Navigate / search

Tumšmute: Varoņa laiks (Darkmouth #4) by Shane Hegarty

Uzreiz sākšu ar atrunu, ka izdevniecības “Prometejs” īpašnieks ir man tuvs draugs un tādēļ tas, iespējams, var ietekmēt manu atsauksmi. Ak jā, un grāmatu es ar saņēmu apmaiņā pret godīgu atsauksmi! Kad nu tas viss pateikts, varam ķerties klāt pie Tumšmutes ceturtās grāmatas.

Ļaunāk vairs nevar būt. Leģendas sadumpojušās. Pusmednieki kļuvuši nevaldāmi. Finam un Emijai atņemta Tumšmute. Hugo pelna iztiku, mazgājot suņus. Bet Tumšmutei tuvojas kaut kas daudz briesmīgāks – mūžsenas šausmas, kas apdraud abas pasaules. Tāpēc aizmirstiet, ko teicām. Viss var kļūt vēl ļaunāk. Daudz ļaunāk. Tumšmutei varonis ir vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk…

Kā jau katrai grāmatu sērijai pienākas, arī šai ir pienācis brīdis, kad tā ir nedaudz atšālējusies kā kola pudelē, kas atstāta atvērta saulē. It kā jau nekas sastāvā nav mainījies, bet trūkst to ogļskābes gāzu burbulīšu. Es nebūtu tik pārgalvīgs, lai apgalvotu, ka autoram vairs nav jaunu ideju, tas būtu pārāk globāli. Ja viņam tās ir, tad tās tiek pietaupītas kam citam. Ja iepriekšējās grāmatu sērijās autors centās ar jaunu monstru izgudrošanu, pasaules noslīpēšanu, tad šajā ir novērojama jau zināmā pārkārtošana cerībā, ka sanāks kas lietojams.

Nenoliedzami priekš grand finalī cīņa ar galveno briesmoni bij’ tīri laba, bet, salīdzinot ar iepriekšējās grāmatas beigu cīņu, šai pietrūka spriedzes un episkuma. Varbūt pie vainas ir, ka cīnīties pret bezpersonisku ļaunuma konstruktu nav tas pats, kas pret konkrēti ļaunu indivīdu. Nevaru noliegt arī to, ka grāmatu izlasīju vienā rāvienā, precīzāk būtu – divos vilciena braucienos. Ak jā, grāmatā arī Fins un Emija brauc ar vilcienu, man gan nekad nav gadījies tik aizraujošs brauciens, bet manā maršrutā nav arī neviens Tumšais ciems.

Ja gribam palēkties uz jēgas meklēšanu grāmatā, tad bez draudzības, mīlestības un pārliecības, ka tikai bērni var izglābt pasauli, te ir arī daudzas pieaugušo lietas. No tām galvenā ir motivācija. Ja cilvēks reiz tiek nost no dokumentu kopēšanas, viņu būs grūti dabūt atpakaļ pie aparāta, jo Leģendu mednieka arods ir visnotaļ vilinošs. Ja leģendas beidzas, varbūt var izdarīt tā, lai tās nekad nebeigtos un visiem būtu garantēts darbs, un tas nekas, ja vietām jāupurē kāds ciematelis eksperimentam un jāaizbāž mute kādam pārlieku ziņkārīgam bērnelim.

Par varoņu izaugsmi te īpaši nav ko runāt, ja nu tikai tas, ka Fins ir kļuvis naskāks šāvējs un savas rīcības apdomātājs. Visādi citādi ļaundari ir tie, kas dzen uz priekšu notiekošo un lasītājam līdz ar Finu nākas skriet tiem pa priekšu, lai izdzīvotu un kārtējo reizi izglābtu pasauli. Lai nu kas, bet pasaules glābšana Finam padodas, man gan radās jautājums, ja jau tā pasaule tik bieži ir jāglābj, tad vai maz ir vērts ar to ķēpāties? Autoram šķiet, ka tas ir tā vērts un grāmata beidzas ar pamatīgu mājienu, ka piedzīvojumi turpināsies. Cerībā, ka arī tajā grāmatā būs vilciens, lieku 8 no 10 ballēm.

Tumšmute: Haosa sākums (Darkmouth #3) by Šeins Hegartijs

Iesāktus darbus pusratā neatstāj, iznāca jaunā Tumšmute, bija vien jālasa. Galu galā jāpārliecinās, ka savam bērnam neiesmērēju ko nelasāmu.

“Visu laiku neveiksmīgākajam leģendu medniekam pienācis laiks atkal uzvilkt bruņas un ņemt rokās eksikatoru, jo piedzīvojumi turpinās. Fins ir piedzīvojis tik daudz. Turpmāk viņš ar savu dzīvi varēs darīt, ko vēlas, vai ne? Nekā nebija! Patīk Finam tas vai ne, viņam jākļūst par kārtīgu leģendu mednieku. Taču pēkšņi sākuši pazust cilvēki, bet leģendas uzrodas vietās, kur tām nevajadzētu būt. Brūnijs nebeidz sūdzēties, un tuvojas tik liels uzbrukums, ka uz Fina pleciem uzkrauta vai visa pasaule.”

Sāksim ar galveno – grāmata joprojām ir aizraujoša, lai arī pasaules ir tās pašas un varoņi ar’ nav mainījušies, viņu piedzīvojumi liek izraut grāmatu vienā rāvienā. Skaidra lieta, palīdz bildes, bet jebkuram mazam lasītājam grāmatas ātra lasīšana ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem. Nekas tā nenokauj lasīšanas garu kā progresa trūkums. Te Finam kopā ar lasītāju piedzīvojumu nudien nepietrūks. Vēl jo vairāk – pat Brūnijs beidzot piedzīvos savu lielo uznācienu uz skatuves un būs viens no galvenajiem cīnītājiem.

Apsēstās puses leģendas nudien nav mierā ar izveidojušos situāciju, viņiem cilvēku pasaule ir iekārojams upuris, bet vārti uz to ir aizvērti. Labi, ka viņiem ir līderis, kurš apzinās, ka principā nav neatrisināmu problēmu, vajag tikai stipri vēlēties (izsist kādus zobus, iegrūst neticīgos kādā bedrē) un viss piepildīsies.

Tagad nedaudz maitekļu – vislielākās problēmas man bija saprast galvenā arhiļaundara motivāciju. Iespējams, ka puisim aizgājis pa fāzēm un atriebība ir kļuvusi par pašmērķi, tas nav nekas negaidīts. Taču tik daudz izspiest no atraidītas jaunības mīlestības vecumā, kad hormonālā sistēma jau ir nostabilizējusies, nešķiet ticama. Pārsteidz viņa vēlme sarežģīt savu atriebes plānu līdz ārprātam. Nav jau nekāds brīnums, ka viņam mūždien kaut kas noiet greizi. Izskatās, ka viņš tā arī nekad nespēs mācīties no savām kļūdām, un tas viņu beigās arī piebeigs.

Autors ir arī nedaudz atmetis ar roku pasaules būvniecībai un izmanto iepriekšējo grāmatu materiālu, līdz ar to stāsta struktūra ir palikusi pavisam vienkārša. Lielais piedzīvojums ar dažām papildus sižeta līnijām. Papildlīnijas ir humoram, pamatlīnija – Fina tēla attīstībai. Fins vairs nav nekāds nīkulis, kurš nevar trāpīt mantikorai, viņam ir jāizaug, jāizglābj sava pilsēta un jācenšas saprast notiekošais. Viens no labākajiem blakusižetiem bija veltīts Leģendu mednieku pārvaldošās organizācijas ierēdņu sūrajai ikdienai. Tie lielākoties ir cilvēki, kas audzēti par medniekiem, taču dzīve piedāvā cept bulciņas vai rakstīt iekšējās kārtības noteikumus, taču arī viņiem ir ambīcijas un labi nodomi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja esi izlasījis iepriekšējās, tad izlasīsi arī šo un nākamo arī. Šī ir vairāk veltīta nebeidzamam piedzīvojumam ar rūdītākam lasītājam sagaidāmu iznākumu. Ir visnotaļ grūti iedomāties, ko autors vēl spēs izspiest no ceturtās grāmatas, bet to jau redzēsim!

Tumšmute: Pasauļu sprādziens (Tumšmute 2) by Šeins Hegartijs

Šī gada sākumā es izlasīju Tumšmutes sēriijas pirmo grāmatu. Patika autora oriģinālais skatījums uz briesmoņiem, nelielā humora deva. Pirmā grāmata beidzās, kā jau pirmajām pienākas – ar klifhangeri, tādēļ nekur nevarēju sprukt – nācās vien lasīt arī otro. Brīdinājums, ja neesi lasījis pirmo “Tumšmuti”, tad labāk tālāk nelasi, jo nav iespējams uzrakstīt par otro grāmatu bez pirmās maitekļošanas. (Otrās grāmatas apraksta likums)

Tumšmutes ciems ir pēdējā vieta pasaulē, kurā joprojām iebrūk par leģendām dēvētas mītiskās būtnes. Taču ciemā vairs nav Hugo Lieliskā – vienīgā leģendu mednieka, kurš spētu ar tām cīnīties. Ak vai! – ciema drošību tagad uzmana Hugo divpadsmit gadus vecais dēls Fins, kurš pat bruņas pareizi uzvilkt neprot. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, Fins ir apņēmības pilns doties uz baismo leģendu pasauli, ko dēvē par Apsēsto pusi, lai pārvestu mājās tēvu. Kā jums liekas: vai tas beigsies ar katastrofu? Bet varbūt tomēr ne?

Šoreiz lasītājiem ir tas gods tapt iepazīstinātiem ar Apsēsto pusi, leģendu mājvietu, pasauli, kurā viss smird pēc puvuma, kur cilvēks un cīsiņš ir sinonīmi, kur ir īstas lidojošas spalvainās čūskas, kur slejas baltais kaulu tornis, vieta kur vaboļu fermu blīvums ir vislielākais, kur bezkārpaina seja ir neglītuma etalons. Neapgalvošu, ka pasaule ir ļoti oriģināla, bet grāmatas sāls jau nav oriģinalitātē. Tā ir sarakstīta pusaudžiem padsmit gadu vecumā un galvenais uzsvars tiek likts uz bērnu un vecāku attiecībām. Ir lietas, kad lielie cilvēki netiek galā, un reizēm var gadīties tā, ka nākas glābt paša tēvu. Uz šīm jūtām tad autors spiež, cik var, radot aizraujošu piedzīvojumu stāstu.

Arī šī izlasās ātri, autors neļauj lasītājam atrauties no teksta. Acīmredzot viņš zina, cik grūti ir noturēt mazā lasītāja uzmanību, un cik viegli to pazaudēt. Tādēļ laiku pa laikam ir episkas kaujas un smieklīgi dialogi. Varoņiem savā ceļā uz pasaules glābšanu nākas pazaudēt mazsvarīgas lietas – skolas grāmatas, mācību burtnīcas un pildspalvas, tai pat laikā saglabājot svarīgās. Lai visu padarītu pavisam dramatisku, lasot laiku pa laikam tiek dots mājiens, ka viss šis ir tikai pupu mizas un īstais ļaunums ir tepat aiz stūra, viņš tikai vēl nav ievilcis elpu saviem pavisam “ļaunajiem smiekliem”.

Fins un Emija ir uzrakstīti tieši tik vispārīgi, lai ar tie varētu identificēties katrs mazais lasītājs. Katrs bērns zina, ka viņš saviem vecākiem sagādā vienu vienīgu vilšanos, censties var, cik grib, bet nekad nebūs pa īstam labi. Ja būs kāds bērns, kas derētu visām vecāku prasībām, tas noteikti būs piedzimis ne tajā ģimenē. Šī neiederēšanās vecāku iedomātajā ideālajā pasaulē ir viens no sērijas stūrakmeņiem.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, aizraujoša, ļaunais un labais netiek banalizēts, pasauli var izglābt, bet var arī neizglābt, viss ir iespējams. Labs turpinājums, neesmu īsti vairs mērķauditorijā, bet labi izstāstītu stāstu spēju novērtēt.

Tumšmute (Darkmouth #1) by Šeins Hegartijs, Shane Hegarty

Tumšmute (Darkmouth #1) by Šeins Hegartijs

Tā kā man aug trīs dēli, es nevarētu teikt, ka bērnu grāmatas man ir kaut kas sens un jau aizmirsts. Mazajiem lasītājiem ir regulāri jāpiegādā lasāmviela, lai tie nenoslīgtu youtube dzīlēs. Bija patiess prieks dzirdēt, ka izdevniecība Prometejs ir nolēmusi diversificēt savu auditoriju un izdot grāmatu bērniem. Hardcore Prometeja faniem nevajag uztraukties – arī šī grāmata ir no fantastikas žanra, un lasīt var arī pieaugušie.

Leģendas (kuras pelnīti dēvē arī par šausminošiem briesmoņiem) plāno iebrukt Tumšmutes ciemā un vēlāk iekarot visu pasauli. Bet panikai nav iemesla! Pēdējais leģendu mednieks, vārdā Fins, jau dodas glābšanas misijā. Finam ir divpadsmit gadu, viņš mīl dzīvniekus un diez ko labi nepārvalda cīņas mākslas (kaut gan ļoti cenšas), bet labi nodomi taču varētu palīdzēt uzvarēt mīnotauru, vai ne?

Man sevi būtu grūti saukt par grāmatas mērķauditoriju, jo cerība, ka spēšu identificēties ar Finu ir diezgan niecīga. Taču diezgan labi sapratu viņa vecākus, sevišķi tēvu, kurš grib, lai viņa dēls nudien nebūtu sliktāks par viņu pašu. Mazajam Finam tādēļ bez standarta Tumšmutes skolas apmeklējuma nākas veltīt laiku Leģendu mednieka apmācības kursam. Tas sevī ietver bruņu kopšanu, tuvcīņas mākslu un mednieku biogrāfiju lasīšanu. Izklausās jau interesanti, taču tas nav Finam. Papildus visiem šiem pienākumiem viņam praktiski nav draugu. Klasesbiedri no viņa vairās, jo ir aizdomas, ka tieši Leģendu mednieki ir tie, kas pievelk Leģendas. Iespējams, ja nebūtu to, vārti uz Apsēsto pasauli nemaz neatvērtos.

Ja skatāmies no žanra, tad šis ir īsts fantastikas piedzīvojums, notikumi attīstās mērkaķa ātrumā, un katra nodaļa ir pakāpiens uz pasaules likteņa lemšanas kāpnēm. Nodaļas ir arī pietiekami īsas, lai mazais lasītājs spētu izturēt līdz galam. Fins ir tipisks puišelis, kuram vecāki vēlas uzspiest savu 42 paaudzēs izkopto Leģendu mednieka profesiju. Visi viņa senči ir bijušas izcilas personības, izņemot tos dažus, par kuriem neviens nevēlas runāt. Domāju, ka katram bērnam dzīvē ir bijuši brīži, kad vecāki nez kādēļ iedomājas, ka viņi zina kā ir labāk, kas jāmācās un par ko bērns grib kļūt. Viņi noteikti Finu sapratīs, pat ja paši labprāt kļūtu par Leģendu medniekiem. Fins nav arī nekāds superbērns, viņam tā Leģendu medīšana diez ko nevedas, reizēm bēgot no tām, gadās nokrist vai vispār pieļaut iesācēja kļūdas un sākt atbildēt uz mantikoras mīklām. Visi tak zina, ka tās nespēj aizvērt savu muti!

Papildus bonuss ir tas, ka pasaule netiek iedalīta monohromā ļaunajā un labajā. Te ir visādi – ir labas lietas un īsti ļaunie, taču pat Apsēstajā pasaulē ļaunums ir relatīva parādība, tā vienkārši ir citāda. Jebkura leģenda uzskatīs par goda lietu piebeigt kādu mūsu pasaules iedzīvotāju. Taču pat starp briesmoņiem ir tādi, kurus vairāk uztrauks viņu vaboļu fermas ikdienas (vai nu kas tur tām Leģendām ir) darbi nekā cilvēku slaktēšana.

Stāsts ir ar nelielu humora piešprici, nevarētu teikt, ka sižeta galvenie ļaundari būtu meistarīgi noslēpti, bet jāatminas, ka šī ir bērnu grāmata un arī bērniem patīk atkost ļauno, pirms tas tekstā tieši tiek pateikts. Te neizpaliek arī ļaundaru patosa pilnās runas pirms beigu konfrontācijas (es te nedomāju mantikoras, tās ļerkšķ visu laiku) un beigas liecina, ka jālasa sērijas nākamā grāmata. Lieku 10 no 10 ballēm.