Desmitā diena (Saint-Gilles les Bains – Port de plaisance – Palge de L’Etang-Sale)

13. jūnijs

Šodien mums ir atslodzes diena, uz kalniem nav vērts braukt, visā salā līst, kaut kur sola vētru, tā ka speciāli kaut kur braukt nav pārāk prātīgi. Puiši ir priecīgi par brīvdienu un nodarbojas ar aktīvo atpūtu ekrānos. Pirms tam gan no rīta uz stundiņu ir aizšāvuši uz okeānu nopeldēties. Es, Maija un Matīss nolemjam uzrīkot ekspedīciju gar pludmali. Mēs ar Matīsu jau vienu pludmales galu esam sasnieguši nu ir laiks aiziet uz otru.

Tā kā līst, tad peldētāju nav daudz, lielākoties tie ir aktīvā dzīvesveida piekopēji  -skrējēji un riteņbraucēji. Riteņbraucēji, protams, kā tas visur pasaulē, notiek ignorē zīmes riteņbraucējiem braukt aizliegts. Šeit gan ir izlikti lieli stendi, kuros tiek uzskaitīta nedrīkst bauslība. Ir arī brīdinājumi, pie ieejas mežā tevi brīdina, ka uz galvas var uzkrist zars – iet vai neiet ir tevis paša izvēle. Mēs saņemamies un ejam. Nav brīnums, ka piekrastes mežs ir tāds patukšs. Pirmā zīme sak,a ka te nedrīkst būvēt teltis, braukt ar mašinu/ motorolleri un velo, mētāt pudeles un dedzināt sērkociņus. Nedrīkst arī vest suņu pataigās, bet, kā redzam, ja suns ir klaidonītis, tad viņš var atsaukties uz lasītneprasmi un mierīgi iet. No nopietnajiem nedrīkst ir – kāpt uz koraļļiem, ķert zivis ar rokām, kurināt ugunskurus un klausīties skaļi mūziku, šķērsot rifu, spīdināt ūdenī gaismu, burāt, makšķerēt, braukt ar ūdens motociklu, harpunēt. Vienu vārdu sakot, neko nedrīkst. Lai viss tas tiktu kontrolēts, mežā manāmi uzraugi ar binokļiem.

Piespiežu rokas pie sāniem un eju pa taku cerībā, ka man nenāksies kurināt ugunskuru. Vispār jau taka ir forša arī bez ugunskuriem un harpunēšanas, viegli smidzina lietutiņš, mēs ejam pa mežu, tad pa privātmāju rajonu. Pēkšņi mums pa labi tiek piedāvātā iespēja apmeklēt Indian motociklu bodi, mēs iekšā neejam, jo ar močiem te nedrīkst un tavu brīnumu – atnākam pie vakardienas ostas. Te pasēžam pie mola. Uz paša mola nedrīkst, bet, redzot viļņus, es nemaz tur nelīstu. Te pludmalē ir izskalotas dīvainas lietas, tukšas vēžveidīgo čaulas, dažas ir tādas, ka man rodas aizdomas, ka te dzīvo horseshoe krabji, smuki gliemežvāki.

Atpakaļceļam izvēlamies pašu pludmali, nekāds lielais prieks tas nav, brien pa smiltīm kā tāds muļķis ar slapju muguru, laiku pa laikam jāskrien augstāk, lai aizbēgtu no viļņiem. Atrodu dīvainus akmeņus vai kādas kalcificētas organismu čaulas, kas izskatās, kā mazas smukas ovālas flīzītes. Beigās padodamies un ejam atpakaļ uz taku.

Pusdienas nolemjam ēst Leon restorānā, te nu visi zina, ko katrs grib ēst un pasūtīšana daudz laika neaizņem. Ēdam nesteidzoties tā ap stundu. Krājam spēkus dienas lielajam ceļojumam uz melno smilšu pludmali. Mani vienmēr ir intriģējis tas melno pludmaļu fenomens, lai kur tu neaizpertos, vienmēr būs kāda melno smilšu pludmale. Te Reinjonā tas ir īpaši fancy, jo, paskatoties uz krasta akmeņiem, te ir tikai melni ieži, tā ka jāizceļ būtu balto smilšu pludmales, bet te pludmalēs nemaz nav smiltis, vairāk koraļļu grants.

Sala maza un ja Tu startē no krasta un galamērķis ir krastā, tad līdz turienei mierīgi var tikt stundas laikā. Plage de L’Etang-Sale nav izņēmums – 25 kilometri gar krastu un esam jau klāt. Pa nedēļu jau esmu iemanījies vietējās satiksmes niansēs. Ja gribi braukt pa kreiso joslu un ignorēt pārējos, rādi kreiso un neviens nepiečakarēsies, visi tā dara. Visa brauciena laikā man tikai viens gudrinieks uzradās, kas aizmugurē uzmidžināja. Satiksmē te +20 kmh izskatās ir normāla parādība tāpat kā -30kmh. Katrs brauc pēc spējām un visi rāda kreiso pagriezienu. Tai pat laikā nekādu agresiju uz ceļa nejūt.

L’Etang-Sale miests nav diez ko liels, klausām Ivaru, noliekam mašīnu un dodamies meklēt melnās smiltis. Tās ir tepat, bet ir viena nianse  – mēs esam mazā ostā, nekas, dodamies tālāk, kur var redzēt pludmali. Sākumā ir zīmes, ka te peldēties nevar, bet vietējais sērfotājs zīmi ignorē un plunčājas ar savu dēli viļņos. Tad nāk glābšanas stacija, pie kuras uzvilkti divi karogi – oranžs un ar haizivi. Nez ko tas varētu nozīmēt? Šodien jūru apmeklē noteikta tipa cilvēki, tie, kas sēž smiltīs un veras jūrā. Haizivis jau ir tādi radījumi, kas attur no ūdens.

Mēs pastaigājam pa krastu, atrodam labu vietu. Puiši saņem atļauju iet pie jūras, bet tikai stāvēt viļņos. Pludmale nudien ir melnā un pēc sajūtas ir vairāk dubļi nekā smiltis, tas jau vairāk krāsas dēļ. Paskaloju kājas okeānā, liels vilnis man samērcē šortus un es nolemju, ka man te pietiek. Dodos pastaigā pa pilsētu ar mērķi atdzīt mašīnu uz pludmales stāvlaukumu.

Pilsētiņas galveno ielu remontē, akvaparku remontē, bet ar kājām paiet te vēl var. Aizejam palūrēt vietējo baznīcu, bet tur cilvēki, tādēļ iekšā neejam, ja nu tas ir kāds vudū kults. Tūrisma informācijas centrā gan ieeju un parunājos ar tā vadītāju. Tas visu ko grib zināt, no Latvijas vēl nevienu nav saticis, ko mēs te darot, kur vēl brauksim, vai mākam kreolu valodu, kā par šo vietu uzzinājuši. Uzzinām, ka visā salā esot totāla vētra, tik te bišķi gar krastu ir mierīgi, esot bijis nedaudz augstāk kalnos, tur koki liekti pie zemes. Patarkšķam kādu laiku un dodamies tālāk.

Atrodam mašīnu, pārbraucam uz pludmales stāvvietu un ejam atpakaļ uz pludmali. Pašā pludmalē nekas nav mainījies, Armands un Ernests nomūrējušies ar smiltīm lēkā viļņos, sēžam čillojam un tad pēkšņi uz krasta iznesas visu viļņu vecfāteris. Mūsu mantas noliktas vietā, kur neviens vilnis nekad tuvāk par pieciem metriem nav bijis, un vienā mirklī dižvilnis jau velk iekšā mūsu somas, drēbes un zandales okeānā. Episki, mantu izglābjam, bet puišiem vairs nav sausu maiņas drēbju. Mēs ar Matīsu nospriežam, ka tā ir Madagaskaras konspirācija. Debesis ar riņķī sāk nomākties, pabaudām ūdeni vēl kādu pusstundu un braucam prom.

Pludmales krūmājs ir vienkārši episks, ja tu ej ar basām kājām, tad tur ir tādi mazi sūda čiekuri, kas reāli durās kājās, ja ar zandalēm, tad viņi salien zandalēs un nodrošina konstantu diskomfortu. Smiltis, izrādās, nemaz negrib tik viegli notīrīties. Lai vai kā, kāpjam mašīnā un braucam mājās.

Pa ceļam piestājam Saint-Leu piekrastē un apskatām objektu, kurš nes nosaukumu Souffleur de Saint-Leu. Ko tikai nevar ar cauru akmeni un vilni izdarīt! Šī ir tāda kā dabiskā strūklaka, kur viļņiem sitoties pret akmeņiem izveidojas nopietna ūdens strūkla. Ja liels vilnis, tad lielāka, ja mazs – mazāka. Vispār mēs jau esam labi viļņu šļakatu prognozētāji. Zinām, ka sākotnējais lielais vilnis nenozīmē labu rezultātu, ja iepriekšējais vēl tek atpakaļ okeānā, tad tas nodzēsīs nākamo, lai cik dižs tur nebūtu. Ja pievērš uzmanību, tad var saprast viļņu dabu. Kad strūklakas pavērotas, braucam mājās. Vakariņās izcepu vietējo kabačveidīgo, kas nes lepnu vārdu Chouchou un kuru izrunā Šūšū. Atminos kopmītņu laikus un izcepu arī ceptus kartupeļus.

Pašā vakarā uzspēlējam Kakerlaken poker un Skull.