Kārtējā grāmata, kas veltīta elementārdaļiņu fizikai. Pareizāk gan būtu teikt, vienam no pazīstamākajiem viņas instrumentiem. Aparātu, kurš var aizņemt pārdesmit kilometrus garus tuneļus, mūsdienās nemaz nav tik daudz, un katrs bērns zina, kas ir Lielais Hadronu Paātrinātājs. Grāmata mūs soli pa solim aizved no elementārdaļiņu izpētes pirmsākumiem līdz Lielajam Hadronu Paātrinātājam, kurš iespējams jau šogad liks sadurties 7 TeV protoniem un, iespējams, atklās Higgsa bozonu.

Šo grāmatiņu nopirku tās iznākšanas dienā, bet izlasīšana gan visu laiku atlikās. Strukturējums, kā jau populārzinātniskai vēstures grāmatai. Iesākumā lasītāju iepazīstina ar apskatāmās jomas pamatlietām, pa ceļam izklāstot pamatlietu atklājēju biogrāfijas. Tā kā šī man bija jau kāda desmitā grāmata šajā tēmā, tad iesākums šķita tāds neinteresants. Nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu līdz ciklotronam, tādēļ grāmata man sākās, tā teikt, tikai ar 75. lapaspusi, kur sākas nodaļa, veltīta daļiņu paātrinātājiem. Izlasījis nodaļu par ciklotronu, radās pat ideja uzbūvēt ko tādu pašam mājās intereses pēc, bet diemžēl nevaru atcerēties, kuram esmu aizdevis savu astoņtonnīgo magnētu. Tas projektu nedaudz aizkavē, lai gan pirmais ciklotrons uz bildes un pēc apraksta izskatās līdzīgs modificētai reņģu bundžai. Pēc ciklotrona sekoja lineārie daļiņu paātrinātāji, tad palasījos par sinhrotroniem un beidzot arī par pašiem „kollaideriem”.

Grāmatai ir viens manuprāt būtisks mīnuss, tajā viss ir tikai un vienīgi par Rietumu pasaules sasniegumiem šajā jomā. Biju gaidījis, ka, iespējams, kaut kas tiks pastāstīts par PSRS sasniegumiem, ja tādi ir. Tomēr nekā tāda nebija. Bija tikai Tevatrons, Super Proton Synchrotron un ASV nedzīvi dzimušais Superconducting Super Collider projekts.

Par plusu savukārt var nosaukt grāmatas pēdējās trīs nodaļas, kas mums izskaidro, kādēļ ir vērts iztērēt vairākus miljardus eiro šāda agregāta uzbūvēšanai, tā vietā, lai visu šo naudu novirzītu, teiksim Āfrikas badacietējiem. Tātad galvenās cerības tiek liktas uz Tumšās matērijas noslēpumu atklāšanu, Higgsa bozona novērošanu, Papildus dimensiju atklāšana un mikroskopisku melno caurumu radīšanai. Tas viss mums dotu papildus informāciju par mūsu Visuma uzbūvi.

Pāris lapaspuses tiek veltītas arī dažādu „pasaules galu” vēstošu praviešu apgalvojumu kritikai. Piemēram LHC var radīs mikroskopiskus melnos caurumu, kas iznīcinās Zemi. Cilvēks, kas kaut cik lasījis par astronomiju zinās, ka Zemi regulāri bombardē kosmiskie stari, kuru daļiņu enerģija ir daudz lielāka par LHC griestiem, ja mikroskopiskie, melnie caurumi būtu tik briesmīgi, tad mūsu nemaz nebūtu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, tas dēļ augstāk minētā tikai rietumnieciskā piesitiena.