Mājas bez durvīm by Ieva Melgalve

Gandrīz pirms trīs gadiem es izlasīju autores grāmatu “Mirušie nepiedod”, man patika. Pērngad izlasīju “Mēness teātri”, un tas man patika vēl vairāk. Skaidra lieta, ka redzot veikalu plauktos “Mājas bez durvīm” es nebūt nedomāju, ka tā ir kaut kāda arhitektūras avangardam veltīta grāmata. Man bija skaidrs, ka šajos vākos slēpjas kvalitatīvs pašmāju fantāzijas gabals. Grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC.

Grāmatas anotācija mums vēsta sekojošo: “Bruonu pilsētā Grāa noslēpumainā kārtā tiek nogalinātas vienkāršo ļaužu sievietes un pat kāda jauna burve. Kurš ir vainīgais – galvaspilsētas mags Rems vai svešzemniece Vega, kura kopš ieceļošanas šajā pilsētā ir centusies turēties savrup? Vadošajiem burvjiem taisnīgums nav svarīgs – viņiem pietiek ar to, ka izdzīvo viens. Stiprākais, viltīgākais, izturīgākais. Un tādēļ Vega un Rems cietuma noslēgtībā izcīna klusu un nežēlīgu cīņu, ik mirkli saskaroties ar briesmīgāko sodu, ko iespējams piespriest magam: vientulību.”

Sāksim ar to, ka no “Mirušie nepiedod” es pārāk daudz neatcerējos, taču šī grāmata nepaģēr no lasītāja perfektu atmiņu. Vajadzīgās vietās notikušais tiks atgādināts visnotaļ neuzspiesti, un pat ja zināsi iepriekšējo no galvas, tev nešķitīs, ka autors atkārtojas. Tādēļ mans sākotnējais uztraukums, ka nāksies pārlasīt pirmo, izrādījās nepamatots. Šī ir jauna pilsēta un jauns stāsts. Galvenie varoņi gan ir palikuši vecie.

Vega ir tā, kura velta savu laiku lasītājam un stāsta notikušo. Viņa apzinās, ka nav pasaulē labākā burve, pat par viduvēju viņu ir grūti nosaukt. Taču viņai ir kaut kas tāds, kas nav atrodams vairumā burvju – viņai nav izredzētības un pārākuma sajūtas pār vienkāršajiem ļaudīm. Tas daļēji skaidrojams ar to, ka viņa par burvi nekļuva jau maza esot, bet jau kā pieaugušā vecumā. Tas ļauj viņai saprast vienkāršos cilvēkus un apšaubīt magu pamatpremisu – magi vienmēr zina, kā ir labāk vienkāršajam cilvēkam. Lai kas ar to nabagu nenotiktu, mags vienmēr zina labāk, un abas puses tam tic. Taču kokam ir divi gali, un šādā pasaulē magi nedrīkst atzīt savas kļūdas, pat ja pieņemtais lēmums ir acīmredzami nepareizs. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Vega nonāk cietumā, jo viņa nesaprot kopējo labumu. Otrs ir viņas izcelsme, svešie šajā pilsētā ir un paliek svešie, lai cik ilgi te neuzturētos. Viņa ir ērts grēkāzis, un trakākais, ka viņa pati ir mazdrusciņ fatālistiska, un turpmākie notikumi viņas dzīvē neliecina par gaišo nākotni. Un tad vēl Dārs – Vegas vīrs, kurš uzvedas vairāk nekā dīvaini, un daļēji ir viens no Vegas nelaimju iemesliem.

Rems savukārt ir īsts mags, viņam kopējā labuma lieta ir pilnīgi saprotama, taču viņš ir pārāk ambiciozs, un ap viņu notiek pārāk daudz dīvainu slepkavību. Un tā kā Grāa magiem negribas pašiem meklēt vainīgos, viņi vienkārši nolemj abus vainīgos ieslodzīt un tad, lai liktenis pats izšķir, kurš ir noziedznieks. Cietuma notikumi ir smalka psiholoģiska spēle. Ja skatāmies no spēļu teorijas, tad te nav iespējams Pareto efektīvs atrisinājums tik tālu, ja vien katrs spēlētājs ņem vērā tikai savas intereses. Šīs spēles iznākums nosaka turpmāko notikumu attīstības gaitu, un tā ir jāizlasa katram pašam, negribu maitekļot.

Bet paliek jautājums, kurs ir patiesais vainīgais? Uz to nemaz nav viegli atbildēt, sevišķi pasaulē, kurā dzīvo Vega. Pasaulē, kurā valda ksenofobija, kur sabiedrība ir strikti sadalīta slāņos, kur neviens nevar pateikt, vai viņa izjustās emocijas ir viņa pašas vai arī cita. Šeit tie, kas raduši manipulēt ar citiem, nekautrējas izmantot savu varu, un kā jau minēju, uzskata savu rīcību par pareizu. Brīdī, kad vainīgais tiek pasludināts par vainīgu, nekas vairs nav maināms, jo tāda ir kārtība. Tā kā šis nav tīrais psiholoģiskais detektīvs, un izmeklētājam galvā nav platmale un asinīs promiles, tad šeit lielāks uzsvars tiek likts uz lamatām, kuras sabiedrība pati sev ir radījusi, nevis uz viltus pavedieniem un aizdomās turamo nomaiņu. Neteikšu, ka es atminēju vainīgo, un līdz pat pašām beigām man bija šaubas arī par visacīmredzamāko variantu, jo magu pasaulē taču ir iespējams viss.

Pats grāmatas nosaukums man izraisīja pārdomas – kamdēļ tāds? Pirmā izvēle ir acīmredzama un tai ir saistība ar magu cietumu. Tā vieta nav no patīkamākajām. Otra versija ir nedaudz alegoriskāka – par cilvēkiem un to, kas darās viņu galvās. Tie arī ir kā mājas bez durvīm, iekšā tāpat nokļūt nevar, pat magi. Viņi spēj paņemt tikai to, kas cilvēkā jau ir, pastimulēt to, pamudināt uz vajadzīgo rīcību. Uz cilvēku es nav durvju, pa kurām iesoļot iekšā un paņemt, kas vajadzīgs.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasiet droši, ir laba! Ja vēlies izlasīt psiholoģisku romānu ar fantāzijas un detektīva elementiem, tad ņem šo un nekrenķējies, ja neesi lasījis “Mirušie nepiedod”. Ja patīk dažādas sabiedrības uzbūves simulācijas, tad arī šī grāmata ļaus par daudz ko aizdomāties, jo magu un vienkāršo ļaužu pasaulēm ir jābūt sabalansētām.

Sikspārnis (Harry Hole #1) by Jū Nesbē

Uzzinot, ka izdota šīs detektīvsērijas pirmā grāmata, tūdaļ pat sarosījos uz tās lasīšanu. Gribējās ļoti zināt, kāds Harijs bija sākumā. Paldies izdevniecībai Zvaigznei ABC, kas man sarūpēja grāmatas “Sikspārnis” eksemplāru izlasīšanai.

Harijs Hols ierodas Sidnejā, lai piedalītos kādas norvēģu meitenes slepkavības izmeklēšanā. Taču formālā klātesamība pārvēršas par nopietnu iesaistīšanos pašā izmeklēšanas procesā. Un laika gaitā Harijs iepazīstas ar vietējo vidi, sastop ielasmeitas, savedējus, bokserus, narkotiku tirgoņus, hipijus un klaunus. Harijam ir arī idejas, kā šo slepkavību atrisināt, un, iespējams, šī slepkavība nav vienīgā. Viņa Austrālijas kolēģis Endrū tam piekrīt un atliek tikai noskaidrot, kādēļ slepkava izvēlas blondīnes.

Kā jau sērijas pirmajai grāmatai un autora debijas romānam pienākas, tā darbība risinās nedaudz saraustīti. Šādi tādi notikumu pavērsieni notiek tik pēkšņi un sakritīgi, ka lasītājs var tikai nobrīnīties, kādēļ autors izmantojis tieši šādu stāstījuma stilu. Autors, manuprāt, pārāk aizraujas ar Austrālijas vēsturi un aborigēnu sabiedrības aprakstiem. Tas, protams, parāda autora erudīciju, taču lasītājs tomēr sagaida detektīvu. Sena aborigēna leģenda tiek izstāstīta Harijam jau pašā sākumā, un uzmanīgam lasītājam tā liks saprast, kas ir kas. Man tā šķita nevajadzīga priekšā teikšana.

Šo iebildi diezgan labi atsver Harija tēls, te viņš vēl nav tāds kā sērijas turpmākajās daļās. Šeit viņš vēl ir salīdzinoši jauns puika. Te viņš ir nasks uz spontānu teoriju ģenerēšanu, acīmredzamā nekonstatēšanu, un gatavs iet uz jebkādu risku un iesaistīt tajā arī citus. Viens gan ir nemainīgi – Harijs iedzēris ir daudz efektīvāks izmeklētājs nekā skaidrā. Bet to es uzskatu par nodevu detektīva žanram. Harijs Hols ir labi nostrādāts tēls, var just, ka viņš ir autoram tuvs tēls, un viņa dzīve, dzinuļi un motivācija ir pārdomāta līdz pēdējam sīkumam. Ar otrā plāna tēlu noslīpēšana Autoram ir veicies sliktāk, tie ir sanākuši vājāki nekā vēlākajos romānos. Lielākoties viņi un viņu likteņi mani atstāja vienaldzīgu, kaut kā nerodas emocionālā piesaiste. Sak, nekas jau tur tāds viņos nebija.

Vispār jau šajā debijas romānā Nesbē vēl nekaunas izmantot visas žanra iespējas un tipiskos tēlus. Aiz Harija bezrūpīgās ārienes slēpjas diezgan emocionāls cilvēks. Viņam stāstā ienāks liktenīgā sieviete, kuru atrast un pazaudēt, viņa pagātnē ir nopietni grēki. Ja amerikāņu autoru romānos viņš to dēļ būtu kļuvis par privātdetektīvu, tad te ir ņemts vērā norvēģu korektums, un viņš joprojām ir izmeklētājs. Lasītāja aizvešana pa maldus takām vēl nav tik filigrāna kā vēlākajos darbos, bet var just, ka autoram ir talants uz to.

Tomēr arī šīs grāmatas vākam, neskatoties uz augstāk izteikto kritiku, pienāktos ar sarkaniem burtiem uzrakstīt: „Nesāciet lasīt vakarā, ja rīt jāiet uz darbu”. Es jau kuro reizi uzkāpu uz šī Nesbē grābekļa, sākot lasīt viņa grāmatu vakarā. Attapos divsimtajā lapaspusē un nācās savākt visu gribasspēku, lai atliktu pārējo līdz rītam.

Plusiņi – labs un aizraujošs detektīvromāns, spilgts centrālais tēls.

Mīnusiņi – autors vēl nav pieslīpējis savu stilu, pārāk paļaujas uz žanra standartu, otrā plāna tēli prasās pēc piestrādāšanas, reizēm nolec no detektīva un pievēršas novadpētniecībai.

Viennozīmīgi stabila sērijas pirmā grāmata, kas varbūt nav nekāds šedevrs, bet atstāj vietu autoram, kur izaugt. Man kā lasītājam, kurš ir lasījis sērijas vēlākos romānus, ar prieku jāsecina, ka Nesbē laika gaitā kļūst tikai labāks. Pagaidām vājākā šajā sērijā, ko esmu lasījis, salīdzinot ar „Sniegavīru”, „Glābēju” un „Leopardu”, tāpēc lieku 7 no 10 ballēm. Bet tik un tā spēcīgs detektīvromāns. Ja patīk detektīvi, drošs lasāmais.

Leopards by Jū Nesbē (Harry Hole #7)

Nesbē ir pamanījies iekļūt manu lasāmo autori listē, ja runājam par detektīviem. Autoram izdevās piesaistīt manu uzmanību ar grāmatu “Sniegavīrs“. Visu Harijam Holam veltīto sēriju gan neesmu lasījis, detektīvi tomēr nav mana pamatlasāmviela. Bet jaunumiem latviešu valodā gan sekoju līdzi. Tādēļ pēc “Leoparda” iznākšanas ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie sava grāmatas eksemplāra, un, sākoties maija brīvdienām, man lasāmais jau bija nodrošināts.

Pēc maniaka notveršanas “Sniegavīrā” Harijam beidzot pietiek. Viņš aizbēgu uz Honkongu, lai aizmirstu par visiem un, cerams, arī pārējie aizmirstu par viņu. Tomēr pasaulei atsevišķa indivīda domas neinteresē, un drīz vien Norvēģijas policijai rodas nepieciešamība Hariju atrast. Ir parādījies slepkava, kurš savus upurus nogalina pavisam dīvainā veidā, viņi visi ir noslīkuši savās asinīs, tomēr nav skaidrs ne motīvs, ne slepkavības ierocis. Šoreiz notikumu ģeogrāfija aptver veselus trīs kontinentus Āziju, Eiropu un Āfriku.

Vispār jau uz grāmatas vāka daudzo slavinājumu vietā nāktos uzrakstīt ar lieliem sarkaniem burtiem brīdinājumu: “Ja esi detektīvu un trilleru cienītājs, never vaļā grāmatu pirms gulētiešanas”. Man šāds uzraksts lieti būtu noderējis. Citādi sanāca sākt palasīties vienpadsmitos vakarā un nolikt malā pusčetros no rīta. Tas man nedaudz sagandēja nākamās dienas plānus, jo nespēju laikus izrausties no gultas, bet, protams, tas bija tā vērts. Dainim no bloga ar neizrunājamu nosaukumu gadījies līdzīgi.

Fakts, ka galvenais varonis Harijs ir alkoholiķis, nav nekāds noslēpums, visi detektīvi detektīvstāstos tādi ir. Tomēr tagad viņš savu cīņu pret atkarību paceļ pavisam citā līmeni, viņš lieto opiju. Kādēļ autoram šāds risinājums ienācis galvā, to es nekādi nespēju saprast! Arī pati dzeršana patiesībā, ja paskatās loģiski, ir nodeva žanra tradīcijām, jo maksimāli viņas uzdevums ir izraisīt apkārtējo nepatiku, radīt atlaišanas iemeslu vai radīt iedvesmu (šīs lietas arī ir žanra klasika). Jā, tas nenoliedzami padara Harija tēlu nedaudz sarežģītāku, bet tādi jau tie ģēniji ir. Ja nācies lasīt iepriekšējās grāmatas, tad Harijs būtiski mainījies nav, ne rīcībā, ne uzvedībā. Tāds pats bezkompromisa taisnības cīnītājs. Vienīgi tagad viņš papildus tiek ievilkts karā starp divām konkurējošām policijas struktūrvienībām. Tā kā Hariju par politiķi ir grūti nosaukt, visa šī konkurence izmeklēšanai par labu nenāk.

Patieso noziedznieku atkodu uzreiz, tiklīdz viņš parādījās grāmatā. Nē, te pie vainas nebija mans superintelekts, vienkārši, ja pietiekoši daudz izlasa viena autora darbus, viņa stils un paņēmieni manipulējot ar lasītāju kļūst pamanāmi. Tādēļ arī atminēt vainīgo nebija grūti, bet, lai saprastu noziedznieka motīvus gan nācās lasīt grāmatu līdz beigām. Tomēr tas man netraucēja ar aizrautību lasīt vienu grāmatas lapaspusi pēc otras. Ir taču interesantu uzzināt, kas pamudina nogalēt cilvēkus tik eksotiskā veidā, daži slepkavības veidi ar izdomu neizcēlās. Vispār noziedznieku ir grūti aprakstīt, lai nesarakstītu spoilerus. Žēl tikai, ka lai visu izskaidrotu cilvēkiem, kas lasījuši īpaši neuzmanīgi, autors tomēr pievēršas vecum vecajam paņēmienam – Ļaunā noziedznieka beigu runai. Tā ir patosa un atklāsmju pilna, trūka tikai dēmonisku smieklu. Tā jau ir cilvēks sev spēs attaisno jebkuru savu rīcību.

Otrā plāna varoņi ir rūpīgi izveidoti. Viņu mērķis ir novest lasītāju neceļos, liekot turēt aizdomās pēc iespējas vairāk cilvēkus. Tie ir labi ieskicēti un pat nejauša pieminēšana ļauj tos lasītājam uztvert kā cilvēkus. Slepkavības ieroči Nesbē grāmatās diezgan bieži nav tikai ikdienišķie nazis vai šaujamais. Autoram nenoliedzami patīk nestandarta rīki. Šajā grāmatā sastopamais nogalināšanas instruments ir visdīvainākais, par kādu man nācies dzirdēt.

Vienīgais, kas grāmatā man nepatika, ir lieta, kuru pie sevis dēvēju par, komisāra Katāni (tā no itāļu seriāla Astoņkājis) sindromu. Noziegumos pamazām tiek iepīti visi Hola paziņas, draugi un radinieki. Reizēm šķiet, ka grāmatas Norvēģijā vieglāk būtu novākt visus cilvēkus, ar kuriem Harijs Hols kontaktē, lai izvairītos no jauna maniaka rašanās.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, jau sen nebija gadījies tik biezu grāmatu izraut cauri vienā rāvienā. Kur nu vēl detektīvu! Domāju, ka lasītājiem, kas jau lasījuši Nesbē iepriekš, šo grāmatu izlasīs ar prieku. Tomēr arī tiem, kas domā, ka detektīva augstākā virsotne ir Čeizs vai Kristi, ieteiktu pamāģināt šo darbu. Tagad esmu reālas dilemmas priekšā, nopirkt visas Hola sērijas grāmatas angliski un izlasīt tūlīt, vai paciesties līdz viņas iznāks latviski!

Patiesība par Harija Kebēra lietu by Žoels Dikērs

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu, man bija diezgan nopietni jāpiedomā. Virs sešsimts lapaspusēm detektīva neko labu nesolīja. Šādā gadījumā ir liela varbūtība uzrauties uz diezgan iestieptu romānu, kur galvenās iestiepšanas vainas ir autora nespēja tikt līdz risinājumam, vai arī vēlme likt visiem izskatīties pēc vainīgajiem. Lai kā tur arī nebūtu, nolēmu pamēģināt un ar izdevniecības Zvaigzne ABC tiku pie sava Patiesība par Harija Kebēra lietu eksemplāra.

1975. gada 30. augustā kādā mazā Ņūhempšīras pilsētiņā pazūd piecpadsmit gadus veca pusaudze. Pēdējo reiz dzīva viņa redzēta iebēgam mežā. Viņas mirstīgās atliekas izmeklētāji tā arī neatrod. Trīsdesmit trīs gadus vēlāk jauns daudzsološs rakstnieks Markuss Goldmans ierodas pie sava drauga un skolotāja Harija Kebera, lai pārvarētu savu “rakstniecības krīzi”. Tomēr notikumi izvēršas tā, ka tā vietā, lai beidzot uzrakstītu savu grāmatu Markusam nākas veikt izmeklēšanu, lai izpestītu Hariju no apsūdzībām Nolas slepkavībā. Mazā pilsētiņā cilvēki visi viens par otru zina daudz vairāk, nekā ir gatavi stāstīt. Tādēļ Markusa uz savu roku uzsāktā izmeklēšana ne visiem ir pa prātam.

Ja gribam būt īsi, tad grāmata ir par to, kā rakstnieks raksta grāmatu par to, kā rakstnieks raksta grāmatu par rakstnieku, kurš raksta grāmatu. It kā šķiet sarežģīti, bet patiesībā viss ir ļoti interesanti un aizraujoši. Grāmatas komponentes cilvēkam, kas daudz lasa, nebūs svešas. Par rakstnieku daiļrades krīzēm (Stīvena Kinga iemīļota tēma), sens noziegums, kas tiek aktualizēts (domājams viens no populārākajiem paņēmieniem, lai piesaistītu lasītāju), nepatiesi apsūdzēti cilvēki (mūslaiku tiesu sistēmas realitāte), mīlestība starp pusaudzi un pieaugušu vīrieti (skaitās stilīgi kopš Nabokova laikiem). Pie šādas konkurences autoram ir diezgan jāpiestrādā pie sava darba, lai netiktu tieši pārmests plaģiātisms un paša ideju nabadzība.

Šeit ir padevušies spilgti varoņi, kuri spēj sev piesaistīt lasītāja uzmanību jau no pirmās iepazīšanās reizes ar tiem. Autors galvenos tēlus ir izstrādājis ļoti rūpīgi, ar Harija un Markusa dzīvi lasītājs tiek iepazīstināts pietiekoši, lai trūkstošās daļas spētu iztēlotos pats. Otrā plāna varoņi ir pietiekoši izvērsti, lai viņi nešķistu kā dekorācijas. Centrālā tēma, protams, ir mīlestība, upuri, kurus cilvēki ir gatavi tās dēļ nest, un prieks, ko tā dod. Izrādās, ka ar Nolu ne viss ir bijis tik vienkārši, kā tas varētu šķist pirmajā acu uzmetienā. Autors diezgan labi prot sēt lasītājā aizdomas par grāmatas tēlu patiesos motīvus un laiku pa laikam nākas aizdomāties, kurš gan beigu beigās ir Nolas slepkava. Varoņu izstrāde līdz Kinga līmenim neaizvilka, bet bija tuvu tam.

Jāatzīmē, ka man tā arī neizdevās uzminēt vainīgo. Izmēģināju dažnedažādus scenārijus, bet neviens no tiem nepiepildījās. Ja viens no tiem būtu piepildījies, tad varētu bazūnēt, ka noziegumu atklāju jau no paša sākuma, trakoti viens dialogs atgādināja vienu Southpark epizodi. Varētu jau pukoties, tas viss tādēļ, ka informāciju par notikušo mēs uzzinām reizē ar Markusu, pie tam Markusa interpretācijā, un tādēļ visi minējumi tiek balstīti uz esošo informācijas apjomu. Piekritīsiet, mazpilsētu grūti nosaukt par slēgtu vidi, tajā ir pārāk daudz mainīgo, un ja katram ir šis tas slēpjams pagātnē, tad visnotaļ neiespējami. Tomēr šāds stils patika – palasi piecdesmit lapaspuses un tad pasēdi, padomā, kas tad varētu būt vainīgais. Nekādā gadījumā neieteiktu lūrēt grāmatas beigās, lai noskaidrotu vainīgo, tad nebūs jēgas viņu vispār lasīt. Tas gan ir zināms visiem detektīvu lasītājiem.

Vienīgais ko varētu pārmest autoram, viņš ir nedaudz pārcenties pielāgojot savu pasauli Nolas slepkavībai. Un dzīvē neviens cilvēks nevar lielīties ar patiesām atmiņām par trīsdesmit gadus veciem notikumiem. Bet tā pieejot grāmatai, daiļliteratūru vispār nebūtu vērts sākt lasīt.

Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Jā, iespējams, te bija viens lietas pavērsiens par daudz slepkavības izmeklēšanā, tomēr nevienu brīdi nebija garlaicīgi lasīt. Varbūt beigas kļūs tādas nedaudz haotiskākas manai gaumei, bet par neloģiskām gan tās nevar nosaukt. Vispār, ja godīgi, šī darba lasīšana laiku pa laikam atgādināja Stīvena Kinga stilu, bet bez misticisma devas varoņu pasaulē. Nav arī jūtamas, ka šīs grāmatas varoņi būtu tā skarbās dzīves pieredzes apveltīti, kā raksturīgs Kinga varoņiem. Šī ir no tām grāmatām, kuras pašreizējā popularitāte ir pelnīta, vismaz manā skatījumā.

Mirušie nepiedod by Ieva Melgalve

Man ir grūti paiet garām jebkurai fantastikas vai fantāzijas grāmatai. Ja tā būs mani ieintriģējusi ar savu vāku, autoru vai labu anotāciju, es to visticamāk izlasīšu. Par labu šīs grāmatas lasīšanai mani noslieca divi faktori, pirmais – latviešu autore, otrais – diezgan interesanta atsauce, kas apgalvo, ka šeit nav žanra klišeju. Zvaigzne ABC man laipni piedāvāja grāmatu “Mirušie nepiedod” jau tās iznākšanas dienā. Un nav ko slēpt, nākamajā dienā tā jau bija izlasīta.

Kādā nomaļā kalnu miestā ierodas ceļotāja Vega. Viņa ir svešiniece, un šeit svešinieki nevienam nepatīk. Vēl jo vairāk, nākamajā rītā viņu atrod netālu no sudraba raktuvēm blakus mirušam magam. Tomēr vienkāršam cilvēkam nebūtu iespējams nogalināt magu, tad, kurš tas varētu būt? Šķiet, ka atbildi uz šo jautājumu mēģina rast tikai Vega, jo viņai ar magiem ir kārtojami savi rēķini.

Darbība norit pasaulē, kur katra ieleja ir karaliste. Lielākoties tās ir izolētas gan fiziski, gan kulturāli. Parastam cilvēkam uz ceļošanu prāts nemaz nenesas, jo tas viņam vienkārši nav ļauts. Visu šeit nosaka Magi un Karalis. Cilvēki pēc būtības ir magu marionetes, rotaļlietas, par kurām rūpējas, bet, ja kāda salūzt, par to neviens neuztraucas. Tieši magi nosaka, ko kurš darīs un kā viņam justies. Karalis savukārt uzmana vispārējo karalistes noskaņojumu un laiku pa laikam nodrošina saviem padotajiem iespēju būt apmierinātiem ar dzīvi. Tas nedaudz atgādina tādu skudru pūžņa kopējo intelektu, kur viss ar tevi ir kārtībā, kamēr vien tu zini savu vietu un pienākumus.

Jāatzīst, ka grāmata tiešām nesastāv no standarta fantāzijas klišejām – visuvareni magi, apslēpti supermagi, seni artefakti un veco seno atgriešanās. Šī grāmata ir vairāk kā detektīvs un pārdomas par izvēli un brīvību. Vai visvarenība piešķir brīvību, vai atteikšanās no kaut kā liecina par spēju izdarīt izvēli vai ir tikai gļēvulība? Cik tālu var iet, lai sasniegtu savus mērķus un cik daudz var uzticēties citiem? Vega meklē sevi un mēģina aizbēgt no savas pagātnes.

Burvestības te nemaz nav daudz tādā sadzīves līmenī un nenomāc grāmatas notikumus. Nav arī milzīgu kaujas skatu, kur viens mags cīnītos ar veselu karaspēku, vai visas pasaules liktenis būtu atkarīgs no viena cilvēka. Lasīšana vedās raiti, un ar grāmatu tiku galā vienā piegājienā. Pasaulei ir potenciāls, un autore ir atstājusi iespēju to attīstīt. Ja iznāks vēl kāda grāmata par šo Magu un vienkāršo cilvēku pasauli, labprāt izlasīšu. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja interesē fantāzija, tad noteikti ieteiktu izlasīt.

PS. Vaininieku man tā arī neizdevās uzminēt, lai gan centos, cik spēju. Un jā, nelasiet sākumā grāmatas pēdējās nodaļas, nozagsiet sev visu lasītprieku.

Sniegavīrs by Jū Nesbē (Harry Hole #6)

Katru gadu, kad Norvēģijā uzsnieg pirmais sniedziņš, pazūd kāda mājsaimniece. Viņai ir gan vīrs, gan bērns, bet viņas pazūd un neatrodas. Šīs pazušanas ir tik nesaistītas, ka nevienam pat prātā nav ienācis, ka Norvēģijā uzdarbojas sērijveida slepkava. Jo, kas gan ir Norvēģija salīdzinot ar ASV, kluss lauku miests! Tomēr, kad Oslo pazūd kārtējā mājsaimniece Harijs Hols, Oslo kriminālizmeklēšanas nodaļas detektīvs atklāj, ka šāda pazušana nav vienīgā, un viņš sāk izmeklēt Sniegavīra lietu. Šo visu var uzzināt kopsavilkumā, kas atrodas uz grāmatas vāka, un man ar to bija pietiekami, lai izvēlētos šo grāmatu lasīt. Sen nekas nebija lasīts par izdomātiem sērijveida slepkavām (nu fantastiku un fantāziju neskaitot), un arī detektīvromānu žanram es sen nebiju veltījis uzmanību. Pateicoties Zvaigznei ABC pie manis nonāca viens „Sniegavīra” eksemplārs.

Detektīvi pēc būtības ir visai klišejisks žanrs, kurā ir grūti paspīdēt ar kādu jaunievedumu. Ir autori, kas, absolūti nerūpējoties par lasītāju, drukā desmitiem apšaubāmas kvalitātes darbiņus. Ir tādi kā Agata Kristi, kas radījuši labas kvalitātes stāstus, kurš katrs ir kā maza mīkla, un, ja lasītājs ir vērīgs, tad to var pat atminēt pirmais. Šis būtu pieskaitāms pie klasiskajiem detektīviem, vismaz manā uztverē. Galvenais varonis ir detektīvs (nu tas ir skaidrs). Galvenais varonis ir izbijis vai praktizējošs alkoholiķis (tā tradicionāli ir detektīvu sērga, viņi mīl plostot). Galvenais varonis nav precēts, bet viņam ir smuka draudzene (gadās, ka viņš ir šķirtenis un draudzene arī var būt izbijusi, bet viņa ir smuka un gudra ar’). Galveno varoni ir atlaiduši vai atlaidīs no darba (tas parasti tiek darīts, lai pavilktu nozieguma atklāšanas procesu). Priekšniecībā lielākoties ir birokrāti, kuriem rūp tikai savs publiskais tēls. Šī grāmata atbilst visām klasiskā detektīva pazīmēm (nē, es tās nepiemeklēju pēc grāmatas izlasīšanas, es tās nodefinēju pirms lasīšanas sākuma). Harijs Hols ir īsts neatzīts ģēnijs, vientuļais vilks, kuram visu laiku kārojas ieraut.

Arī viņa pretinieks Sniegavīrs ir īsts noziedznieks. Aukstasinīgs, pārdomāts, sadistisks un atzinību alkstošs. Viņam ir savs plāns, un nekas netiek darīts nepārdomāti. Nav jau nekāds iesācējs. Vai man izdevās viņu atkost? Nē, mans aizdomās turamais visas grāmatas gaitā ne ar ko īpaši neizcēlās un tā arī neattaisnoja uz sevi liktās cerības. Un tās bija vienas lielas cerības, lai ar’ sarežģīti realizējamas. Tās gan te neatstāstīšu, jo par spoileru rakstīšanu detektīvromānam var nonākt ellē, tāpat kā par pēdējās nodaļas izlasīšanu neizlasot visu grāmatu. Galvenie tēli un viņu motivācija ir labi nostrādāta un pieslīpēta. Arī otrā ešelona varoņi ir visai veiksmīgi izvēlēti, viņu pagātnēs ir tik daudz tumšo noslēpumu. Tie ļauj negaidīti sižetu apsviest otrādi un kārtējo reizi piemānīt lasītāju.

Mani jau tā piemānīšana vienmēr ir fascinējusi, ja tu grāmatā esi ticis līdz ceturtdaļai, skaidra lieta, ka vaininieku vēl neatradīs. Par ko tad mums būs pārējā grāmata? Par to kā visi dzīvoja ilgi un laimīgi. Nē, skaidra lieta, ka vaininieks nebūs īstais, vai arī būs tikai viņu palaidīs vaļā pierādījuma trūkuma dēļ. Galvenais labā detektīvā ir tas, lai vis būtu daudzmaz loģiski un ticami. Pat viltus pavedieni – rakstniekam ir jāspēj lasītāju aizvilkt līdz pa šo viltus taciņu un likt sev noticēt vismaz sirds dziļumos, ka, jā, šis noteikti ir vaininieks un beidzot ir noķerts. Tas nemaz nav tik viegli, un jāuzmanās no tā, lai beigās pareizam atrisinājumam nevajadzētu izmantot nosapņotu atminējumu vai personu, kas visas grāmatas gaitā nemaz nav parādījušies. Autoram visas šīs lietas padodas, viņš spēj aizvilkt savu lasītāju pa viltus taku bez problēmām. Ja noziedznieks parādās tikai pašās beigās, tas nav nekāds detektīvs, tas ir trilleris.

Šai grāmatai piemita spēja mani aizraut. Es tiešām gribēju, lai Hols beidzot to slepkavnieku noķer, un mani interesēja, kurš tad tas beigu beigās būs. Patika, ka grāmatā nebija formā viena nodaļa Hols, otra Sniegavīrs. Tas būtu visu sagandējis. Patīk arī autora spēja atstāt daudz ko lasītāja iztēlei. Jo nav jau nekā varenāka par to! Katrs pats ir spējīgs iedomāties sniegavīru ar nogrieztu cilvēka galvu, vai ne? Tāpēc detalizētos aprakstos ieslīgšana ir lieka. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kāpēc tikai labi nevis izcili? Un ko man būs darīt, ja nākamais šis autora darbs būs vēl labāks, likt vienpadsmit?

Blood Work: A Tale of Medicine and Murder in the Scientific Revolution by Holly Tucker

Par asins pārliešanas vēsturi uzzināju jau agrā bērnībā. Padomju laikos, sēžot feldšerpunktā un gaidot savu kārtu, pacientam bija iespēja izglītoties medicīnas vēsturē. Parasti tur bija pieejamas dažnedažādas populārzinātniskas grāmatiņas par dažādām medicīnas tēmām. Es reiz aiz gara laika izlasīju vienu, kas bija veltīta asins pārliešanai un donoru kustībai. Tad nu pirmoreiz savos deviņos gados uzzināju, ka ir asinsgrupas un ka ne visiem der vienas asinis.

Šī grāmata mūs aizved uz pašas asins pārliešanas vēstures pirmsākumiem. Izrādās pirmā asins pārliešana cilvēkam notika jau 1667. gadā un to veica kāds franču mediķis Jean-Baptiste Denis. Pārlietas gan tika jēra asinis un ņemot vērā, ka pacients nenomira, var spriest, ka pārliešana nav bijusi visai veiksmīga un pārlietais asiņu apjoms niecīgs vai vispār nekāds. Tomēr fakts kā tāds bija sasniegums medicīnā, un tas izraisīja dažādu politisku un reliģisku pretreakciju.

Pirmkārt Francija bija pārspējusi britus šajā sacensībā, tie gan uzskatīja, ka franči ir nošpikojuši viņu ideju un ir nožēlojami ideju zagļi. Bet fakts paliek fakts, franči to izdarīja pirmie. Otrs, vai pārlejot asinis no dzīvnieka cilvēkā netiek pārkāpti reliģijas pamatpostulāti, par asinīm kā gara mājokli un vai, piemēram, cilvēks, kuram pārlietas jēra asinis ar laiku nesāks blēt. Trešais, konkurence mediķu vidē, Denis nepiederēja pie elitārajiem Parīzes mediķiem, viņš bija cēlies no vienkāršas ģimenes, studējis nepareizā skolā, neatradās franču karaļa paspārnē, un vienkārši bija lecīgs tips. Tas tad arī noveda pie slepkavības, kuru viņa slavenajam pacientam noorganizēja oponējošie mediķi, un kas asins pārliešanu atlika uz simts piecdesmit gadiem.

Mūsdienās, iespējams, kaut kas līdzīgs notiek ar cilmes šūnas izpēti, tiek apspriesti gan morāles, gan ētikas, gan reliģiski aspekti. Ir gan bļāvēji par, gan oponenti, šarlatāni un sagrozīti fakti. Tas, protams, ir vajadzīgi un neizbēgami, bet tai pat laikā tiek bremzēta medicīnas attīstība.

Kopumā interesanta grāmata par medicīnas vēstures svarīgu aspektu. Gribējās, lai autors nedaudz izvērstu savu stāstījumu arī par vēlāko periodu, kad tā lieta aizgāja. Bet tas šķiet bija ārpus grāmatas rāmjiem. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izrādās , ka suņiem ir veselas divpadsmit asinsgrupas.

The Sherlockian by Graham Moore

Šo grāmatu nopirku tīri nejauši. Biju ielīdis izdevniecības Twelve mājas lapā un skatījos, kas jauns ienācies pusgada laikā. Lielākā daļa no grāmatām mani īpaši neieinteresēja, bet šīs nosaukums mani saintriģēja, un grāmatu pasūtīju, jo aprakstā bija kaut kas minēts par Šerloku Holmsu, Back Street Irregulars un A. Koanu Doilu. Kad grāmata atnāca es sev par pārsteigumu atklāju, ka tā ir novele, nevis dokumentāla rekonstrukcija. Kārtējo reizi nosolījos sev grāmatas pēc vāka izskata nepasūtīt.

Grāmatas galvenais varonis ir Back Street Irregulars biedrs. Šie cilvēki ir tāda kā domubiedru grupa, kurus vieno Šerloks Holmss un detektīvstāsti. Viņi zina visus Holmsa stāstus no galvas, spēj nocitēt tos jebkurā diennakts laikā, un ir dedukcijas piekritēji. Viens no šīs grupas līderiem lielu daļu no sava mūža ir pavadījis meklējot pazudušo A. Koana Doila dienasgrāmatu. Šai dienasgrāmatā iespējams slēpjas atbilde uz jautājumu, kādēļ rakstnieks atdzīvināja Šerloku Holmsu pēc tā nāves Reichenbach ūdenskritumā. Viņam tas izdodas, un viņš sola savus pētījumu rezultātus publicēt nākamajā biedrības sapulcē, diemžēl viņš iet bojā mīklainos apstākļos, un biedrības biedri var nodarboties ar sev vismīļāko nodarbi – dedukciju un izmeklēšanu. Skaidrs, ka arī Harolds te grib piedalīties.

Stāsts sastāv no divām sižeta līnijām – viena veltīta Haroldam, otra Doilam. Harolds kāda Doila pēcteča finansēts meklē slepkavu un pazudušo dienasgrāmatu. Meklējumi norit 2010. Gadā, un to gaitā galvenais varonis ir spiests secināt, ka izslavētā dedukcija ir spējīga darboties tikai grāmatu lapaspusēs, un ar realitāti tai ir diezgan maz sakara. Doila līnija savukārt mums atklāj to kādēļ šai pazudušajai dienasgrāmatai bija jāpazūd. Doils nolemj palīdzēt Skotlendjardam kādā dīvainā slepkavības lietā, tiek slepkavotas tikko aprecējušās līgavas. Viņš cer ka izmeklēšana ļaus viņam nākt uz pēdām cilvēkam, kas viņam atsūtīja vēstuļbumbu.

Lai arī grāmatā ir veseli divi detektīvstāsti, tie vismaz manā skatījumā ir visai banāli un paredzami. Slepkavas protam uz reiz atkost nav iespējams, jo personāži tiek ieviesti pakāpeniski, bet kā jau labākajās detektīvu tradīcijās ir skaidrs, ka vainīgs būs kāds dārznieks. Arī kā Doila laikmeta atainojums šis stāsts diez vai būs īsti korekts, jo par šo autoru kā par izcilu Viktorijas laikmeta pētnieku man neko neizdevās atrast. Tiek operēts ar standarta faktiem un aprakstiem, ar kuriem ir pilnas vēsturei veltītas grāmatas. Par Harolda izmeklēšanas daļu man viss bija skaidrs uzreiz, jo pērngad biju izlasījis grāmatu ar stāstu uz kuru balstīta Harolda līnija.

Kopā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var tāda viegla uz darbību balstīta literatūra. Ir skaidrs, ka detektīviem izmeklēšana nekad nenonāks strupceļā, jo autors viņiem laiku pa laikam padod pa apgaismības mirklim, un viss var virzīties tālāk.

The Devil and Sherlock Holmes: Tales of Murder, Madness, and Obsession by David Grann

Par autoru vārdā David Grann pirmo reizi uzzināju pasūtot viņa grāmatu „The Lost City of Z”, to gan līdz šim vēl neesmu izlasījis. Šī grāmata gan ir pavisam cits stāsts, jau atšķirot zināju, ka grāmatu izlasīšu uzreiz.

Grāmatas galvenais vadmotīvs būtu izsakāms ar A. Kona Doila vārdiem:

„Life is infinitely stranger than anything which the mind of man could invent”

Tātad grāmata mums piedāvā vienpadsmit stāstiņus no dzīves, kuri pēc būtības ir tik dīvaini, ka liekas izdomāti. Jāsaka gan uzreiz, ne visi no viņiem klasificējas šajā neticamo stāstu žanrā. Autors šajā grāmatā ir apkopojis viņaprāt interesantākos stāstus, kurus viņš sarakstījis un publicējis savā žurnālista karjerā.

Tā nu mēs cilvēki, kas no 2000. gada līdz šodienai regulāri nelasām „The New Yorker”, varam uzzināt dažus interesantus gadījumus:

par Šerloka Holmsa fanu, kurš izdara pašnāvību tā, lai tā izskatītos pēc slepkavības;

par kādu vīru Teksasā, kurš nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ tiek sodīts ar nāvi;

par cilvēku hameleonu Frederic Bourdin;

par kādu poļu rakstnieku, kurš, iespējams, paša izdarītu slepkavību apraksta savā grāmatā;

par 9/11 ugunsdzēsēju, kurš nekādi nevar atcerēties torņu sabrukšanu;

par milzu kalmāra meklētājiem un iespējamām noķeršanas metodēm;

par Ņujorkas problēmām ar dzeramo ūdeni;

par vīru, kurš visu mūžu nodarbojies ar banku aplaupīšanām un inerces dēļ aplaupa banku jau sirmā vecumā;

par The Brand jeb iespējams ASV visnežēlīgāko bandu;

par kādu bijušo Haiti diktatoru, kas spiests tirgot nekustamos īpašumus ASV.

Tā kā katrs stāstiņš aizņem ap 30 lapaspusēm, tad neviens no viņiem nepaspēj apnikt lasīšanas gaitā. Izņēmums varbūt bija stāsts veltīts beisbolam, nezinot beisbola nianses, man tas šķita garlaicīgs un neinteresants. Visinteresantākais šķita cilvēks hameleons, cilvēks ar grūtu bērnību, kas laiku pa laikam uzdodas par pazudušu pusaudzi un nonāk bērnu namā vai tā rietumu analogā. Viņš nav pedofils, viņš vienkārši vēlas līdzjūtību, un ir ļoti labs aktieris. Arī stāsts par veco vīru banku aplaupītāju bija labs, tas savā dzīvē bēdzis no cietumiem tik daudzas reizes, izmantojot tādus paņēmienus, kas „Prison Break” seriālam liek izskatīties pēc bērnu spēles. The Brand savukārt pārsteidz ar tādu nežēlību, ka šķiet norakstīta no kādas trešās kategorijas bojevika par cietuma dzīvi.

Grāmatu vērtēju ar 9 no 10 ballēm. Nebūtu 9/11 un beisbola stāsta liktu visus 10. Iesaku izlasīt visiem tiem, kurus interesē dažādi neticami stāstiņi „no dzīves”.

Darwin’s Blade by Dan Simmons

Darwin Minor ikdiena sastāv no dažādu nelaimes gadījumu izmeklēšanu. Tā var būt gan lidmašīnas katastrofa, gan autoavārija, gan nelaimes gadījums zoodārzā. Kādu dienu viņa vēlme noskaidrot patiesību nonāk konfliktā ar noziedzīga grupējuma vēlmi iedzīvoties uz nelaimes gadījumu apdrošināšanas kompensācijas rēķina. Tad nu Darwina ikdiena pārvēršas par centieniem izdzīvot.

Kā jau pēc aprakstiņa var spriest, tipisks trilleris. Nenoliedzami, šī grāmata tāda arī ir. Tomēr aiz visas standarta trillera būšanas – pakaļdzīšanās, slepkavības mēģinājumiem, konspirācijas un cīņas, slēpjas diezgan nopietna ASV apdrošināšanas industrijas analīze. Ir aprakstītas tiesas prāvas, kas skar mūsuprāt dīvainus gadījumus, „paslīdēšana” pie veikala durvīm un kompensācijas pieprasīšana, ciešana autoavārijā, kur cietušā mašīna ir speciāli aprīkota, lai avārijas izraisītājs neciestu. Aprakstīti arī sīkie blēži, kas regulāri dažādās iestādēs gūst „mugurkaula bojājumus”, ģimenes, kuras pelna uz autoavārijām. Aprakstīti arī advokāti, kuriem šīs tiesāšanās ar „vainīgajām” kompānijām ir galvenais ienākumu avots.

Otrs grāmatas pluss ir dažādu jocīgu gadījumu „iz dzīves” analīze un apraksts. Par jocīgo gadījumu datubāzi autors izmanto Darvina balvas kandidātus. Man ar nelielām pūlēm izdevās tur pāris no autora aprakstītajiem notikumiem (piemēram, gadījums ar džeku, kurš uzstādījis savam auto divus raķešdzinējus pacēlies gaisā un ietriecies kanjona sienā). Grāmatas autors apgalvo, ka aprakstot visus gadījumus ir reāli konsultējies ar speciālistiem un cer, ka neko nav sajaucis. Līdz ar to grāmatā nav nekādu notikumu un darbību, kas konfliktētu ar fizikas likumiem. Tas manuprāt šāda tipa grāmatām ir liels pluss.

Grāmata ir laba un izklaidējoša lasāmviela. Protams, pēc „Terror” un „Drood” šķita līmeni zemāk, izņemot galveno varoni pārējie ir tādi kā blāvi tēli. Kopā grāmatu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Ir vērts palasīt, ja gribas ko izklaidējošu.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …