Navigate / search

The Gene: An Intimate History by Siddhartha Mukherjee

The Gene An Intimate History by Siddhartha Mukherjee

Šī ir grāmata – rekordiste, sāku lasīt pērnā gada augustā, pievārēju simts lapaspuses un atliku malā uz nenoteiktu laiku. Viņa man goodreads vaļājās gandrīz gadu kā lasāmā.

Grāmatas autors man jau bija pazīstams no grāmatas “The Emperor of All Maladies”, kas bija ļoti labs stāsts par vēzi. Šeit apskata saistītu tēmu, gēnus , iedzimtību, iedzimtās slimības. Tas viss tiek sasaistīts kopā ar zinātnes progresu, tehnoloģiju attīstību. Par zinātniekiem, kuru darbs ļāvis saprast evolūciju un ģenētiku. Netiek aizmirsts pat Aristotelis un Pitagors.

Teikšu uzreiz, ja gribi izlasīt viegli uztveramu tekstu par gēniem, gēnu inženieriju un to, kā mēs tikām tur, kur mēs esam, iesaku izlasīt tieši šo grāmatu. Katra nodaļa ir kā saistošs stāsts, vai tā būt veltīta Mendeļa karjera, vai Vatsona un Kirka atklātajai DNS struktūrai. Autors aiz gudriem konceptiem nepazaudē cilvēkus ar visām to vājībām un ambīcijām. Autors nevairās rakstīt par kļūdām, par eksperimentiem, kas aizgājuši šķērsām, par zinātniekiem, kuru ambīcijas lika ignorēt izpētes protokolus. Netiek piemirsts pat Mengele un tas, kādēļ viņa pētījumiem nav bijusi nekāda jēga.

Ja esi liels ĢMO pretinieks, tad arī nevajag vairīties no šīs grāmatas, autors pasniedz faktus un nevienam necenšas uzspiest kaut kādu viedokli. Es lai ar esmu lasījis par šo tēmu diezgan daudz, uzzināju pāris jaunas lietas. Piemēram, to ka pāris bada gadi var atstāt paliekošu ietekmi uz nākamajām paaudzēm. It kā tas konfliktē ar faktu, ka ģenētiskais materiāls nemainās no tā nodevēja personīgās pieredzes, tā jau arī ir, taču mainās gēnu ekspresija. Vai tā ir tiesa vai nav es vēl papētīšu, jo būtu dumji ticēt autoram uz vārda.

Daļa no grāmatas ir veltīta ētiskas dabas jautājumiem, kuri rodas manipulējot ar gēniem. Vai ir labi uzbūvēt savu bērnu perfektu jau pirms tā dzimšanas? Vai ir vērts spēlēt loteriju un censties uz veiksmi, vai tomēr investēt gēnu terapijā un dabūt to ko grib? Cik ilgs laiks paies līdz kaut kur kāds pētnieks nolems ķerties klāt cilvēka modificēšanai? Vai dažādas mūsdienu ģenētiskās terapijas metodes ir attaisnojamas? Katram no šiem jautājumiem apakšā ir pa piemēram, jā, eksperimenti jau ir notikuši un notiek. Būtu naivi cerēt, ka tik spēcīgs instruments tiks noslēpts kādā tumšā istabā un neviens to neizmantos. To ienākšana ikdienā ir tikai laika jautājums.

Interesants bija arī autora ģimenes stāsts, kur daļa no viņa radiniekiem sirgst ar šizofrēniju. Šī slimība ir bijis viens no iedvesmas avotiem šai grāmatai. Autoru ir vadījusi vēlme izprast, kādēļ cilvēks var dzīvot normāli un tad pēkšņi viņa DNS sagrauj sava organisma dzīvi. Vēl vairāk, nododot šo defektu nākamajām paaudzēm.

Ļoti dziļa un izglītojoša grāmata 10 no 10 ballēm. Ja interesē ģenētika, tad lasāma obligāti.

The Emperor of All Maladies: A Biography of Cancer by Siddhartha Mukherjee

The Emperor of All Maladies

Pēc nopietnas fantasy un zinātniskās fantastikas lasīšanas fāzes nolēmu palasīt kaut ko pavisam nopietnu. Kas gan varētu būt vēl nopietnāks kā vēža biogrāfija? Tā ir slimība, kas pēc būtības katrā cilvēkā jau ir iešūta iekšā viņa gēnos un tur pēc būtības neko nevar mainīt. Iepriekšējā grāmata, kas veltīta šim tematam, man bija padomju laikā izdotā “Onkoloģija”, šķiet, kāds astoņdesmito gadu izdevums. Neteikšu, ka tā bija informatīva, par vēsturi neliels ievadiņš un tad iztirzāti dažādu audzēju populārākie viedi, diagnostika, ārstēšana un sagaidāmais dzīves ilgums pēc terapijas. No grāmatas sapratu, ka kaulu sarkoma ir ļoti slikta lieta.

Grāmatas autoram vēzis un vēža slimnieki ir ikdiena, jo tas ir viņa darbs. Un viņš nolēmis izglītot šajā jomā plašāku publiku. Grāmatas sākas ar 2500. gadu pirms mūsu ēras. Kur kādā ēģiptiešu papirusā Imhoteps apraksta kādu audzēju un konstatē, ka ārstēšana nav iespējama. Tad nu lasītājs tiek izvests cauri gadu simtiem, lai parādītu kā ir progresējusi vēža terapija. Kā no radikālas ķirurģijas pārgāja uz ķīmijterapiju, staru terapiju un tagad jau uz gēnu terapiju. Tiek apskatīti gan šo metožu atklājēji kā cilvēki, gan to pielietojums, plusi, mīnusi, pirmie izmēģinājumi, kļūdas – viss. Tam visam vēl klāt ir pieliktas cilvēku biogrāfijas, kuru ārstēšanā autors ir piedalījies, un varam uzzināt arī viņu personiskos stāstus, kas padara visu to lietu gan cilvēcīgāku, gan skumjāku.

Vienīgais mīnuss varētu būt grāmatas centrēšanās uz vēža pētniecību ASV. Rodas priekšstats, ka nekur citur nekādi atklājumi nav veikti un visas izstrādātās terapijas ir radušās ASV. Bet domāju, ka tas ir piedodami, jo autors pats nāk no ASV un varbūt labāk ir rakstīt par to, ko zini.

Vispār jau medicīnai attīstoties ir cerības vēzi iegrožot, iznīcināt kā slimību – to nav iespējams un diemžēl dažu vēžu gadījumos mēs neesam tikuši tālāk kā Imhotepa laikos, piemēram, virsnieru vēža gadījumā. Tomēr daļai ir atrastas metodes, kas var būtiski paildzināt slimnieka dzīvi, samazināt viņa ciešanas un ļaut dzīvot pilnvērtīgi. Atklājumi notiek katru dienu un nevaram pat iedomāties, kāda būs medicīna pēc piecdesmit gadiem. Grāmata ir labi sarakstīta, domāta nespeciālistam un interesanta. Iesaku izlasīt visiem 10 no 10 ballēm.