Navigate / search

40 meklētāji by Sergejs Goļicins

40 meklētāji

Kārtējā grāmata manā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas misijā. Šoreiz izvēlējos grāmatu pēc tās plānuma, negribējās neko biezu un garu. Cik atminējos, bērnībā šo grāmatu neesmu lasījis.

Kāds Maskavas bērnu ārsts, negribēdams savam dēlam traucēt sagatavošanos augstskolā, nolemj vasaru pavadīt Zolotoborskā. Viņa komunālā dzīvokļa kaimiņš ar iesauku Maikstīte uzzinājis, kur dakteris grasās pavadīt savu atvaļinājumu, atklāj senu noslēpumu. Viņš pēckara gados Ļubecā esot redzējis kādu interesantu glezn,u uz kuras autora vārda vietā esot uzrakstīts “Es nevaru pat parakstīties”. Dakteri šis noslēpums saintriģē, un viņš nolemj vasarā izpildīt trīs uzdevumus: savākt vietējo minerālu kolekciju dēlam Mišam, savārīt zapti ziemai un atrast noslēpumaino gleznu.

Grāmata ir orientēta uz padomjlaiku pusaudžiem. Centrālais temats ir pionieru piedzīvojumi, kuri palīdz dakterim meklēt šo gleznu. Pionieri visi ir bērni ap divpadsmit gadiem, un jāatzīst, ka autoram bērnu bara atainošana ir izdevusies visai labi. Bērni neturas nekādos rāmjos un ir idejas pārņemti, tādēļ sanāk dažādi pārpratumi gan ar miliciju, gan pionieru vadītāju. Lai sevis izceltu no pārējiem, viņi sevi identificē ar meklētājiem, tie, kas nemeklē, ir mīkstmieši. Tā, ka ar piedzīvojumu daļu te viss ir kārtībā.

Ideoloģiskajā daļā, kā nu padomju laiku grāmatā bez tās, centrālā ideja ir sociālisma pārākums. Noslēpumainais mākslinieks, izrādās, ir bijis dzimtcilvēks, un bijis pilnībā pakļauts sava muižkunga kaprīzēm. Buržuji un tirgoņi tajos laikos ir rausuši bagātības un dzīvojuši pilīs. Tagad gan viss kārtībā – viss pienākas darbaļaudīm, pilīs iekārtotas skolas un muzeji. Buržuju laiki interesē tikai kā novadpētniecības objekts.

Grāmatas tēli ir visnotaļ vispārīgi, un nevarētu teikt, ka te būtu novērojama kāda attīstība. Stāstītājs dakteris, kā ir pusmūža cilvēks ar visai ierobežotu skatu uz dzīvi, tā arī paliek, nepraktisks tipiņš ar problēmām izdarīt loģiskus secinājumus. Viņa dēls Miša izgudroja meklētāja ideju, ir tikai tādēļ, lai parādītu lasītājiem, ka ir jāmācās. Meita Soņa laiku pa laikam noklīst un rada kārtējos piedzīvojumus. Vecie meklētāji (novadpētnieki Ļubecā) arī ir tādi panaivi entuziasti, kas neredz neko daudz tālāk par savu degungalu. Toties visi kā viens ir sirsnīgi un labi cilvēki. Pārējie 30 ar kapeikām pionieri atšķiras tikai ar vārdiem un nedarbiem.

Kopumā grāmata ir jauks stāstiņš par idealizētu padomju bērnību, kur bērni dodas pārgājienos, brauc uz Maskavu, pārēdas saldējumus un laiku pa laikam atmin kādus noslēpumus. Kaut kas ļoti līdzīgs Zentas Ērgles darbiem. Pie reizes tiek ieaudzināts tas, cik labi ir tagad dzīvot, un ka būt pionierim ir ļoti labi.

Lieku 5 no 10 ballēm. Mūsdienu bērnam būtu visnotaļ grūti izprast tā laika reālijas un vēsturisko kontekstu. Varētu šķist dīvains komunālā dzīvokļa princips, gulēšana skolas sporta zālē uz salmiem. Lasīt var, taču diez vai ir īpaša jēga, ja vien neinteresē piecdesmito gadu bērnu un pusaudžu grāmatas.

%d bloggers like this: