Tumšmute: Varoņa laiks (Darkmouth #4) by Shane Hegarty
Uzreiz sākšu ar atrunu, ka izdevniecības “Prometejs” īpašnieks ir man tuvs draugs un tādēļ tas, iespējams, var ietekmēt manu atsauksmi. Ak jā, un grāmatu es ar saņēmu apmaiņā pret godīgu atsauksmi! Kad nu tas viss pateikts, varam ķerties klāt pie Tumšmutes ceturtās grāmatas.
Ļaunāk vairs nevar būt. Leģendas sadumpojušās. Pusmednieki kļuvuši nevaldāmi. Finam un Emijai atņemta Tumšmute. Hugo pelna iztiku, mazgājot suņus. Bet Tumšmutei tuvojas kaut kas daudz briesmīgāks – mūžsenas šausmas, kas apdraud abas pasaules. Tāpēc aizmirstiet, ko teicām. Viss var kļūt vēl ļaunāk. Daudz ļaunāk. Tumšmutei varonis ir vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk…
Kā jau katrai grāmatu sērijai pienākas, arī šai ir pienācis brīdis, kad tā ir nedaudz atšālējusies kā kola pudelē, kas atstāta atvērta saulē. It kā jau nekas sastāvā nav mainījies, bet trūkst to ogļskābes gāzu burbulīšu. Es nebūtu tik pārgalvīgs, lai apgalvotu, ka autoram vairs nav jaunu ideju, tas būtu pārāk globāli. Ja viņam tās ir, tad tās tiek pietaupītas kam citam. Ja iepriekšējās grāmatu sērijās autors centās ar jaunu monstru izgudrošanu, pasaules noslīpēšanu, tad šajā ir novērojama jau zināmā pārkārtošana cerībā, ka sanāks kas lietojams.
Nenoliedzami priekš grand finalī cīņa ar galveno briesmoni bij’ tīri laba, bet, salīdzinot ar iepriekšējās grāmatas beigu cīņu, šai pietrūka spriedzes un episkuma. Varbūt pie vainas ir, ka cīnīties pret bezpersonisku ļaunuma konstruktu nav tas pats, kas pret konkrēti ļaunu indivīdu. Nevaru noliegt arī to, ka grāmatu izlasīju vienā rāvienā, precīzāk būtu – divos vilciena braucienos. Ak jā, grāmatā arī Fins un Emija brauc ar vilcienu, man gan nekad nav gadījies tik aizraujošs brauciens, bet manā maršrutā nav arī neviens Tumšais ciems.
Ja gribam palēkties uz jēgas meklēšanu grāmatā, tad bez draudzības, mīlestības un pārliecības, ka tikai bērni var izglābt pasauli, te ir arī daudzas pieaugušo lietas. No tām galvenā ir motivācija. Ja cilvēks reiz tiek nost no dokumentu kopēšanas, viņu būs grūti dabūt atpakaļ pie aparāta, jo Leģendu mednieka arods ir visnotaļ vilinošs. Ja leģendas beidzas, varbūt var izdarīt tā, lai tās nekad nebeigtos un visiem būtu garantēts darbs, un tas nekas, ja vietām jāupurē kāds ciematelis eksperimentam un jāaizbāž mute kādam pārlieku ziņkārīgam bērnelim.
Par varoņu izaugsmi te īpaši nav ko runāt, ja nu tikai tas, ka Fins ir kļuvis naskāks šāvējs un savas rīcības apdomātājs. Visādi citādi ļaundari ir tie, kas dzen uz priekšu notiekošo un lasītājam līdz ar Finu nākas skriet tiem pa priekšu, lai izdzīvotu un kārtējo reizi izglābtu pasauli. Lai nu kas, bet pasaules glābšana Finam padodas, man gan radās jautājums, ja jau tā pasaule tik bieži ir jāglābj, tad vai maz ir vērts ar to ķēpāties? Autoram šķiet, ka tas ir tā vērts un grāmata beidzas ar pamatīgu mājienu, ka piedzīvojumi turpināsies. Cerībā, ka arī tajā grāmatā būs vilciens, lieku 8 no 10 ballēm.