Navigate / search

Periodiskās fabulas. Ķīmisko elementu raibie piedzīvojumi by Oldersijs-Viljamss Hjū

Periodiskās fabulas.

Man, iespējams nepamatoti, ir šķitis, ka populārzinātniskās grāmatas latviski tiek izdotas daudz par maz. Un tādēļ man ir neviltota sajūsma ieraugot grāmatu veikalu plauktos kādu zinātnei veltītu grāmatu latviski. Ieraugot šo grāmatu, man uzreiz radās vēlmi to izlasīt. Pirmkārt tādēļ, ka tā bija latviešu valodā un otrkārt, viņa man labu laiku stāv izlasāmo sarakstā. Pateicoties Jāņa Rozes Apgādam es savā īpašumā ieguvu “Periodiskās fabulas” un lasīšanai klāt ķēros uzreiz.

Grāmatas pamatā ir ķīmisko elementu periodiskā tabula. Autors lasītājam pavēsta zināmu un ne tik zināmo elementu vēsturi. Savulaik jau cilvēki pazina tikai dažus elementus -zeltu, dzelzi, alvu, sēru, dzīvsudrabu, varu. Pārējie elementi bija pazīstami tikai savienojumu veidā. Ķīmijas pirmsākumi noteikti meklējami alķīmijā, cilvēku centienos jebkuru vielu pārvērst zeltā. Katra jauna elementa atklāšana radīja pavērsienu cilvēces attīstības vēsturē. Mākslinieki meklēja veidus, kā šo novitāti iekļaut savos darbos, jaunie elementi kļuva par modes simboliem un beigu beigās par sacensību elementu, lai noteiktu, kura sabiedriskā iekārta ir pārāka – komunisms vai kapitālisms. Dažādas ražošanas nozares savukārt iekļāva jaunos elementus savos ražojumos. Nekas nedod skaistāku zaļo krāsu par arsēnu, un hlors ir tīri labs pamats ķīmisko ieroču ražošanai.

Tā kā šāda tipa grāmatas es jau pāris esmu izlasījis, man grāmata lielāko devumu sniedza mākslas un kultūras vēstures kontekstā. Sākot ar to, ka alva reiz bija tāds pats stratēģiskais materiāls kā mūsdienās urāns. Ne visur zelts ir bijis vērtē, un reiz alumīnijs tika uzskatīts par jauno zeltu. Un tas ir tīri vai brīnums, ka cilvēkam indīgākie elementi rada tik spilgtas krāsas. Cinka un svina salīdzinājums namu apjumšanā un no kāda materiāla vislabāk izgatavot skulptūras. Daļu no stāstiem es jau biju dzirdējis – skābeklis un flogistons, Kirī pāris un viņu vājību pēc vakariņām vērot radioaktīvo elementu spīdumu, Mendeļejevs un viņa periodisko elementu tabula, Napaleons un arsēna krāsas tapetes , gallija karotes, tie ir tikai daži.

Autors pastāsta arī dažus savus eksperimentus, uz kuriem viņu ir pamudinājusi grāmatas sarakstīšana. Tad nu varam uzzināt kā no urīna iegūt fosforu vai no asinīm dzelzi.

Ja lasītājs neko no šī temata iepriekš nebūs daudz lasījis, tad šī grāmata viņam būs īsta zināšanu krātuve. Fakti un notikumi te tiek pasniegti interesantā un saistošā veidā. Te nav sausas zinātniskas valodas ar metālu kušanas temperatūrām un elektronu uzskaiti ārējās elektronu čaulās. Te viss tiek piesaistīts sadzīvei. Kas interesanti, daļu no metāliem, kuru nosaukumi šķiet eksotiski, patiesībā ikdienā mums ir visapkārt. Lasot šo grāmatu patiešām ir jāuzmanās, lai nekļūtu par elementu kolekcionāru. Tie ir cilvēki, kas cenšas iegūt savā īpašumā visus iespējamos elementus. Man šāda doma galvā iešaujas laiku pa laikam, bet pagaidām esmu tam turējies pretī.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē vēsture, ķīmija un ķīmiskie elementi. Jācer, ka reiz latviski tiks izdota arī grāmata „The Elements” by Theodore Gray uz kuru „Periodiskās fabulas” pāris reizes atsaucas.

Oxygen: The Molecule that Made the World by Nick Lane

oxygen

Neatceros pat iemeslu, kādēļ šī grāmata tika iegādāta. Domāju, ka galvenais dzinulis būs bijis viens no jautājumiem, uz kuriem es nekad nebiju spējis atrast sakarīgu atbildi. Vai ir tiesa, ka Akmeņogļu laikmetā, kad gaisā skābekļa daudzums bija 35% ugunsgrēkus nebija iespējams apdzēst? Šo štelli es laiku pa laikam sastopu kādā grāmatā, bet konkrētu argumentu kas un kā atrast nebija izdevies.

Grāmata, jau kā var noprast, ir par skābekli un dzīvību. Vai skābeklis ir inde, enerģijas avots un to kā mūsu šūnas tam ir pielāgojušās un reizē arī nolemtas nāvei. Diezgan smalki tiek apskatīta paša skābekļa akumulēšanās zemes atmosfērā. Dominantais uzskats, kuru var sastapt daļā grāmatu ir sekojošs, skābekli saražoja primitīvi mikroorganismi un beigās tas bija pieražots tik daudz, ka tie gandrīz vai paši ņēma galu, jo skābeklis viņiem bija tīrā inde, un tā sākusies viena no pirmajām lielajām izmiršanām. Te gan autors diezgan nopietni oponē šim pieņēmumam, jo daudzas pazīmes liecina, ka šāda izmiršana nemaz nav bijusi un ka pat mikroorganismiem, kuriem skābeklis ir inde, ir bijuši pielāgojumi, kas ļāvuši tiem izdzīvot skābekļa piesātinātā vidē. Viens no rezultātiem ir daudzšūnu organismi.

Arī par neapstādināmiem ugunsgrēkiem lieta nav nemaz tik vienkārša, jo visi šie apgalvojumi cēlušies no viena cilvēka pētījuma, kas savā pamatā pētīja pavisam citu lietu – papīra degšanu dažādos atmosfēras maisījumos. Te jāņem vērā, ka auga stumbrs un papīrs pēc sava sastāva ir tomēr diezgan dažādas lietas. Papīrā dominē celuloze, augos atrodams lignīns, kas pie reizes ir arī degšanas slāpētājs. Lai vai kā, akmeņogļu periodā ugunsgrēki tomēr ir bijuši nopietna lieta, jo augiem, kas atnākuši no tiem laikiem līdz mums ir paaugstināta ugunsizturība.

Otra grāmatas daļa ir veltīta skābeklim, antioksidantiem, DNS kļūdām, vitamīniem, šūnu aizsardzības mehānismiem pret skābekli, un kā tas viss iet kopā ar nāvi. Šī sadaļa varētu būt aizraujoša kādam bioķīmiķim vai advancētam biologam, vietām man bija grūti izprast, par ko iet runa, un kādu iespaidu tas atstāj uz dzīvo dabu kopumā. Lasīšanas ātrums samazinājās dramatiski, lai saprastu, kā starp šūnām tiek sadalīta skābekļa slodze un kāpēc, ja mūsu mitohondriji daloties ātri vien pazaudē savu sākotnējo DNS integritāti, mēs tik un tā esam piedzimuši jauni.

Kopumā ļoti laba grāmata, kas solīts nosaukumā, tiek pilnībā pavēstīts. Lieku 10 no 10 ballēm. Cilvēkam, kas lieto antioksidantus, nāktos tomēr zināt, ka šūnās radušais brīvais radikālis izreaģē ar tuvāko molekulu jau sekundes miljardaļā, nevis ceļo uz kuņģi, kur sagaida trīsreiz dienā norīto antioksidantu. Mums par laimi šūnās ir diezgan labi aizsardzības mehānismi pret brīvajiem radikāļiem. Ja gribas ilgi dzīvot un būt jaunam, tad vadoties pēc eksperimentiem ar žurkām, mums būtu mazāk jāēd un jādzīvo nelielā bada stāvoklī, tas norūdīs šūnas pret skābekļa radīto stresu un izvedīs mūs spriganus (lai ar nedaudz izbadējušos) līdz laimīgam vecumam.