16. augusts

Singapūra

Šorīt agrais rīts. Ceļamies uz astoņiem, lai paspētu visu ieplānoto apskatīt. Tā kā vēl neesam aklimatizējušies, tad organisms savā muļķa prātā domā, ka ir tikai trīs pa nakti, un brīnās, kur tāda steiga? Bet steiga ir – viesnīcās nekad nevar zināt, kad ir pareizais brokastu laiks – aiziesi pa ātru, nekas vēl nebūs uzservēts, par vēlu – viss norīts. Brokastis notiek viesnīcas bārā, kur trauki ar ēdienu ir stratēģiski izkaisīti divos stāvos. Omletīte otrajā līmenī, maizīte pirmajā, gribi zapti – kāp pa trepēm un tādā garā. Protams, paiet zināms laiks līdz visu atrod, es, piemēram, sieru atradu tikai otrajā dienā. Sevišķa uzslava maizes tostera aparātam, kuram strādā tikai divas no sešām tosterējamām vietām. Bet nu lai ar’ kā tur nebūtu, brokastis tiek paēstas un atzītas par labām esam.

Mūs pirmais šīs dienas objekts ir Singapūras zoodārzs, brauksim ar metro. Metro stacijas mums tuvumā ir vairākas, un visas tā ap puskilometru attālumā. Ceļā uz metro staciju pamanām nelielu tirdziņu, nospriežam apskatīties, kādus kartupeļus te pārdod. Sanāk neliels aplauziens – tirdziņš apkalpo vietējo templi. Var nopirkt dažādus vīrakus un citas krišnaītu ticības uzpariktes. Ja esi diktam steidzīgs, tad te ir automāti, kur, iemetot naudiņu, tiksi pie svētības. Dikti moderni! Pirmā lieta mums ir ieplānota Singapūras metro trīsdienu kartes iegāde. Izrādās, ka laiki, kad to varēja izdarīt gandrīz visās stacijās, ir pagājuši. Bet braukt var vienkārši pie ieejas un izejas metro pie turniketa pieliekot bankas karti. Man tā bija patiesa vilšanās, es tik daudz laika ieguldīju reklamējot to karti un še tev -nevar nopirkt!

Līdz zoodārzam ar metro ir gandrīz stunda, mēs jau Latvijā esam sabiedriskajā atraduši sēdēt ar masku, bet te vēl viss notiek, slēgta telpa – maska uz elpošanas orgāniem. Kas interesanti – neviens degunus ārā nebāž. Pēdējā brauciena daļa jau iet pa virszemi un var redzēt, kā savelkas melni mākoņi un sāk zibeņot. Izkāpjam no metro un ejam uz autobusa pieturu, tur teorētiski pienāks autobuss, kas par veselu Singapūras dolāru aizvedīs mūs uz zoodārzu. Kamēr gaidām autobusu, lēnām sāk pilināt lietus. Mēs šādiem gadījumiem speciāli no Latvijas vedām līdzi lietus jakas, bet tās palikušas viesnīcā.

Kamēr brauc autobusā nekāds lietus jau neskādē, var skatīties kā ārpusē gāž un zibeņo un novērtēt, kāds izskatīsies jaunais putnu parks, ko tepat pie zoodārza būvē.

Izkāpjot no autobusa nākas secināt, ka lietus nemaz nedomā norimties. Par laimi te ir jumtiņi un tikai vietām pieskrienot, var tikt līdz ieejai praktiski bez salīšanas. Tur pēc biļešu uzrādīšanas var doties skatīties uz zvēriem. Zoodārzs piedāvā nopirkt savus lietusmēteļus, bet cena mūs kaut kā neuzrunā, un neviens no lietus jau vēl nav izkusis. Plāns ir sekojošs – no sākuma pastaigāsim pa taciņām, kurām pāri ir jumts, gan jau ko redzēsim, ja lietus vēl nepāries, tad braukalēsim ar parka vilcieniņu, un ja vēl viss būs slikti, nu tad domās.

Tā arī darām, kamēr tiekam līdz pirmajai putnu būdai, lietus jau puslīdz pierimis un var jau droši doties skatīties pelikānus, tiem ar’ lietus ne visai, pat acis pievēruši. Saprotam, ka pat pierimis lietus ir lietus un dodamies uz to vilcieniņu. Vilcieniņš parocīgi pārvērsts par tādu kā siltumnīcu uz riteņiem, lai braucējiem kas neuzpilētu, un braucam cauri parkam pūloties atminēties, kur kādi mērkaķi salikti. Kad lietus beidzies, raušamies no vilcieniņa ārā. Esam pie degunradžiem, tad aizejam līdz orangutāniem. Tiem tur ir sava ekosistēma ar mazākiem mērkaķiem – saucas happy family.

Pēc orangutāniem aizejam vērot paviānu barošanu, nu, tur labi var redzēt sabiedrības modeli. Barvedis sēž klints galā kā Karalī lauvā, viņa galms zemāk un sīkie pabiras pa apakšu. Barotāji rijamo met uz zemes pie pelēkās masas un galvenajam paviānam ir reālas pretenzijas, kas tiek pamatotas ar bļāvieniem. Var arī redzēt, ka ir paviāni, kuriem salāti pie dūšas nemaz neiet.

Tad dodamies uz ziloņu barošanu, tur mums sākumā gari un plaši tiek stāstīts par ziloņkopības pamatiem, kā viņus dakterēt un kā barot. Ja pareizi sapratu, tad barošanas vadītājiem ir tikai divi darbi – rādīt mums ziloņus un šķūrēt ziloņu mēslus. Ziloņi sevi parādīja no labās puses – par arbūzu vārtījās dubļos uz velna paraušanu.

Tad sekoja bruņrupuči, monitor ķirzakas un pāris tukāni. Apmeklējām galveno aviāriju, te var apskatīt viņu slavenos baložus un, ja pakāpjas augstāk, tad iečekot lidojošās lapsas, kas mielojas ar augļiem. Diezgan interesants skats, un uzvedība pilnīgi atbilst lasītajam. Sikspārnim, jau iekožoties auglī, nieres sāk strādāt uz pilnu slodzi. Beigām atstājam lauvas un žirafes. Atpakaļceļā uz izeju redzam amizantu skatu, no kaut kurienes izmukusi monitor ķirzaka (var būt vienkārši ieklīdusi, viņas jau te vietējās) tāda metra garumā, kā brangs sivēns. Skaidra lieta, ka zoo apmeklētājos vienmēr atradīsies kāda lāga dvēsele, kas gribēs palīdzēt. Tīkla žogs ir aptuveni metru augsts un palīdzētājs mēģina dabūt to ķirzaku tam pāri ar lietussarga palīdzību. Ko lai saka – drošs, bet dumjš.

Pēc zoodārza nolemjam atgriezties hotelī. Es gan nedodos ar visiem kopā, esmu nolēmis pablandīties pa Orchard street veikaliņiem. Izkāpju stacijā ar tādu pašu nosaukumu un, lai ar te esmu bijis reizes desmit, joprojām neprotu atrast pareizo izeju, lai pārkultos ielas pareizajā pusē. Kvests aizņem minūtes piecas, atradis to, ko vajadzēja, nolemju doties uz viesnīcu ar kājām, gabals bišķi pāri diviem kilometriem. Teikšu, kā ir, pa sauli iet nekāds lielais prieks nav, bet nu vismaz apskatu pilsētu un saprotu, ka viss patiesībā ir daudz tuvāk, nekā šķiet, braucot ar metro.

Vakara pusē mums ir padomā doties uz centru – veco centru blakus Fullerton hotel. Tur netālu ir Āzijas civilizāciju muzejs. Muzejs iespaidīgs, sevišķi man patika izstāde, kuras centrālais elements bija nesen atrasts antīkais tirdzniecības kuģis. Tas avarējis devītajā gadsimtā ar 25 tonnām keramikas bļodu no Ķīnas. Un bļodas nav ķemmīšrakstā vai kaut kā, bet nopietnas, glazētās, masu produkcija ar kvalitātes zīmogiem. Lielākoties visas vienādu motīvu, bet atrastas pāris, kas izskatās kā dizaina piedāvājumi gala tirgotājam.

Tad seko zāles ar apkārtējo kultūru artefaktiem, kāzu tērpiem, māju vārtiem, vāzēm, koloniālā laikmeta paliekām un tikai pašās beigās nonākam pie batikošanai veltītas izstādes. Te ir no A līdz Z viss pa musturiem salikts.

Vakariņojam restorānā, kurš atrodas Bugis+ iepirkšanās centrā. Izvēle krita par labu japāņu restorānam. Te modē modernie risinājumi  – noskenē pie galdiņa QR kodu, veic pasūtījumu un gaidi. Es skanēju un sūtu, labi, ka mums atnesa menu. Es skatos ēdamlietas, kuras pagatavojot ir mazāks risks ko sačakarēt, un paņemu vistu terijaki mērcē. Maija izvēlas zupu, kuru tev vēl pašam uz gāzes plīts jāvāra, tas te vispār ir modīgi. Man vistai nebija ne vainas, vienīgi pirms pasūtījuma veikšanas nebiju pārliecinājies ko esmu pasūtījis, un tad mums laiku pa laikam atnesa ko tādu, kuru neviens nebija sūtījis, bet man telefons apliecināja, ka esmu gan. Paēduši devāmies uz hoteli gatavoties jaunai dienai.