Pacific: The Ocean of the Future by Simon Winchester

Saimons Vinčesters, manuprāt, ir viens no labākajiem non-fiction autoriem. Viņa stāstiem varbūt nepiemīt Braisona humors, bet toties ir ļoti dziļas zināšanas par apskatāmo tēmu. Es melotu, ja teiktu, ka esmu izlasījis visas viņa grāmatas. Viena, kura veltīta Ķīnai, man plauktā jau stāv gadus septiņus. Šo grāmatu es iegādājos janvārī, bet izlasīju tikai pēc astoņiem mēnešiem. Iemesls – viņa tika nobāzta augšējos grāmatskapja plauktos un nebija acu priekšā.

Klusais okeāns ir milzīgs, un tikpat milzīgs ir ar to saistīto notikumu apjoms. Autors ir nolēmis savus stāstus izvēlēties tādus, ar kuriem identificēties varētu mūsdienu cilvēks. Viņa izvēlētais laika intervāls ir ļoti mazs – no 1950. gada līdz mūsdienām. Kādēļ tāds gads? Šajā gadā kodolsprādzienu rezultātā atmosfērā nonāca tik daudz radioaktīvā materiāla, lai padarītu turpmāko radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi par diezgan piņķerīgu procesu.

Grāmata tiek atklāta ar visiem zināmu lietu – Bikini atolu un tās salinieku likteni. Te autors pamanījies aprakstīt atomieroču izmēģinājumus Klusajā okeānā kontekstā ar iezemiešu kultūru, ASV stratēģiskajām interesēm, un visas nelaimes un laimes, ko šis process radīja. Tālāk seko stāsts par Japānas okupāciju, tranzistoriem un Sony korporāciju, jauks ieskats Japānas uzņēmējdarbības vēsturē un pēckara ekonomikas niansēs. Tad sekoja Džeks Londons un sērfošana. Katrs, kas lasījis Džeka Londona kopotos rakstus, zinās, ka puisis ļoti aizrāvās ar sērfošanu un šīs lietas popularizēšanu. Bet īstais bums sākās pēc kādas filmas. Iespējams, ka šī ASV subkultūras vēstures lapaspuse ne visiem šķitīs interesanta, bet uzrakstīts ļoti labi.

Nodaļa par Ziemeļkoreju un USS Pueblo ir jau no militārisma sfēras, lai gan visi šīe stāsti ir vairāk vai mazāk saistīti ar teritorijas kontroli. Kas to būtu domājis, ka divas Korejas radās kādam cilvēkam štābā novelkot marķieri uz kartes un bez nekāda pamatojuma un dziļākas domas. Ziepes ievārītas uz gadu desmitiem. Tad seko stāsts par impēriju sabrukšanu, par to kā lielvalstis zaudēja spēju kontrolēt savas bijušās kolonijas, par reģiona varas pārdali un problēmām, kuras šis process radīja.

Grāmata par Kluso okeānu nebūtu pilnīga, ja netiktu aizķerta Austrālija. Te autors īsi pavēsta, kā īsti radusies mūsdienu Austrālija, ka viņi vienmēr ir centušies būt Rietumu kultūras bastions un nekad nav pievērsušies Āzijai. Protams, ir arī par Sidnejas operu, tās arhitektu un idejas reklamētāju. Idejas virzītājam gan bija visnotaļ interesantas seksuālās noslieces (kazas un tā).

Noslēdzošās nodaļas ir veltītas ģeopolitikai, ekoloģijai un polinēziešu kultūrai. Galvenais vēstījums – mēs, rietumnieki, vienmēr esam uzskatījuši, ka tikai pie mums ir noticis progress, un pārējās kultūras ir tādi pusmežoņi, kuri paši neko lāga nav spējuši. Polinēziešu kultūra kristietības un kolonizācijas rezultātā ir iznīcināta tik pamatīgi, ka daudzas lietas vairs nekad nebūs uzzināmas. Taču šis tas ir vēl palicis. Piemēram, okeāna navigācija bez navigācijas instrumentiem, šī pusaizmirstā metode ir lēnām atgūst savu popularitāti un palīdz cilvēkam satuvoties ar okeānu, izprast to un neuztvert to kā naidīgu spēku, kurš obligāti jāpakļauj.

Noteikti iesaku izlasīt – 10 no 10 ballēm. Izcili, daudz vēstures un interesantas informācijas. Protams, nav iespējams uzrakstīt visu par Kluso okeānu, tas ir neaptverams darbs. Grāmatā iekļautie stāsti ir tikai sīka daļa no Klusā okeāna vēstures. Taču, manuprāt, tie ir izvēlēti ļoti veiksmīgi un meistarīgi sarakstīti.

The Map That Changed the World: William Smith and the Birth of Modern Geology by Simon Winchester

Katra grāmata, kas sevī kaut nedaudz ietver stāstu par ģeoloģijas vēsturi, obligāti atsauksies uz šo grāmatu. Nenoliegšu, tieši tas mani pamudināja iegādāties un izlasīt šo grāmatu. Domāju, tas nu gan ir viens labs gabals, kurā uzzināšu visu par Viljama Smita dzīves stāstu. Arī autors man nav svešs, ielūkojos blogā un atradu, ka esmu jau izlasījis četras viņa grāmatas, un katru atzinis par labu esam.

Neskatoties uz manu pausto entuziasmu, grāmatu centos sākt lasīt kādas trīs reizes, nu, neuzrunāja mani viņa. Tā kā pašmācītā ģeologa Viljama Smita dzīvesstāsts laikam būtu par īsu vienai grāmatai, tad autors ir izšķīries sadalīt to divās daļās. Viena mums stāsta par Viljama Smita atklājumu nozīmi zinātnes attīstībā, otra par pašu Smitu, viņa dzīvi un karti.

Īsumā, dzīve nemaz tik slikta viņam nebija, naudu pelnīja labi, jo bija izcils profesionālis.Tikai šķērdētājs arī bija liels. Nu gribējās viņam būt vismaz nedaudz līdzīgam aristokrātiem, īrēt ofisu Londonas centrā, un arī kartes izveidošana prasīja lielus naudas resursus. Ja tam visam klāt vēl pieliek citus ģeoloģijas diletantus aristokrātus, amatierus un skauģus, tad tas varētu sagandēt dzīvi ikvienam.

Karte, par kuru mums stāsta grāmata, ir Lielbritānijas ģeoloģisko slāņu attēlojums dažādās krāsās, un cilvēkiem deva ieskatu zemes veidošanās vēsturē. Ļāva pierādīt tādas mūsdienu cilvēkam saprotamas lietas, ka nogulumiežiem ir raksturīgi, ka jaunākie no tiem atrodas virs vecajiem, ka katri no tiem veidojušies noteiktā zemes vēstures periodā un katrā no tiem atrodamas savas unikālas fosilijas.

Kopumā grāmatu vērtēju kā lasāmu, nekas izcils, bet lasīt var. Autori, kas šo izmanto kā referenču avotu visu labāko parasti jau ir pateikuši, gan par viņa nonākšanu parādu cietumā, gan par sievu nimfomāni un par to, ka karte joprojām ir apskatāma Londonā Ģeogrāfu Biedrības telpās. Izrādās, ka jebkurš tu varot ieiet un palūgt karti apskatīt. Tas nevienam netiekot liegts. Domāju, ka nākamā Londonas apmeklējuma laikā izmantošu iespēja apskatīt karti klātienē. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

The Alice Behind Wonderland by Simon Winchester

Ja man kāds pajautātu, kāpēc es nopirku šo grāmatu, es diez vai spētu atbildēt. Varbūt tādēļ, ka tā uzpeldēja manā rekomendējamo grāmatu sarakstā, varbūt tīri nejauši iemetu to savā pirkuma grozā. Kad viņa atnāca, es pat nezināju ko lāgā ar to iesākt. Beigu beigās jau saņēmos un izlasīju.

Grāmata tiek prezentēta kā stāsts par īsto Alisi, kas slēpās aiz Alises Brīnumzemē un kā īsa Lewis Carroll biogrāfija, vismaz tik daudz, cik tas skāra laika posmu, kad Luiss Kerols aizrāvās ar fotografēšanu un draudzējās ar Alises ģimeni. Sākumā mums tiek dots ieskats Kerola bērnībā, piesaukti viņa raduraksti un ģimenes sakari. Tad nedaudz pavēsta par studiju gadiem un par pirmo investīciju fotoaparātā. Tad nu viņš vairākus gadus cītīgi fotografējis portretus, dabasskatus un mazas pusplikas meitenītes.

Patiesība man tieši sadaļa par tā laika fotografēšanas tehnoloģijām šķita vissaistošākā. Nekad vēl nebiju lasījis par fotogrāfijas vēsturi. Ieinteresējos, palasījos netā padziļināti, autors diemžēl visinteresantākajā grāmatas daļā bija ielaidis veselu čupu ar kļūdām, bet nu tas grāmatas kopainu nemaitāja. Palika tikai viens neatbildēts jautājums, kāpēc Luisam Kerolam patika bildēt pusplikas mazas meitenītes? Cik sapratu tad par viņu kā iespējamu pedofilu savulaik ir rakstīts daudz un plaši, bet patiesība tā arī nav noskaidrota.

Grāmatu ieteiktu lasīt tikai īstiem Kerola faniem, citādi diez vai ir vērts tērēt tai laiku. Laika gan daudz nevajag, jo grāmatai ir tikai simts lapaspuses un viņa ir maza formāta. Ja piesēžas tad divās stundās var tikt galā. Neteikšu, ka saturs ir aizraujošs un ar negaidītiem sižeta pavērsieniem, tāds rāms Kerola dzīves atstāsts, nedaudz spekulācijas, pāris izdomātas ainiņas, citēti pāris Kerola dzejolīši un mēģinājumi saprast kādēļ Kerola un Liddell ģimenes draudzība pēkšņi ir beigusies. Pats darbs „Alise Brīnumzemē” ir pieminēts minimāli, tikai tas kā ir tapusi tā pirmā versija. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm

Atlantic: Great Sea Battles, Heroic Discoveries, Titanic Storms and a Vast Ocean of a Million Stories by Simon Winchester

Šķiet, ka pēdējā laikā esmu nedaudz aizrāvies ar šī autora darbiem. Relatīvi nesen es izlasīju viņa grāmatas par vulkāniem un par OED sastādīšanu. Šo grāmatu iepirku līdzko tā parādījās manā amazon.com rekomendāciju sarakstā.

Grāmata, kā jau var noprast, ir veltīta visam, kas vien ir bijis kaut kādā veidā saistīts ar Atlantijas okeānu. Grāmatas autors, lai atvieglotu sev stāstu klasifikāciju, grāmatu ir sadalījis septiņās nodaļās. Katra nodaļas ideja ir ņemta no slavenā Šekspīra cilvēka dzīves iedalījuma septiņās daļās. Pirmā nodaļa mums stāsta par Atlantijas okeāna izcelsmi, pēdējā par tā iespējamo bojāejas scenāriju. Pašā grāmatā gan uzsvars netiek tik ļoti likts uz okeāna ģeofizikālajām īpašībām, bet uz cilvēkiem un civilizācijām, kas dzīvoja un dzīvo pie šī okeāna krastiem.

Grāmatā, iespējams, nav tūkstošiem dažādu stāstu, bet kādi pāris simti noteikti. Tiek apskatīta Amerikas kontinenta atklāšana (pirmie tomēr bijuši vikingi), vergu tirdzniecība (šad tad man ir ienākusi galvā doma iepirkt atsevišķu grāmatu par šo cilvēces vēstures aspektu), okeāna robežas noteikšanas problēmas, slavenas jūras kaujas, kas tur notikušas, slavenu kuģu bojāejas, pasažieru un kravu plūsma pār to, nozvejas problēmas (grāmatas autoram vājība ir mencas), globālā sasilšana (patikās, ka netika atreferētas A.Gora ģeniālās idejas), Golfa straume, jūras briesmoņi un daudzi citi ar okeānu saistīti aspekti. Ņemot vērā to, ka autors tomēr ir Rietumu kultūras pārstāvis, tad viss skatījums ir attiecīgi no šī skata punkta.

Kopumā, izcils lasāmgabals, ja vēlies uzzināt īsi un koncentrēti cilvēces vēsturi un interesantākos notikumus, kas notikuši šajā okeānā. Stāsti vietām šķita aizraujoši, ka nevarēja ne atrauties. Viena nodaļa gan neatbilda manai gaumei, tā bija veltīta mākslai un dzejai, kas veltīta Atlantijas okeānam. Teikšu godīgi, to es izlasīju pa diagonāli, mani šis aspekts neieinteresēja.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domāju, ka šī būs tā grāmata, kuru pēc kāda laika izvilkšu no plaukta lai atkal izlasītu. Interesantākais stāsts man personīgi, bija par jautājumu – vai indiāņi ir atceļojuši uz Eiropu pirms Kolumba un vai par šo faktu ir saglabājušās kādas vēsturiskas liecības?

The Professor and the Madman: A Tale of Murder, Insanity, and the Making of the Oxford English Dictionary by Simon Winchester

Izskatās, ka būšu kļuvis par Simon Winchester fanu, nejauši atklājās, ka manā grāmtu plauktā atrodas veselas trīs viņa sarakstītās grāmatas. Vienu, kas stāstīja par vienu no lielākajiem vulkāna izvirdumiem cilvēces vēsturē, es jau šeit apskatīju. Šī gan ir par citu tēmu – par Oksfordas angļu vārdnīcas (OED) sastādīšanu.

Nopircis šo grāmatu, domāju, ka tajā sīki un smalki tiks apstāstīta metode, ar kuras palīdzību izveidota viena no lielākajām vārdnīcām pasaulē. Tā kā valoda nav statiska lieta, bet mainās līdzi tās lietotājiem, tad vārdnīcas sastādīšana nav beigusies vēl šodien. Jo ko gan citu par vārdnīcu varētu uzrakstīt, izrādās, ka vārdnīcas vēsture ir pietiekoši bagāta, lai būtu arī citi apskates vērti notikumi. Grāmata ir par attiecībām starp James Murray – OED redaktoru un William Minor – amerikāņu civilā kara veterānu, kas par apzinātas slepkavības izdarīšanu ieslodzīts trako namā (Broadmoor Asylum for the Criminally Insane). Tā kā William Minor ir daudz brīvā laika, tad viņš labprāt piedalās OED sastādīšanā un dara to tik profesionāli, ka redaktoram rodas vēlme iepazīties ar šo intelektuālo cilvēku, kas labi orientējas vārdu nozīmēs, un kuram pieder laba bibliotēka.

Kopumā stāstījums ir labs un aizraujošs, mēs uzzinām gan par iepriekšējiem vārdnīcu sastādīšanas mēģinājumiem (Richard Trench projekts), gan par vārdnīcas sastādīšanas metodi un, protams, par abu iesaistīto personu dzīves gājumu. Lielākā grāmatas daļa tika veltīta William Minor, jo cilvēku ar šizofrēniju aprakstīt ir daudz interesantāk nekā akadēmiķi. Tā nu mēs uzzinām gan par viņa nakts ceļojumiem uz Konstantinopoles bordeļiem, gan par liliputiem, kas katru nakti slēpjas zem viņa gultas. Lai arī apraksts ir saistošs, tomēr priekš nonfiction grāmatas par daudz autora pieņēmumu. Šie pieņēmumi izpaužas, kā abu galveno grāmatas varoņu motivācijas izskaidrošana, gan jaukie pārbraucienu apraksti un iekšējās sarunas. Tas nozaga nedaudz nozaga ticamības momentu.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, īsti par vēsturisku šo darbu nosaukt nevarētu, bet sarakstīts gana interesanti. Iesaku lasīt tiem, kurus interesē slavenu vai vienkārši interesantu cilvēku dzīvesstāsti.

Krakatoa: The Day the World Exploded: August 27, 1883 by Simon Winchester

1883. gadā pāris dienas Malakas šauruma krastmalas apdzīvotājiem bija notikumiem bagātas. Viņu acu priekšā norisinājās viena no lielākajiem vulkāna izvirdumiem cilvēces vēsturē. 27. augustā vulkāna sprādziena rezultātā radītais blīkšķis bija tik skaļš, ka to joprojām var uzskatīt par visu laiku skaļāko nepastiprināto skaņu, kuru cilvēki reģistrējuši. Sprādzienu varēja dzirdēt gan Pērtā, gan Bangkokā un pat tālajās Rodrigeza salās. Skaņas vilnis zemeslodei apkārt „apskrēja” veselas septiņas reizes.

Protams, neiztika arī bez cunami, dažu labu neizglāba pat tas, ka māja atradās simt metrus virs jūras līmeņa. Pie reizes gaisā izkūpēja 6 kubik jūdzes iežu, kas nodrošināja krāšņus saulrietus vairāk kā pusgadu visai pasaulei. Pie reizes tika samazināta arī vidējā zemes atmosfēras temperatūra. Tad nu visiem šim un vēl daudziem citiem notikumiem ir veltīta šī grāmata.

Man ir līdz šim ir nācies sastapties ar trīs veida grāmatām, veltītām vulkāniem. Pirmā kategorija vairāk ir kā ekspedīciju apraksti, ir diezgan interesanti, bet lielākoties raksta par sadzīviskajiem aspektiem. Otrā kategorija ir specializētas vulkanoloģijas grāmatas, kas izpēta kādu konkrēta vulkāna visu izvirdumu vēsturi. Uzskaita visas lava plūsmas un to virzienus un ķīmisko sastāvu. Šī pieder pie trešās grupas, vulkāna izvirdums tiek apskatīts gan ģeoloģiskā, gan vēsturiskā, gan sociālā, gan ekonomiskā kontekstā.

Lasītājam tiek pastāstīts process, kurš ierosina šādu eksplozīvu vulkānu rašanos. Tiek apskatītas aculiecinieku liecības, gan kuģu žurnāli, gan telegrammas, gan personīgās dienasgrāmatas. Interesanta ir arī nodaļa, kas veltīta bioloģijai – precīzāk, procesiem ar kuru palīdzību vulkāna atliekas atkal kļūst par apdzīvotu vietu.

Autors tiešām ir iedziļinājies tēmā un neskopojas savos atklājumos dalīties arī ar lasītāju. Grāmata ir pilna ar dažādiem faktiem, kuri lielākoties ieskaitāmi kategorijā interesanti. Piemēram, kā gāzes rezervuāra rādītāja manometra rādījumi var tikt izmantoti vulkāna eksplozijas brīža noteikšanā un kā dabas procesa izpētē var palīdzēt Londonā esošs barogrāfs. Interesanti ir lasīt arī kuģu kapteiņu piedzīvojumus, vulkānam eksplozijas brīdī vistuvāk esošais kuģis atradās tikai 10 jūdžu attālumā, kāds cits kuģis brauca garām ar parafīna kravu, citiem nepaveicās un tos cunami ienesa dziļi iekšzemē.

Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu 10 no 10 ballēm. Ir vērts palasīt par piekto jaudīgāko vulkāna izvirdumu cilvēces vēsturē. Ja nu kādu interesē, tad liste ir sekojoša – 1. Toba, 74’000 gadus atpakaļ; 2. Tambora, 1815. gadā; 3. Taupo, 180. gadā, 4. Novarupta, 1912. gadā (šo pat neviens lāgā nepamanīja, jo vulkāns atrodas Aļaskā) un tikai tad Krakatoa.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …