24. jūnijs (San-Malo – Dinard -St-Lunaire – St-Briac-sur-Mer)

Pa nakti guļu švaki, un tam ir daudz iemeslu. Pirmais  – sveša vieta, nekad neesmu varējis aizmigt svešā vietā. Otrais – mūsu istaba ir jumtistaba un karstajā dienā istabiņa ir labi uzkarsusi. Trešais – ja attaisa logu uz balkonu, tad klāt ir kaija (kaut kādi slimi prāti tai ir devuši ēst un šo radību piebarojuši) un prasa ēst. Tur nu pasaulei būtu jāapmetas otrādi, lai es barotu kaijas. Ceturtais, Krievzemē notiek interesanti notikumi un visu nakti nosēžu lasot redditu.

Vispār jau, cik nu es noprotu, šī viesnīca ir izvēlēta brokastu dēļ, par to liktas labas atsauksmes. Tādēļ uz pirmajām brokastīm dodos cerību pilns. Jāsaka, kā ir, nebija sliktas, paēst varēja un, ja vajadzēja, mierīgi varēja dabūt papildporciju. Viņiem te bija dikti garšīgs siers un to es ēdu īpaši nekautrēdamies. Bijām pieklājīgi, neko līdzi uz istabu nestiepām. Vispār jau brokastlaiks bija nedaudz sasteigts, jo mums bija jāpaspēj uz pirmo kuģīti, kurš mūs vestu uz Dinard.

Paēduši fiksi sasienam pauniņas, sapakojam līdzi uzkožamo un ejam uz piestātni. Jāatzīst, ka man ir radies priekšstats (maldīgs), ka no pilsētas ārā ved tikai divi vārti. Tādēļ ejam uz tiem, ko zinām un tad gar mūru maliņu uz piestātni. Liels bija mans pārsteigums, kad pretī kuģītim redzēju vēl vienus vārtus, no kuriem, ja zina kur un kā skatīties, var redzēt objektus, kuri atrodas blakus mūsu viesnīcai. Epic feil.

Biļešu pirkšananu uzticu Maijai, jo manas franču valodas zināšanas gadu gaitā nav progresējušas un tālāk par “As-tu des cuisses de grenouille?” nesniedzas. Bet nu ar visu to uz kuģa uzkāpjam pirmie. Kuģītis jau ir sīkaļa, salīdzinot ar ostas prāmi, bet mums jau tālu nevajag, tikai pāri līcītim un tur jau varēsim sākt ceļu pa tās puses pludmalēm. Kuģim pirmais reiss un rīta rasa no sēdekļiem vēl nav nožuvusi. Vislabākās vietas, protams, ir ar visvairāk kondensātu. Īsta neraža. Beigās atrodu kaut ko puslīdz sausu un kur kaut ko var arī redzēt. Kad pienāk laiks, kuģītis piešķiļ motoru un brauciens sākas. Cilvēku praktiski nav vispār, tā ka nav īsti ko vērot, var apskatīties dižprāmi no tuvāka attāluma un tad skatīties, cik smuka San-Malo izskatās no jūras puses.

Dinard piestātnē savācam pekeles un dodamies ceļā, ceļš nebūs neko liels – nieka sešpadsmit kilomteri līdz St-Briac-sur-Mer. Atrodam pareizo kājāmgājēju taku un sākam iešanu, sākumā tā mūs apved ap mazu ragu tepat Dinard ostas rajonā un ir diezgan interesanti noiet kilometru un atgriezties bezmaz vai sākuma punktā, bet bija tā vērts. Man pie plakanās jūras pieradušam ir interesanti vērot jūras līmeņa izmaiņas visa pārgājiena garumā. Te paisumam un bēgumam ir lielāks svars nekā Rīgas jūras līcī. Un tas, kas vienubrīd ir labu gabalu virs ūdens, pēc kāda laika jau ir zem ūdens.

Sākums takai ir daudzsološs – betonēts celiņš, kas aizved mūs līdz pirmajai pludmalei. Entuziasma pilni nolemjam iet pa pludmali, nedaudz smilšaina, cilvēku maz, var palasīt gliemežvākus. Pludmales galā ir jāatrod trepītes, lai uzraustos atpakaļ uz takas, šoreiz tas ir visnotaļ viegli. Tad taka ved gar klintsmalu, kur augšā ir privātmājas. Es te skatos uz dažādās sabrukšanas fāzēs esošajām trepītēm un domāju. Nez kā bija tai dienā, kad tās trepes uztaisīja, kāds bija to mērķis, kāpēc tagad viņas neviens neizmanto. Kamdēļ visi tie aizslēgtie žogi, kuri, kā izskatās, nav slēgti vaļā no Otrā pasaules kara.

Taciņa lēnām sāk vest pa piekrastes krūmājiem un te jau takas pagriezienu var sajust ar degunu, ja sāk stipri ost pēc urīna, tad skaidrs – būs straujš takas pagrieziens, gandrīz kā Vācijā. Ejot pa krūmiem ceru, ka te nav ērces. Bieži vien ir jāpiestāj un jāpalaiž garām skrejēji, tie te bizo kā aptrakušas mušas. Mums skriešana nav cieņā, bet tempu turam labi.

Saint Lunaire pludmalē mēs no sākuma nolemjam noskipot vienu zemesragu, neskatoties uz to, ka tur viena vieta pat nosaukta Napoleona vārdā. Paeejam cauri pilsētai, un tur sev par brīnumu ieraugu gandrīz savas mašīnas kopiju. Tad dodamies uz promenādi un tur ieturam pusdienas. Vakar nopirkām Agrumes limpeni, to jau dzeram visu ceļu, tomātiņus garšīgi, krekeri ēdami, kausēta siera kubiņi pretīgi (toties tik ātri neplok). Tad pa promenādi sākam virzīties tālāk. Vispār jau skaists skats.

Tad atkal neliela pastaiga pa apaugušu krastmalu, tā mūs ved uz St-Briac-sur-Mer. Vispār jau te ir vienlaidus ciemi un tikai pats velns un vietējais mērnieks vien zina, kur viens sākas un otrs beidzas. Beigās esam klāt pie pilsētiņas golfa kluba un pie autobusu pieturas. No šejienes mēs teorētiski varētu braukt atpakaļ. Maija paziņo, ka šī nav īstā jo autobuss te piestājot tikai trešajā svētdienā pēc Jurģiem. Es jau franciski lasīt nemāku un ejam tālāk.

Nonākam nosacītajā pilsētas centrā pie pasta un autobusu pieturu tur neatrodam. Iztaujāšanas rezultātā uzzinu, ka Maija ar nemaz pati nezin, kur tā atrodas. Piedāvāju doties uz pieturu kuru mēs zinām, saņemu noraidījumu. Vārds pa vārdam un izrādās, ka viņai te viss vienai jādarot (jāpaprasa ceļš) mans aizrādījums, ka es varžēdāju mēlē ne visai daudz, nestrādā. Beidzot sekojot norādēm lielveikals, tad desmit soļi pa labi, atrodam “pareizo” pieturu. Taču tur izlikts paziņojums, ka remonta dēļ tā pārnesta uz kaut kādu krustojumu. Nu ok, ejam uz tām krustcelēm, taču tajās nekas neliecina par pagaidu autobusa pieturas esamību. Bet nu es uz savu dzīvesbiedri esmu nedaudz ieļaunojies. Neesmu jau nekāds komandas spēlētājs. Piedāvāju, ja jau autobusu nevaram atrast, iet atpakaļ ar kājām tos štrunta sešpadsmit kilometrus. Nekādu atsaucību šis ierosinājums neraisa un es vienkārši eju atpakaļ uz to autobusa pieturu, kuras lokācija man skaidri zināma. Pie kaut kāda bāra atrodas vēl viena un nolemjam tomēr gaidīt tur.

Visa tā ganīšanās pa pilsētu nozīmē, ka nu četrdesmit minūtes varam mierīgi nolīst kāda līcīša paēnā un skatīties, kā bēgums dara savu darbu. Autobuss atbrauc laicīgi un aizved mūs atpakaļ uz San-Malo. Pa ceļam uz viesnīcu launagā iekožam saldējumu. Lai tiktu pie saldējuma, te ir jāizstāv divas rindas no sākuma, lai dabūtu žetonu un tad izstāvot rindu un nododot žetonu dabūt saldējumu. Nezinu, laikam saldējuma izsniedzējs ir dikti zaglīgs, bet finālā mums par tiem žetoniem iedeva ne to saldējumu ko prasījām. Bet to atklājām tikai, kad bijām notinušies no saldējuma kioska.

Tad nedaudz atpūtāmies viesnīcā un devāmies ēdināšanas iestādes meklējumos. Sākotnēji internetā noskatīto atzinu par nepiemērotu, jo nāktos sēdēt saulē un saule man šodien jau bija pietiekošā apjomā. Klimstam atkal pa mūru iekšpusi līdz ieejam tādā Maison Hector. Maija pasūta sev mīdijas vīna mērcē, es izvēlos mīdijas krējuma mērcē. Kartupeļu frī viņiem te ir tādi dīvaini, diezgan pārcepti un visur tādi, laikam vietējais kolorīts. Klāt piedzeram sidru.

Pēc vakariņām izejam pastaigā pa molu, pa ceļam izlasu, ka Krievzemē viss beidzies. Mols jau ir tīri infrastruktūras konstrukcija, bez nekādām arhitektoniskām pērlēm. Tur pastāvam un pavērojam, kā cilvēki no jahtām tiek uz krastu. Maza piepūšamā laiviņa ar motoru, kuru pēc tam piestātnē sapako un aizvelk uz mašīnu. Mēs ejam uz viesnīcu, pa ceļa iesperamies vienā veikaliņā un iepērkam Panache krājumus.