras līmeņa. Kad esam tikuši augšā, atklājas, ka šo vietu ir iecienījuši arī paraplānisti un delatoplānists. Laikam viņiem te ir kāda augšupejošā gaisa strāva. Pāris jau plodzenās pa gaisu, un bariņš vēl gatavojas.

Arī mēs sākam gatavoties, izlādējam mugursomas. Man īsumā izstāsta šodiena plānu, es jau kā vienmēr neesmu painteresējies, ko precīzi mēs esam ieplānojuši. Plāns izrādās pavisam vienkāršs, mēs ar Kristapu dodamies pārgājienā, bet pārējie tusēsies pie kalnu ezeriņa. Līdz ezeriņam ir neliels kāpiens, tā kā Ernestu nes Reinis, tad man kāpšana ir viegla. Vispār jau smuks skats, apakšā redzams Altausee, bet augstāk kalni. Vienīgais, kas nedaudz kaitina, ir karstums, šī atkal ir diena, kad saulē ir pāri trīsdesmit un, iespējams, pat visi četrdesmit. Tādēļ nolemju paņemt līdzi arī kaut ko dzeramu, ja nu gadījumā uznāk slāpe. Tomēr vasaras vidus, un ej nu sazin vai varēs kaut kur sniegu atrast. Abi ar Kristapu dodamies ceļā. Kad esam tikuši garām ezeriņam un sākuši rāpties augšā pa kalnu taku, Kristaps attopas, ka paķēris līdzi mikroautobusa atslēgas. Nekas, nākas vien viņam jozt atpakaļ, lai atstātu tās pārējiem. Nevar tak zināt, cik ilgi mums tas pārgājiens vilksies. Ja nu palikušie sadomā iet atjaunot ūdens krājumus.

Kad Kristaps ticis atpakaļ, varam sākt iet pa īstam. Takas sākums ir diezgan aizraujošs, diezgan daudz nākas rāpties augšup ap sienu. Nav jau grūti iežu noslāņojumi erozijas rezultātā ir izveidojuši tādas kā neregulāras kāpnes. Pa tām tad arī nākas kāpt. Lai viss nebūtu pavisam vienkārši, tad vienā rokā turu fotoaparātu un otrā ūdens pudeli. Jo aukstāk rāpjies, jo krāšņāki skati paveras.

Arī pati daba ir piestrādājusi, vienā vietā klints sienā izveidoti tāds kā logs uz ieleju lejā. Nevaru jau galvot, ka to nav izdarījuši uzņēmīgi cilvēki tūristu pievilināšanai, bet izskatās dikti smuki. Atvelkam elpu, ievērtējam skatu un dodamies tālāk. Kalna galā atrodam mazu reliģiskā kulta celtni. Tas nav nekāds brīnums, savulaik viņi tādas sabūvējuši bezmaz vai katrā kalnu galotnē. No šejienes redzams arī mūsu pārgājiena attālākais punkts. Kalns, kas dominē pār Atausee ezeru, tam galā uzbūvēts krusts.

Tagad sākas kāpšana lejup, lai tiktu uz nākamo kalnu. Lejā iešanu nedaudz sarežģī tas, ka taciņa reizēm kalpo arī par strauta gultni. Nākas iet pa dažāda kalibra akmeņiem, kas to vien gaida, kad kāds neuzmanīgāks gājējs sagribēs izmežģīt potīti. Lejā tiekam veiksmīgi, taču sākot kāpienu augšā iestrēgstam aiz priekšā gājējiem. Nākas labu gabalu lēnām vilkties nopakaļus, līdz atrodas vieta, kurā apdzīt.

Galamērķī atrodas iebetonēts dzelzs krusts un smuks skats uz apkārtni. Izskatās ka te aktīvi strādā arī vietējo putnu piebarotāju biedrība. Te ap cilvēkiem labprāt grozās vietējie putneļi, kas cer un arī dabū tūristu maizes drupačiņas. Atpūšamies pavērojam apkārtni un dodamies atpakaļ.

Paejamies nedaudz atpakaļ un dodamies gar pirmā kalna otro pusi atpakaļ uz ezeriņu. Kamēr priekšā ir labi iemīta taka, tikmēr nav nekādas problēmas. Brien kā pa lielceļu, var skatīties taureņus, neizkusošo sniegu un citus tūristus. Laiku pa laikam var atrast kādu šortkatu, kas pa pāris metriem saīsina ceļu. Taču pienāk vieta, kad īsti vairs nevar saprast, uz kurieni jādodas. Lejā vai uz veco funikulieru staciju. Izlemjam par labu funikuliera stacijai. Ejam un tad pārdomājam, ka labāk kāpsim lejā, jo tur no funikuliera stacijas ved govju serpentīns. Govju serpentīns no parastā atšķiras ar to, ka viņš ir pamatīgi noķēzīts. Acīmredzot Austrijā populārākā govju šķirne ir nevis Limuzīna, bet Durhfalla. Lai vai kā lejā noklundurējam veiksmīgi. Un sev par nožēlu konstatējam, ka lēmums ir bijis nepareizs. Tagad nākas doties uz stāvlaukumu kāpjot augšā pa asfaltu.

Gabals ir uz kādu pusotru kilometru, it kā jau iešana pa asfaltu un līdzeni, bet no tā nāk augšā tāds atstarotais karstums, ka liekas, ka ej pa pannu.
Vienīgais, kas izklaidē, ir deltoplānistu sarunas gaisā, tie tur lidinās un sarunājas. Kad esam nonākuši pie mikroautobusa ar nožēlu konstatējam, ka pārējie nemaz vēl nav atnākuši. Atstāju Kristapu par galveno un pats dodos meklēt. Uzlienu atkal pie Lūzera ezera, un tur jau viņi ir. Visu laiku čilojuši pie ezera. Piknikojuši, bērni vārtījušies pa ezera dubļiem, Ernests mētājis tajā akmeņus. Vienu vārdu sakot, labi pavadījuši laiku. Saku, ka jādodas tālāk, paņemu Ernestu ielādēju viņu mugursomā un dodamies lejā. Tikuši busiņā, uzrīkojam eksprespikniku, iekožot no rīta piemājas maiznīcā nopirktās bulciņas.

Tagad ir pienācis laiks vēl vienai atrakcijai – sālsraktuvei. Tā kā Hallštates sālsraktuves mēs izbrāķējām, tad pie Altausee atrodamās, šķiet, būs labu labās. Protama lieta, ka līdz tām mēs aizbraucam tikai tad, kad nupat nupat ir aizgājusi ekskursija. Mums vēl nieka četrdesmit minūtes jāpagaida. Nopērkam biļetes un savīkšamies uz gaidīšanu. Apskatām vietējo suvenīru bodi. Nekur vēl neesmu redzējis tik dārgu sāli kā šeit. Acīmredzot viņi te tai klāt jauc platīna putekļus, citādi man ir grūti izskaidrot to, ka pārsimts grami ar nātrija hlorīdu maksā virs divdesmit eiro. Sāli nepērkam, Maija nolemj, ka viņai vajadzētu iedzert kafiju. To var dabūt hotelī turpat blakus. Kas dīvaini, kafiju pagatavoja viesnīcas administratore.

Pārējo laiku pavadām sēžot pie ieejas sālsraktuvēs un spēlējot Candy Crush Soda. Maija, Reinis un Ernests raktuves neapmeklēs. Iemesls triviāls – Ernestam nepatīk tumšas alas, un kādam viņš ir jāpieskata. Ekskursijas sākumā mums izsniedz speciālus tērpus, lai pašu drēbes nepievilktos ar sāls kristāliem, un tādējādi mēs dārgo sāli neiznestu no raktuvēm nesamaksājuši. Matīsam nevar atrast viņa izmēra drēbes, un tādēļ viņam visu laiku nācās cīnīties ar nošļukušām biksēm. Iesākumā mēs kādu kilometru dodamies iekšā kalnā. Gids stāsta gudrības, ka sālsraktuvēs visas ejas esot ar slīpumu uz izeju, lai vieglāk stumt vagoneti, tādēļ, ja nu apmaldās drošākais ir iet uz leju, tad skaidra lieta, ka tiksi arī ārā. Raktuvēs ir nedaudz virs nulles. Tāpēc, ja sanāk ilgāk uzkavēties klausoties par sāls kristāliem vai pētot apakšzemes baznīcu, tad sāk uznākt drebulis. Sāls racēji ir tikuši pat pie svētās, tā savulaik dikti esot pievērsusies kristietībai, bet tētis ne un ne. Iespundējis meitu uz trīs gadiem apakšzemē bez saules gaismas. Bet šī tik un tā neesot atteikusies no savas pārliecības, nācies galēt vien nost. Tad nu vietējie savos mundieros inkorporējuši pogas pēc viņas nodzīvoto gadu skaita un tur vaļā trīs pogas, kas simbolizējot tumsā pavadītos gadus.

Šīs raktuves ir slavenas arī ar vienu atgadījumu Otrajā pasaules karā. Hitleram esot bijusi ideja izveidot mega mākslas muzeju Berlīnē. No okupētajām teritorijām šis uz šejieni savedis salaupītos dārgumus, noglabājot kalna dziļumā, kamēr iekaros pasauli. Taču, kad sākusi svilt pakaļa, nolēmis raktuves ar visām gleznām uzspert gaisā, ievedis tajās kastes it kā ar marmoru. Taču vietējie strādnieki palūrējuši kastēs, a tajās stāv elles mašīnas! Puikas pa nakti kastes izveduši no raktuvēm ārā un sametuši aizā. Fīrers ta Fīrers, bet pēc kara kaut kur būs arī jāstrādā. Ej un atjauno raktuves. Mantu dala joprojām, un ne visiem mākslas priekšmetiem ir īpašnieki atradušies. Pēc šīs zāles nošļūcam pa kalnraču slidkalniņu uz koncertzāli, noskatāmies pasaules rašanās šovu un dodamies atkal pusotru kilometru pa tuneli ārā. Pa ceļam uz izeju Matīss man daudz un dikti stāsta par minecraft niansēm un pārspriež, ko varētu bez sāls izrakt šajās raktuvēs.

Tikuši ārā, salecam busiņā un dodamies mājās atpūsties.