Navigate / search

Saules kodols by Johanna Sinisalo

Šo grāmatu man grāmatblogeru Ziemassvētkos iedāvināja Sibilla. Es, protams, viņu iepirku jau pērnajā decembrī, bet uz izlasīšanu gan mani pamudināja gada beigu tuvošanās. Būtu diezgan traki neizlasīt uzdāvinātu grāmatu līdz laikam, kad, iespējams, tikšu pie jaunas grāmatas. Sameklēju plauktā un sāku lasīt.

Romāna “Saules kodols” darbība norisinās biedējoši pārvērstā Somijā, kuras pilsoņi – jo sevišķi sievietes – tiek selekcionēti un stingri kontrolēti. Aizliegtas ir pilnīgi visas baudvielas un pat čili, kam piemīt ne tikai narkotiskas, bet arī daudz bīstamākas īpašības. Romāna izteiksmīgo oriģinalitāti pastiprina hibrīdžanrā apvienotā somu melanholijas izpausme, ziemeļzemju leģendas un mitoloģija. Autore aicina lasītājus nebaidīties no romānā sastopamās fikcijas, ironijas un satīras, šie līdzekļi kalpo par lielisku paņēmienu, lai asprātīgi un pārspīlējot norādītu uz mūsu sabiedrības problēmām: dzimumu nelīdztiesības, varas struktūru un cilvēku mijiedarbi, cilvēku un dabas attiecības.

Anotācija, lai ar’ labi uzrakstīta, iekļauj sevī tirgus segmentēšanas slengu, sak, nemaz nav īsta distopija, bet vairāk sociālais komentārs. Acīmredzot arī Somijā neviens negrib, lai viņa grāmatu pieskaitītu kādam no zinātniskās fantastikas vai fantāzijas apakšžanram. Bet nav jau tā, ka es izlasīju anotāciju vien.

Šī grāmata sarakstīta kā tāda puzlīte. Ir pāris skatapunkti, kuri mums vēsta par “moderno” Somiju, kurai ir izdevies atšķirties no visas pasaules, izvēloties eigēnikas augstākos ideālus, cenšoties izaudzēt paklausīgus pilsoņus un beidzot piejaucēt sievietes. Sadalot tās Bērnu dzemdēšanai derīgajās un nederīgajās. Beidzot sistēma ir sākusi dot augļus. Galvenās varones Vannas (agrāk Veras) stāsts ir par viņas mēģinājumiem pielāgoties un reizē aizbēgt no sistēmas. Viņa ir ieklasificēta elojās (sievietes, kuras piemērotas ģimenes veidošanā), bet tas pateicoties vecmāmiņas pūlēm un pašas atjautībai. Dvēselē viņa ir morloka (ģimenei nederīga sieviete). Valstī, kurā viss prātu izmainošs ir zem sausā likuma, atliek vien tādas eksotiskas vielas kā kapsicīns. Tad vēl ir viņas “vīra” skatījumus, viņš ir disidents, kurš vāc naudu, lai aizbēgtu no valsts. To visu atšķaida izvilkumi no eloju mācību grāmatām, kurās valsts oficiālā propaganda vēstī par Somijas izvēles tālredzīgumu un īpašumu.

Kas man grāmatā patika, tas ir valsts atsvešinātība no sabiedrības. Somijā ir absolūta kontrole pār cilvēku dzīvēm un likteņiem, taču tai pat laikā tā ir tik bezpersoniska, ka tieša iejaukšanās nemaz nav nepieciešama. Pilsoņi paši ir tik labi sevis kontrolētāji, ka valstij nākas iejaukties tikai atsevišķos gadījumos. Taisnība jau ir galvenais ir noturēties sākumā, un tad jau lieta aizies pati no sevis. Lieki piebilst, ka šajā Somijā vadošā loma ir vīriešiem, sievietēm labākajā gadījumā ir intereses objekta loma. Tās, kurām būtu pašām savas domas par kaut ko ārpus ģimenes lietām, jau sen ir izskaustas.

Visvairāk piebesīja tā kapsicīna mitoloģizēšana. Tas izskatījās pēc ne pārāk veiksmīga autores mēģinājuma pēdējā brīdī kaut cik jēdzīgi salikt visus punktus uz i. Iespējams ka kādam tieši šis šamanisma, prāta atbrīvošanās no ķermeņa aspekta patika, bet man beigas likās tieši tikpat ārpusromāniskas kā Vannas šamaniskie ceļojumi.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, “Kalpone stāstu” šī grāmata nepārsit nedz stāsta struktūras, nedz tēmas aptveršanas ziņā. Bet lasīt var un vajag.

14 mezgli līdz Griničai by Olli Jalonen

14 mezgli līdz Griničai by Olli Jalonen

Šo grāmatu man blogeru Ziemassvētkos iedāvināja mana bloga cītīgākais komentētājs – Fledis. Jāatzīst, ka iepriekšējā gadā iedāvināto “Mīlestības vēstule ķīļurakstā” man neparko nelasās, esmu mēģinājis to sākt veselas trīs reizes, bet netieku pāri 50 lapaspusēm. Ar šo gan bija pavisam viegli – atvēru, sāku lasīt un aizlasījos līdz beigām.

Komanda, kuras sastāvā ir britu pāris – Aila un Greiems un somu brāļi – Petrs un Kari, piedalās savādās sacensībās, ko par godu astronoma un ģeofiziķa Edmonda Haleja 350. gadadienai rīko Edmond Halley Memorial Society. Varoņi iet, burā, lido ar aerostatu, redz un rāda lasītājam gabaliņus no pasaules. Taču šis pasaules apceļojums ir tikai skelets, toties vēstījuma nervi un asinsvadi sazarodamies ietiecas daudzos cilvēku individuālās un kolektīvās eksistences nostūros – tumšos, nepatīkamos, neizskaidrojamos, globālos un skumdinošos.

Teikšu kā ir, varbūt esmu pastulbs, bet neko tiem kolektīvas eksistences nostūriem daudz nemanīju, tāpat kā anotācijā piesaukto distopiju un citus apdzejojumus, kas padara grāmatu lasītājam iekārojamāku no mārketinga viedokļa un piedod tādu kā intelektuālisma garšu. Paldies somiem, kas savu grāmatu ir anotējuši daudz precīzāk un bez liekvārdības. Taču nepārprotiet mani, grāmata ir ļoti laba.

Ceļojums lasītāju ved pa vienu no grūtākajiem zemeslodes apceļošanas maršrutiem – no Griničas līdz Griničai caur poliem. Sauszemes te nemaz nav tik daudz, un noteikumi ir visai strikti. No nulles meridiāna nedrīkst novirzīties ne par pāris kilometriem, citādi krājas soda punkti. Uz zemes tas nozīmē rāpties pāri klintīm pat, ja blakus ir jauks ceļš uz jūras, nemitīgu kursa koriģēšanu, jo motoru nav ļauts izmantot. Vismaz tā ir rakstīts nolikumā. Ceļojuma daļa mani nudien saistīja – gan apraksti, gan tas, ka autors prātīgi izvairās rakstīt par vietām, kuras viņš nepārzina, taču dara to tik meistarīgi, ka nemaz nevar i pamanīt. Protams, te ir rīvēšanās starp ceļotājiem un tas, kā beigu beigās pats ceļojums kļūst par dzīves galveno mērķi, kura dēļ ir vērts upurēt visu.

Taču ja atmet ceļojuma sadaļu, tad galvenā grāmatas mācība ir neņemt ceļojumā sievu un vēl divus savus draugus, viens no viņiem sievu noteikti aizvils, otrs kaut kā pievils pašu un beigās no visa nebūs nekādas jēgas. Tam seko standarta atziņa, ka ne viss ir tā kā izskatās televīzijā un presē, kur jautrie pasaules apceļotāji stāsta lielākoties par labām lietām un priecīgiem brīžiem, lai ar 70% no laika ir bijuši pārāk noguruši, lai viņiem vēl rūpētu apkārtne. Vienu vārdu sakot, nekā tāda, par ko lasītājs pats nezinātu. Ceļojumu grāmatās nav nekas interesantāka kā lasīt par savstarpējiem kašķiem, šeit gan ziemeļnieciskā vēsumā tie parādās tikai minimāli un aprobežojas ar pāris teikumiem, tādēļ vētrainas izskaidrošanās te nav sagaidāmas.

Vēl nez kādēļ autors ir sabāzis iekšā pāris ar stāstu tieši nesaistītus atgadījumus, varbūt redaktors nav vēlējies plānināt grāmatu vēl vairāk, varbūt tās bija tās cilvēku kolektīvās eksistences tumšo stūru norādes, bet uzrakstītajā tas bija pieminēts tikai garāmejot un krita ārā no konteksta.

Ceļojuma daļa smuka, kodolīga un interesanta, lai ar’ ceļojums ir izdomāts no sākuma līdz galam. Tāpat jauks bonuss ir Haleja dzīvesstāsta fakti, kas labi integrēti stāsta kopējā struktūrā. Lieku 8 no 10 ballēm, ir vērts izlasīt.