Man personīgi vienmēr ir bijis visai grūti atrast grāmatu veltītu ceļojumu vai piedzīvojumu aprakstiem, kas man šķistu izlasīšanas vērta. Viens no labākajiem autoriem man šajā žanrā šķiet Bill Bryson, viņš savos stāstos mīl iepīt apmeklēto vietu vēsturi un bagāto faktoloģisko materiālu. Nav slikts arī Paul Theroux ceļojumi, viņš gan bieži vien izklausās pēc īgņas un baltā cilvēka, kas vēlas, lai visi dzīvotu kā Rietumu valstīs.

Ilgu laiku nebiju iegādājies nevienu ceļojumu grāmatu. Ja godīgi, tad pie šīs grāmatas mani piesaistīja tieši nosaukums un grāmatas anotācija. Autors solījās mums apstāstīt savus piedzīvojumus ceļojot ar pasaules bīstamākajiem transporta līdzekļiem. Viņš ir nolēmis apbraukt apkārt visai pasaulei un izmantot viseksotiskākos un bīstamākos pārvietošanās līdzekļus.

Ar to eksotiku jau nu, protams, bija tā kā bija, dominēja autobusi, vilcieni, prāmji un lidmašīnas. Bīstamību piedeva diezgan zemie drošības standarti, jo ne jau par velti daudzām aviokompānijām lidojumiem Rietumu valstīs tiek liegti. Sākums gan diez ko ekstrēms neliekas – brauciens ar Greyhound autobusu no Vašingtonas uz Toronto. Varbūt priekš vidusmēra amerikāņa tas ir ekstrēmi.Bet tālāk gan autors vilties nelika, lidojums ar Kubas aviolīnijām, brauciens ar Dienvidamerikas kalnu autobusiem, brauciens ar Dienvidamerikas upju prāmjiem, brauciens ar Kenijas mikroautobusiem, Āfrikas vilcieni, Senegālas prāmji, Indijas vilcieni, brauciens ar benzīnvedēju cauri Mongolijai un daudz kas cits.

Par katru transporta līdzekli autors mums dod papildus informāciju, kādēļ tas viņam šķiet bīstams, sniedz nelielu ieskatu iepriekšējo katastrofu vēsturē. Dažreiz mēģina izskaidrot arī šīs bīstamības iemeslus. Izskaidrojums jau ir loģisks, jaunattīstītajās valstīs cilvēki neceļo, viņiem vienkārši vajag transportu, lai pārvietotos uz darbu. Pieprasījums ir, bet naudas, lai nodrošinātu drošības standartu ieviešanu dzīvē, nav. Tādēļ arī, dodoties uz darbu Indijā, Tev ir visas iespējas izšķaidīt savu galvu pret ceļmalas stabu, Senegālā braukt ar prāmi, kas paredzēto 500 pasažieru vietā ved 2100, vai Kolumbijā ar autobusu, kura šoferis nav gulējis pāris diennaktis. Autors ne tikai mums izstāsta, ko redzējis, viņš arī sarunājas ar pārējiem ceļotājiem, lai saprastu viņu pasaules uztveri, uzzinātu viņu dzīves stāstu un pavēsta mums uzzināto.

Kopumā grāmatu vērtēju kā labu un dodu 10 no 10 ballēm. Vēlams izlasīt cilvēkiem, kas interesējas par to pasaules daļu, par kuru neraksta tūristu ceļvežos. Par parasto ne-rietumvalstu ļaužu ceļošanas iespējām un tradīcijām pārējā pasaulē.

Šeit ir apskatāms autora blogs.