Ceļojums uz Saravaku Trīspadsmitā un Četrpadsmitā diena
26. augusts
Singapūra
Šorīt tehniski ir mūsu ceļojuma pēdējā diena, no rīta pabrokastojam un sasienam pauniņas, pārliecināmies, ka šoreiz gan neesam aizmirsuši neko no savām mantām un dodamies čekoties ārā. Bagāžu atstājam hotelī un dodamies dzīvē.
Mūsu šodienas plānā ir šiverēt pa Sentosas salu. Darīt tur ir daudz ko, bet mēs esam izvēlējušies akvārija apmeklējumu. Aizbraucam no rīta līdz Vivo city iepirkšanās centram un dodamies uz monoreilu. Starp citu, šeit pirms piecpadsmit gadiem es pirmo reizi braucu ar monoreilu. Meklējam, kur var samaksāt, izrādās, ka līdz septembrim var braukt pa brīvu. Sagaidām reisu un braucam.
Akvārijs ir episks, dzīvē ir nācies redzēt dažādus, bet šis ir viens no labākajiem. Milzīgi akvāriji ar daudz un dažādām zivtelēm, sākot no haizivīm un beidzot ar klaunzivīm. Tā kā mums priekšā ir visa diena, varam nekur nesteigties. Cilvēku priekš rīta ir diezgan padaudz, vietām nelīdz pat lielie akvāriju logi, jāskatās pa gabalu. Senos laikos vēl vecajā akvārijā pasākuma nagla bija tunelis, kurš ļāva iziet cauri akvārijam, tad tagad tie ir garāki un veseli divi.
No šoviem apskatāmies zivju barošanu, tas nav nekas pārāk episks, visas zivis pēkšņi sapeld vienā vietā un kaut ko ēd. Uz haizivīm var skatīties, cik vien vēlies, tās nemetas virsū nevienai citai zivij un tās nesaplosa. Delfīniem atvēlētais akvārijs mani pārsteidz – tur ir tikai ūdens un betons, delfīni, protams, ņemas kā traki, varbūt viņi arī jau ir sajukuši prātā, kas to lai zina?
Kad akvārijs izskatīts, izejam ārā un konstatējam, ka ir sākusies lietusgāze. Cilvēki slapstās zem nojumēm un blandās pa veikaliem. Pablandāmies mēs ar’, aizejam uz konfekšu bodi, nav ne vainas. Aizejam uz Lego bodi, daudz kas jau man ir, un te vairāk paskatīties, jo cenas nav diez ko draudzīgas un lielo kasti somā neiestūķēsi. Tad dodamies iekost uz vietējo virtuļu kafejnīcu. Virtuļi, izrādās, ir dikti garšīgi.
Tagad laiks iet uz salas iekšieni. Matīss ar Viesturu dodas uz Skyline Luge & Skyride, kur pavada veselas četrdesmit minūtes braucot. Mēs ar Maiju aizejam apskatīties tauriņu māju, tā ir ciet, tad iečekojam, ko piedāvā daudzdimensiju kinoteātrī, man ir aizdomas, ka te mauc to pašu, ko senāk. Beigās vienkārši pasēžam un atpūtinām kājas.
Kad braucēji atgriežas, sūdzoties par indiešiem, kas bloķē ceļu un fotografējas, mēs dodamies uz Imbiah Nature trail. Taka ved pa salas daļu, uz kuras vēl nav paspējuši uzbūvēt hoteļus. Daudz dažādu koku, vietām pat orhidejas un tad seko pats trakākais. Saravakā mēs gājām meklēt hornbilus kilometriem pa džungļiem, un tad ar’ redzējām lidojam pāri koku galotnēm. Te viņi kā baloži sēd krūmos un lūr uz tevi. Ir pāris mākslīgie ūdenskritumi, bet taka īsa un drīz vien esam Singapūras šauruma krastos.
Nolemjam pabradāties pa jūru, noaujam kājas un brienam pa pludmali, tā te izskatās uzbērta. Lai mums nebūtu tik garlaicīgi, Singapūras glābšanas vai kāds tur dienests pacēlis gaisā helikopteru un rinķo gar pludmali, viņam līdzi brauc krasta apsardzes, varbūt glābšanas, kuģis un rāda dažādus manervus.
Kad pludmale beidzas, ejam uz Āzijas tālāko dienvidu punktu, jo vairāk nav īsti ideju un vēlēšanās kaut ko darīt. Tur nekas nav mainījies – iekārts tilts, divi skatu tornīši, viens remontā un viss. Pavadām kādu laiciņu te vērojot helikopteru un kuģīti. Parādās viens arī uz supdēļa un mēs ar Matīsu aiz gara laika izdomājam stāstu par cilvēku, kurš Lego veikalā izveidojis aizliegtu savienojumu ar lego klucīšiem un nu viņu Lego policijas uzdevumā meklē visa Singapūra. Maiteklis (viņš beigās aizbēga pie Indonēzijas komunistiem).
Šķiet, ka Sentosa mums šodien pietiek, braucam ar monoreilu atpakaļ uz Vivo city, kur paēdam vietējā maķītī un pastaigājamies pa lielveikalu. Pēc pastaigas dabā kondicionētas telpas šķiet dikti labas.
Tagad mums esot jābrauc uz ķīniešu kvartālu, braucam ar’. Jāatzīst, ka ķīniešu kvartāls te izskatās ķīniskāks nekā pati Ķīna. Visi bodnieki dikti šeptīgi, sak’, re, praķis pa lētu naudu, reku, duriāns pa dārgu naudu, gribi kaltētu ķirzaku pie alus, šeit štābelis. Nemaz nerunāsim par tautas medicīnas pulveriem, tie cilvēki ir traki!
Apmeklējam arī tempļus, nejauši iesperamies vienā hinduistu templī ar noautām kājām. Grīda ir aizdomīgi lipīga, bet kulta kalpi sevi nežēlo, lai veiktu vajadzīgos rituālus. Apstājamies nedaudz maliņā un vērojam. Troksni milzīgs, paveros apkārt un ieraugu iemeslu, man blakus aiz kolonas noslēpies bungotājs, kurš brangi rībina bungas ar apskaužamu entuziasmu.
Templī, kurš sevī glabā vienu no Budas zobiem, iekšā tikt mums neizdodas, nav jau arī baigās vēlmes. Toties blakus ir āra koncerts, kurā uzstājas vietējais Lapčenoks, piekrišana viņam ir, un tautas ar daudz.
Nu pienāk laiks iet uz hoteli savākt mantas un lidot prom no Singapūras. Hotelī palūdzam izsaukt taksometru. Darbiniece cenšas sazvanīt tos kādas piecas minūtes, bet tur nevar pat piezvanīt, viss aizņemts. Nekas, brauksim ar metro, ņemam savus koferīšus un ripinām uz tuvāko metro staciju, lai izbrauktu ar to vēl pēdējo reizi. Izskatās, ka piektdienās viņiem te pieņemts upurēt dieviem, vietām redzami tādi altārīši ar dedzināmajiem upuriem, tas vismaz novērš domas no kofera vilkšanas.
Metro mums visu ceļu nākas stāvēt kājās, bet gan jau lidmašīnā atsēdēsimies. Lidostā nododam bagāžu, dabūjam iekāpšanas kartes, bet pirms imigrācijas mēs dodamies uz Čangi lidostas Jewel, kurš savieno visus terminālus. Tas ir tāds milzīgs kupols ar tikpat milzīgu ūdenskritumu centrā, kuram apkārt ir milzīgs dārzs un dārzam apkārt iepirkšanās centrs.
Ūdenskritums vakarā ir dikti smuks, izgaismojas dažādās krāsās un izskatās dikti vareni, ja grib pieiet tuvāk ūdenskrituma augšai jāmaksā ekskursija, bet ja nu kādreiz gadās sēdēt tranzītā ap piecām sešām stundām un negribas pērties uz pilsētu, tad te laiku mierīgi var nosist. Apskatām visu ūdenskritumu pa stāviem no augšas līdz lejai. Tad noskatāmies uz tā projicētu lāzeru un gaismas šovu. Tas gan vairāk bija kā winamp plagina vizualizācijas projekcija uz ūdens. Pastaigājam pa bodēm, no ievērības cienīgajiem te ir Pokemonu oficiālais veikals.
Visas lietas ar laiku apnīk, ejam uz imigrāciju un savu iekāpšanas geitu. Esam kādas divdesmit minūtes pirms noliktā laika, stāvam un gaidām. Cilvēki sarodas arvien vairāk – visi stāv un gaida, cilvēkam, kuram mūs būtu jāattur no iešanas geitā pirms laika, šķiet, paliek neomulīgi, šis saka – ko jūs stāviet, ejiet prom, vēl nav pienācis jūsu laiks. Bet būsim godīgi, te nav kur sēdēt un atliek vien stāvēt un gaidīt.
Lidmašīna nekavējas un ceļš uz Stambulu var sākties. Tajā nekas ievērības cienīgs nenotiek, mēģinu pagulēt, tas iznāk daļēji, bet no rīta piecos izkāpjot no lidmašīnas noguris un negulējis nejūtos. Loģiski, jo Singapūrā jau ir desmit pa dienu.
27. augusts
Stambula – Rīga
Pablandāmies pa lidostu, apmeklējam šurpceļā noskatītos veikalus, gaidām lidmašīnu, un beigās lidojam mājās. To, ka esam atlidojuši uz pareizo lidostu, saprotu, kad pēc nosēšanās atskan pasažieru aplausi.
