Tā kā visas labās lietas reiz beidzas, tā arī mums ir jāsāk posties atpakaļceļam. Šodien jātiek līdz Soltleiksitijai. Brauciens ir uz četrām stundām. Mums iesaka izvēlēties veco ceļu, bet mēs neklausām un maucam pa lielo šoseju. Te nekā daudz nav, novērtējam vietējos lauksaimniekus un skaitām kilometrus līdz finišam.
Mūsu šodienas apskates punkts ir Hill Airforce aviācijas muzejs. Es Ivaram esmu devis nepareizas norādes, un tas mūs ved uz pašu bāzi, nāks griezt atpakaļ un braukt uz pareizo vietu. Muzeju grūti palaist garām – ne katram priekšā stāvēs B-52 bumbvedējs. Izkāpjot no mašīnas saprotu, ka man kaut kas īsti nav lāgā, jo liekas, ka tūlīt izrubīšos. Tādēļ, apskatījis pirmās lidmašīnas, velkos uz kondicionētām telpām. Muzejs ir pa brīvu, parakstos viesu grāmatā, un varam sākt ASV aviācijas vēstures izpēti no brāļiem Raitiem līdz SR-71C.
Es neesmu nekāds aviācijas speciālists, visas manas zināšanas beidzas ar otrā pasaules kara beigām. Tādēļ muzejā varēju nedaudz izglītoties gan par ūdens injekcijām cilindros, gan par lidmašīnas motoru uzbūvi. Man gan visi tie motori pa lielam ir melnā kaste. Edijs mums ir mehāniķis, un es nudien nevaru saprast, kā viņš turbīnu spēj atšķirt no pārējiem zobratiem.
Te var pavadīt daudzas stundas skatoties filmas par Korejas un Vjetnamas karu, lasot lidmašīnu aprakstus. Muzejā nav smādēti arī Padomju bloka agregāti, tie gan ir iegādāti no poļiem. Pēc pāris stundām nospriežam, ka pietiek, izejam ievērtēt āra ekspozīciju, tajā atrodams pat Minutemen eksemplārs. Daļu no lidmašīnām muzejs nolēmis uzfrišināt un tās nožogotas, apakšā ēnā sēž krāsotāji un kaut ko ķimerē kompresorā.
Tad seko iepirkšanās tūre, jāsapērk kādi nieki mājiniekiem, apmeklējam rotaļlietu veikalu, tad grāmatveikalu, šī nu bija tā retā reize, kad mani pārējie pārspēja. Es pa diviem lāgiem jau biju gatavs iet prom, bet šiem vēl šis tas jāpaskatās. Edijs te uzgāja žurnālu veltītu Wrangler džipiem, tas sagrāva viņa un Atvara rūpīgi veidoto Rubicon klasifikāciju. Es no sākuma sagrābos veselu grāmatu kaudzi, taču laikam ejot padomāju un atliku gandrīz visas atpakaļ. Rokās palika viena, un arī tā nebija priekš sevis. Tikuši ārā no grāmatu bodes devāmies meklēt kaut ko ēdamu, bija cerības nopirkt kaut kādas sviestmaizes. Vietējā lielveikalā nekas tāds nebija atrodams.
Braucot ārā ieraudzījām veselu biodesmaižu bodi. Iegājām iekšā, un tā kā tur bija jāpasūta un jāgaida, nolēmu – nevajag un gāju prom. Labi, ka Atvaram saulē galva nebija pārkarsusi, šis uzkavējies pāris minūtes un iznāk ārā ar paiku sev! Nākas mest kaunu pie malas un vilkties arī mums, kad esam tikuši pie ēdiena, braucam uz viesnīcu. Viesnīca ir okei, visi noguruši un nekur vairs iet negribas. Pēcpusdienu un vakaru pavadām skatoties kaut kādu raidījumu sēriju par ekstravagantiem Aļaskas miljonāriem, kuri, lai glābtu ģimeni no bada ziemas, ar hidroplānu lido uz attālu salu medībās.
Šorīt ceļamies augšā jau četros, Saules aptumsuma diena ir pienākusi, un mums vēl ir jātiek līdz Reksburgai. Iztiekam bez brokastīm, izčekojamies no viesnīcas un dodamies ceļā. Ir dzirdētas prognozes, ka astronomu amatieru dēļ ceļš no Soltleiksitijas būs korķu pārpilns. Šis pieņēmums piepildās pa simts procentiem, jau liftā sastopam saules aptumsuma vērotājus, kuri ir tikpat gudri kā mēs un ceļā dodas agri.
Tikšana uz galvenās šosejas ir visnotaļ grūta, no sākuma šķiet, ka Ivars mūs čakarē, un veselus divus apļus braucam ap uzbrauktuvi kā mušas uz ieslēgtu gaismas avotu. Ar trešo reizi beidzot pamanām nelielu nobrauktuvi, kas ir pareizais ceļš. Tik un tā pie visa tiek vainots Ivars. Maģistrāle ir pārpildīta, šķiet, ka saules aptumsumu vēlas redzēt visi. Nobraukuši pārdesmit kilometrus redzam, kā mums priekšā braucošo auto nones kāds agresīvs golfiņš. Mēs pārbraucam pāri plastmasām un turpinām ceļu. Visu laiku ir blīva satiksme. Mašīnu tik daudz kā uz Jūrmalu pludmales sezonas sākumā, visas brauc ap 100 km/h, bet bez agresijas.
Noskatāmies saullēktu, un sākam diskutēt, kur īsti skatīsimies aptumsumu. Šajā jautājumā galvenais lēmējs ir Indulis, tā tak bija viņa ideju braukt te, tā kā visa atbildība uz viņu. Viņš, cilvēks, grib, lai labāk un redzētu pēc iespējas ilgāk. Man gan šķiet, ka nav vērts sperties ellē iekšā papildus trīs sekunžu dēļ. Ceļmalas pievedceļi ir pilni ar man līdzīgi domājošiem ļaudīm. Tie ar nav gatavi sperties iekšā Reksburgā, bet atraduši foršu vietu ceļmalā. Indulis ir nepielūdzams, un sākumā piestājam ceļmalā netālu no Reksburgas un Makdonalda. Izskatās, ka te būs galvenais tusiņš, uzstādīts teleskopu mežs un izvārtītas vietējās pļavas. Aizejam līdz maķītim, bet tur vairāk purnu nekā Talsos Staķikā rallija dienā. Ejam atpakaļ uz mašīnu un ieturam brokastis, kola ar čipsiem.
Pēc kāda brīža pie mums piebrauc policisti un pieklājīgi apstāsta, ka nav ko apdraudēt satiksmi, Reksburgas baznīclaukums esot tukšs kā izslaucīts, iedod bukletu un novēl laimīgu ceļu. Dīvaini, ne reizi pat uz mums nešāva. Mēs sapakojam mantas un braucam uz baznīcu. Kruķi nav melojuši, tur tiešām placis pustukšs, pat atvilkuši sausās atejas. Pilnīgs komforts.
Indulis kārtējo reizi uzstāda fotoaparātu, izdala mums aptumsuma brilles un sākam gaidīt. Jāgaida stundas divas, bet nav garlaicīgi. Analizējam situāciju, ko darīs tas nabags tualetē rindā stāvētājs, ja viņa kārta pienāks aptumsuma brīdī. Nospriežam, ka tad jau kāds paturēs durvis vaļā, lai cilvēks neko nepalaistu garām. Es izdaru ģeniālu gājienu, noņemu aptumsuma brilles nenovēršot acis no saules, uzreiz saķeru zaķīšus. Vienīgais mierinājums, ka ātri mirkšķinot acis var redzēt aptumsuma progresu savā bojātajā redzes laukā. Līdz īstajam brīdim es atkopšos.
Blakus auto cilvēki apjautājas, no kurienes esam, jo runājam dīvainā valodā. Lēnām pienāk pilnais aptumsums, un tas ir kaut kas vārdos neizsakāms. Iepriekš es domāju, ka ja esi redzējis ¾ no saules aptumsuma, tad tas ir gandrīz tas pats. Nekas nav tas pats. Saule pirms aptumsuma, šķiet, noriet kaut kā dīvaini uz augšu. Iemirdzas zvaigznes, apklust putni, ēnas kļūst nedabiski asas un kļūst drēgnāks. Un debesīs pēkšņi parādās melns caurums, kuru ieskauj saules vainags. Ja vēlies kādas divas minūtes pavadīt uz citas planētas, tad iesaku pēc iespējas aizbraukt un noskatīties pilnu saules aptumsumu!
Makdonaldā totality iesākas pāris sekundes pirms mums, un no turienes dzirdama bļaušana un zobu klabināšana.
Es nolemju netērēt laiku bildējot, bet vienkārši skatīties, redzu gan slavenās pērlītes, gan pēcaptumsuma pelēkās čūskas. Trūkst vārdu, un ir nedaudz žēl, kad aptumsums beidzas un atkal parādās saules maliņa. Noteikti aizbraukšu noskatīties šo dabas parādību vēl kādu reizi, jo Latvijā tas mums ilgi nespīd.
Līdz ko nedaudz iemirdzas saule, mēs dodamies ceļā, galveno esam redzējuši un novērošanas apstākļi bija ideāli. Mums jātiek uz West Yellowstone pilsētiņu, kur mūs gaida viesnīca. Brauciens nesolās būt ilgs – nieka 140 kilometri. Sākumā nedaudz pastāvam korķī, tad tiekam uz šosejas, pirmie pārdesmit kilometri ir brīvi, tad sākas korķis, mēs nolemjam iebraukt ceļmalas ēstuvē un paēst. Šī ir kaut kāda megaburgeru ieskrietuve, te burgeri ir mūs lielās picas lielumā, ņemam vienu uz trijiem. Paēduši un padzēruši dodamies tālāk.
Pāris stundas nosēžam korķī, ātrums ap 20 kilometriem stundā. Kad iebraucam Karibū nacionālajā mežā, tad satiksme vispār apstājas. Tūrists – pilsētnieks, pa visu varu grib fotografēt briedīšus, atstāj mašīnu uz ceļa, pats lec ārā un jož bildēt. Tas, protams, ir zem mūsu standartiem, mēs sēžam mašīnā. Beidzot tiekam līdz viesnīcai, tā ir tīri tā neko. Tikai internets pašvaks un nespējam aizslēgt durvis. Eju uz recepciju pēc instrukcijām. Viss izrādās triviāli.
Tā kā vakarā mums ir atlikušas pāris brīvas stundas, nolemjam nečakarēties un aizbraukt apskatīties kaut pāris geizerus. Pirmajiem geizeriem netiekam klāt un Grand prismatic springs izpaliek, ķīniešu autobusi ir visu okupējuši. Neiztiek arī bez savvaļas dzīvniekiem, ceļa malā apskatei izlikts bizons, to visi fotografē. Mēs nospriežam, ka tā ir statuja vai izbāzenis, kas pievilina tūristus. Visa pamale ir garaiņu pilna, un šķiet, ka te ir geizeru pārpilnība. Nākamajā rītā mums būs pārsteigums, jo izbāzenis vairs nebūs savā vietā. Mēs izlemjam braukt un skatīties galveno atrakciju Old Faithful. Tas jau daudzus gadus strādā kā pulkstenis. Cilvēki ir ap tūkstoti, bet, tā kā esam ieradušies 20 minūtes pirms šova, tad varam vēl atrast sēdvietu. Biju no geizera gaidījis ko iespaidīgāku. Nebija slikts, pumpēja ūdeni kā velns, bet filmās izskatījās iespaidīgāk. Man aiz muguras nostājusies tarkšķe, kura no sevis ir iedomājusies baigo joku plēsēju un aizrautīgi komentē notiekošos. Taču viņas joki ir tik plakani, ka tos saliekot kopā cikls ir vien divas minūtes, un tad tie sāk atkārtoties.
Noskatījušies šovu ejam uz mašīnu, Indulis dabū kaut kādas tantes aizrādījumu, jo neiet pa taku, bet speras pa taisno pāri zālienam, kur arī ir izmīta nopietna taka. Braucam atpakaļ mājās, jāatrod kaut kas ēdams un jāliekas gulēt. Rīt mūsu plāns paredz izpētīt visu Jelovstounu.
Šodien mums nekas dižs nav ieplānots, pārgājieni noteikti ne. Līdz vakaram jātiek uz Soltleiksitiju un tad jau redzēs. Saules aptumsums nav aiz kalniem. Iekožam brokastis, pārliecinos, ka neesmu atstājis savu cepuri, saliekam mantas mašīnā un braucam uz automazgātuvi. Mūsu Hyundai ir pārāk noputējis, un Indulim izdodas mūs pārliecināt, ka mašīna ir jāmazgā. Uzticam šo darbu Atvaram un netraucējam viņam ar padomiem. Tad pirms izbraukšanas no pilsētas uztankojamies un nofotogrāfējamies pie Metriņa. Šādi metriņi te ir katrā pilsētā.
Ceļa sākumam izvēlamies izmest nelielu līkumu pa 128. šoseju, kas skaitās dikti ainaviska. Ir jau ar’ – gar vienu malu Kolorado upe, gar otru – klintis, vietām kanjons. Viss pa pirmo, un nemaz nav jākāpj ārā no mašīnas. Pēc tam seko četras stundas pa šoseju. Varam pētīt vietējo ražas novākšanas organizāciju un lauku laistītājus. Pamanu, ka pabraucam garām dinozauri kaulu bedrei, traki slavena vieta, kur reiz savā starpā kašķējās vieni no slavenākajiem dinozauru meklētājiem, bet mums nav laika tur piestāt. Vispār es biju aizmirsis par šādas vietas esamību.
Pirmais pieturas punkts Soltleiksitijā ir galda spēļu veikals, es jau iepriekšējā dienā esmu sastādījis sarakstu ar sev vajadzīgajām precēm, diemžēl uz vietas ir tikai divas. Labi, ka tā, ja būtu viss, nezinu, kā būtu to attransportējis uz mājām. Un tad dodamies uz Jūtas dabaszinātņu muzeju. Te Ivars mūs kārtējo reizi apčakarē. Viņš mūs atved sazin kur, nākas izlīdzēties ar google maps, kas parāda, ka esam nieka 4 km attālumā no objekta. Esmu Ivarā vīlies.
Izkāpjot pie muzeja, karstums gāž no kātiem un dodamies iekšā kondicionētās telpās. Muzejs ir ar uzsvaru uz dinozauriem un vietējo dinozauru bedri. Daudz informācijas, interaktīvu spēļu. Ja ir vēlme, var uzzināt visu par vietējo ģeoloģiju, izveidot pašiem savu Kolorado upi ar visiem līkumiem. Vietējie ir nolēmuši arī kaut kādā veidā atdarīt indiāņiem, un augšējais stāvs ir pilnīgi veltīts indiāņu stāstiem. Te var stundām skatīties filmas par viņu paražām un dzīvesstāstiem, var arī iziet ārā, bet tad jāpaņem līdzi biļete, citādi netiks atpakaļ un sanāks kā man. Ārā ir brīdinājums, lai uzmanās no čūskām un taka, kas ved uz leju.
Kad muzejs ir izpētīts, dodamies uz centru uz Pēdējo Dienu Svēto baznīcu, kas celta tabernakula formā. Kuram no mums gan viņi nav uz ielas piesējušies, tagad mēs dodamies uz viņu pašu galveno midzeni. Džons Smits ir ar mums, un noparkojamies tieši pie Tempļa vārtiem. Pašā Templī jau neiesvaidīts netiks, bet dārzā pastaigāt gan ir ļauts. Ar kokiem viņiem viss ir kārtībā, ieejam arī viņu izstāžu hallē. Te ir tempļa modelis ar visu govju slaukšanas karuseli apakšstāvā. Smalki pavēstīts, kādēļ viņu patriarhs arī ir pieskaitāms praviešiem. Viņu grāmata parādīta kā Bībeles apgreids un nomaļas istabas, kurās stāsta par ģimenes vērtībām. Viņi laikam ir modernizējušies un atteikušies no daudzsievības propogandēšanas. Bet kad uzvelcies līdz augšstāvam, tevi tur sagaida Kosmoss un Jēzus. Mormoņi ir apaļās zemes piekritēji.
Kad garīgums ir sasmelts spaiņiem un esam atkāvušies no laipnām jaunkundzēm, kas vēlas parunāties, varam doties uz pašu Sālsezeru. Nu jau pēc muzeja esam izglītoti, un šis tas vēl prātā aizķēries. Tas sanāk arī pa ceļam uz mūsu viesnīcu.
Pa dambi aizbraucam līdz Antilopes salai un, izkāpuši pirmajā stāvvietā, varam skatīties uz īstu sālsezeru. Ūdens kā spogulis, pareizāk, sāls kā spogulis, tālumā daži cilvēki pa to pastaigājas. Mēs aizejam uz vien skatupunktu. Traki klinšains, un es sāku uztraukties par savām kurpēm. Indulim uzbrūk zirnekļi, bet visādi citādi viss ir okei. Paskatījies velkos atpkaļ uz stāvvietu, pārējie kāpj lejā pie paša ezera. Mani karstums ir piebeidzis, un es neraujos kaut kur iet. Pagaidu līdz šie izstaigājas.
Viesnīca ir okei, mēs te tikai nakšņosim, pat brokastis neēdīsim, jo Saules aptumsums mūs negaidīs. Celsimies agri, lai tiktu uz šosejas pirms korķiem un būtu visiem priekšā. Mūsu nākamais mērķis ir Reksburga.
