23. Jūnijs

Šodien mums ir plānā doties uz Madeiras salas austrumu galu, tas šķiet saucas Sao Lorenzo rags. Šodien mums nebūs jāveic ļoti daudz kilometru pietiks ar astoņiem. Pamožamies daudz maz laicīgi uz brokastīm. Tur viss kā jau mazās viesnīcās pieņemts salikts pa galviņām. Tomēr jāatzīst ka pietiekoši daudz lai labi paēstu. Paēdam nododam bagāžu transfēram un dodamies uz autoostu.

Autoosta Machico atrodas blakus lielākajam supermārketam un nieka kilometru attālumā no viesnīcas. Vakar ar Maiju mēģinājām uzminēt, ir Jāņi Portugālē svētku diena vai tomēr nav. No tā bija atkarīgs vai mēs izbraucam deviņos divdesmit vai deviņos piecdesmit. Ieradāmies nedaudz par agru deviņos un deduktīvi izsecinājām, ka vismaz Līgo diena ir svētki, jo autobusu gaidījām veselu stundu. Priecēja tas, ka vietējie paši nebija lietas kursā un pāris norūpējušies vietēji arī gaidīja autobusu. Ejot uz autoostu vēlreiz pārliecinājos pa trīs vīru likumu. Madeirā novēroju, ka pie katra bāra tā darba laikā ir jāsēž vismaz trīs vīriem un kaut kas svarīgs jāapspriež. Apspriede obligāti sevī ietver periodiskus smieklus un gadījuma uzsišanu ar roku pa galdu. Izrādās, ka šis likums strādā arī visagrākajās rīta stundās.

Otra interesanta lieta ir maizes izvadājošā mašīnīte. Tā atšķirībā no kolhozlaika autoveikali vis nestāv pie kāda stūra, lai sagaidītu pircējus noteiktā laikā, šī dzenājas pa pilsēteles ieliņām, izdalot pretīgas taurīšu skaņas un laižot fonā reklāmas. Pirmo pusstundu man tas šķita jancīgi, pēcāk nodevos pārdomām kā te ir strādāt par maizes izvadātāju, nez vai kaimiņi tevi ienīst, kāds pa nakti nosper taurītes utt.

Sēžot un gaidot autobusu laiku pavadīju lietderīgi lasīju grāmatu. Beidzot piebrauca autobuss un kādu piecpadsmit minūšu laikā pa serpentīniem aizrāva mūs līdz Sao Lorenzo raga stāvlaukumam. Atšķirībā no iepriekšējās dienas te cilvēku ir kā biezs. Te ir pat vācu nūjotāju grupiņa, kuru mēs satikām vakar uz levadas takas. Jā šodien te levadu nav vispār, jo šī salas daļa ir tāds pustuksnesis. Lietus te praktiski nelīst nekad, kaut kas ar valdošiem vējiem.

Mūsu taka sākas autostāvietā un ar pamatīgu kāpienu uz leju. Sākumā kā jau īstam tūristam pienākas es pētu raga endēmiskos augus, novērtēju piecu miljonu gadu laikā radušos eroziju. Skatos kā bazalts mijas ar vieglākiem vulkāniskajiem materiāliem, izdaru aplēses par to cik ilgi te vēl viļņiem un vējam pietiks ko postīt un kātoju uz priekšu. Gājēji te ir visdažādākie no maziem bērniem līdz rūdītiem vācu tūristiem.

Kopumā taka ir ļoti laba, ieteiktu iziet visiem, kuriem kājas vēl kustas. Šī ir pavisam savādāka Madeiras daļa, te nav koku, zaļas veģetācijas, te ir tikai vējš saule un vecuma saēstas klintis. Pa ceļam mēs apskatāmies, kā ūdens ir sadēdējis mīkstākas salas klintis, atstājot okeānā tik bazalta bluķus, izkāpelējušies pa neskaitāmām kāpnēm un redzējuši tiešām labus dabas skatus.

Ja cilvēks no sākuma tiešām ir dabas skatu baudītājs, tad kā jau tas karstā laikā pierasts ar lielu ūdens patēriņu, cilvēkus beigās interesē vairs tikai viens jautājums, kur ir ateja? Es arī esmu tikai cilvēks un daba mani nav aplaimojusi ar dzelzs pūsli, tad mierinu sevi ar domu, ka pēc leģendas tualete ir atrodama vietējā informācijas centrā. Izskatās, ka tā domā visi gājēji, jo informācijas centrs izskatās ir reāli populārs, cilvēki tur iegriežas uzkavējas un dodas tālāk, lai iekarotu pussalas galveno virsotni.

Mēs neesam izņēmums, arī aizejam uz informācijas centru, atrodam, ka tualetes durvis ir slēgtas un nolemjam uzrīkot nelielu pikniku. Ja parasti piknika laikā cilvēkus apsēž baloži, vai sliktākā gadījumā žurkas, tad te viss ir vēl skarbāk te tevi apsēž ķirzakas. Nemaz nezināju, ka šīs ir tik drošas. Apsēžos uz soliņa un sāku pakot ārā ēdamlietas un kur gadījies kur ne ķirzaka mēģina ielīs manā somā, otra jau šiverē ap manu siera bundžiņu, trešā iečeko naža kvalitāti. Padzenu nost un mēģinu paēst, tas gan tik raiti nevedas, jo ķirzakas ir jāgaiņā visu laiku. Ķeros pie pavisam radikāla soļa, sadrupinu uz galda vietējo cukurniedru keksu ķirzakām. Tagad visi mierīgi kopā turpinām ēšanu.

Uzlienam arī pussalas augstākajā virsotnē, paskatāmies kā nūjotāji uzstiepj kalnā savas nūjas, paskatāmies arī uz skaisto ainavu un nolemjam doties lejā. Ja godīgi tad uzkāpt augšā nav diez ko viegls pasākums, man kā īstam ofisa planktonam nākas atelsties pie katra piecdesmitā pakāpiena, pat vietējais šunelis augšā ļepato jestrāk. Lejā iešana protams ir daudz vieglāka. Atkal aizejam uz infocentru un atklājam tualešu slēgšanas patiesos iemeslus. Neesot ūdens un tāpēc ciet. Neko daru kā citi izmantoju netālās piekalnītes smilgas un lieta darīta.

Atpakaļceļš vairāk mijas ar jautājumiem – nevar būt ka mēs te arī gājām un kas tad tās par trepēm no kurienes tās te radās. Labu gabalu nogājuši nolemjam uzrīkot vēl vienu pikniku. Apsēžamies tam paredzētajā vietā, baudām skatu uz līci un lidostu. Es jau laicīgi izdalu vienu cepumu ķirzakām, tās tur plēšas savā starpā un liek mani mierā. Maija gan skopāka un viņai nākas pārdzīvot reālu ķirzaku uzbrukumu, viena pat nekautrējas pārlēkt no viņas pleca uz rupjmaizes šķēles, lieki teikt, ka es bij pārsmējies. Nonākuši atpakaļ stāvlaukumā secinām, ka mums vēl divas stundas jāgaida transfērs.

Es laiku pavadu lietderīgi, iesmērējos ar pretiedeguma krēmu uz savām jau apdedzinātām ekstremitātēm, uzrakstu iepriekšējās dienas piedzīvojumus, izdzeru cukurūdeni, nelaižu balodi pie rozīnēm un vēroju apkārtni. Kopumā produktīvi pavadīts laiks. Beidzot ir klāt arī busiņš, kas mūs vedīs uz Santanas ciematiņa viesnīcu. Šī salas daļa šķiet atrodas mūžīgā miglā, vismaz sauli te vairs neredzam. Pati viesnīca izrādās ir slēgta, jo ir taču brīvdienas. Nekas saimnieks atrodas, mums tiek ierādīta istabiņa, vakariņas sākas septiņos bārā pretī viesnīcai. Līdz septiņiem vēl veselas divas stundas. Nolemjam iziet ārā iečekot kas un kā.

Ātri atrodam vienu levadu un nolemjam paieties nedaudz gar to. Kādu laiku gājuši ieraugām nelielu alu klintī kurā ieved levadas atzarojums, kas izved mūs pie salas paša ziemeļu krasta, ļaujot apskatīt visu salas ziemeļu malu. Ar to tad arī nodarbojamies, skats tiešām smuks.

Ap septiņiem velkamies uz vakariņām, te nu viss ir vislabākajā kartībā ir trīs ēdieni, klāt paņemam vinčuku un paēdam diezgan labi. Bez mums viesnīcā mitinās tikai vēl divi vācieši.

Rītdien mums ir ieplānot pārgājiens uz vienu no salas lielākajiem ūdenskritumiem, tas visu laiku vedīs gar levadu un būs nieka trīspadsmit kilometrus garš.