Navigate / search

СКАЛОЛАЗКА И КАМЕНЬ СУДЕБ by Олег Синицын

Grāmatiņa ir trešā, kas veltīta klinšu kāpējai lingvistei Alenai un viņas piedzīvojumiem. Pirmo jau apskatīju. Otro man pagaidām vēl nav izdevies iegādāties.

Šoreiz netālu no Norvēģijas krastiem tiek atrasts aisbergs, kurā iesalis vikingu kuģis no sestā gadsimta. Tā kā aisbergs drīzumā izkusīs, tad Alena tiek uzaicināta nofotografēt senos rūnu rakstus. Te nu sākas piedzīvojumi, aisberga iekšienē tiek atklāts vesels vikingu apbedījums. Aisbergs izkūst un apbedījums vētrā nogrimst. Aisbergā atrastajos uzrakstos izrādās tiek pieminēta pati Alena. Veicot dziļākus pētījumus atklājas, ka šis vikings ir bijis pats skandināvu dieva Loki dēls. Un viņš savulaik ir atradis Liktens Akmeni, ar kura palīdzību ieskatījies nākotnē. Tā kā šī akmens meklējumi cieši saistās ar Alenas tēva pazušanas noslēpumu, tad šī artefakta meklēšanā iesaistās arī viņa. Protams, viņai pretī stājas slepenā Organizācija Mist ar visa ļaunā protagonistu Tomu Klārku. Grāmatas darbība norisinās Spānijā un Londonā.

Mani grāmatā samulsināja jau autora nekompetence lietās, par kurām viņš raksta. Viņam, izrādās, uz ledus izcirsti uzraksti var saglabāties gadsimtiem ilgi, cilvēks var ielēkt ūdenī no ~300 metru augstuma nenositoties un vēl citas līdzīgas lietas. Tas man, kā saka, nozaga realitātes sajūtu, ar kuru lepoties nevarēja arī iepriekšējā grāmata. Tad nolaidu latiņu zemāk un sāku vienkārši peldēt līdzi sižetam un neiedziļināties dažādos sīkumos. Tāpat kā iepriekšējā grāmatā koncepts „dievs no mašīnas” parādās ik pa pāris lappusēm un rodas aizdomas, ka autoram ir bijis slinkums izdomāt sakarīgu sižetu. Viņa pieeja ir – rakstām, rakstām, nonākam pie situācijas, kurā varone vairs nezin ko darīt un bums – negaidīts sižeta pavērsiens.

Grāmatai dodu 5 no 10 ballēm, ja jau trešā grāmata ciklā tad galvenās varonei varēja vismaz kaut kādas personības iezīmes attīstīt nevis, ko redzu, to daru.

Bilde no izdevniecības Armada.

No Barselonas

Tā nu bija sanācies, ka blogā ieraksti nebija gandrīz nedēļu. Iemesls pavisam triviāls, es blandījos pa Kataloniju. Tad nu tika apmeklēta Barselona, Girona, Vic, Tossa de Mar, Montsserata, Figueres, Cardona un protams pundurvalsts Andora (toties tax free). Kā jau ļaudis mani bija brīdinājuši spāņi, angliski praktiski nerunā, tad nu jau pirmās dienas vakarā biju šo mēlē ielauzījies skaitīt un pieklājības frāzes. Visumā bija forši, silti un saulaini pavadīta nedēļa. Vienīgais, kas pārsteidza spāņu braukšanas stils, mauc vēl trakāk kā Latvijā. Uzraksīšu arī ceļojuma aprakstu ar visām bildēm.

PS. Saulainu laiku uz Latviju atvest neizdevās, Dāņi muitā atņēma 🙁

Barcelona by Robert Hughes

Pirmā izlasītā grāmata no izlasāmo saraksta.

Februārī esmu nolēmis aizšaut uz Barselonu un protams būtu vēlams, šo to par pilsētas vēsturi zināt. Šī grāmata ir jāizlasa pēc iespējas ātrāk, jo atlicis tikai mēnesis.

Tad nu arī saņēmos un izlasīju ar. Grāmata tiešām stāsta par Barselonas vēsturi, kura starp citu nemaz nav tik sena. Sākās ka mazs ciematiņš ceļa malā, līdz beidzot izveidojās par to kādu mēs to pazīstam tagad. Godīgi sakot, par Spānijas vēstures peripētijām zināju tikai lielos vilcienos, šī grāmata man palīdzēja iepazīt arī mazos vagoniņus, lai gan tikai par Kataloniju.

Kopumā tagad man ir radies priekšstats arī par Barselonas vēsturiskā centra apbūvi, kas kad taisīts, kurš projektējis, cik ilgi cēlis un, kas izrādās Barselonā nav mazsvarīgi, cik reizes dedzināts. Dedzināšana nemieru laikos ir gājusi uz urrā. 100% katoļu populācija pat nav kautrējusies nosvilināt katoļu baznīcas, dažas pat pāris reizes. Zinu arī, kādas kultūrvēsturiskas vērtības nošķūrējuši pilsētas plānotāji, žēl, ka Citadeli noplēsa. Grāmatā ir bagāts faktoloģisks materiāls un protams, ka visu atcerēties nebūs iespējams, tomēr labāk kaut kas, nekā nekas.

Pati grāmata ir sarakstīta 1993. gadā vēsturi tas nemaina, bet skaidrs, ka jaunākās atrakcijas tur apskatītas nebūs. Autors savācis bagātīgu materiālu ar faktiem un arī stāstījums ir visai saistošs, tomēr vietas, kurās tiek rakstīts par dzeju izlaidu.

Kopumā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Ir vērts lasīt, ja braucot uz Barselonu gatavojies staigāt pa muzejiem, bet ja tāpat ietusēt tad nav jēgas.

%d bloggers like this: