Navigate / search

Halloween and Other Seasons by Al Sarrantonio

Halloween and Other Seasons by Al Sarrantonio

Kārtējo reizi, kad nespēju izvēlēties ko lasīt, nolēmu pamēģināt ko jaunu. No šī autora darbiem līdz šim lasīt nācies ir tikai vienu stāstiņu – „The Cult of the Nose”, tas bija tāds savdabīgs par cilvēkiem ar knābjiem, kas izplata mēri. Tā kā stāstiņš man bija iekritis atmiņā, tad domāju, ka nebūtu slikti izlasīt vēl kaut ko. Beigu beigās apstājos pie šī stāstu krājuma.

Autors ir pazīstams kā šausmu stāstu rakstītājs, šis tas ir arī no zinātniskās fantastikas. Šis stāstu krājums ietver veselus astoņpadsmit viņa stāstiņus, kas lielākoties būtu kvalificējami kā šausmu stāsti. Pirmais, kas ienāk prātā izlasot pāris viņa stāstiņus ir – autoram reāli nepatīk bērni, viņš tos ciest nevar. Man nav ne jausmas kāds ir viņa ģimenes stāvoklis, bet šķiet, ka bērnu viņam nav. Visādi citādi, ja neņem vērā, ka lielākoties sliktas lietas atgadās ar bērniem, stāstiņi bija labi.

“Summer” – stāsts par vasaru, kas nekad nebeidzas, katru dienu kļūst arvien karstāks un karstāks, neviens nezina kādēļ. To zina tikai viens bērns. Liktu 6 no 10 ballēm, neko dižu jau tas nemāca, tikai, ka vajag būt uzmanīgam ar savām vēlmēm.

“Sleepover” – bērni pamostas dīvainā pelēkā pasaulē, kur viņi negrib neēst, ne dzert. Viņi te ir vieni paši, tomēr pēc laika parādās arī citi bērni. Skaidrs, vecāki ir atraduši veidu kā tikt no šiem sīkajiem dzīves maitātājiem vaļā. 7 no 10 ballēm.

“ Letters from camp” – vēl viens veids kā tikt vaļā no bērniem, aizsūtīt tos uz nometni, no kurienes neviens bērns neatgriežas. Manuprāt absolūta ilustrācija par bezatbildīgiem vecākiem, kas nespēj veltīt laiku bērnam augot un tad brīnās, kas sanācis. 7 no 10 ballēm.

“The return of Mad Santa” – manuprāt labākais stāsts grāmatā. Arī Salatēvs var salūzt katrus Ziemassvētkus izvadājot dāvanas. Ne pa velti viņš dzīvo Ziemeļpolā, jo neviens negrib astoņsimt gadus senas traģēdijas atkārtošanos. Tas bija tik sen, ka viss jau ir aizmirsts, bet ko darīt nabaga elfiem, kad Salatēvs pārmainās. 10 no 10 ballēm.

“Trail of the Chromium Bandits” – vesterns ar zinātniskās fantastikas piegaršu. ASV nolaidušies pāris kosmiskie bandīti, kas iznīcina mazas pilsētiņas. Tad nu kādam galaktiskajam policistam nākas ņemt lietas savās rokās un tikt ar tiem galā. 8 no 10 ballēm.

“The silly stuff” – arī no zinātniskās fantastikas. Pasaulē visu laiku notiek dīvainas lietas. Cilvēki teleportējas, līst zivju lietus, dienā kļūst tumšs. Kādam žurnālistam izdodas atrast sakarību tai visā un atrast vaininieku. Tāds ironisks stāstelis par to, ka arī citplanētiešiem nav sveša garlaicība. 8 no 10 ballēm.

“Liberty” – kāda vīra stāsts par savu draugu Zviedru, vietām bez likuma un atriebību. Labi uzrakstīts 10 no 10 ballēm.

“Dust” – interesants pasaules gala paveids. Balstīts tīri uz izteikumiem no pirmās Mozus grāmatas 2:7. 9 no 10 ballēm par inovāciju.

“ The pumpkin boy” – savāds šausmu stāsts par ziņkārīgiem puišeļiem, maniakiem un daudz ķirbjiem. 8 no 10 ballēm.

Kopumā labs lasāmais, kuru diemžēl aizēno autora problēmas ar bērniem, nezinu, ko tie viņam ir nodarījuši, bet just to var. Stāstu krājumam lieku 8 no 10 ballēm, lasās ātri un viegli.

Full Dark No Stars by Stephen King

Full_Dark_No_Stars

Kings nenoliedzami ir mans favorīts. Galu galā man mājās ir gandrīz visi viņa darbi, un 90% no tiem es pat esmu izlasījis. Labi, nelasīta man ir tikai vien grāmata “Lizijas stāsts”, kāpēc nezinu. Šo grāmatu es nopirku jau pirms tās iznākšanas. Kā jau bookdepository tas gadās, es viņu saņēmu tikai mēnesi pēc iznākšanas, un, kad saņēmu, man lasīšanas kāre bija pārgājusi. Bet ar laiku visam pienāk savs laiks, un šī grāmata nelasīta nepalika.

Grāmatā ir atrodami četri garstāsti, kas ieturēti klasiskajā Kinga stilā un atklāj cilvēku tumšāko pusi. Protams, lasītājs tiek ierauts šajos stāstos pilnībā, galu galā viņam taču ir visas tās šausmas jāiztēlojas. Stāsti iesākumā liekas parasti sadzīviskie šausmu stāsti ar misticisma piesitienu, citi pat bez tā, bet tieši Kinga stils ir tas, kas tos padara interesantus.

“1922” – stāsts par fermeri Vilfrīdu un viņa ģimeni. Vismaz sākumā viņam vēl ir ģimene un par to, kā šis gads fermerim Vilfrīdam kļuva par sliktāko gadu dzīvē. Vilfrīda sieva ir mantojusi simts akru zemes gabalu, bet tā vietā, lai to pievienotu Vilfrīda fermai, viņa paziņo, ka zemes gabalu pārdos un pārcelsies uz dzīvi pilsētā. Skaidra lieta, ka tāda atkāpšanās no senču paražām Vilfrīdam ir nepanesama, un viņš nospriež tikt no sievas vaļā. Ir tikai jādabū savā pusē dēls. Un tad jau notikumu maiss ir vaļā.

“Big Rider” – stāsts par kādu slavenu rakstnieci, kuru mājupceļā no publiskas uzstāšanās ciema bibliotēkā, izvaro un gandrīz nogalina. Rakstniece lietas pašplūsmā neatstāj un nolemj atriebties pati. Drausmīgākais stāsta ir tas, ka šādas izvarošanas pasaulē notiek riņķī un apkārt, un kādam nabaga cilvēkam tā diemžēl ir realitāte.

“Fair Extension” – cik tālu cilvēks ir gatavs iet, lai viņam pašam klātos labi. Ko ir gatavs iemainīt ar vēzi slims cilvēks, lai nodzīvotu vēl teiksim 15 gadus. Kārtējais darījuma ar pašu nelabo nestandarta scenārijs. Jā, te nav jāatdod dēls, meita vai sieva. Šoreiz dzīves pagarinājumu var dabūt citā veidā.

“A Good Marriage” – cik labi cilvēks var pazīt otru cilvēku. Un ja ar viņu kopā esi nodzīvojis pārdesmit gadus? Autors uzskata, ka ne visai, un pastāsta mums par sievieti, kura nejauši atklāj, ka viņas vīrs ir maniaks slepkava.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, bet tas salīdzinājumā pret citiem Kinga darbiem. Jo man viņš tomēr ir atsevišķā kategorijā. Lai arī notikumi lielākoties notiek uz parastu amerikāņu dzīves fona, man tomēr nedaudz pietrūka tās mistikas.

999: Twenty-nine Original Tales of Horror and Suspense edited by Al Sarrantonio

999

Ideja iegādāties šo stāstu krājumu man radās visai sen, precīzāk, tūlīt pēc krājuma Stories: All-New Tales by Neil Gaiman and Al Sarrantonio izlasīšanas. Šķita, tas Sarrantonio nemaz nav zemē metams, un gan jau, ka pats ar mācēs sastādīt nesliktu stāstu krājumu. Tad gan viss piemirsās, līdz kādā Londonas grāmatu bodē uz pārdevēja jautājumu vai var palīdzēt, atbildēju, ka man vajag šo grāmatu. Diemžēl šādas grāmatas viņiem nebija, un nācās vien pasūtīt to no bookdepository. Kad grāmatu saņēmu, tā tradicionāli novārtījās mēnesi grāmatu plauktā un tikai tad sāku to lasīt.

Uz jautājumu, kāpēc grāmata nosaukta 999, Sarrantonio atbild – tāpēc, ka skatoties otrādi tas ir 666. Grāmatā ir divdesmit deviņi stāstiņi, ne visi ir šausmu stāsti un ne visi no viņiem ir šausmīgi. Pieminēšu dažus stāstiņus, kas man pašam patikās.

„Amerikanski Dead at the Moscow Morgue” by Kim Newan – stāsts patiesībā nemaz nav šausmu stāsts, bet tāda ironiska parodija par zombijiem un kultūru sadursmi. Amerikā ir sācis izplatīties vīruss, kas cilvēkus pārvērš zombijos. Kad zombiji tiek līdz Krievijai, krievi tos izmanto kā saulesbriļļu, pleijeru, videomagnetafonu un fotoaparātu avotu. Kamēr vien kāds krievu zinātnieks nenolemj atdzīvināt Rasputinu.

„The Ruins of Contracoeur” by Joyce Carol Oates  – stāsts par kādu tiesneša ģimeni, kuri tēva koruptīvo darbību rezultātā tiek izstumti no sabiedrības un ir spiesti pārvākties uz savām dzimtas mājām. Protams, ka tur riņķī siro monstrs bērnēdājs, un arī laiks rit savādi. Interesants stāsts, kurā tiešām grūti uzminēt beigas.

„The Owl and the Pussycat” by Thomas M. Disch – šis nu tiešām ir šausmu stāsts, sākumā tu nemaz nevari saprast, kas ir Pūce un kas ir Runcis. Bet, kad saproti, tad lietas nostājas interesantā perspektīvā. Vairāk neko nevar stāstīt citādi sanāks SPOILERIS.

„Good Friday” by F. Paul Wilson – tipisks vampīru stāsts, tradicionāls. Vampīri ir pārņēmuši zemi. Interesanti, ka viss sākās Austrumeiropā. Stāsts ir par kādas mūķenes centieniem izdzīvot, jāatzīst visai veiksmīgiem.

„Excrepts from the Records of the New Zodiac and the Diaries of Henry Watson Fairfax” by Chet Williamson – stāsts par kādu bagātnieku ekskluzīvu klubu un kapitālisma īsto dabu, kas beigu beigās noved pie eksokanibālisma un ektokanibālisma.

„Catfish Gal Blues” by Nancy A. Collins – tipiska pasaka par muzikantu un nārām. Muzikantu piebeidz viņa paša alkatība. Neslikts un pamācošs stāsts.

„The Grave” by P. D. Cacek – gotisks stāsts par psihopātisku bibliotekāri un viņas atradumu mežā.

„Rio Grande Gothic” by David Morell – šis gan ir drīzāk detektīvs, nevis gotiskais stāsts. Policisti uz kāda ceļa sāk atrast pamestus apavu pārus. No sākuma izskatās,ka tas ir kāds jokdaru pasākums, līdz kādā no zābakiem neatrod arī kāju.

Kopumā stāstu krājumu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Pāris stāsti gan mani neuzrunāja vispār un pēc pāris lapaspušu izlasīšanas, viņus šķīru pāri, un nejūtos neko zaudējis. Domāju, ka katram te varētu atrasties kāds lasīšanas vērts stāstiņš.

Alfred Hitchcock’s Anthology: A Choice of Evils

Choice of evils

Kaut kad sen, sen atpakaļ, kad vēl mācījos vidusskolā, man galvā ienāca ideja mācīties angļu valodu. Manis pielietotā metode bija elementāra – paņem grāmatu un lasi, vārdus, kurus nezini, izraksti uz lapiņas un iemācies. Pirmā grāmata lasīsies nedēļu un pierakstīsi bezmaz vai katru vārdu, nākamā ies ātrāk un pēc diviem mēnešiem jau varēšu lasīt angliski gandrīz kā savā dzimtajā valodā. Man šķiet, ka man sanāca. Hičkoka antoloģijas bija vienas no tām grāmatām, kas bija pieejamas Talsu bibliotēkā angļu valodā diezgan lielā skaitā, un varētu teikt, vienas no galvenajām manu vārdu krājumu papildinātājām.

Nesen mani parāva nostaļģija par šīm grāmatām, veicu nopietnu izmeklēšanu – no sākuma, lai noskaidrotu, kas tās bija par grāmatām. Tad atrast un iegādāties. Tad sagaidīt līdz pastnieki tās atgādās līdz namdurvīm. Iesākumā pasūtīju trīs no aptuveni trīsdesmit, ja iepatiksies iegādāšos visas.

Tātad šī grāmata ir par ļaunuma izvēli. Cilvēki šad tad vēlas nodarīt pāri viens otram vai nu aiz atriebības, pieviltas cerības vai vienkārši tāds darbs. Jautājums ir tikai kā to izdarīt, kādu ļaunumu izvēlēties. Grāmatā ir veseli 34 stāstiņi, kur stāsta personāži nodarbojas ar šī ļaunuma izvēli. Tā var būt gan perfekta slepkavība, slepkavības inscinējums, veids kā tikt galā ar laupītāju, veids kā uzmest citus. Stāstiņi ir pietiekami īsi, lai nepaspētu apnikt un pietiekami dažādi, lai nesāktu atkārtoties.

Kopumā neteiktu, ka labākais no šīs antoloģijas stāstu krājumiem. Stāsti lielākoties ir veidoti pēc principa – negaidītas beigas, kas liek uz visu paskatīties nedaudz citā gaismā un nodomāt: nu gan autors labi izštukojis. Pāris stāsti beidzas ar tādu kā likteņa ironijas akcentiņu – šķietamā slepkavība nejauši sanāk kā īsta, brīdī kad personāžs ir atbrīvojies no visiem konkurentiem, viņš sēž akas dibenā ar lauztu kāju. Pāris stāsti nedaudz velk uz neliela detektīva pusi, bet ne pārāk nopietni.

Grāmata manuprāt ir pelnījusi 8 no 10 ballēm. Tas gan ir tāds pats rādītājs kā vidējā temperatūra palātā, jo daži stāsti ir 10 baļļu vērti, daži tikai 5.