29. maijs

No rīta esam pamodušies jau piecos pēc vietējā laika, tas varētu nozīmēt, ka aklimatizācija nav pagājusi pārāk veiksmīgi. Jūtos visai draņķīgi, iesnas neliek mieru, esmu pamatīgi apaukstējies, iedzenu iekšā Koldreksa devu. Saprotu, ka paracetamols jau neko neārstē, bet no simptomiem, gan gribas tikt vaļā. Laiku līdz brokastīm kavēju nedaudz pastrādājot un lasot grāmatu. Pie reizes uzzinu arī šodienas plānu. Brokastis viesnīcā ir labas, kakao var dzert cik grib, un kruasāni ar’ nav uz skaita. Cīsiņi gan ir visai neēdami. Tas gan vairāk tādēļ, ka Skotijā vēl nav atklāts cīsiņu un sardeļu noslēpums – samalt visu tik smalki, ka vairs nevar pateikt no kā izstrādājums gatavots. Viss pārējais gan ir ēdams.

Paēduši un izrakstījušies no viesnīcas, sākam ceļu. Mūsu pirmais objekts dienas plānā ir Lohnesa ezers. Jā, tas pats, kur daži cilvēki senāk esot redzējuši īstu pleizozauru. Pēc šiem laimīgajiem novērotājiem gan nevienam nav vairs nācis šo briesmoni sastapt. Ļaunas mēles gan melš, ka nekāda Lohnesa ezera briesmoņa nemaz nav, ka tas esot no cirka izmucis zilonis, ūdru bars vai pat, ka cilvēki to visu ir izdomājuši.

Kad biju mazs puišelis, Lohnesa briesmonim atradās vieta manā pasaulē. Lasīju dažādas pseidozinātniskas grāmatas par kriptozooloģiju un domāju, nez kāds tas ezers izskatās, kur tāds monstrs dzīvo? Šodien man izdevās apmierināt savu ziņkārību un ezeru ieraudzīt. Nekas īpašs – ezers kā ezers, tikai tāds garāks un šaurs. Ņemot vērā faktu, ka tam gar malā dzīvo cilvēki un ūdens klajumu cilvēki pārlūko visai bieži, nākas secināt, ka pleizozaurs ir izdomājums. Tomēr vietējie savas leģendas tik viegli nepamet, un te ir iespēja apmeklēt Nesijlendu!

Gar ezera krastu dodamies uz savu otro dienas apskates objektu Urqhart Castle. Tā kā esam čakli bērni, tad pie pils ierodamies pusotru stundu pirms atvēršanas. Par mums čaklāki ir tikai pāris ķīnieši. Pils aprakstos piesaukta kā romantiskas drupas ezera krastā. Vēsture viņai sena un bagāta jau no divpadsmitā gadsimta. Tās gan iemītnieki piedalījušies Skotu neatkarības karos četrpadsmitajā karā, gan cietuši no nelietīgajiem Makdonaldu (klana nosaukums tāds) uzbrukumiem. Beidzās tas viss ar to, ka septiņpadsmitajā gadsimtā Jakobīti uzspēra pili gaisā.  Mēs gan pilī iekšā netikām, jo nevēlējamies gaidīt līdz tās atvēršanai. Nedaudz paslapstījušies gar žogu, pa spraugu palūrējām uz zemāk esošo pili un braucām tālāk. Pa gabalu jau drupas izskatījās smuki.

Tālāk dodamies Applecross virzienā, tur mums ir ieplānots pārgājiens ap lokālo sakaru torni. Pa ceļam gan piestājam pie kādas hidroelektrostacijas. Ir ideja pastaigāt pa šīs būves dambi, bet diemžēl, dambis šādām izklaidēm nav paredzēts un visur priekšā slēgti vārtiņi. Nedaudz pafočējam, tā jau pirmajās ceļojuma dienās ir, gribas nobildēt katru ceļmalas akmeni, tas ar laiku pāriet.

Pēc mazo HES apmeklēšanas braucam pa gleznainu kalnu ceļu, ar laiku sapratīsim, ka te praktiski visus ceļus var saukt par tādiem. Un ieraugām smuku akmens tiltiņu. Tā kā ceļojums ir tikai sācies un fāze nopētīt katru koku vēl nav beigusies, piestājam pie tiltiņa. Vieta saucas Glen Shiel, arī te kādreiz ir notikusi Jakobīņu kauja pret britu karaspēku. Uz vietas gan par šo notikumu nekāda papildus informācija nav atrodama. Cik noprotu te savulaik pāris tūkstoši vīri izcīnījuši kauju, un, ja labi pameklējot, vēl var atrast nocietinājumus no tiem laikiem.

Tā kā pirmās pils apmeklējums izgāzās, nolēmām to kompensēt ar Eilean Donan Castle apmeklējumu. Pils savulaik atradusies stratēģiski svarīgā punktā, no tās varēja kontrolēt veselu trīs Lochu tirdzniecības ceļus. Vieta bijusi apdzīvota jau no senseniem laikiem, ar laiku apmetne pārvērtās mūra nocietinājumā, un beigu beigās jakobīņi ņēma un uzspēra visu gaisā. Izskatās, ka viņiem bija vairāk pulvera nekā prāta. Tad pērnā gadsimta sākumā vietējie novadpētnieki nolēma pili atjaunot. Jāsaka tas viņiem izdevies visai labi, lai gan kura pils uz saliņas, kas savienota ar sauszemi tikai ar tiltu, varētu izskatīties slikti. Bonusā skatam pieejams arī normāls pārkings un vietējais ielu muzikants ar dūdām. Sākumā dūdu skaņas izklausās tīri tā neko, bet, kad esi klaiņojis pa apvidu stundu visu laiku klausoties dūdas, tas sāk pamatīgi piegriezties.

Pats pils muzejs ir iztērētās ieejas biļetes vērts. Pilī var piemērīt gan īstu divroku zobenu, nopētīt veclaiku tabakas dozes, izokšķerēt virtuvi un kambarus. Kā jau tā laika plānojumā pierasts, visas istabas ir caurstaigājamas, nezinu vai arī oriģinālā viņiem bija miniatūras trepītes uz katru lodziņu. Uz dīvāniem sēdēt gan neļauj, tie esot dikti veci un nolietoti. Vienīgā lieta, kas man nekļuva skaidra, kā viņi tās ēdiena mulāžas virtuvē izveidojuši. Mana teorija ir, ka tas ir reāls ēdiens ieparafinēts vai kā citādi nofiksēts. Vispār izskatījās diezgan šķebinoši. Pārdesmit gadus vecs vārīts kartupelis izskatās diezgan aizdomīgi arī ievaskots. Uz beigām pilī jau ir saradies diezgan iespaidīgs tūristu skaits, un saprotam, ka ir laiks tīt makšķeri. Iemetam aci suvenīru bodē, izpētām piedāvājumā esošos skotu dūdu ierakstus, pārdomāju, vai man nenopirkt ceļa spieķīti un dodamies prom.

Nākamā atrakacija mums ir ieplānota pastaiga dažu kilometru garumā Applecross pussalā. Cairns kalns gan nav diez ko augsts, bišķi nīgrāks par Gaiziņu, toties no īsta akmens. Lai nokļūtu līdz starta punktam, nākas nedaudz pabraukt pa serpentīniņiem, taču nekas nopietns. Laiks gan nav saulains, un viss ir tīts tādā vieglā migliņā. Noparkojamies un sākam braši soļot uz pirmo takas punktu – sakaru torni. No sākuma paņemu nedaudz pa ātru tempu un nedaudz aizelšos. Kamēr atvelku elpu, ieraugu vietējo putneli, kas no cilvēkiem nemaz nebaidās. Man tādi putneļi nepatīk, un nedaudz šo patrenkāju. Kā jau domāju, putnelis lidot arī māk, un lidojot viņš izdod mopēdam līdzīgu skaņu. Super! Klintis te ir ļoti interesantas, tomēr neizplūdīšu par tēmu – Skotijas kalnienes ģeoloģiskā izcelšanās un veidošanās process. Kalni ir veci un pamatīgi sadēdējuši, akmeņi jau ir sākuši jukt ārā pa plāksnēm. Vietām redzami mazi dīķīši, tajos šad tad iemetu pa kādam akmenim. Tā kā ūdens ir caurspīdīgs, tad varu redzēt, ka es neesmu vienīgais ar tādām tieksmēm, tas uzmundrina. Ienāk galvā arī ideja no akmeņiem salikt lielu uzrakstu Gambija, taču nolemju, ka tas jau nu būtu pārāk tūristiski. Lai visiem ieriebtu, kaut kur tālumā sāk kūkot dzeguze, mani tas nesatrauc, jo naudas maks ir manā kabatā.

Pašu taku iesaku iziet  – grūtības pakāpe faktiski nekāda, ja vien var uzrausties kalnā. Jā, vietām ir bišķi jāuzmanās un ar rokām jāpieturas pie klints, lai norāptos pāris metrus zemāk. Ja nenoveicas var nokrist kādus pārdesmit metrus zemāk, bet tur nu būtu jābūt pālī, lai tā nenoveiktos. Pa ceļam uzrīkojam ari nelielu pikniku – iedzeram tēju no termosa uzēdam siera pīrāgus un līdzpaņemto maizi.  Pie pēdējā kāpiena augšup Maija ar Aiju nospriež, ka viņām pietiek un līdz pašam Cairns viņi nemaz neies. Mēs ar Kristapu gan nolemjam iet, līdz galam cik tad tur palicies – puskilometrs. Aizejam, ievērtējam skatu uz Applecross, Isle of Skye un Ploktonas apkārtni, redzēt var diezgan tālu, un tie Skotijas ezeri no augšas nepavisam neizskatās slikti. Nedaudz atvilkuši elpu un pamatīgi visu nofotografējuši, dodamies atpakaļ. Es tā vietā, lai līstu atpakaļ kalnā, atrodu šortkatu, Kristaps varonīgi forsē kalna virsotni, jo mana taka viņam liekoties aizdomīga. Lēnā garā kuļamies atpakaļ. Tagad jau iešana ir vieglāka, jo lielāka daļa ir pa kalnu uz leju. Iztramdu vēl pāris mopēdputnus, un saprotu, ka pastaigas pa šo reģionu man ļoti patiks. Kur tu vēl vari iekulties purvā, esot kalna galā?

Pēc nopietnās pastaigas nolemjam iekost. Pēc plāna ēšana mums ir paredzēta Applecross inn restorānā. Te viss tiek pagatavots no vietējām zivīm, vismaz viņi paši to tā apgalvo. Redzams, ka vieta ir populāra, jo āra galdiņi ir pilni ar ēdājiem. Nākas doties iekšā. Pasūtīšana pavisam vienkārša, pieej pie bāra un pasaki ko vēlies, paņem savas valsts karodziņu, sēdies pie galda un gaidi. Es izvēlos tradicionālos fish and chips, jeb latviski zivi ar kartupeļu frī, citi ņem skallopus vai vistu. Ēdiens ir garšīgs, ja sanāk aizkulties uz turieni, iesaku aiziet paēst.

Tā kā diena jau sāk vilkties uz vakara pusi, nolemjam doties uz Ploktonas pusi. Tur netālu, nelielā miestā Drumbuie, atrodas mūsu naktsmājas. Arī šis pārbrauciens ir ļoti smuks, mēs arī nebraucam pa taisnāko ceļu, bet izmetam līkumu pa pussalu. No dzīvniekiem, ja vien tas nav briežu dārzs, mēs redzam tikai aitas. Tās te ir pieejamas lielā skaitā. No mašīnām viņas vispār nebaidās un mierīgi guļ ceļmalā ar visiem jēriem, nekreņķējoties par savu mirstību. Visādi citādi smuks ceļš gar jūras malu, tālumā redzamas arī salas.

Ierodamies savās naktsmājās, šoreiz mums ir B&B. Tomēr pareizās iestādes atrašana sagādāja zināmas problēmas. Lai noskaidrotu, kur mums īsti jādodas, Maija veic kāda ciemata iedzīvotāju īsu aptauju. Izrādās, ka ciems ir pareizais, atzīšos, es domāju, ka tā vis nav, tikai jāpabrauc vēl pārdesmit metru uz priekšu. Beidzot tiekam iekšā Skotu arhitektūras šedevrā. Mums ar Maiju tiek jumta istabiņa, Aija un Kristaps tiek izmitināti pirmajā stāvā. Interneta te nav, bet ir tējas vārīšanas komplekts. Domājam par vakariņām un nolemjam tās sarīkot kā pikniku jūras krastā.

Lai tiktu līdz krastam, ir jāiet pa pamatīgi nomēslotu lauku ceļu, tad pa taciņu un klāt esam. Atrodam piemērotu akmeni un sākam ēst. Izrādās, ka ne mēs vienīgie te esam ēdāji! Uzrodas arī moškas, kas ir dikti uzmācīgas. Izvairīties no viņām ir viegli, jāstāv tur, kur pūš vējš. Kad esam paēduši, pārējie nolemj, ka jādodas vēl vienā mazā pārgājienā gar jūras krastu, redz, kur esot taka. Mani šī ideja diez ko neiepriecina, jo jūtos visai draņķīgi, bet nekas, velkos nopakaļ un šņaucu puņķus. Krasta taciņa tiešām ir jauka, var skatīties, kā lēnām sākas paisums un mazās saliņas lēnām pazūd zem ūdens. Pati taka gan ir kūdraina, un vietām iekuļamies pamatīgos dubļos. Viss ir veiksmīgi līdz atduramies pie aizslēgtiem vārtiņiem, netālu no Portneora, Maija atzīst, ka viņai vairs nav ne jausmas, kur tālāk jāiet, griežamies atpakaļ.

Vakarā izvāru tēju, iedzeru zāles, noskatos britu talantu šovu, izlasu grāmatu un liekos gulēt.