Navigate / search

Stūrmanītis nosprauž kursu by Jūlijs Aņņenkovs

Stūrmanītis nosprauž kursu

„Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšana turpinās. Nolēmu noīsināt lasāmā sarakstu par vēl vienu grāmatu. Vāka paskats vien man uzdzina šermuļus. Tā noteikti bija pionieru literatūra, kas stāstīs par tēvzemes varoņiem. Ja vēl varoņu daļai man nekas nebūtu pretī, man dikti negribējās lasīt propagandas gabalu. Taču, lai viņa nebūtu jālasa jums, uzņēmos upuri un izlasīju es.

Grāmatā stāstīts par padomju jaunieti, kurš Lielā Tēvijas kara laikā apgūst izlūka meistarību un veic savu karavīra pienākumu ģērbies gan esesieša, gan vācu flotes virsnieka formas tērpā, darbodamies okupētās Ukrainas teritorijā, Rumānijā un Vācijā, gan uz sauszemes, gan jūrā. Visai grāmatai cauri vijas krievu jaunekļa un vācu meitenes mīlestība, kas saglabāta par spīti gadiem ilgai atšķirtībai un skaudriem pārdzīvojumiem.

Alekseju Dorohovu jau no bērnu dienām vilināja jūra, zirgi ar’ patika, bet jura aizrāva tā, ka mācījās navigāciju pat vācu valodas stundās no grāmatas, kas pievilkusies ar siļķu smaku. Puikam sapņi piepildījās, tēvs militārists saprata, ka valstī bez flotes nekā, atļāva un puika devās uz Sevastopoli skolā. Karš viņu pārsteidza nesagatavotu atvaļinājumā, taču viņam izdevās atgriezties uz sava kuģa un pakarot. Bet pēc tam viņš nonāca vācu karagūstekņu nometnē un kļuva par pagrīdnieku.

Lai arī stāsts par jaunajiem censoņiem, kas īpaši nemācīti spēj veikt lielas lietas, savulaik bija populārs žanrs. Šis pārspēja daudzas iepriekš lasītās grāmatas. Aļošjam, izrādās, piemīt īstens izlūka talants. Viņš bērnībā, dzīvojot kopā ar vāciešiem, ielauzījies vācu mēlē un runā ne sliktāk kā paši vācieši. Izskats arī ir pietiekami ārisks, un pats galvenais, spēj izkulties no jebkuras bezizejas situācijas. Un puisis veic varoņdarbus, kuri liktu pašam Štirlicam, nervozi pīpot aiz stūra. Te pat runa nav par rūpīgi gatavotu infiltrāciju, bet par improvizāciju.

Nevar teikt, ka varonis grāmatā neizaug, viņš izaug pamatīgi un pārliecinoši. No diezgan naiva puišeļa par nopietnu fašistu nīdēju. Viņam bija pamats, tā kā ar racionalizāciju viss kārtībā. Iesauka Stūrmanītis gan viņam palika no pirmajiem kara gadiem, bet reputāciju biedru acīs viņš iemantoja ātri. Kara laikā lode nešķiro cilvēkus pēc izglītības vai acu krāsas, izdzīvo tie, kuriem paveicas. Stūrmanītim paveicas visvairāk, jo daudzi viņa biedri noliek galvas par Tēviju.

Grāmatā ir interesanta lieta, autors nekautrējas apgalvot, ka Padomju Savienība iepriekš saņēmusi informāciju par gatavoto uzbrukumu, taču nav noticējusi. Pirmā grāmata no šī laika posma, kurā šis jautājums tiek apspriests. Fašistu un viņu roklaižu apraksti gan ir tipiski laikmeta garā. Taču kā apgalvo Stūrmanītis, visi vācieši nav vienādi, un par tautu nevajag spriest pēc indivīdiem. Jo ir tak VDR un VFR, vienā dzīvo darba rūķi otrā fašistu līdzskrējēji.

Grāmata kā tāda lasījās kā jau spiegu romānam pienākas – ātri un viegli. Nopietns trillerītis, kuram pat lāga nebija uzlikts propagandas slānis. Autors daudz nerunā par augstām lietām un vairāk centrējas uz mēģinājumiem izdzīvot un uzvarēt. Nav arī nekāda varoņu žēlošana, labi, kas nu viņi par varoņiem tādi kartona tēli ar varoņiem pienākošos īpašību kopumu, bet tomēr.

Lieku 7 no 10 ballēm. Patika, aizveda atpakaļ bērnībā, kad pionieriem domātie stāsti mani patiesi aizrāva piedzīvojumu dēļ. Citiem gan ar viņu nebūtu gatavs uzbāzties, jo žanram ir zināma specifika. Lasīt vai nelasīt ir jālemj katram pašam.

Kādā alpu virsotnē by Boriss Krumovs

Kādā alpu virsotnē

Kārtējā grāmata no „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas. Šo nu es vēl nebiju lasījis, neskatoties uz to, ka viņa bija atrodama mājās visu laiku. Iespējams, mani neuzrunāja tās vāks, vai plānuma dēļ nešķita pietiekoši nopietna.

Romāns vēstī par kāda bulgāru izlūka darbību ārzemēs, kur viņš, it kā būtu pārbēdzējs, iesaistījies amerikāņu izlūkdienestā, bet īstenībā darbojas Bulgārijas republikas labā. Šajā laikā viņš bieži vien nokļūst bīstamās situācijas, taču atjautība un ass prāts allaž izglābj viņu no bojā ejas.

Izlasot šo grāmatu, neviļus rodas pārdomas, ko es pie velna nupat izlasīju. Ir skaidra lieta, ka bulgāru slepenie dienesti noteikti ir pasaulē slaveni ar savām spējām. Arī šeit slepenais bulgāru komunistu spiegs Todorinovs desmit gadus pavadījis emigrācijā. Viņš pat ir iefiltrējies raidstacijā „Brīvā pasaule” un it kā strādā kopā ar amerikāņu specdienestiem. Taču nu ir sākušās ziepes, viņš ieguvis un nopludinājis informāciju par to, ka emigrantu vadoņi saņem naudu no amerikāņu specdienestiem! Trakākais, ka šī informācija ir bijusi pieejama tikai četriem cilvēkiem. Protams, te rodas šaubas par informācijas nozīmīgumu un visu to traci, kas ap šo lietu saceļas. Vienu gan var teikt – droši ne Todorinovam, ne viņa bulgāru priekšniecībai acīmredzot nav pilns rublis, tāda „sūda” dēļ riskēt ar savu aģentu.

„Katrs īsts komunists ir izlūks, tāpēc ka visur iet pirmais. Viņš ir kā zvaigzne, kura spīd pie tumšām debesīm un izstaro savu gaismu.”

Visa grāmata veltīta Todorinova centieniem izkļūt no šīs situācijas. Fonā lasītājam tiek borētas divas lietas. Dzīve emigrācijā nav nekāda medusmaize. Vācieši bulgārus neieredz, un vienīgais, ko tāds nabags var darīt, lai pelnītu naudu, ir stučīt par saviem līdzbiedriem emigrācijā. Vienīgais viņu laika pavadīšanas veids ir sēdēšana kafejnīcā un ilgas pēc īsta plūmju šņabja. Lielākā daļa no bēguļiem Bulgārijā ir sašmucējušies, un nu tiem vairs pat nav kur atgriezties. Gribētu jau visi dzimtās vietas apskatīt, bet nevar. Baidās „nepamatoti”, ka viņus saņems ciet. Nē, ir jau tādi kā Āpsis, kuri nozvērējušies nogalēt katru komunistu, ko sastaps, un to jau atpakaļ neviens negaida. Vienu vārdu sakot, ārzemēs godīgam cilvēkam nav ko darīt.

Arī Todorinovs pārdzīvo, konspirācijas nolūkos viņš tēlo pārbēdzēju. Vecāki par viņu nav sajūsmā, skolas darbi ienīst, viņa slava ir aptraipīta. Īstam komunistam ir jāsakož zobi un jādzīvo sava nepanesamā dubultā dzīve. Jo cīnās tak viņš par savu valsti! Tas gan neliedz viņam apprecēt amerikāņu izlūkdienesta šefa sekretāri, kas arī ir spiedze. Tādas dīvainas attiecības, kur abi laiku pa laikam viens otru iemidzina un pārbauda somas saturu.

Kopumā grāmata nav tā vērta, lai lasītu. No mūsdienu viedokļa sižets ir pārāk smieklīgs un nenopietns. Tikai akls cilvēks nepamanīs, ka šī nav nedz piedzīvojums, nedz fantastika, nedz ceļojums. Šī diemžēl ir no tām šai sērijā bieži sastopamām grāmatām, kas pieder pie propagandas kategorijas. Lieku 2 no 10 ballēm.

Maldināšana. Līdz šim noklusētais stāsts par Austrumiem un Rietumiem. Spiegošana mūsdienās by Edvards Lūkass

Maldināšana

Sen nebija nekas lasīts par spiegu lietām, un ieraudzījis, ka izdota Edvarda Lūkasa grāmata par šādu tēmu, man vairs nebija jautājums par tēmu – ko lasīt nākamo? Grāmatas autors strādā par redaktoru žurnālā Economist, viens no tiem retajiem žurnāliem, kurus es ne tikai abonēju, bet arī regulāri lasu. Pateicoties Zvaigznei ABC tiku pie sava grāmatas „Maldināšana” eksemplāra un daļu no Lieldienu brīvdienām pavadīju lasot šo grāmatu.

Spiegošana starp Austrumu bloka un Rietumu bloka valstīm vienmēr ir bijis aktuāls jautājums. Jau no PSRS laikiem bija skaidrs, ka Rietumvalstīm, salīdzinot ar Padomju Savienību, spiegošanā ir veicies sliktāk. Tam bija vairāki objektīvi iemesli – pretinieku valsts noslēgtība,  izlūkošanas un pretizlūkošanas nodaļu autonomija un politisko mērķu nemainīgums daudzu desmitgažu laikā. Viss izmainījās pēc PSRS sabrukšanas, šķita, ka Krievija ir padevusies un nomalē. Tomēr turpmāko gadu gaitā tika pierādīts pretējais. Ar specdienestu palīdzību pie varas ir tikuši cilvēki, kas nebaidās veidot autoritāru režīmu. Tie savu mērķu sasniegšanai ir gatavi izmantot jebkādus līdzekļus. Austrumeiropa un Baltijas valstis atkal ir kļuvušas par spiegu karu frontes vietu, te saduras abu bloku intereses un iespējas paveras abām pusēm. Krieviju interesē NATO un ES struktūru slepenā informācija. Savukārt Rietumi pamazām sāk nojaust, cik patiesībā neefektīvi un nesagatavoti ir viņu izveidotie izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesti Krievijā. Mūsdienu Krievijas spiegošanas metožu un panākumu ilustrācijai autors ir izvēlējies pēdējo gadu spiegu skandālus Annas Čapmenas un Hermaņa Simma lieta.

Vienmēr ir interesanti lasīt grāmatu, kur autors nopietni pievērsies tēmas izpētei. Lūkasam ir plaša pieredze žurnālistikā un sapratne par Padomju Impērijas realitātēm. Savus faktus viņš ir rūpīgi pārbaudījis, ir intervētas arī iesaistītās puses, cik nu tas ir bijis iespējams. Tas viss ļauj autoram izveidot aizraujošu un interesantu stāstījumu. Vairāk vai mazāk tiek apskatītas visas spiegu darbu nianses, ziņotāju vervēšana, konspiratīvās informācijas nodošana, finansējuma avoti un kā atrast vājās vietas pretinieka struktūrās. Un cik var noprast, nekas mūsdienās nav vieglāk kā iegūt NATO un ES klasificēto informāciju. Savukārt Rietumu struktūrām iegūt pretējās puses informāciju nav tik viegli. Tur pie vainas ir vienota slepenā dienesta trūkums NATO un Eiropas Savienībā. Katra valsts vairāk vai mazāk ir pati par sevi. Cita vairāk, cita mazāk profesionāla. Ja skatāmies uz šodienas notikumiem Ukrainā, tad nāksies vien piekrist autoram.

Papildus bonusā šajā grāmatā tiek apskatītas pāris Rietumvalstu slepeno dienestu fiasko. Visvairāk mani ieinteresēja Britu specdienestu Baltijas partizānu atbalsts pēc Otrā Pasaules Kara. Tas ir īsts nekompetences paraugs un parāda, ka par noteiktu dienestu efektivitāti ir vairāk mītu nekā patiesības. Cilvēki savam darbam piegāja pavirši, neievērojot pat pamata piesardzību. Tā rezultātā visa iecerētā infiltrācija izgāzās un daudzas dzīvības tika zaudētas neko nesasniedzot. Savukārt nodaļa, kas veltīta Magņitska lietai ir ievērības vērta, vēl nekur citur nebiju sastapies ar tik skaidru un saprotamu šīs lietas analīzi. Ja kādu interesē kā no valsts var nozagt 230 miljonus dolāru bez sekām, tad šī nodaļa dos labu ieskatu.

Autoram ir tieksme pārvērtēt Krievijas specdienestu efektivitāti un nenovērtēt Rietumvalstu iestāžu efektivitāti. Var jau būt, ka kritika ir pamatota, taču diez vai viss ir tik melnās krāsās krāsojams. Ir jau Rietumiem arī bijušas labas operācijas. Jārēķinās arī ar to, ka atklātībā nonāk tikai tās operācijas, kuras ir totāli izgāzušās. Kopējais grāmatas vēstījums ir – Krievija nepavisam nav tas, kā to mīl uzskatīt Rietumu politiķi, tā jau labu laiku atpakaļ ir mainījusies, un Rietumi to visu ir nogulējuši.

Kopā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, šī ir no grāmatām, kuras paņemot domā  – nekas, izlasīšu pāris lapaspuses, un attopies, kad sasniegts grāmatas otrs vāks. Iesaku lasīt tiem, kam interesē mūsdienu pasaules reālā situācija un, ko tur slēpt, Baltijas valstu vietu tajā.

Adatas acs by Kens Folets

Adatas acs by Kens Folets

Sen nebiju lasījis spiegu romānu. Nē, nu ir jau nācies ar dažādiem fantastikas vai pat fantāzijas elementiem, bet tādu, kas piesaistīts mūsu pašu pasaulei un vēsturei, sen nebija nācies. Domāju, ka kādus septiņus gadus noteikti. Nolēmu laboties un izlasīt kādu klasisku spiegu gabalu par Otro pasaules karu. Tā nu manās rokās ar izdevniecības Zvaigzne gādību nonāca “Adatas acs“.

Tātad Otrais pasaules karš iet uz beigām. Vācija ir informēta, ka sekos angļu iebrukums kontinentālajā Eiropā, jautājums tikai kur – Kalē vai Normandijā. Arī vācu ģenerāļos nav vienprātības, tādēļ Hitlers nolemj nogaidīt līdz tiks saņemta pilnīga informācija no Adatas. Adata jau no kara sākuma Lielbritānijā strādā vācu izlūkošanas labā. Viņš nav nekāds amatieris, ne tāds kā vēlākie spiegi, viņš ir cēlies no aristokrātiem un savam darbam pieiet ar profesionalitāti. Viņš nekad neatstās nevienu liecinieku, kas varētu viņu atpazīt un diskreditēt. Tādēļ viņam tiek dots uzdevums noskaidrot, kāds ir iebrukumam Kalē gatavotās armijas stāvoklis. Par šo uzdevumu uzzina arī angļu pretizlūkošana un dara visu iespējamo, lai notvertu Adatu, pirms tiek nodota informācija.

Viss stāsts rit trijās paralēlās sižeta līnijās, centrālais ir Adatas stāsts, britu pretizlūkošanas aģentu stāsts. Un kādas ģimenes stāsts, kuri dzīvo nomaļā salā pie Skotijas krastiem. Vīrs ir invalīds, zaudējis cerības lidot un aizstāvēt savu valsti. Viņa sieva, kas jūtas pamesta viena ar bērnu. Tomēr te neviens nav lieks, un visam atradīsies vieta romāna beigās.

Romāna sižets būvēts pēc klasiskā principa, divu konkurējošu spēku cīņa. Likmes augstas un abas puses ir līdzvērtīgas, uzvarēt var ikviens. Tas notur lasītāju pie grāmatas no sākuma līdz beigām. Abu pušu darbības ir diezgan racionāli pamatotas, un nekādas klavieres no krūmiem sižeta gaitā netiek izstumtas. Pozitīvi, ka grāmatas autors diezgan veiksmīgi spēj noturēties reālās vēstures notikumu gaitas robežās, tas patiesībā ir uzdevums, ar kuru ne katrs rakstnieks tiek galā. Mēs jau visi zinām, ka Sabiedroto karaspēks izsēdās Normandijā, un ir skaidrs, ka Adata informāciju nepaspēs paziņot savai virspavēlniecībai. Bet šīs zināšanas rada interesi, kā tad to spiegu noķers, kas tad viņam samisēsies. šī neziņa par atrisinājumu liek izlasīt grāmatu līdz galam.

Grāmata ir visai interesanta un lieku 8 no 10 ballēm. Nav zemē metama, interesants un izklaidējošs lasāmgabals, lasās ātri un nepiespiesti. Ja patīk spiegu romāni, kuri norit uz vēsturiska fona, tad šis ir lasīšanas vērts.