Navigate / search

The Wild Life of Our Bodies: Predators, Parasites, and Partners That Shape Who We Are Today by Rob Dunn

The Wild Life of Our Bodies

Katru gadu cenšos izlasīt vismaz vienu grāmatu par parazītiem, lai atgādinātu sev, ka dzīve nav rožu dārzs. Cilvēks bez cērmēm, blusām un utīm ir diezgan nesena parādība. Pat mūsdienās šis stāvoklis ir pārejošs, jo blusas un utis šad tad tomēr vēl gadās redzēt.

Autors savā grāmatā vadās no vienas pamatnostādnes. Cilvēka saprāts ir tikai nesens viņa evolūcijas blakusefekts, organisms savukārt ir attīstījies no vienšūņa līdz tagadējam pārsimts miljonu gadu laikā. Attīstījies atbilstoši apkārtējai videi un no vispārējās ekoloģijas izrāvies tikai nesen. Tas viss sev līdzi nes nopietnas problēmas, jo mūsu atrautība no dabas tagad rada pavisam jaunas problēmas.

Piemēram, šķiet, ka daļa no saslimšanām ar astmu, alerģijām un dažādiem eksotiskiem sindromiem, iespējams, varētu būt izskaidrojama ar patstāvīgu parazītu trūkumu organismā. Cērme, iespējams, palīdz kalibrēt organisma imūnsistēmas reakciju tā, lai tā spētu identificēt reālus draudus nevis nodarbotos ar paša organisma šūnu iznīcināšanu.

Protams, netiek aizmirsts arī stāsts par antibiotikām un to, kā tās izpļauj zarnu baktērijas, rada rezistentas baktērijas un vispār baktēriju mūsu organismā ir vairāk nekā pašiem savu šūnu. Lielākoties tie ir simbioti, kas palīdz mums sašķelt kādu cukuru vai tauku. Ir šādas tādas kaitīgas, bet ja nu tu viņas pazaudē, tad jāatceras, ka par uztura sabalansēšanu tev jārūpējas pašam.

Vēl bija nodaļas, kas veltītas ksenofobijai, slimībām un plēsējiem. Cilvēks ar stroķi rokās mūsdienās spēj nogāzt jebkuru lopiņu, kas nāk tam pretī, tomēr psiholoģiski no mērkaķa mēs pārāk tālu neesam tikuši. Joprojām bildēm, uz kurām attēlotas čūskas, mūsu smadzenes reaģē momentāni, un lielu epidēmiju gadījumā mums ir tieksme izolēties.

Kopumā vispusīga un izglītojoša grāmata par ekoloģiju, bioloģiju un cilvēka psiholoģiju. Vietām man šķiet autors aizraujas ar pārliekām spekulācijām un faktu bāze, uz kuras šīs spekulācijas tiek balstītas, nav diez ko stabilas. Bet autors to nemaz neslēpj un pats pasaka, ka tas ir tikai viens no iespējamajiem variantiem. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

We Are Not Alone: Why We Have Already Found Extraterrestrial Life by Dirk Schulze-Makuch and David Darling

We_Are_Not_Alone_cover

Nesen izlasīju vienu visai pesimistisku grāmatiņu par dzīvības iespējām Visumā. Tās autors lasītājam nedeva nekādas cerības, ka būtu iespējams sastapt saprātīgu nezemes civilizāciju, lai gan arī viņš nenoliedza, ka mikrobu līmenī dzīvība, iespējams, ir atrodama. Šīs grāmatas autors savukārt nav tik skeptisks un uzskata, ka dzīvība ārpus Zemes ir ne tikai iespējama, bet arī jau atrasta. Grāmatas apskatāmie iespējamās dzīvības perēkļi ir Saules sistēmas planētas un to pavadoņi. Ja gribam būt precīzāki – Marss, Venēra, Eiropa, Titāns un Ganimēds.

Grāmatu patiesībā varētu uzskatīt par galveno ksenobioloģijas teoriju un atklājumu apkopojumu. Grāmatas autors uzskata, ka patiesībā dzīvība uz Marsa jau ir atklāta un nopietnāki argumenti, kas to apstiprinās, ir tikai pāris desmitgažu jautājums. Interesanti, ka dzīvības esamības noteikšanas testu pamatlicējs ir no Latvijas nākušais Wolf Vishniac. Uz Venēras dzīvība varētu atrasties nevis uz planētas virskārtas, bet gan mikroorganismi varētu dreifēt atmosfērā. Eiropā, skaidra lieta, visa ekosistēma atrodas zem pārdesmit kilometru bieza ledus.

Kā galvenie pierādījumi iespējamās dzīvības eksistencei, tiek piesauktas planētu atmosfēras analīzes. Ir dažas gāzes, kuru ievērojamos daudzumos izdala dzīvas radības, piemēram, metāns. Ekstrēmi dzīves apstākļi mikroorganismiem nav nekas neparasts, un nopietnam mikrobam nebūtu nekādas problēmas uzsākt dzīvi uz Marsa vai Venēras. Uz Eiropas gan diez vai būs iespējams atrast gigantiskus vaļveidīgus radījumus. Aprēķinot pieejamo enerģiju sanāk, ka tur niknākais plēsējs varētu būt nelielas krevetes lielumā.

Sākot lasīt grāmatu, es, patiesībā, uz neko nopietnu necerēju. Pats virsraksts, tāds no dzeltenās preses paņemts. Izrādījās, ka šoreiz biju nedaudz kļūdījies, sev par labu. Grāmata ir nopietna, un spriedumi tiek pamatoti ar faktiem, eksperimentiem. Autors analizē arī iespējas, kur šie fakti un eksperimentu rezultāti varētu būt nepareizi interpretēti. Vietām patiesībai sanāk samaitāt labu stāstu, bet lasītājs no tā tikai iegūst.

Kopumā, ja Tevi interesē, ar ko savstarpēju atšķiras Fotosintēzes pirmais tips no otrā tipa, kā izmantot C14 radioaktīvos izotopus dzīvības esamības noteikšanā, tad šī grāmata ir Tev. Grāmatā ir arī pāris bildes, jāatzīst gan, ka melnbaltas, un tas padara viņas nedaudz neinteresantas. Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav slikts ievads ksenobioloģijas problemātikā.

The Eerie Silence: Renewing Our Search for Alien Intelligence by Paul Davies

eerie_silence

Viens no labākajiem populārzinātniskajiem autoriem Paul Davies cenšas atbildēt uz jautājumu, Kur visi ir palikuši? Kāpēc klusums? Ar visiem tiek domāti citplanētieši, kāpēc mēs neuztveram viņu raidītos signālus citām saprātīgām būtnē? Kur ir ielūgums zemes ļaudīm pieslēgties Galaktiskajam internetam? Vai mēs tiešām Visumā esam vienīgās saprātīgās būtnes?

Grāmatu nopirku jau pirms tās iznākšanas, dikti jau nu gribējās viņu izlasīt uzreiz. Izlasīšana gan atlikās uz kādām pāris nedēļām, bet nekas, grāmata bija tā vērta. Autors mēģina pēc iespējas racionālāk izvērtēt citplanētiešu klusēšanas iemeslus, kā arī atbildēt uz jautājumu ko zemes iedzīvotājiem darīt, ja viņi pēkšņi saņemtu zvanu nu citplanētiešiem. Lai sniegtu atbildes uz šiem jautājumiem, tiek apskatītas dažnedažādas ar citplanētiešu meklēšanu saistītas tēmas.

Varbūt SETI programma ir pārāk antropocentriska, varbūt mūsu uzskati par citplanētu dzīvi nesakrīt ar viņu pašu uzskatiem. Pēdējos gados gan radioteleskopi ir pietiekoši uzlaboti, lai spētu vienlaicīgi uztvert un analizēt miljoniem frekvenču, tomēr iespējams, ka citplanētiešu signālu uztveršanai ar parastu radioteleskopu ir par maz.

Jautājums vai Zemes saprātīgie iemītnieki ir unikāli jeb dzīvība Visumā rodas, kur vien tai ir iespēja. Uz šo jautājumu patlaban nav nekādas atbildes, svešu saprātīgu būtņu signālus neesam uztvēruši, un vienīgā pašreiz pieejamā statistika, liecina, ka dzīvība ir tikai uz mūsu planētas.

Iespējams, ka citplanētieši jau dzīvo mūsu vidū tā sauktajā ēnas biosfērā, iespējams, ka ja cītīgi pameklētu, mēs spētu atrast kādu extremofīlu baktēriju, kuras apdzīvotā vide un DNS informācija liecinātu, ka viņa nav izcēlusies uz Zemes. Varbūt dzīvība uz Zemes ir radusies ne reizi vien? Diemžēl patlaban nekas tāds vēl nav atrasts, bet nav jau arī speciāli meklēts.

Dreika vienādojums. Slavenais vienādojums, kas aprēķina iespējamo citplanētiešu daudzumu Galaktikā. Ideja nav slikta, tikai diemžēl lielākā daļa no mainīgajiem mums joprojām ir nezināmi. Kāda ir varbūtība uz atsevišķas zemei līdzīgas planētas rasties dzīvībai? Kāda ir varbūtība, ka šī dzīvība sasniegs kaut kādu saprāta slieksni?

Ko mums vēl meklēt ja jau radioviļņus mēs nesaņemam? Kur ir citplanētiešu kosmiskās bākas, varbūt zondes? Kur ir Galaktiskā Diaspora, kā mēs varētu atklāt superattīstītas civilizācijas? Kā izskatītos Daisona sfēras spektrs. Kā izskatītos citplanētiešu kosmosa iekarošanas vilnis? Un galu galā vai arī pie Viņiem Kristus ir sists krustā un miris par Viņu grēkiem?

Netiek piemirsts arī Matrix scenārijs, cilvēki rada mākslīgo intelektu un tādējādi pārstāj būt vienīgās saprātīgās būtnes zināmajā visumā. Rodas jautājums, kas tālāk vai mašīnas iznīcinās cilvēci, varbūt tā ir pienācis arī citplanētiešu gals?

Un galvenais jautājums ko mums darīt, ja signālu tomēr saņemam? Izlikties nedzirdam, vai tomēr iesaistīties korespondencē ar nezināmu nosūtītāju. Kā lai mēs zinām viņu mērķus un kādi ir mūsu mērķi? Kas runātu visas Zemes vārdā un ko darīt ar tiem, kas raida signālus kosmosā bez valdību piekrišanas?.

Kopumā ļoti interesanta grāmata, dodu 10 no 10 ballēm. Autors gan ir skeptisks un uzskata, ka mēs diez vai atradīsim citas saprātīgas būtnes. Jā, argumentu pret ir vairāk nekā par, bet nekas – dzīvosim, redzēsim.