Navigate / search

The Tale of the Dueling Neurosurgeons: And Other True Stories of Trauma, Madness, Affliction, and Recovery That Reveal the Surprising History of the Human Brain by Sam Kean

The Tale of the Dueling Neurosurgeons

Grāmatas autors man jau labu laiku ir populārzinātnisko grāmatu rakstītāju topā. Esmu izlasījis viņa grāmatas par ķīmiskajiem elementiem un gēniem. Tagad ir pienākusi kārta neiroķirurģijai.

Kā jau var noprast pēc garumgarā nosaukuma grāmata lasītājam vēsta par neiroķirurģiju – kā dažādas smadzeņu problēmas laika gaitā mums ir ļāvušas saprast to, kā smadzenes īsti strādā. Pirms dažādu elektrodu un magnētiskās rezonanses laikmeta, smadzeņu darbības pētīšana bija visnotaļ nepateicīgs process. Patiesībā smadzenes tika uzskatītas par visnotaļ nevajadzīgu orgānu bez nekādas noteiktas funkcijas. Tomēr ar laiku novērojot dažādas traumas un noteiktu smadzeņu apgabalu bojājumus, ārsti un vēlāk arī zinātnieku lēnām ieguva priekšstatu par smadzeņu darbības īpatnībām un noteiktu reģionu funkcijām.

Autors grāmatā ir izvēlējies visspilgtākos atgadījumus no neiroķirurģijas vēstures, te sastopami Vesalius, Cajal, Golgi, Broca, H.M., Penfield un citi vīri, kas piedalījušies neiroķirurģijas attīstībā. Grāmata ir sadalīta pa nodaļām, kas vairāk vai mazāk ilustrē kādas smadzeņu daļas funkcijas un specializāciju. Te varam izlasīt, kā patiesībā mums strādā redze, valodas uztvere, īstermiņa atmiņa, seju atpazīšana, kāpēc sāp amputētās kājas un kur tad galu galā slēpjas mūsu „es”.

Grāmata ir sarakstīta ļoti dzīvā un saprotamā valodā, autoram ir talants labi izstāstīt stāstu. Tomēr šādam ļoti aizraujošam rakstīšanas stilam ir viens mīnuss. Viss izlasītais tikpat ātri aizmirstas. Tas, vismaz manā gadījumā, mani tracina. Man ļoti nepatīk aizmirst lietas, taču pāris dienas pēc grāmatas izlasīšanas jutos kā H.M. cilvēks, kuram eksistē tikai tagadne. Varbūt vajag piespiesties lasīt lēnāk, bet ir taču tik interesanti!

Katra grāmatas nodaļa ir kā mazs trilleris, piemēram, par smadzeņu slimību Papua Jaungvinejā. Tās izraisītāji ir prioni, un to var dabūt ēdot cita cilvēka smadzenes. Par H.M. cilvēku, kuram eksistē tikai tagadne, kurš aizmirst visu, kas nupat noticis. Par slaveno Phineas Gage, kurš dzelzceļa būvēšanas laika pamanījās sev cauri galvai izšaut lomiku. Interesants ir viņu operējošā ķirurga atstāsts, kurš izķeksējis visu bijāto masu ārā ar nagiem un salicis atpakaļ tos gabalus, kas izskatījušies labi. Lieki piebilst, ka tas viss darīts ar netīrām rokām.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Labs lasāmais izklaidei, vairāk par vēsturi nevis par fizioloģiju un anatomiju. Mana vienīgā sāpe ir, tā lasās tik ātri, ka grūti sevi apstādināt!

The Invisible Gorilla: How Our Intuitions Deceive Us by Christopher Chabris, Daniel Simons

The invisible gorilla

Diez vai šo grāmatu jebkad būtu izlasījis. Biju viņu amazon redzējis, viņa pat atradās manā rekomendāciju sarakstā. Bet es domāju: nu kas tad tur būs, kas ir “neredzamās gorillas” eksperimenta būtībā, to es zinu! Pārējais noteikti būs kāds psiholoģijas spriedelējums par to, kā desmit minūšu laikā pārvērst savu dzīvi. Bet tad ap Ziemassvētkiem notika grāmatblogeru apdāvināšanās, un es no MsMarii saņēmu šo grāmatu kā dāvanu. Neko darīt, nācās vien lasīt.

Biju patīkami pārsteigts, jo izrādījās grāmatas autors pats šī eksperimenta izstrādē ir piedalījies un vēlas padalīties plašākai publikai par ilūziju pasauli, kurā mēs dzīvojam. Šādas ilūzijas ir vairākas. Ilūzija, ka mēs spējam veikt vairākus uzdevumus vienlaicīgi un ar nemainīgu kvalitāti. Ilūzija par mūsu atmiņu nemainīgumu un patstāvību. Pārliecinātības ilūzija, kādēļ mēs vairāk uzticamies cilvēkiem, kas uzvedas pārliecinoši. Zināšanu ilūzija, katrs no mums ir pārliecināts, ka labāk vai sliktāk orientējas visās dzīves sfērās un tam arī tic.

Autors zina, ko dara, lasītājs tiek ierauts cilvēku uztveres īpatnību niansēs no viena vāka līdz otram. Visi apgalvojumi tiek pamatoti ar kāda eksperimenta rezultātiem vai pētījumu, kas kādreiz veikts. Kas ir vēl labāk, šie gadījumi iz dzīves ir ļoti interesanti. Piemēram, reiz tika noķerts kāds banku aplaupītājs, kas bija šokēts, ka viņa seja ierakstīta video. Cilvēks bija pārliecināts, ka nomazgājot seju ar citronu sulu tā kļūst neredzama videokamerām.

Ar atmiņu mums ir vēl čābīgāk. Cilvēks neieraksta visus notikumus sev galvā kā videolentē un tad brīvos brīžos atminoties tās sev projicē. Cilvēks atceras tikai vispārīgu notikumu un pēc tam iztrūkstošo piedomā klāt pats. Pētnieki izmantoja viltīgu eksperimentu, pēc 9/11 lika saviem testa subjektiem uzrakstīt, kur viņi atradušies un kā uzzinājuši par šo atgadījumu. Tas pats viņiem pajautāts pāris gadus vēlāk. Lielākai cilvēku daļai atmiņas būtiski atšķīrās. Labs ir arī izklāsts, kādēļ automašīnu šoferi bieži vien nepamana motociklus, lai ar cik koši tie nebūtu ģērbušies. Cilvēks diezgan bieži neredz lietas, kurām, viņaprāt, tur nav jābūt. Tādēļ piloti triecas virsū uz skrejceļa stāvošām lidmašīnām, un automašīnu šoferi „neredz” motociklistus.

Par pārliecinošiem cilvēkiem, jo cilvēks ir lielāks diletants kādā lietā, jo pārliecinātāk viņš jūtas pašvērtējumā. Šahisti sevi pozicionē vismaz 100 vietas augstāk, lielākā daļa dzīvo ilūzijās, ka diezgan labi pārzina reaktīvā dzinēja uzbūvi un orientējas kvantu mehānikā. Cilvēkam ir tāds mīnuss, ja viņam šķiet, ka viņš kaut ko labi zina, viņš nepārbaudīs savu zināšanu kvalitāti.

Kopumā izcila grāmata, ieteiktu izlasīt visiem, ļauj pamanīt neredzamās gorillas pašu un citu uztverē. Lieku 10 no 10 ballēm. Pagaidām labākā populārzinātniskā grāmata, ko pēdējā laikā esmu lasījis. Domāju, ka pēc pāris gadiem viņu izlasīšu vēlreiz. Ak, jā, ir pierādīts, ka klausoties Mocarta komponētos darbus tavs IQ nepalielinās. Un virtuoza Sudoku risināšana nepadara tevi labāku galvā reizinātāju.

Dubultnieki un citi stāsti by Toms Kreicbergs

Bija nācies dzirdēt par jauno fantastikas rakstnieku, kas guvis diezgan nopietnus panākumus konkursos, pats galvenais, ka viņš nāk no Latvijas, lai arī dzīvo ASV. Tā nu pacilāju grāmatu veikalā un nopirku. Likās gan paplāna priekš pieprasītās cenas, bet nu mūsu zemē jau visas lubenes liek cietajos vākos un prasa astronomiskas cenas. Tas tad arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ es latvju mēlē grāmatas praktiski nepērku.

Bet nu par pašu grāmatu. Tajā apkopoti veseli trīspadsmit īsstāsti, kas tulkoti no angļu valodas. Autors visus savus darbus rakstot tikai angliski. Katram stāstam pievienots mazs tekstiņš, kas izskaidro apstākļus, kuri pamudinājuši autoru sarakstīt katru stāstiņu. Paši stāsti nav zinātniskā fantastika. Bet tādi fantasy gabaliņi, citi – vienkārši modernas pasakas. Visi vairāk vai mazāk distopiski, dažiem ir sava jauka ideja, kas stāstu padara interesantu.

Pāris autora darbus caurvij saslēgšanās temats. Tas ir, kad ar datortehnoloģiju palīdzību cilvēkiem ļauj padzīvot otra cilvēka ķermenī. Neteikšu, ka šī ideja būtu kas jauns, bet sižetam diezgan noderīga lieta. Šie stāsti mani aizķēra ne visai, bet tā jau ir gaumes lieta, man šāda tipa stāsti nekad nav spējuši aizraut. Avatara tipa stāsti, kur invalīdiem vai interesentiem tiek ļauts dzīvot cita cilvēku ķermenī, savārīt ziepes un tad censties tās labot.

Personīgi vislabāk man patika stāstiņš par kādu puisēnu vārdā Žeņa, kuram pret paša gribu uzspiests eksperiments. Likt viņa smadzenēm domāt izmantojot gan paralēlos visumus, darboties kā tādam kvantu datoram ar tiešu ietekmi uz realitāti. Mammai vajag naudu, tantei Olgai eksperimenta objektu, bet puisēns un viņa suņuks visiem ir vienaldzīgs. Arī pasaka par pūķi bija jauka, par sapņiem un to piepildīšanu. Ļoti laba bija pasaka par lidojošo cūku brigādi karā par debesīm.

Neslikts bija arī stāstiņš par Rīgas metro būvētāju Andri Pakalniņu. Tas gan vairāk bija pārspriedums par alkoholisma slikto ietekmi uz cilvēka dzīvi un iespējamo Rīgas metro. Domāju, ka stāsts man nedaudz patika tikai tādēļ, ka man nekas nebūtu pret metro Rīgā. Arī stāstiņam par pēdējo zombiju un „Ar sveicieniem no Virdžīnijas” bija ļoti labi. Viens ir standarta apcerējums par zombiju infekciju pilsētā. Otrs par cilvēces sadalījumu, kur daļa dzīvo uz ielas un daļa sēž mājās. Ielinieku delikatese ir mājsēžu smadzenes, un viņu galvenā vēlme ir atrast sev mājas.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kā jau visos stāstu krājumos, viens ir foršs, otrs nekāds, bet saliekot visu kopā grāmata ir lasāma. Ja autors izdos vēl kādu savu stāstu krājumu, nopirkšu un izlasīšu arī to. Gribētos izlasīt arī kādu autora darbu, kas garāks par pārdesmit lapaspusēm.

Cranioklepty: Grave Robbing and the Search for Genius by Collin Dickey

Cranioklepty

Šo grāmatu iepirku, jo cilvēki atsaucēs nebija skopojušies ar labiem vārdiem. Domāju, cilvēki jau zina, ko runā, un grāmatu nopirku. Galu galā kapu izlaupīšanas tēma mani vienmēr ir interesējusi. Šajā grāmatā cerēju atrast daudzus gadījumus iz dzīves, iespējams, pat ar vaininieku motivācijas analīzi (ķirurgiem pētniecībai, vienkārša kapu aplaupīšana, dīvainas sektas utml.) plašā ģeogrāfijā. Realitāte bija nedaudz savādāka.

Grāmata ir veltīta pāris galvaskausiem frenoloģijas kontekstā. Sākums ir visai daudzsološs, Haidna pārapbedīšanas procesā atklājās, ka mironim diemžēl kaut kur ir noklīdusi galva. Tika veikta neliela izmeklēšana, laupītājs galvaskausa esamību savā īpašumā nemaz nebija pārāk slēpis un beigu beigās kaut kādu galvaskausu arī atgrieza. Haidna galvaskausu savā īpašumā bija ieguvis kāds Rozenbaums, kas piekukuļoja kapsētas sargu un ieguva savā īpašumā ģēnija galvaskausu. Kad sāka meklēt vainīgos, visa vaina tika nogrūsta uz mirušu kolēģi un galvaskauss tika atdots atpakaļ. Tas gan izrādījās neīstais, jo Rozenbaumam gribējās vēl nedaudz viņu papētīt, bet to atklāja tikai pēc kāda laika, kad galvaskausa īstuma problēma nevienu vairs pārāk nesatrauca.

Visam pie vainas izrādījās pseidozinātne, kas savu uzplaukumu piedzīvoja astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā, frenoloģija. Jeb cilvēku valodā, mācība par to, kā pēc galvaskausa formas noteikt cilvēka ģenialitāti un raksturu. Jo galu galā smadzenes ir orgāns, kurā atrodas prāts. Šīs dižās idejas autors bija Franz Joseph Gall. Šī pseidozinātne nav pazudusi arī šodien un neizslēdzu, ka kāds tās dēļ joprojām izlaupa kapus.

Kādreiz, ja biji slavens, izcils sabiedrības loceklis, ģēnijs, tad tev bija pamats raizēties par saviem pīšļiem pēc nāves. Kāds obligāti mēģinās nospert tavu galvu, lai pievienotu savai kolekcijai un vaļas brīžos mēģinātu noskaidrot tavas ģenialitātes iemeslus, mērot tavu galvaskausu ar dīvainiem cirkuļiem. Grāmata pamatā koncentrējas tikai uz Vīni un tās mūziķu galvaskausiem. Centrā ir Haidns un Bēthovens, nedaudz nomalē Mocarts un vēl pāris mūsdienās ne pārāk pazīstami intelektuāļi.

Bēthovenam gan galvaskauss nosperts netika, par to parūpējās viņa draugi, pārklājot viņa zārku ar ķieģeļu kārtu, lai kapu izlaupītājam būtu grūtāk tikt klāt viņa galvai. Nekas, toties bēru ceremonijā no viņa galvas piemiņai tika ņemtas tik daudz matu cirtas,ka apbedīja viņu jau praktiski bez matiem. Vēlāk gan slaveno komponistu pārapbedot atklājās, ka ķirurgs, kas veica viņa pēcnāves sekciju, daļu galvaskausa tomēr bija pamanījies pievākt turpmākai izpētei.

Mocarts, kuru epidēmijas laikā apglabāja masu kapos un kura kaklam pirms iemešanas bedrē uzņēmīgs kapracis aplika dzelzs drāti, lai vēlāk spētu identificēt pareizo galvu, kuru pārdot interesentiem arī nepalika neizrakts. Diemžēl izraka tikai viņa galvaskausu, pats ķermenis nebija pieprasīts, tā nu nabagam galvaskauss stāv muzejā, jo nevienam nav ne jausmas, kur palicis pārējais skelets. Kas interesanti, slavenību galvaskausus neviens īpaši nesteidzas atdot atpakaļ zemei, bet labprāt ieliek kādā stikla kupolā un izstāda apmeklētājiem. To pašu var teikt arī par smadzenēm, gandrīz katrā sevi cienošā muzejā var atrast pa kādai ģēnija smadzenei formalīna burkā.

Autors sīki un smalki apraksta galvaskausu īpašnieku biogrāfijas, motivāciju un iespējamos secinājumus, tomēr pasniegšanas veids tikai vietumis bija man interesants. Ja pavisam godīgi grāmata manas cerības neattaisnoja, lasīju ar “gariem zobiem”, pabeidzu tikai principa pēc. Savukārt, ja esi Haidna vai Bēthovena fans, tad iespējams šis tev varētu šķist “makten aizraujošs gabals”. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Par pieviltajām cerībām.

Asleep: The Forgotten Epidemic that Remains One of Medicine’s Greatest Mysteries by Molly Caldwell Crosby

Asleep

Ja tā padomā, letarģija un letarģiskais miegs mani ir fascinējuši no mazotnes. Arī iemesls nav tālu jāmeklā, herbertam Velsam ir stāsts „ Kad guļošais mostas” . Isumā tas ir par cilvēku, kurš aizmieg letarģiskā miegā un pamostas pēc pārsimts gadiem. Un pamostas tāds pats kā aizmidzis, ne par kripatiņu nenovecojis.

Patiesībā diemžēl letarģija nemaz nav tik vilinoša. Slimības pilnais nosaukums ir letarģiskais encefalīts. Katrs, kas zina, ko nozīmē encefalīts, sapratīs, ka nekā laba te nav. Grāmatas autore mums mazāk vai varāk cenšas pavēstīt letarģiskā encefalīta izpētes vēsturi apskatot to kontekstā ar vispārējo neiroloģijas attīstības vēsturi. Grāmata pamatā ir balstīta uz dažu cilvēku slimības vēsturi. Gan to, ar ko viss sākās un kā viss beidzās. To, ko tieši katra šī letarģijas slimnieka vēstures deva slimības izpratnei, gan var tikai nojaust.

Grāmatā reāli nepatika autores mēģinājumi radīt lasītājam tā laika sajūtu. Dakteris gāja tur un tur, tur stāvēja tas, saule spīdēja/nespīdēja. Manuprā,t tas bija visai lieki un reizēm īsti nevarēju saprast lasu nonfiction vai tomēr fiction. Un šādā gadījumā ir grūti saprast, kur beidzas izdomājumi un kur sākas fakti. Tas, ja godīgi, mani tracināja un visa grāmata man līdz ar to šķita tāda puspatiesība.

Letarģiskā encefalīta izpausmes gan bija aprakstītas visai dzīvi, un diezgan daudz varam uzzināt par slimīgas gaitu. Letarģiskais encefalīts tik tiešām var pertendēt uz Aizmirstās epidēmijas godu. To savulaik nomāca gan pirmais pasaules karš, vēlāk lielā gripas pandēmija. Starp citu letarģiskais encefalīts nebūt nav nogājis no skatuves, šur tur viņš laiku pa laikam uzplaiksnī. Un nezin cik gadījumi tiek nepareizi diagnosticēti, jo slimība tak nav visai populāra. Gadījumā, ja to esi saķēris, tad it rikai ~30% varbūtība, ka izkulsies vesels un komplikācijas vari gaidīt visu atlikušo mūžu, lielākā daļa slimības ietekmē kļūst par pavisam citiem cilvēkiem, vārda tiešā nozīmē un, kas dīvaini, nekad uz labo pusi.

Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm, nepatikās man tie apkārtnes apraksti, kā gan autore var tik precīzi zināt kā izskatījās kāds Ņujorkas rajons 1925. gadā un pēc kā tur oda.