Aizbraucu atvaļinājumā un nolēmu palasīt ko vieglāku. Kickstarter nupat bija parādījusies galda spēle Solomon Kane, un tās centrālais tēls mani pietiekoši ieinteresēja, lai nopirktu veselu stāstu krājumu. Uz neko daudz necerēju, stāsti izdoti trīsdesmitajos gados, un piedzīvojumu stāsti tai laikā ar īpašu oriģinalitāti neizcēlās. Taču autors gan bija daudzsološs – Konans Barbars ir viņa iztēles auglis.

Solomons Keins ir cilvēks – mīkla, mēs par viņu neko daudz tā arī neuzzinām, neskatoties uz to, ka plecu pie pleca cīnāmies pret pirātiem, Āfrikas džungļu briesmoņiem un pat pārdabiskām būtnēm. Visi viņu sauc par puritāni, taču brīžos, kad jācīnās pret ļaunumu jebkādā no tās izpausmēm, viņš ir gatavs sadarboties gan ar šamaņiem, gan izmantot burvestības, lai sasniegtu savu mērķi. Skaidra lieta, ka bailes un šaubas nav šī cilvēka arsenālā. Nav tādas problēmas, kuras nevarētu atrisināt ar zobena palīdzību.

Mūsdienu kontekstā šiem stāstiem varētu atrast daudz vājās vietas. Galvenais varonis ir kā agrīns supervaronis, kuram nekas ļauns nevar notikt. Viņš vienmēr izkulsies sveikā un ja ar kāds no viņa nagiem izspruks, tad tas ir tikai laika jautājums līdz Puritānis viņa nožēlojamai dzīvei pieliks punktu. Galvenais varonis netic cilvēka spējām izmainīties un tādēļ stāsta kulminācija parasti ir letāls iznākums. Sievietes šeit ir tikai dekorācijas, izņemot vienu Āfrikas cilts karalieni, bet visas kā viens glābjamas un tēviem atpakaļ atdodamas. Es te nerunāšu par deģenerātu ciltīm un baltā cilvēka pārākumu, tad tas bija normāli.

Stāsta sarakstīšanas laikā balto plankumu uz Zemes vairs nebija diez ko daudz, tādēļ lielākā daļa fantastiskāko piedzīvojumu notiek Āfrikā, te var vēl noslēpt šumeru pēctečus, pēdējos atlantus, lemūrijas iedzīvotāju pilsētas, tīru ļaunumu, vampīrus un harpijas. Te Keinam ir spēcīgi sabiedrotie, kuru “ju-ju” ir izkopts paaudzēs, un viņa zizli kādreiz ir izmantojis gan Mozus, gan Zālamans.

Nenoliedzami stāsti ir spējīgi aizraut, tie ir piedzīvojumi tīrā veidā, viens vienīgs akšens, kas uztur spriedzi visa stāsta garumā. Noķer lasītāja prātu un nelaiž vaļā. Ja izdodas izrauties no apdulluma un paskatīties no malas, secinājumi būs visai bēdīgi, visvienkāršākais taisnvirziena stāstījums ar arhetipiskām dekorācijām. Morāle: ļaunais ir jānogalina un labais triumfē nepieļauj nekādas sižeta atkāpes. Pasaulē ir tikai viena kultūra, kuru vērts ņemt vērā viss pārējais ir arhaisms, kura izzušana nevienu neapbēdinās.

Es arī lasīju šo grāmatu pilnīgā aizgrābtībā, un ja ko tādu būtu dabūjis pusaudža gados, diez vai Ķēniņa Zālamana raktuves paliktu ārpus konkurences. Ja gribas ko vieglu, klasisku un pietiekoši aizraujošu, droši var ķerties klāt. 7 no 10 ballēm. Nekas no augstajiem plauktiem, taču piedzīvojums garantēts.