Domāju, ka šo apskatu ir vērts sākt ar citātu no Bībeles: “Pētera 2:22 Bet viņiem ir noticis pēc sakāmā vārda patiesības: suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī: cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos.” Ar mani ir kā ar tiem grēciniekiem – katru reizi nosolos: viss, pietiek, vairāk nelasīšu, bet iznāk jauna sērijas grāmata, un es atkal veltu veselu vakaru lasīšanai.

Kremonam šoreiz nepaveicas, dzīve pagriežas tā, ka viņam nākas kļūt par vientuļnieku. Un ne jau tādā vientulībā, kurā dzīvot ar komfortu un bez kreņķiem, nē, viņš īr nonācis totāli izolētā pasaules daļā, kuru no visas pārējās pasaules ierobežo maģiska barjera un ārā tikt nav iespējams. Te jau tūkstošiem gadu neviens saprātīgais nav spēris kāju, nav neviena ar ko aprunāties un dalīties bēdās. Bet Kremons jau nebūtu Kremons, ja arī šādā tukšā vietā neatrastu sev piedzīvojumus.

Grāmatas sižets risinās pēc jau ierastās klišejas. Kremons nonāk svešā vietā un ar savām maga spējām un apķērību, noskaņo tās vietas iedzīvotājus sev par labu tā, ka tie, nabagi, ir gatavi pamest visu savu pašcieņu un mesties apkārtējās pasaules skavās. Kremonam par to tiek vissmukākā meiča, daudz bagātību, artefaktu un precību piedāvājumi. Finālā ienaidnieki satriekti lupatās, Kremons – varonis, visi laimīgi. Bonusā atklāta jauna saprātīga rase, kas pāris tūkstošus gadus mitinājusies pazemē. (pat šo ideju viņš ir nospēris no vienas agrākas sērijas grāmatas).

Ja viena – divas grāmatas ir ar šādu sižetu, vēl ir ok, bet ja vienpadsmitā pēc kārtas, tad tas kļūst apnicīgi. Skatoties uz sevi gan varu teikt, ka šāda grāmatu rakstīšanas formula acīmredzot strādā vismaz uz mani noteikti. Pēc nopietnām pārdomām secināju, ka tas kas mani piesaista šai sērijai, ir pasaule. Trīskāršās varavīksnes pasaule ar saviem senajiem noslēpumiem, daudzajām rasēm un vēsturi, tomēr spēj piesaistīt un noturēt manu uzmanību. Sērijas gaitā Kremons ir darījis visu iespējamo, lai apvienotu savā starpā naidīgas rases, vairākas reizes novērsis tās bojāeju un darījis citas pasaulei būtiskas lietas. Tai pat laikā kā personība viņš nav attīstījies nemaz, kā guļ ar visām pēc kārtas, tā guļ, iekuļas vienās un tajās pašās nepatikšanās, un retu reizi ir proaktīvs. Viņa draudzenes ir tādi plakani tēli (pārnestā nozīmē), ar kurām laiku pa laikam pārgulēt un sarūpēt tām kādu bērnu.

Feministēm vispār šo grāmatu nevajadzētu lasīt, jo te ir totāla vīriešu dominance. Nelīdz pat, ja sieviete ir karaliene, viņas tik un tā vienmēr ir spiestas atzīt vīriešu pārākumu. Tādi pussaprātīgi radījumi, kurus samīļot, parunāties un uzmanīt , lai nesadara muļķības no kurām pašām būs kauns.

Lieku 4 no 10 ballēm. Nākamo noteikti arī izlasīšu, tikai pasaules dēļ, žēl, ka viņu apdzīvo tikai sižeta dekorācijas.