Nesen pie Sibillas blogā izlasīju par grāmatu “Sēnes ir visur”. Mikoloģija pēc savas būtības man ir visnotaļ patumša bilde. Zināju tikai to, ka sēnes nav ne augs, ne dzīvnieks, bet kaut kas pa vidu. Iespējams kaut kas tāds, kuram mums īsti nemaz nav nosaukuma. Šī bija no tām grāmatām, par kurām uzzinot man viņu vajadzēja izlasīt uzreiz. Uzreiz gan īsti nesanāca, jo grāmata manā mīļākajā grāmatu bodē nebija, bet par laimi varēja pasūtīt.

Grāmatas nolūks nav lasītāju iepazīstināt ar indīgajām un ēdamajām sēnēm. Tā vairāk ir domāta tiem, kurus interesē sēņu pasaule vispār. Par to augšanas un vairošanās paradumiem, par to, kas tad patiesībā ir sēne. Protams, ka tiek spiests uz interesantumu, neieslīgstot sēņu klasifikācijas īpatnībās. Sēnes, ja vien to pasniedz pareizā mērcē, ir ļoti interesantas. Latvija nudien nav ar sēnēm apdalīta, taču tās ir jāprot ieraudzīt, atpazīt. Tādēļ lieti noderēs grāmatā atrodamā informācija, lai uz sēnēm varētu paskatīties jau kā viņu dzīves izpratējs.

Es kā sēņotājs esmu ļoti konservatīvs, lasu tikai gailenes, baravikas un dažādas bekas (lielākoties apšu). Visas pārējās sēnes, manuprāt, nav tā vērtas, lai liektos pakaļ. Nu vēl es nekad neņemu tārpainas sēnes, bet tas jau ir gaumes jautājums. Tādēļ kā cītīgam sēņotāju pirmā likuma “Nelasi to par ko neesi 100% pārliecināts” ievērošana man nesagādā nekādas problēmas. Man nekad nav bijis kārdinājums stiept mājās un cept sēni, kuru līdz šim neesmu redzējis. Ja palasu ziņas, tad laiku pa laikam atrodas arī šādi eksperimentētāji. Ja skatāmies vēsturē, tad pateicoties šādiem uzņēmīgiem visa garšotājiem mēs tad arī esam atraduši ēdamās sēnes.

Pati grāmata man vairāk atgādina almanahu, te viss izklāstīts nedaudz saraustīti, vietām vairākas reizes atkārtojoties. Lai autors man piedod, bet kad nākas ceturto reizi lasīt vienu un to pašu par bisīti, man nedaudz radās aizvainojuma sajūta. Līdzīgi bija ar čemurainajām čemurenēm, trifelēm un zemestaukiem. Var jau saprast, grāmata ir izveidota saliekot kopā gadu laikā uzkrātās publikācijas un tādēļ viena un tā paša atkārtošana ir neizbēgama, bet varēja jau izrediģēt nopietnāk. Jā, daļa no lapaspušu apjoma pazustu, bet tā vietā autors varēja uzcept pilnvērtīgu ieskatu sēnes uzbūvē. Vēlams grāmatu sākumā, lai nespeciālists, kad runa ir par perīdiju, receptākulu un sklerociju, stādītos priekšā, kas tas tāds ir. Termini uz vienas lapaspuses ir izskaidroti grāmatas beigās, bet nopietna ievadnodaļa nenāktu par skādi.

Latvijā līdz šim ir identificētas 4’000 sēņu sugas, bet viltīgi ekstrapolējot var lēst, ka to ir ap 12’000. Vispār, ja ticam autoram, tad sēņu klasifikācija ir viens grūts pasākums. Kad cilvēks tiek pāri fallu un vagīnu nosaukumiem sēņu latīņu valodas nosaukumos, tad sākas dažādas problēmas. Sēnes dažādās savās attīstības pakāpēs var būt atšķirīgas, tādēļ mikologs ne vienmēr, redzot kādu no starpstadijām, spēs pateikt sēnes sugu. Varētu jau visām sekvencēt gēnus un atrisināt šo problēmu, bet šaubos, vai kādam cilvēkam gribēs maksāt lielu naudas žūksni, lai atrastu nupat mežā savāktās uz celma augošās sēnes īsto nosaukumu. Autors arī iesaka rūdītiem sēņu mīļotājiem apmeklēt sēņu izstādes, pētīt tās dabā un fotografēt.

Mana top nodaļa bija par gļotsēnēm, kas vienā no savas dzīves stadijām uzvedas kā dzīvnieks. Dažu gļotsēņu plazmodijs spēj diezgan ņipri joņot ar ātrumu 0.5 mm minūtē, kas priekš sēnes ir kosmisks ātrums. Reizēm viņi bioluminiscē (tumsā spīd) un tad pēkšņi pārtop par sēni. Trifeļu nodaļa ar bija tīri tā neko. Latvijā sastopamās lielākoties ir cūkbarība, bet īstās nav atrastas, vismaz tā, lai varētu to pierādīt. Dažas zemnieku saimniecības mēģina uzsakt trifeļu audzēšanu, jo tajā ir piķis.

Visvairāk mani pārsteidza sēnes, kuras ir specializējušās augšanā uz tikko nodegušām platībām, šīs es biju mežā redzējis, bet nebiju domājis, ka tās aug tikai šādos apstākļos. Nepadomājiet tikai, ka es dedzinu mežus ugunskura vietās. Nedaudz tiku skaidrībā arī par to, kā iestādīt sēnes sev vēlamā vietā. Īsumā tas nudien nav vienkārši, tādēļ man arī baravikas pie mājām nekad neiesakņojās. Un, protams, uzzināju, no kurienes rauj posu, kas kādreiz bija špicku vietā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja lasīsi lēnu garu, tad, iespējams, pret biežu atkārtošanos nebūs pretenziju. Bildes vajadzēja vairāk, pat ja tas paceltu grāmatas cenu reizes divas, tas būtu tā vērts. It kā jau ir veselas trīsdesmit, bet tās visas noslēptas grāmatas beigās, nevis atrodamas tekstā ieliktas. Ja esi nopietns sēņu pazinējs un mikoloģijas speciālists, tad, iespējams, te neko jaunu neatradīsi. Bet tādam svētdienas sēņotājam kā man grāmata sniedza labu un informatīvu ieskatu Latvijas sēnēs. Vēl vairāk, radīja domu, ka turpmāk ejot mežā atrastās sēnes nofotografēšu un mēģināšu atrast tās nosaukumu.

Šī ir 1001. blogā apskatītā grāmata.